Tag Archives: Maramureša

de Sus, de Jos jeb tvaikains skats uz mežacirtēju dzīvi

IMG_6464Omulīgi siltais (ap 20 grādiem jau septiņos) ekskursijas otrās dienas rīts sākās ar mazliet vairāk kā stundas skaistu kalnainu braucienu uz  Viseu de Sus (tas joprojām ir Maramurešā). Pa ceļam ievēroju, ka brīžam vietu nosaukumiem pirmā daļa ir vienāda (piemēram, Viseu), bet tad seko vai nu de Sus vai de Jos. Protams, jautāju saviem ceļabiedriem ko tas nozīmē. Izrādās, viss ir vienkārši – de Jos ir “lejā” jeb “apakšējā”, kamēr de Sus – “augšā” vai “augšējā”. Nu gluži kā Latvijā Augšlīgatne un Lejaslīgatne. Nu jā, kad zina, tad ir vienkārši un loģiski. Mēs, tātad, dodamies uz augšējo Viseu.

Kas tad tur augšā tāds ir? Rumānijā noteikti un, iespējams, arī Eiropā pēdējais joprojām strādājošais mežizstrādes dzelzceļš, pa kuru vienreiz dienā arī tūristi tiek vadāti. Bet sākšu no sākuma – kā bukletā rakstīts.

IMG_6500Mežainie Karpati ir ne tikai omulīgi un vienkārši zaļi/kokiem klāti, bet arī pietiekami labvēlīgi LIELU koku augšanai. To 18.gs. sākumā bija sapratuši arī šīs apkārtnes iedzīvotāji un ķērušies pie mežizstrādes nopietnos apjomos, ne tikai pašu vajadzībām. Sākotnēji atzarotie baļķi vienkārši pludināti uz leju pa Vaseras upi (pirmie mežizstrādātāji bijuši vācu cilmes, varbūt tāpēc upes nosaukums prozaiski vācisks izklausās? – wasser nozīmē “ūdens”), kur Viseu de Sus (tātad – no vēl augstākām vietām) tie nonākuši kokzāģētavās un pārtapuši zāģmateriālos. Mums bija iespēja redzēt, ka joprojām šis tas tiek pludināts.

IMG_6522Taču, būdami racionāli un tehnikas progresam sekojoši cilvēki, mežacirtēji vienā brīdī sapratuši, ka dzelzceļš ir uzticamāks palīgs par upes straumi un 1932.gadā sākuši būvēt šaursliežu līniju (tā ir labāka par “parasto” sarežģītajos kalnu apstākļos, kur vajadzīgi arī samērā asi pagriezieni). Ap to laiku intensīva mežizstrādes dzelzceļa līniju izbūve notikusi gan daudzos Rumānijas, gan visas Eiropas mežainajos kalnos. Būtība jau vienkārša: tvaika lokomotīvei jāspēj uzvilkt augšā tukšie vagoni un pēc vajadzības jābremzē sastāvs, kad tas piekrauts gravitācijas ietekmē dodas lejup.

50-60tajos gados Eiropā  aizvien biežāk priekšroku sāka dot meža autoceļiem. Taču ne ekonomiski vājajā Rumānijā. 1970.gadā mežizstrādes dzelzceļa līniju kopgarums te bija ap 3 tūkstošiem km un līdz pat 1986.gadam (!!!) tika ražotas tiem domātās tvaika lokomotīves. Statistika saka, ka vēl 1980.gadā Rumānijā 15 mežistrādes uzņēmumi izmantoja ap 1000 km šo specializēto sliežu ceļu.

IMG_6476Šodien, kā jau rakstīju, Viseu de Sus līnija ir palikusi vienīgā, kas reāli apkalpo mežistrādi, un arī te tvaika lokomotīves tiek saudzētas – vadā vien tūristus. Kokmateriāliem tiek atvēlētas dīzeļlokomotīvītes (nevaru citādi nosaukt, jo tās ir jauki nelielas), bet darbiniekus un dažādus materiālus pārvadā ar uz sliedēm uzliktiem busiņiem – izskatās amizanti un vienu tādu (tālāk galerijā – baltais) redzējām arī kustībā.


