Category Archives: Uncategorized

Ēnas medības

sunAtzīšos uzreiz – esmu saules, gaismas un siltuma cilvēks. Latvijā šo man bieži pietrūkst, tālab arī praksei izvēlējos dienvidu zemi. Tiesa gan, ja Latvijā šie ir īslaicīga laime (jūsu karstums, kā lasu internetā, jau esot projām, būšot auksts un lietains), tad šeit tie ir pastāvīgi partneri, ar kuriem jāmācās sadzīvot. Un es mācos arī, jo līdz šim dienvidos dzīvojusi neesmu (īsie izskrējieni pēc Ēģiptes saules tad, kad Latvijā ziema, neskaitās). Pagaidām veiksmīgi, no bērnišķīgās ziemeļnieku kļūdas – apsvilināšanās saulē pirmajās dienās izvairīties man ir izdevies. Tiesa gan, līdz peldkostīmam vēl tikusi neesmu.

Normāla vasaras gaisa temperatūra te ir ap 30 grādiem, šonedēļ ir ap 38 (naktī nenokrīt zem divdesmit ciktur) un tam ir savas konsekvences. Piemēram, esmu jau rakstījusi, ka manā istabiņā saule iespīd kādos 8.20. Un iespīd tik stipri, ka pat ar aizvērtām žalūzijām, pēc deviņiem īsti elpot vairs nav iespējams – jābēg uz kādu vēsāku vietu. Taču, par laimi, tā ir tikai rīta saule, kas iespīd tieši. Pēcpusdienā pārrodoties var vismaz atvērt žalūzijas – lai karstais āra gaiss sajaucas ar karsto iekšējo. Ne par kādu svaigu vēsumu te nav runas, to dabūšu rudenī Latvijā. Logs pilnībā atvērts stāv visu diennakti. Pat tik nesvīstošam cilvēkam kā man, duša kādas 2 reizes dienā ir nepieciešamība.

Labākā patlaban atrastā patvēruma vieta ir bibliotēka – tur ir jauki kondicionēts gaiss. Tiesa gan, ne visur vienādi. Lasītavai un darbam ar datoriem atvēlēts plašais 4.stāvs ar milzu stiklojumiem (ieskaitot jumta logus) un lieliskiem skatiem uz pilsētu. Es esmu izmēģinājusi vairākas vietas, līdz nobāzējos ēnainā stūrītī, kur nav skata, bet ir jauks kondicioniervēsums. Vienudien sēdēju pie lielā stiklojuma ar superkolosālu skatu uz jau iepriekš minēto moldāvisko katedrāli, bet, kad saule caur jumta logu man pastiprināti pievērsās, dabūju mukt. Labi, ka te neierobežoti dabūjams atdzesētais “muciņūdens”.

Mana sistēma patlaban darbdienās ir tāda, ka ap deviņiem dodos uz bibliotēku (tik lēni, cik vien iespējams, lai galā nenonāktu slapja. Progress ir – daži cilvēki jau iet ātrāk par mani!). Patlaban esmu iemanījusies brokastot īsi pirms iešanas un kaut ko uzkožamu paņemt līdzi pusdienām, jo gājiens pa karsto sauli tieši virs galvas uz kādu no ēšanas vietām 38 grādos būtu neprāts. Tā nu jaukajā klimatā dzīvojos līdz četriem, pieciem, kad saule ir zemāk un parādās ēnas. Tad var kaut kur doties. Visbiežāk – atpakaļ uz istabiņu, atvilkt elpu. Tad vakarpusē varu pasēdēt pie klēpjdatora rakstot emuāru vai ko citu, kam vajag latviešu burtus (bibliotēkas datoru uz tiem neesmu pierunājusi, bet klēpjdatoru līdzi stiept mugursomā negribas).

shadowPar ēnu ir īpašs stāsts un man vēl joprojām patīk skatīties, kā pa plašu ietvi cilvēki pārvietojas īpatnējās trajektorijās – no vienas ēnas līdz otrai, kur tā ir. Vai reizēm iet gluži vai “pielīmējušies” sētai vai kādam citam ēnas “avotam”… Pirmajā dienā skatījos: ieliņai pa vienu malu ir skaista ietve, bet gar otru nez kādēļ taciņa iemīta. Kurš gan pa to iet? Tagad zinu – es arī, no rītiem. Jo – no rīta tajā pusē sēta met patīkamu ēnu. Atpakaļ nākšana notiek pa otru pusi – tur ēna ir pēcpusdienā. Saviem pastāvīgajiem maršrutiem jau zinu kā jāiet rīta un kā vakara pusē, kad un kur nelīdz nekas.

