Mana iepazīšanās ar Arnštati sākās ar Bahu, jo viņa piemineklis ir pilsētas centrālajā/Tirgus laukumā – jauneklis visai brīvā pozā uz Rātsnamu skatās. Es šī laukuma malā visus 3 mēnešus dzīvoju un strādāju, tātad – ne dienu bez Baha. Vispār jau skaisti simboliski iznāk – pēdējais no maniem Vācijas vasaras stāstiem ir par viņu.

     Jā, protams, stāsts ir par slaveno komponistu, arī sava laika ērgeļu un klavieru (ja tā laika instrumentu var šādi nosaukt) virtuozu, kuram nācies darīt arī citus, ne tik mīļus darbus. Taču, tā kā mani vairāk interesē cilvēciskā puse, stāsts būs par to.

     Ja sākam ar faktiem, tad Bahs dzimis 1685.gadā no Arnštates netālajā senajā valdnieku rezidencē Eizenahā (uz to gan neaizbraucu), ģimenē, kur jau paaudzēm bijuši baznīcas un galma mūziķi. Viņš bijis jaunākais, astotais bērns un vecāki viens aiz otra nomiruši, ka viņam kādi 9 gadi bijuši. Tēva īsi pirms nāves apprecētajai otrajai sievai diezko liela interese par puiku nav bijusi, un viņš devies dzīvot pie viena no vecākajiem brāļiem, kuram ir ļoti pateicīgs gan par vispārējo, gan muzikālo atbalstu, gan palīdzību skolas gados. Vispār jau Johans Sebastians ir bijis ģimenē pirmais, kurš ar skološanos ticis tik tālu, ka ar viņa diplomu varētu arī augstskolā stāties.

     Centīgs puisis? Kas to vairs īsti zina, bet muzikāli apdāvināts noteikti un viens no iemesliem ilgus gadus skoloties ir bijis ļoti prozaisks – pret palīdzību dažādos (arī muzikālos) darbos, viņš varējis par velti mācīties un skolas telpās arī dzīvot. Skolu pabeidzot tieši dzīvesvietas problēma bija viena no galvenajām. Kurp tagad doties?

     Arnštate bijusi pirmā Baha darba vieta pēc skolas beigšanas un šeit pavadīti 4 gadi. Tiesa, viegli nav gājis ne darba devējam – rātei, ne pašam darbiniekam. Te rātes kungiem licies, ka viņš jocīgu (savējo) mūziku baznīcā spēlē, te atkal puisim pašam galīgi nav paticis kora puikas dresēt un viņš, nevienu nebrīdinājis, pagarākā atvaļinājumā pēc jauniem iespaidiem aizdevies…

     Arnštates laikā viņš dzīvojis pie saviem radiniekiem – protams, arī Bahiem un paaudžu paaudzēs mūziķiem (ēka ir saglabājusies, tajā ir dažas Sebastianam veltītas istabas). Vienā no Arnštates Bahu meitām – Marijā Barbarā – iemīlējies un savu Arnštates gaitu beigās arī apprecējis. Viņiem bijuši 7 bērni (3 gan miruši mazi).

     Pielieku bildes, kur vienā redzama Arnštates Baha baznīca no ārpuses, otrā – no iekšpuses.

     Ārpuse, kā redzat, visai necila – masīva ēka ar mazliem lodziņiem un tālab iekšā ieejot kontrasts vēl lielāks. Atzīšos – neesmu diezko čakla baznīcapskatītāja un, ja ne ekskursija, droši vien šajā iekšā iegājusi nebūtu – nu nepievilināja mani šāda āriene. Tiesa gan, Baha laikā gan tā tik gaiša neesot bijusi.

     Kad nu nesaprašanās Arnštatē pagalam samilzusi, viņš kādu brītiņu pastrādājis netālajā Mūlhauzenas baznīcā, bet tad saņēmis hercoga uzaicinājumu doties uz Veimāru, kur strādājis 9 gadus – no 1708. līdz 1717., būdams gan baznīcas, gan laicīgos darbos aizņemts. Gājis jau visādi, jo mūziķu darbi stabili nav bijuši, plus vēl paša talantīgā jaunekļa asais raksturs, kā arī valdnieku cieņa krasā kontrastā ar līdzmūziķu un dažādu puspriekšnieku skaudību… Arī ģimene augusi un par to bijis jārūpējas.