IMG_6493Un kā tad organizēts tūrisms?
 Paralēli mežistrādei un abi sadzīvo labi, jo tos nodrošina viena firma. No aprīļa līdz septembra beigām katru dienu 9os (jāierodas ne  vēlāk kā 8,30, vēlams iepriekš pieteikties un/vai rezervēt vēlamo)  21 km garajā braucienā augšup kalnos dodas 1 vai vairāki tūristu vilcienu sastāvi (mūsu dienā – 4, katram ap 8 vagoniem. No auto numuriem stāvvietā varēja redzēt, ka gribētāji ir ne tikai rumāņi, bet no dažādām Eiropas valstīm), kas ap trijiem atgriežas. Ir speciālas svētku tūres: Lieldienās, Ziemassvētkos, Jaungadā…, un ir arī pavisam interesantas: pilnmēness tūres vasaras naktīs, koncerti,  branča braucieni… Ja pasūtītājs pats noorganizē grupu virs 26 cilvēkiem, var pasūtīt speciālu braucienu citā laikā – ko tik neizdarīsi klientam par prieku.

IMG_6457Kā biznesa cilvēks saku – firma strādā kvalitatīvi un ar izdomu, nāk klāt dažādi tūristiem patīkami jaunumi, viss ir labi un raiti organizēts. Piemēram – asāku izjūtu cienītāji var izvēlēties braucienu ar džipu pa apmēram paralēlu maršrutu, kas brīžam nozīmē arī braukšanu pa upi. Pie tam saplānots tā, ka vieni otrus ik pa brīdim redz (džipisti un vilcienisti). Pa vilciena logu tas izskatījās iespaidīgi un gan jau būt džipā bija interesanti, jo arī tur, kur it kā ir ceļš, vietām tas ir ekstrēms.

Lēti gan tas nav: parastais brauciens vilcienā pieaugušajiem maksā mazliet virs 10 eiro, studentiem mazliet zem, 6-16 gadīgiem bērniem – ap 8 eiro. Augšupceļā vilcienam ir 3 nelielas pieturas (10-30 minūtes), kur var izkāpt, apkārt paskatīties un kājas izlocīt, gala stacijā ir ap 2 stundām brīva laika un tad pusotrstundīgs atceļš ar vienu 10 minūšu bremžu dzesēšanu.

IMG_6469Kas notiek augšgalā? Pikniks un pastaigas. Daļa ierodas ar savu ēdamo, daļa pērk uz vietas piedāvāto. Un arī te interesanti – sākot ar šo gadu firma piedāvā iespēju pirkt biļetes ar jau iekļautu ēdināšanu (atkarībā no ēdiena porcijas (lielā, vidējā vai mazā) tad jau biļete maksā attiecīgi starp 15 un 26 eiro) un šiem nav jāstāv kopējā bufetes rindā. Mūsu grupiņai ēdiens pašiem bija līdzi.

Ja visa  tā lieta iepatīkas un gribas te palikt ilgāk, lejas stacijā (tā ir kādus pāris km aiz pašas Viseu de Sus pilsētiņas) ir ne vien “parastā” kafejnīca un suvenīru veikaliņš, bet arī retro vilcienrestorāns un vilcienviesnīca Carpatia Express. Nakšņošana ar brokastīm te maksā ap 15 eiro 1 pieaugušajam divvietīgā kupejā. Tiek piedāvātas arī 4 ēdienu vakariņas sveču gaismā par 14 eiro. Un tie nav vienīgie piedāvājumi. Nesteidzīgajiem varētu patikt. Ja es būtu ar ģimeni, droši vien kādu no iespējām izmantotu. Bet mēs šoreiz  bijām ātrie tūristi – ātri braucam, ātri apskatām un ātri tālāk…

Ko te var darīt, ja paliek ilgāk? Atpūsties, skatīties uz kalniem, staigāt pa takām vai braukt ar velosipēdiem. Esot arī kādas istabu izīrēšanas iespējas, bet viss jādarot savlaicīgi, jo vietu neesot daudz. Jā, protams, firmai ir arī laba un regulāri atjaunota mājas lapa vairākās valodās: http://www.cffviseu.com.