shady-placeDienā dedzinošā saule stundām ilgi karājas tieši virs galvas. Tad  ēna ir tikai zem lielajiem kokiem (tālab Timišoarā  ir daudz skaistu vecu parku un lielu koku gar ielu malām) un zem kafejnīcu terašu jumtiņiem. Šeit pirmo reiz redzēju, gan ventilatorus, kuri “izspļauda” ūdeni, gan kafejnīcās savilktas caurulītes ar caurumiņiem, kas arī periodiski visu “nomiglo” ar sīkiem ūdens puteklīšiem. Ļoti patīkami. Kafejnīcu logos ir uzraksti, kas mēģina apmeklētājus ar kondicionēta gaisa apsolījumu ievilināt.

aizsargzaluzijasAp daudzām vecajām privātmājām ir tik lieli “ēnas koki”, ka nekas cits laikam īsti neaug un/vai nešķiet svarīgs to īpašniekiem, ka tikai ēna. Daudzviet veco skaisto ēku logiem ir pamatīgas (koka?) ārējās žalūzijas – aizsardzībai no saules.

Nu jā, vēl palika vējš. Latvijas versijā “vējš” nozīmē “vai tik tūliņ nebūs auksti”. Šeit iepazinos ar “karstu vēju” un tā arī vēl neesmu tikusi skaidrībā, vai tas ir labāk nekā vienkāršs karstums.

Kā cilvēki ģērbjas? Visvisādi. Daļa (studenti paliek studenti) – maksimāli īsos, vieglos un caurspīdīgos apģērbos, daļa “nezaudē cieņu” nekādos apstākļos un pat šorīt (virs 30 jau no paša rīta) staigā garās džinsu biksēs. Līdz divdesmit-lieliem grādiem, no rītiem cilvēki vilka jakas ar garām piedurknēm. Man ir tā, ka Latvijas normālie T-krekli te un tagad šķiet nenormāli biezi. Esmu laimīga par šopinga dienā nopirkto vieglo, bet ne caurspīdīgo blūzīti – tajā jūtos vislabāk.

Un, ja jau ģērbjas nost, tad var ādas toni apskatīties. 🙂 Priekš manis pārsteidzoši daudz šķiet man līdzīgu “neiedegošu baltādaino” – kādi 15% noteikti. Tad ir daudz “iedegošu baltādaino”, kas ir smuki brūngani iesauļojušies un mazlietiņ tumsnējāku ļaužu – kopā viņi  ir absolūti absolūts vairākums. Mati brūnīgi, mirdzoši melnu nav daudz, apmēram tikpat, cik pagaišo. Romu un/vai  citu tiešām tumšākas ādas krāsas cilvēku te ir ļoti maz (varbūt ap 10%). Jūtos tiešām vairāk kā “bijušajā Austroungārijā” nevis kā iedomāti tumsnējā Rumānijā. Augumā gan viņi pārsvarā ir vismaz galvastiesu par mani mazāki.

Pie kā noved pārmērīgs čaklums

Šorīt pamodos no tā, ka saule iespīdēja tieši acīs – iepriekš te tā nav bijis. Tad nu meklēju rokā pulksteni. Nu ja – līdz pusdeviņiem vēl nekad iepriekš nebiju nogulējusi. Tagad zināšu – saulainā rītā ilgāk nav iespējams, jo tā saule. Tagad sēžu savā hosteļa istabiņā, vēl apdomāju šodienas plānus un rakstu šo, jo vakar vakarā beidzot tiku pie kabeļinterneta. iPads un telefons gan joprojām pārtiek no “gadījuma wi-fi”.

Jau pirmdienu iesāku ar garām darba stundām bibliotēkā, apmēram tāpat (tikai  līdz kādiem pieciem) turpināju arī vakar. Bet nu labi – savu “mājas darbu” rumāņu kolēģiem pabeidzu un nosūtīju – darbs padarīts un ap sirdi labāk palika. Tagad lai viņi buras cauri tām 6 lapām un ieskatās literatūras sarakstā, pēc kura tā ilgojās. Redzēs, kad un ko atbildēs, par ko tālāk vienosimies. Tikmēr es no viņiem esmu brīva. 🙂 Pie viena man radās jautājums maģistra darba vadītājai, ko arī aizsūtīju un zibenīgi saņēmu atbildi – tas bija super.

