Jau pirms devāmies šurp, no iepriekšējās grupas ļaužiem dzirdējām, ka uz Niagāras ūdenskritumiem vajag doties tik bieži, cik vien iespējams, jo tie vienmēr ir skaisti, bet tas skaistums ir mainīgs. Otra lieta – beidzot arī pie mums feinais laiciņš mainās uz rudenīgāku un lietaināku, tādēļ sākam domāt, ka jāapskata dabas objekti, kamēr vēl varam. Trešā – šīs nedēļas otrās puses laika prognoze nebija diez ko jauka, tādēļ mazs pulciņš (3) nolēmām, ka nevar velti zaudēt laiku un silti saulainajā otrdienas pēcpusdienā pēc mācībām (ap četriem pēcpusdienā) ar Uber devāmies uz Niagāru. Mērķi? Viens no mums tur vēl nebija bijis, viens – apskatījis vairāk objektu nekā es, nu un, protams, – es – vienmēr gatava kaut ko skaistu apskatīt un, ja tas vēl ar kārtīgu pastaigu apvienojams, tad vēl jo vairāk. 🙂

Lēti nebija (jo arī atpakaļ tāpat), bet tomēr mierināja doma, ka tos apmēram 70$ sadalījām uz trim. Un – kas ir galvenais – bija lieliski. Maršruts mums bija interesants: aizbraucām uz virpuļiem (tā to arī sauc: Whirlpools) – vietu zemāk par ūdenskritumiem, kur vairumā kilometru visnotaļ rāmā upe pārvēršas par rēcošu nezvēru (bez īpašiem ūdenskritumiem), kuru dzīvam šķērsot esot gandrīz neiespējami (par to tur bija visādi stāsti sarakstīti – kā dažādiem censoņiem dažādos laiks gājis).

Jā, sirreāli skaistajā bildē to upes trakumu un skaļumu redzēt nevar, bet redzat gan nereāli zilo ūdeni (tāds tas ir viscauri), gan diezgan dziļo senleju (kanjonu?) pa kuru pēc nokrišanas tālāk tek Niagāra. Mūsu maršruts bija vienkāršs – tā kā pa leju gar upi gājējiem pārvietoties nav iespējams, tad pa augšu, pa lielisku gājēju un veloceliņu gājām atpakaļ līdz ūdenskritumiem. Mazliet aizsteidzoties laikam priekšā pateikšu, ka tā nostaigājām mazliet vairāk nekā 10 km – laba pastaiga superīgā rudens pēcpusdienā! Viena mazītiņa vilšanās bija – tikām cerējuši uz jau zeltaināki oranžākiem rudens skatiem, bet viss tomēr vēl bija diezgan zaļš. Redzēs, vai sanāks vēl trešo reizi – īstajā lapu zeltā tur nokļūt.

Tuvošanās ūdenskritumiem arī bija interesanti skaista – pamazām pamanot dūmus (patiesībā, protams, ūdens šļakatas) un Niagara Falls pilsētu Kanādas pusē. Starp citu, abos krastos esošās abu valstu pilsētas saucas vienādi – Niagara Falls, nav kā mums ar Valku un Valgu, kur ir vismaz minimāla atšķirība nosaukumos.

Pamazām tuvojās arī vakars (saule patlaban riet ap 18.30) un mūs sāka mākt bažas, vai līdz saulrietam/pa gaismu paspēsim te vēl nebijušajam kolēģim ūdenskritumus parādīt. Pielikām soli un paspējām. Un tad jau bija klāt tumsa, kas bija mūsu plāna otrā daļa, jo tumsā ūdenskritums tiek izgaismots. Gan jau kāds no jums ir dzirdējis, ka 2018. un 2019.gadā – uz Latvijas simtgadi un arī vēl nākamajā gadā, tas tika izgaismots Latvijas karoga krāsās (te ir saite uz rakstu ar bildīti). Ikdienā, protams, nekādu karogu nav, bet izgaismojums ir iespaidīgs. Mazliet negodīgi gan iznāk, ka ūdenskritumi atrodas ASV, bet iespaidīgāki izskatās pāri upei – no Kanādas puses, uz kuru mēs netiekam (atkal tas Covid-19 ar saviem ierobežojumiem!). Bet neko darīt – arī no šī krasta bija iespaidīgi un es teiktu, ka varbūt pat šausmīgi skaisti, jo tumsā tas viss (troksnis, varenība, gaismas) ir citādi nekā dienā.

Kārdināšanai te ielieku vienu bildīti un saiti uz krietnu fotogaleriju, jo tās pēcpusdienas un vakara skaistums bija stiprāks par manu slinkumu fotografēt. Un saldajā ēdienā galerijas beigās ir arī maziņš video no tā šausmīgā un skaļā skaistuma.