IMG_6531Patīkami, ka firmai interesē ne tikai bizness. Tā nodarbojas arī ar tradicionālo koka ēku atjaunošanu (stiprinājumi bez naglām, grezni kokgriezumi) un lejas stacijā rāda tās tūristiem.

Kā jau jūtams no garā apraksta – man ĻOTI patika. Pat neskatoties uz to, ka pirms dažiem gadiem ar līdzīgu vilcieniņu jau braucu Slovākijā (tur tas vadā tikai tūristus).

Bet nu jau pietiks.

Pievienoju saiti uz fotogaleriju – baudiet jūs arī! 🙂

1.diena ar jauko pievakari Maramurešā

Garā pirmās dienas pārbrauciena maršruts bija: Timišoara – Arada – Oradea – Carei – Satu Mare – Negresti Oas – Sapanta – Sighet – Baile Costiui.

Kaut kāds skatāms interesantums sākās aiz Satu Mares, bet par nelielām “atrakcijām” jau ātrāk parūpējāmies mēs ar Danielu. Viņš brauc ātri un tipiski “rumāniski” – briesmīgi raustot auto: gāze-bremze-gāze… un rezultātā  jau pēc pāris stundām es jutu, ka man tā jocīgi paliek ap dūšu. Nu un, tipiski, kondicionieris arī tika “taupīts”, kaut ārā ap 40 grādiem – sviedri visiem tecēja kā upes. Palūdzu apstāties uz dažām minūtēm kaut kur ēnā. Grupas biedri pie viena man lika arī pārsēsties uz priekšu (pirms tam sēdēju pirmajā no parastajām pasažieru rindām pa vidu un centīgi skatījos uz ceļu, kā to allaž iesaka). Tā kā vieglāk palika, bet bija jau par vēlu – 2 reizes nācās stāties jau nopietna nelabuma dēļ. Protams, jutos neērti par to, bet vēlāk dāmas atzinās, ka pusei no viņām arī bijis slikti, bet kā nebūt izturējušas – nu traks ir Daniela stils. Par laimi, nākamajās dienās viss bija labi, kaut īsti kalni tikai tad sākās. Bet nu jā – tālāk es visu laiku sēdēju priekšā ar ventilatoru sejā un varbūt ķermenis arī kā nebūt pielāgojās/samierinājās. 🙂

IMG_6795Pietiks tagad fizioloģijas, pārejam pie ģeogrāfijas.

Kalnos esmu bijusi ne reizi vien un zinu, ka man vislabāk patīk “mīlīgie” – omulīgi ar mežiem apaugušie un mūsu izbraukātais rajons tieši tāds bija – bagātīgi klāts ar dažāda veida mežiem, kailu klinšu bija maz – ne velti šos saucot par “mežainajiem Karpatiem”. Aprakstīt nevar, jāredz!

Kaut kur kalnos pēkšņi pamanīju, ka pretī brauc Impro tūristu autobuss no Latvijas. Nodomāju – interesanti gan, ko tad viņi šajā stūrī skatījušies. Pēc pusstundiņas sapratu, jo piebraucām pie nu jau arī latviski diezgan aprakstītajiem Jautrajiem kapiem (Cimitirul Vesel), kas atrodas Sapantā.

IMG_6399Īsā versija: ap 1930.gadu kāds vīrs izdomājis, ka nav ko kapus taisīt garlaicīgi pelēcīgus, košumu un jautrību vajag, tālab sācis vietējiem piedāvāt iespēju izgatavot košus koka “kapakmeņus”, kas ataino kādus svarīgus momentus mirušā cilvēka dzīvē vai nodarbošanos, vai ko nu vajag un satur arī kādu pastāstiņu vai pat joku saistībā ar šo cilvēku. Tā nu tas turpinās līdz šai dienai un košo kapavietu jau ir daudz.