Ko darīt ar pēc smaga darba iegūtu brīvību? Tā kā pēcpusdiena bija patīkama, jo mazliet mākoņaina, bija skaidrs – pēc tās trakās sēdēšanas jāiet pastaigāties. Izmetu mazu lociņu pa pilsētas centrālo daļu (vēl jau ir kādas vietas, kur neesmu bijusi) un pati tīri vai bēdīgi nodomāju – nē, mājās iet vēl par ātru, vajadzētu vēl kaut ko un nogriezos pa citu ielu. Biju nodomājusi nonākt pie paralēlā tilta pāri Begas kanālam (bibliotēka un studentu pilsētiņa ir vienā pusē, pilsētas centrs otrā, tilti pilsētas ietvaros ir vismaz astoņi). Gāju gāju, pa plašo ielu, bet tilta nav. Taču iela joprojām liela (divas joslas uz katru pusi ar zālīti pa vidu, cilvēki un mašīnas kaut kur dodas, nu tad es arī… Un tā diezgan ilgi, vairāk kā pusstundu. Pamazām gan aizvien skaidrāks kļuva, ka virziens nav gluži tas, ko gribējās. Kartes man līdzi nebija, bet griezties un iet atpakaļ to gabalu arī negribējās… Visu laiku nepameta doma: bet vai tad te kaut kur nebūtu jābūt tirgum? Kad tiešām grasījos griezties atpakaļ, bija krustojums un tirgus!

tirgusPielieku bildīti, tajā kaut cik redzams īpatnējais tirgus jumts – pēc tā arī atpazinu. Aiz priekiem nopirku kilogramu ne-saldo ķiršu (lielāki par mūsējiem un ne tik skābi, bet nav izteikti saldi) par 80 centiem (milzonīgi saldie maksā mazliet zem 2 eiro) un glīti pa kanālmalas promenādi  čāpoju mājās (minūtes vēl 40).

Kad pārrados, bija astoņi – laba pastaiga teju 3 stundu garumā man bija izdevusies. Tā jau ir – kad galva nestrādā, strādā kājas. Paskatījos kartē – tā iela iet pa gabaliņu paralēli kanālam (nu tā, lai šķērsielās kanālu neredz) ārā no pilsētas. Ja es nebūtu pazinusi tirgus krustojumu un tur nogriezusies, būtu varējusi iet vēl ilgi… 🙂

Rezultātā miegs nāca labi un tagad domāju, ko darīt ar šodienu. Laikam jau prātīgākais būs dienas karsto daļu atkal pavadīt bibliotēkā (vienu interesantu analīzi gribas vismaz iesākt) un tad kaut kur paēnā baudīt vakaru.

hostelLai, jums, lasītājiem, būtu kam acis piesiet, ielieku vēl divas internetā atrastas bildes: tā izskatās mūsu “Alea Studentilor” – diezgan garā no 3 posmiem sastāvošā (jo to šķērso 2 lielas ielas) studentu ieliņa, pa kuru mašīnas nebrauc.

Pirmajā – starp studentu korpusiem bez bodītēm. Apmēram tādā ēkā arī es dzīvoju, to ir pāri 20, vairums atjaunotas/siltinātas.

Otrajā jau redzams kaut kas no mūsu bodīšu un kafejnīcu mudžekļa – ir šikākas, ir vienkāršākas un ir pavisam mazas (un dažas arī noplukušas) būdiņas neaptveramā daudzumā.

veikalini

Kad cilvēks plāno, Dievs smejas (un Continental piebalso)

Jā, tieši tāds ir visīsākais manas sestdienas raksturojums. Bet iesākšu ar piektdienas vakaru. Kad biju uzrakstījusi un publicējusi piektdienas stāstu, lietus bija pārstājis – bija silts un jauks vakars. Nospriedu, ka jāiet izmest vēl kādu loku pa pilsētu nebijušā virzienā. Tā arī darīju. 
  Cauri pilsētai vijas Begas kanāls un tā abās pusēs ir daudz parku un atjaunotu promenāžu. Daļu no tām jau esmu “apguvusi”, bet vēl būs kur iet arī citreiz. Vakar izstaigāju tiešām lielo un interesanti (ne pārbagāti) aprīkoto Bērnu parku un tad devos pāri ielai uz Rožu parku. 