     No 1723.gada līdz savai nāvei 1750.gadā Bahs ar ģimeni dzīvojis Leipcigā. Tur uzstādīts un joprojām stāv vienkāršais, bet, kā vēsturnieki apgalvo, pats pirmais Baham veltītais piemineklis – par to parūpējies arī ļoti slavenais komponists Mendelsons (pareizi gan esot Mendelszons).

     Arī Leipcigā Baham bijuši dažādi darbi, no kuriem interesantākais – pilsētas baznīcu mūzikas direktors – rūpējies par repertuāru, protams, turpinot arī pats rakstīt. Tāpat viņa uzdevums bijis arī Tomasbaznīcas zēnu kora pārraudzīšana (to var salīdzināt ar mūsu Rīgas Doma skolas zēnu kori – puiši dzīvo internātā, mācās skolā un arī dzied).

     No ēkas, kurā Bahs dzīvojis saglabājies tikai tās otrs gals un tur pielikta piemiņas plāksne Baha otrajai sievai Annai Magdalēnai. Kāpēc tā? Nav saglabājušies ne Baha pirmās, ne otrās sievas attēli, zināms vien, ka abas bijušas muzikālas un Anna, neilgi pirms iepazīšanās ar Bahu, bijusi dziedātājas karjeru uzsākusi. To gan nācies pamest, jo Baham pūrā nāca 3 bērni un arī pašiem piedzimuši 13 (!), no kuriem gan 5 miruši vēl pirms 5 gadu vecuma sasniegšanas. Būdama krietni jaunāka par vīru, Anna visu savu laiku veltījusi tikai ģimenei, uzaudzinot 10 bērnus.

     Piemineklis Baham Leipcigā ir arī pie Tomasbaznīcas – tajā viņš ne tikai strādājis, bet arī apglabāts.

     Gide lūdza mūs pievērst uzmanību viņam labajā rokā esošajam nošu rullim un mēteļa vidējām 2 neaizpogātajām pogām (ja te par tumšu, cerams, galerijā varēs labāk redzēt).

     Jo – Bahs esot diriģējis, turot rokā nošu rulli (zizlis toreiz vēl neesot lietots) un tad, kad nu nošu rullis nav bijis vajadzīgs, tas iebāzts drošajā vietā – zem mēteļa – tāpēc tās neaizpogātās pogas. Nekādu somu vai kabatu.

     Protams, arī Leipcigā ir arī viņa vārda nosaukta iela, kafejnīcas un kas tik vēl ne.

     Nākamā bilde tapa Leipcigā, tieši pretī Tomasbaznīcai un Baha piemineklim.

     Starp citu, tikai šodien, jau kuro reizi (bet pēdējo šovasar) kopā ar kolēģiem ejot pusdienās uz netālo restorāniņu Zelta saule, ievēroju, ka tā uz ielas izlikto ēdienkarti tur Bahs… Pēc tam pamanīju arī priekštelpā pie sienas piestiprināto plāksni, kurā rakstīts, ka šajā namā uz muzikāliem pasākumiem pulcējušies muzikālās Bahu ģimenes pārstāvji.

     Var jau būt, jo tās 2 ēkas Arnštatē, pie kurām redzēju plāksnītes, ka tur Bahi dzīvojuši, atrodas tuvu un ir nelielas, kamēr šajā ēkā naktsmājas un ēdināšana esot pieejamas jau ļoti sen….

     Pielieku saiti uz nelielu Baham veltītu fotogaleriju. To veido bildes no dažādām pilsētām, tādēļ ieliku kopskatā redzamus starpvirsrakstiņus.

     Ar šo tad, šķiet, mans šīsvasaras Vācijas seriāls ir galā (ja vien piepeši kaut ko ļoti pastāstāmu neatcerēšos). Ceru, ka ceļš uz mājām nebūs stāstīšanas vērts, jo viss it kā zināms. Pēc kāda laiciņa sakārtošu fotogalerijas un saiti uz tām ielikšu Vācijas sadaļas pirmajā lapā.