11.diena – 20.augusts – otrdiena – Burājam. Ar visām no tā izrietošajām sekām

Pirmdienas vakarā kādos 18os devāmies prom no Stavangeras un tas prasīja daudz “parastā” darba – attauvot kuģi, satīt tauvas, sagatavot buras un to dara visi kopā. Kad tas bija padarīts, pulkstenis bija ap septiņiem un visi uz brīdi brīvi. 20os sākās mūsu sardzes maiņa, kas ilga līdz 24iem. Jūra bija (priekš Ziemeļjūras) mierīga, tāpēc nekas īpašs nebija jādara – daļu no laika runājos ar vienu no kapteiņa palīgiem (vai kā nu viņus pareizi sauc). Viņš pamatā strādājot IBM Polijas nodaļā, bet gadā apmēram 2 mēnešus (atvaļinājumu un vēl mazliet uz sava rēķina) pavadot uz buru kuģiem. Ar mūsējo viņš burājot pirmo reizi, bet burāšana un jauniešu apmācīšana burāšanā ir tas, kas viņam patīk. Burāt vispār viņš esot sācis, kad pats studējis (ar mazām laiviņām, protams), bet, kad pamēģinājis lielās, tas iepaticies. Tagad viņam ir kapteiņa tiesības un neesot nekādas intereses par citu veidu kuģu vadīšanu, tikai par buriniekiem. Viņš teica, ka buriekos viņam patīkot tas, ka te ir jādomā uz priekšu – kas var notikt un kā, kas jādara kurā brīdī, jo burinieks jau ir tāds “lēnīgs” – kursu strauji izmainīt nevar, jo darbības ar burām (un sevišķi, ja vēl mastos jākāpj, pirms un pēc tam krietni padarbojoties ar virvēm), prasa laiku. Tagad uz kuģa ir daudz elektronikas, protams, ir radars, datora ekrānā var redzēt, kur konkrētajā brīdī atrodamies, kādi kuģi un citi objekti ir apkārt, bet vēl nesen tā neesot bijis. Un pats ar smaidu piebilda, ka, kaut pats arī strādā IT industrijā, “nedatorizēta burāšana” viņam tomēr patīkot labāk. Bet uz lielajiem kuģiem (kā mūsējais) tas vairs nav iespējams.

Pēc maiņas pagulējām (tikai viena nakts trauksme), 7os cēlāmies, brokastis un no 8iem līdz 12iem atkal mūsu maiņa. Tā ir zvērīgi smaga kombinācija – šīs divas maiņas gandrīz pēc kārtas ar tikai 8 stundu pauzi starp tām. Otrdienas rīts bija skandināviski labs – apmācies, bet vismaz nelija. Jūra skaitījās mierīga – milzīgi lēni viļņi, kas pamatīgi šūpoja kuģi un es jau jutu, kas būs… Bet kuģis apmierināti un ar labu ātrumu traucās uz priekšu, jo vējš bija labvēlīgs un “pareizās” buras.

Sardzes maiņā, ja nekas īpašs nenotiek, tad daži uz maiņām stūrē (protams, kapteiņa vai viņa palīgu vadībā), 2 skatās apkārt (jo ir objekti, piemēram, mazās laivas, zvejnieku tīkli u.c., ko radars neredz) – šie tā arī saucas – “look-out’s”, pārējie dara, ko bocmanis liek: kaut ko tīra, krāso, sien…. Gadās arī brīvi brīži, bet dažreiz ir sajūta, ka komanda mūs tomēr apceļ. Piemēram, vakar mūsu maiņa ar birstēm un ziepjūdeni noberza klāju. Nu, ja vajag, tad vajag. Kaut drusku bēdīgi tas bija, jo mēs bijām pārguruši un uz sausa klāja var kaut vai brīdi pagulēt, uz slapja nē. Mūsu maiņa drīz beidzās – ar labi nomazgāta klāja sajūtu. Bet liels (un ne patīkams) bija Kristīnes pārsteigums, kad pēc maza brīža viņa redzēja, ka nākamā maiņa atkal sirsnīgi berž klāju…

Tā nu šūpojāmies pa jūru uz priekšu. Rīta sesijā laime bija mums – pasniedzējiem, jo tika izsludināts, ka tā ir grupu darba sesija studentiem un mēs aizšmaucām pagulēt. Pēcpusdienas sesijā studentiem bija projektu pirmā prezentēšana – kas ir padarīts, kā viss virzās. No pārguruma daļa studentu dažādās pozās gulēja turpat klasē un komiskākais brīdis bija tad, kad par vienu projektu atbildīgo nācās modināt, jo viņas laiks bija pienācis. Man miegs nenāca, bet tas otrs gan… – jūras šūpošanās bija sakrājusi kritisko normu un man pat nācās vienā brīdī skriet no klases laukā, paelpot svaigo jūras gaisu. Ar jūrasslimību nomocījos līdz pat vēlam vakaram, vakariņas neēdu, jo sapratu, ka tad jau prātīgāk būtu ēdienu pa taisno pārmest pār bortu – bez mocībām. 🙂 Tas, ka pēc astoņiem aizgāju gulēt bija labi – paspēju mazliet attapties (man tā šūpojošā gulēšana tiešām palīdz), jo naktī bija TRĪS!!! navigācijas trauksmes (viena dēļ vēja – vajadzēja koriģēt buras, otra – gatavojoties ieiet ostā – jānovāc visas buras, trešā – pietauvojoties ostā). Pa vidu trauksmēm, protams, atkritām pagulēt pa brītiņam, bet pēc četriem no rīta, kad bijām pietauvojušies Maloy ostā, saņēmām kapteiņa atvēli pagulēt līdz brokastīm, kas šorīt tika noteiktas 9os. Cik maz cilvēkam brīžam vajag pilnīgai laimei…

20130822-091834.jpg

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s