Tas bija manējais! To smaržu!!! Jāatzīst gan, ka mēs Latvijā esam daudz pedantiskāki dārzu kopēji un ravētāji, bet tā vien šķiet, ka te viss aug un zied puslīdz pats no sevis un rūpīgai ravēšanai un tādām lietām neviens īpašu uzmanību nepievērš.  

Parkā ir arī estrāde, kurā mēdz notikt dažādi pasākumi un koncerti. Patlaban uz visiem stūriem ir plakāti, kas vēsta, ka 31.jūlijā Rožu parkā būs somu rokgrupas HIM koncerts (“raudamais roks” – tā laikam saucās viņu stils, atceros šo grupu, jo tā bija populāra manu dēlu tīņu gados un arī pašai tīri labi patika). Nu redzēs, varbūt sanāks aiziet.

 Pilsētā ir daudz interesantu… – nesaprotu kā – par grafiti jeb jau par sienu gleznojumiem tie jāsauc? – drusku traki, bet labi izpildīti un ļoti atšķirīgi. Interesantākos pamazām bildēju, kādreiz uztaisīšu atsevišķu galeriju.

Sestdienas rīts atnāca saulains un karstu dienu sološs (jau deviņos bija ap 20 grādiem un zilas debesis). Nospriedu, ka jādodas kādā “pārgājienā”. Vakar kafejnīcā pētīju GoogleMaps un izlēmu aizčāpot uz Brīvdabas muzeju (mazliet vairāk kā stundas gājiens), pie viena arī pilsētas to pusi paskatoties. Nu, no pilsētas nekas ļoti īpašs tur nebija – nolaistas un ne tik nolaistas “veco labo laiku” ēkas jaucas ar sociālisma ēras betona briesmoņiem, līdz nonācu pie glītas un labi uzturētas industriālās ēkas – Continental riepu rūpnīcas (sveiciens tiem, kuri saviem autiņiem šīs “apāvuši”). Tā pozitīvi izcēlās apkārtnē un es pat nodomāju, ka feina gan tā firma…  

 Tā es varēju domāt minūtes 15 – līdz nonācu Brīvdabas muzejā. Vārti vaļā, bet kaut kas tā “interesanti aizdomīgi” tur izskatījās – tā kā plakātu kaudzes sarullētas, plastmasas galdi tiek stiepti iekšā… Apstājos, grozīju galvu, līdz ieraudzīju sargu un viņš mani. Jautāju – vai ir atvērts (darba laiku nekur neredzēju) un saņēmu atbildi, ka nē – slēgts. Jo Continental uz šodienu noīrējuši visu teritoriju savai ballītei. Te nu bija labais Continental… Es laikam izskatījos bēdīga (nu jā – stundu nākusi kājām saulainā dienā) un sargs man ieteica aiziet turpat mazliet tālāk uz ZOO – tas esot vaļā. Kur likties, aizgāju arī. Ieejas biļete maksāja 60 centus un arī skatāmā bija tieši tik daudz – daži lāči, 2 stirnu/lamu veidi, vēl daži štruntiņi un putniņi… Apstākļi dzīvniekiem tikpat šauri un slikti kā Kišiņevas ZOO. Nē, nu apmeklētājiem jau labi – tik mazā laukumiņā dzīvnieks vienkārši nevar paslēpties (nu labi, meža kaķim tas bija izdevies – viņu vienīgo tajā nezāļu mudžeklī neieraudzīju), bet mani laikam doma par kaut kādām dzīvnieku labturības (un manām estētiskajām) prasībām ir iesēdusies pārāk dziļi. Es vairs nevaru iet uz “jaunattīstības” valstu ZOO. 

Viena lieta gan bija savdabīga. Pulkstenis rādīja desmit un biju apmēram vienīgā apmeklētāja (labi, ka kasieris jau bija darbā). Man tiešām bija sajūta, ka tie dzīvnieki mani vēro vismaz tikpat, cik es viņus. Pie tam – es jau varu vienlaicīgi uz vienu skatīties, kamēr tajā mazajā teritorijā uz mani brīžam lūrēja vai pakaļ skrēja (kā emu, protams, sava žoga ietvaros) pat vairāki. Dīvaini un drusku sirreāli. Patīkami jau bija, ka dzīvnieki aktīvi (laikam tas tāpēc, ka vēl rīts), vienīgi jenots saritinājies saldi gulēja. Viņš tā arī nezina, ka es biju turp aizgājusi. 🙂

Vai vēl citreiz mēģināšu iet uz Brīvdabas muzeju? Nezinu, ja nu būs kādi pozitīvi vilinoši iemesli, jo, cik redzēju pāri žogam, tur viss ir krietni maziņāks un vienkāršāks nekā attiecīgajā mūsējā. 