Bet vispār jau rumāņi ir malači – sapratuši, ka ziņkārīgajiem tūristiem kaut ko tādu dikti vajag, viņi tirgo biļetes uz šo pasākumu. Padomājiet – ieejas maksa par kapu apmeklējumu! 🙂

IMG_6410Manējā – studentu – maksāja mazliet zem 1 eiro, parastā biļete – zem pusotra. Praktiskais labums – glītajā biļetē ir gan kapsētas, gan pilsētiņas nosaukums – citādi es tagad nemaz nevarētu smuki uzrakstīt, kur tas bija. Interesanti, ka latviskajos aprakstos pārsvarā nav minēts, kur īsti šie kapi atrodas. Mazliet tālāk ir arī “parastā” kapsēta.

Protams, ja jau tūristi ir ievilināti, tad arī visāda veida tirdzniecība turpat notiek.

IMG_6404Pievērsu uzmanību arī piekapsētas baznīcai. Patlaban tā ir sastatņu ieskauta, jo tiek atjaunota, bet vienu bildi pielieku. Rumāņu (pareizticīgo) baznīcas ir ļoti greznas no iekšpuses, bet nereti no ārpuses arī – to te var redzēt.

Otrs iemesls, kādēļ liku bildi – ekskursijas laikā bieži redzējām visu vecumu sievietes apmēram šādos tērpos (vienīgi apavi, protams, bija parastie). Vīriešiem gan nezkādēļ neko šādu mugurā neredzēju. Bet jo mazās meitenes un cienīgās tantes apmēram šādā apģērbā (tantēm vēl arī melni vai puķoti lakati galvā) izskatījās ļoti labi. Iespējams, viņu bija tik daudz gan tādēļ, ka bija nedēļas nogale, gan arī dēļ praktiski visās pilsētās un apdzīvotās  vietās svinētiem svētkiem, kas tika saukti par pilsētu svētkiem, bet ir saistīti arī ar baznīcas lietām – Mariju. Nobildēt reālās dāmas tērpos gan nepaspēju. Pielieku saiti uz mazu fotogaleriju. Jautros kapus pārlieku daudz nebildēju – ja ir interese paskatīties vairāk, internetā jau ir milzums bilžu.

petriTurpat netālu ir trešā augstākā Rumānijas baznīca, kas vienlaikus ir arī pasaulē augstākā koka un pareizticīgo baznīca. Tā ietilpst Sapantas Petri klostera ēku kompleksā un ir tradicionālās rumāņu “kalnu” arhitektūras paraugs. Līdzīgas baznīcas redzējām arī citur, tikai mazākas. Komplekss ir jauns – uzbūvēts pirms kādiem 10 gadiem, viss ļoti skaists un sakopts. Izmantoti patiešām milzīgi koki.

Bet ko man tur daudz stāstīt – arī par šo pielieku saiti uz mazu fotogaleriju. Patīkamā ziņa – ieeja ir bez maksas un laika ierobežojuma. Mēs tur bijām pavēlu – gandrīz jau sāka krēslot, visu apmeklētājiem atvērto izstaigājām, bijām vienīgie.

Baile CostiuiTālāk devāmies uz Daniela dzimto ciemu Baile Costiui. Bija doma, ka varēsim paplunčāties pa dabiska sālsūdens baseinu, bet nesanāca – bija jau pilnīgi tumšs. Puse no mums pārnakšņoja koka viesu mājiņās pie baseina (tas maksāja ap 5 eiro, labā laikā pie baseina varētu arī padzīvoties), otri 4 mēs gulējām Daniela mājā – viņš to nopircis pirms dažiem gadiem un daļēji atjaunojis. Tagad netiek skaidrībā, vai grib to pārdot (jo tomēr tālu) jeb paturēs un tad jāturpina atjaunošana.

Es joprojām jutos slikti, aizmigu momentā, kamēr pārējie vakariņoja un pļāpāja pie vīna glāzes. Nākamajā rītā jau septiņos devāmies tālāk – par to būs nākamais stāsts.