Garā pirmās dienas pārbrauciena maršruts bija: Timišoara – Arada – Oradea – Carei – Satu Mare – Negresti Oas – Sapanta – Sighet – Baile Costiui.

Kaut kāds skatāms interesantums sākās aiz Satu Mares, bet par nelielām “atrakcijām” jau ātrāk parūpējāmies mēs ar Danielu. Viņš brauc ātri un tipiski “rumāniski” – briesmīgi raustot auto: gāze-bremze-gāze… un rezultātā  jau pēc pāris stundām es jutu, ka man tā jocīgi paliek ap dūšu. Nu un, tipiski, kondicionieris arī tika “taupīts”, kaut ārā ap 40 grādiem – sviedri visiem tecēja kā upes. Palūdzu apstāties uz dažām minūtēm kaut kur ēnā. Grupas biedri pie viena man lika arī pārsēsties uz priekšu (pirms tam sēdēju pirmajā no parastajām pasažieru rindām pa vidu un centīgi skatījos uz ceļu, kā to allaž iesaka). Tā kā vieglāk palika, bet bija jau par vēlu – 2 reizes nācās stāties jau nopietna nelabuma dēļ. Protams, jutos neērti par to, bet vēlāk dāmas atzinās, ka pusei no viņām arī bijis slikti, bet kā nebūt izturējušas – nu traks ir Daniela stils. Par laimi, nākamajās dienās viss bija labi, kaut īsti kalni tikai tad sākās. Bet nu jā – tālāk es visu laiku sēdēju priekšā ar ventilatoru sejā un varbūt ķermenis arī kā nebūt pielāgojās/samierinājās. 🙂

Pietiks tagad fizioloģijas, pārejam pie ģeogrāfijas.

Kalnos esmu bijusi ne reizi vien un zinu, ka man vislabāk patīk “mīlīgie” – omulīgi ar mežiem apaugušie un mūsu izbraukātais rajons tieši tāds bija – bagātīgi klāts ar dažāda veida mežiem, kailu klinšu bija maz – ne velti šos saucot par “mežainajiem Karpatiem”. Aprakstīt nevar, jāredz!

Kaut kur kalnos pēkšņi pamanīju, ka pretī brauc Impro tūristu autobuss no Latvijas. Nodomāju – interesanti gan, ko tad viņi šajā stūrī skatījušies. Pēc pusstundiņas sapratu, jo piebraucām pie nu jau arī latviski diezgan aprakstītajiem Jautrajiem kapiem (Cimitirul Vesel), kas atrodas Sapantā.

Īsā versija: ap 1930.gadu kāds vīrs izdomājis, ka nav ko kapus taisīt garlaicīgi pelēcīgus, košumu un jautrību vajag, tālab sācis vietējiem piedāvāt iespēju izgatavot košus koka “kapakmeņus”, kas ataino kādus svarīgus momentus mirušā cilvēka dzīvē vai nodarbošanos, vai ko nu vajag un satur arī kādu pastāstiņu vai pat joku saistībā ar šo cilvēku. Tā nu tas turpinās līdz šai dienai un košo kapavietu jau ir daudz.

Bet vispār jau rumāņi ir malači – sapratuši, ka ziņkārīgajiem tūristiem kaut ko tādu dikti vajag, viņi tirgo biļetes uz šo pasākumu. Padomājiet – ieejas maksa par kapu apmeklējumu! 🙂

Manējā – studentu – maksāja mazliet zem 1 eiro, parastā biļete – zem pusotra. Praktiskais labums – glītajā biļetē ir gan kapsētas, gan pilsētiņas nosaukums – citādi es tagad nemaz nevarētu smuki uzrakstīt, kur tas bija. Interesanti, ka latviskajos aprakstos pārsvarā nav minēts, kur īsti šie kapi atrodas. Mazliet tālāk ir arī “parastā” kapsēta.

Protams, ja jau tūristi ir ievilināti, tad arī visāda veida tirdzniecība turpat notiek.

Pievērsu uzmanību arī piekapsētas baznīcai. Patlaban tā ir sastatņu ieskauta, jo tiek atjaunota, bet vienu bildi pielieku. Rumāņu (pareizticīgo) baznīcas ir ļoti greznas no iekšpuses, bet nereti no ārpuses arī – to te var redzēt.

Otrs iemesls, kādēļ liku bildi – ekskursijas laikā bieži redzējām visu vecumu sievietes apmēram šādos tērpos (vienīgi apavi, protams, bija parastie). Vīriešiem gan nezkādēļ neko šādu mugurā neredzēju. Bet jo mazās meitenes un cienīgās tantes apmēram šādā apģērbā (tantēm vēl arī melni vai puķoti lakati galvā) izskatījās ļoti labi. Iespējams, viņu bija tik daudz gan tādēļ, ka bija nedēļas nogale, gan arī dēļ praktiski visās pilsētās un apdzīvotās  vietās svinētiem svētkiem, kas tika saukti par pilsētu svētkiem, bet ir saistīti arī ar baznīcas lietām – Mariju. Nobildēt reālās dāmas tērpos gan nepaspēju. Pielieku saiti uz mazu fotogaleriju. Jautros kapus pārlieku daudz nebildēju – ja ir interese paskatīties vairāk, internetā jau ir milzums bilžu.

Turpat netālu ir trešā augstākā Rumānijas baznīca, kas vienlaikus ir arī pasaulē augstākā koka un pareizticīgo baznīca. Tā ietilpst Sapantas Petri klostera ēku kompleksā un ir tradicionālās rumāņu “kalnu” arhitektūras paraugs. Līdzīgas baznīcas redzējām arī citur, tikai mazākas. Komplekss ir jauns – uzbūvēts pirms kādiem 10 gadiem, viss ļoti skaists un sakopts. Izmantoti patiešām milzīgi koki.

Bet ko man tur daudz stāstīt – arī par šo pielieku saiti uz mazu fotogaleriju. Patīkamā ziņa – ieeja ir bez maksas un laika ierobežojuma. Mēs tur bijām pavēlu – gandrīz jau sāka krēslot, visu apmeklētājiem atvērto izstaigājām, bijām vienīgie.

Tālāk devāmies uz Daniela dzimto ciemu Baile Costiui. Bija doma, ka varēsim paplunčāties pa dabiska sālsūdens baseinu, bet nesanāca – bija jau pilnīgi tumšs. Puse no mums pārnakšņoja koka viesu mājiņās pie baseina (tas maksāja ap 5 eiro, labā laikā pie baseina varētu arī padzīvoties), otri 4 mēs gulējām Daniela mājā – viņš to nopircis pirms dažiem gadiem un daļēji atjaunojis. Tagad netiek skaidrībā, vai grib to pārdot (jo tomēr tālu) jeb paturēs un tad jāturpina atjaunošana.

Es joprojām jutos slikti, aizmigu momentā, kamēr pārējie vakariņoja un pļāpāja pie vīna glāzes. Nākamajā rītā jau septiņos devāmies tālāk – par to būs nākamais stāsts.