Atceļā jau bija krietni karsts. Mēģināju ieraudzīt, kurā pusē ielai vairāk ēnas un izlēmu iet pa citu maršrutu. Un tas izrādījās pareizi (mans tēvs būtu teicis: “nebēdājies, Jēzus dos klimpu!”), jo nejauši atradu tirgu – uz to savos klaiņojumos biju cerējusi jau no pirmās reizes, jo allaž aizmirstas vietējiem uzprasīt. Tās svaigo augļu un dārzeņu kaudzes!!! Cenas? Īsie gurķi (to gan nav daudz) un dzeltenā konusveidīgā paprika – ap 40 centiem kg, tomāti no 40 mazliet uz augšu (jo dažādi veidi un izmēri). Patlaban ir ķiršu laiks, tie maksā zem 1 eiro, sākas aprikozes, pagaidām dārgas – ap pusotru eiro. Bet – cik gardas! Nopirku arī brinzu (viņu gaumes svaigo sieru) un nu baudīšu “mājas” pusdienas un vakariņas un …, uz kafejnīcu vien pēc kafijas interneta nolūkā aizstaigājot. Feins tirgus, vienīgi patālu – vismaz 20 minūšu gājiens un pavisam uz pretējo pusi maniem ierastajiem virzieniem. Būtu labi, ja izrādītos, ka kaut kur tuvāk ir kāds mazāks “kvartāla tirdziņš” – laiks rādīs. Moldova mani šajā ziņā izlutināja – tur tāds bija pāri ielai.

Kad atnācu, kādu brīdi vienkārši slinkoju istabas vēsumā, tagad aiziešu “internetā paganīties” un gan jau vakarā atkal kādu līkumu pa pilsētu izmetīšu. Par svētdienu īpašu plānu vēl nav, bet gan jau… Ar nopietnajiem darbiem ņemšos pirmdien pie bibliotēkas lielā datora.

Darb-piektdiena

Tā kā esmu tikusi pie iPadam ērta interneta komplektā ar labu kafiju, uzrakstu arī šodienas/piektdienas stāstu.

Nu labi, nebiju tik traka kā solījos, Rektorātā ierados kādos 8.25. 🙂 Bet arī tad, visas citas darbinieces jau bija, izņemot “manējo”. Toties pārliecinājos par to, ka katram mākonim ir zelta maliņa. Kolēģes un pat priekšniece kautrīgi aizbildināja Loredanu, ka brauciens uz Bukaresti esot mokošs (6 stundas ar savu auto vai kādas 11 ar nekomfortablu vilcienu un izrādījās, ka Loredanai šoreiz  ticis otrais) un tālab viņa kādu mirkli kavēšoties… Tad nu laiku īsinot vispirms tiku pie nelielas ekskursijas pa skaisto ēku (ārskats ir iepriekšējā stāstā).  To kompānija Lloyd būvējusi ap 1900-to gadu ofisa vajadzībām. TPU te saimniekojot kopš 1946.gada. Cik nu līdzekļi ļaujot, tik ēku uzturot un remontējot, bet nekādas lielās brīvības nav arī no otras puses – ēka ir arhitektūras piemineklis. Vēl līdz neilgam laikam te bijušas arī dažas fakultātes, tagad palikusi tikai administrācija. Augšējā bildē redzama mazā senāta zāle – tā ir mūsdienīgi aprīkota, ar kādām 60 sēdvietām, te notiekot sanāksmes, doktora darbu aizstāvēšanas un nelielas konferences.  

Otrajā redzama īsteni “vīniski” greznā lielā senāta zāle (līdzīgi grezns ir foajē). Tajā notiekot vissvarīgākās sanāksmes. Pēc Austroungārijas impērijas sabrukšanas, šajā zālē savulaik esot pieņemts  arī Banatas apgabala lēmums par pievienošanos Rumānijai (pārējie varianti: kaimiņvalstis Ungārija un Serbija). Vispār jau pats pilsētas nosaukums ir ungārisks – radies no netālās upes Timišas, taču iedzīvotāju vairākums te vienmēr bijuši rumāņi. 

Atgriežoties no mazās ekskursijas, izrādījās, ka Loredanas joprojām nav. Tad jauki parunājāmies ar nodaļas vadītāju profesori Liu (jeb vajadzētu rakstīt – Liju?) Dolgu – viņa inženierzinātņu studentiem māca telpisko zīmēšanu/modelēšanu vai kaut ko tādu. Arī viņi mokās ar tādām pašām problēmām, kā Latvijas augstskolas: patlaban ir demogrāfiskā bedre, inženierlietas studēt nav viegli, lai dabūtu valsts finansējumu, jāuzņem daudz studentu un pēc tam pašiem jāmokās ar vājākajiem, tos visādi motivējot un mēģinot noturēt (nauda, nauda…). Specifiskas atšķirības ir divas: 1) tā kā te ir diezgan daudz ražotņu, jaunieši  un arī darba devēji lielā mērā dodot priekšroku ātrāk iegūstamai tehniskajai profesionālajai izglītībai. Mūsdienās jau inženieri lielā skaitā ārzemju meitas uzņēmumiem/ražotnēm nav vajadzīgi, jo viņi mēdz būt prasīgi un dārgi. 2) Timišoarieši jau kādus gadus cieš no tā, ka ārvalstu uzņēmumi pārceļ ražošanu uz vēl lētākām valstīm (tālo Ķīnu vai kaimiņzemēm Ukrainu un Moldovu)…  Un tad atkal tehniķi spējot labāk  un vieglāk atrast darbu nekā inženieri. Skarba realitāte. Mēs Latvijā joprojām skandinām, ka inženierus dikti jau nu vajag, bet vai tā tiešām ir?    

Mazliet pastāstīju par Vidzemes augstskolu, iedevu anglisko info lapu un latvisko bukletu un vienojāmies, ka kaut kad vēl satiksimies parunāties.. 🙂

Tad jau bija klāt arī Loredana (9.30) un ar viņas auto devāmies iepazīties ar manu “īsto” prakses vietu – Ražošanas un transporta vadības (menedžments taču!) fakultāti. Fakultāte ir mazākā, bet arī skaistā un atjaunotā senā ēkā (varbūt vēlāk sabildēšu, šodien mums iznāca steidzīga tikšanās). Izstāstīju par savu MD tēmu un ko labprāt no viņiem sagaidītu. Viens no kolēģiem varēja paspīdēt dekāna priekšā, jo zināja, kas ir ArisPlus (sveiciens maniem studiju biedriem),  bet par Stellu gan neviens neko nezināja. Tad izstāstīju ideju  “cilvēku valodā” un viņus tas ieinteresēja. Izrādījās arī, ka labi vien bija, ka vakar vakarā nenoslinkoju angliskoju to savu pamatshēmu – varēju viņiem parādīt kopskatu. Malači, ka viņiem nebija kauns atzīties, ka no psiholoģijas un pedagoģijas smalkumiem viņi neko daudz nezina. Man gan tas nozīmē, ka saņēmu “mājas darbu” – sagatavot īsu pārskatu par teorētisko pamatojumu uztveres tipiem un mācību materiāliem saistībā ar tiem. Nāksies šo to tulkot un šo to radīt no jauna – angliski. Pēc tam tiksimies atkal un varēsim detalizētāk parunāties. Ja šo lasītu profesors Ginters, viņam patiktu – nevarēšu prakses laiku feini nobumbulēt, būs arī jābīda maģistra darbs. 🙂

 Pēc tam nāca reģistrēšanās bibliotēkā. Uhh… – tā patiesi ir milzīga, moderna, plaša un grezna. Interesanti ir realizēts stāvu marķējums kāpņu telpā – virs katra stāva durvīm ir plauktiņš, kurā ir tik grāmatu, kurš stāvs šis ir. Otrais un trešais stāvs izskatās kā bildē – brīvpieejas plaukti un ērtas vietas darbam. Pirmajā stāvā ir katalogi, enciklopēdjias un slēgtais abonements, viss ceturtais stāvs – datordarbavietas ar ļoti skaistu skatu uz pilsētu. Datori, tāpat kā ViA jaunajā ēkā, pieslēgti severim pa taisno, tāpēc nav lieka trokšņa. Platekrāna monitori man ļoti patika, bet neizdevās tikt pie iespējas rakstīt latviski – pati ar uzstādījumiem līdz galam galā netiku, atsauktais IT puisis paskatījās, teica: “skaidrs, tūdaļ būšu atpakaļ”, bet piecu stundu laikā tā arī vairs neparādījās. Nu tad apdarīju visu  nespecifisko. 

Bibliotēka darbojoties kopš pērnā novembra un atklāšanas pasākums noticis mums “pazīstamā” veidā – ar simbolisku grāmatu nodošanas ķēdi no vecās bibliotēkas centrā uz jauno. Ķēdē bijuši 1000 dalībnieki – studenti un mācībspēki. Bet es biju domājusi, ka latvieši ir vienīgie un unikāli…

Bibliotēka ir atvērta darbdienās no 9.00 līdz 20.00, brīvdienās slēgta “parastajā formā”, bet 24/7 režīmā ir pieejama viena plaša darba telpa ar wi-fi, kur var nākt ar savu datoru un strādāt ar saviem vai elektroniski pieejamajiem materiāliem. Es gan vēl nezinu, ko darīšu nedēļas nogalē, jo pieeju šai telpai vēl nedabūju – būšot nākamnedēļ.

Vispār jau tas dzīvībai nav bīstami, bet galvenā man patlaban ir “datorproblēma”. Kā teiktu man pazīstamie datoriķi: principā jau viss ir kārtībā. Bet: 1) bibliotēkas datoriem jau minētā valodas problēma, 2) wi-fi pieeja bibliotēkai būs kaut kad nākamnedēļ, 3) hostelī wi-fi netiek piedāvāts, vadu internetam pieslēgšana tik nesaprotama, ka neesmu tikusi galā un, visticamāk, nedēļas nogalē nebūs neviena, kas palīdzētu. Tad nu atliek šur tur pieejamais wi-fi kafejnīcās, ko pašlaik arī izmantoju. Varbūt painteresēšos par mobilo operatoru priekšmaksas tarifiem iPad vajadzībām – ir tomēr feini, ja internets ir tad, kad ir ērti… Kafija te ir par kādu 1/3 lētāka nekā pie mums, bet summā tomēr var sanākt dārgāk kā tā karte. 🙂

Ko es ņemos ar to internetu un mācībām? Pavisam vienkārši – kamēr man vēl nav daudz paziņu un saprašanas par to, ko citu vēl te varētu sadarīt, varētu arī pastrādāt. Jo tad, kad minētie uzradīsies, tie prasīs laiku un mazinās darbaprieku. 🙂

Visam savs laiks

Pamodos ap septiņiem. Zinu, ka par agru pirmajai dienai, bet neko darīt… – kā nebūt grozījos un kārtojos pa savu istabu līdz gandrīz deviņiem (atradu istabā interneta vadu, bet tas bez paroles mani tīklā iekšā nelaida, arī wi-fi tīkli visi slēgtie…) un tad bez steigas devos uz Starptautisko sakaru nodaļu kārtot papīrus un noskaidrot noskaidrojamo. 
   Rīts apmācies, bet silts, pastaiga bija patīkama. Rektorāta ēku arī atradu bez grūtībām (mājās biju izdrukājusi karti). Salīdzinot ar Rīgu es teiktu, ka tas atrodas Doma laukumā – tiešām pašā pašā vēsturiskajā un tūristu centrā, apkārt plašas gājēju ielas. Tā kā neatcerējos man vajadzīgā kabineta numuru, jautāju administratorei pie ieejas. Viņa man rumāniski atbildēja kaut ko, kas noteikti nebija kabineta numurs un es jau jutu, ka man nepatiks… Drusku vairāk paskaidrojoties (dažus vārdus rumāniski es zinu), izrādījās, ka nodaļa šodien strādā no 12iem (bet pulkstenis ir 9.15). Ko darīt? 

Labi, ka biju uzvilkusi “staigājamo formu” – džinsu pusbikses un krosenes. Tad nu izlēmu savā nodabā pablandīties pa pilsētu, jo tipiska diena te esot saulaina un ĻOTI karsta – nez vai tādā man gribēsies daudz staigāt bez īpaša nolūka. Tā nu varu uzrakstīt pirmos iespaidus par pilsētas centru un tie ir patīkami. Tā kā Vīnē esmu bijusi, piekrītu apzīmējumam “mazā Vīne”, ko timišoarieši visi tā mīl. Jā, ir nolaistāks, bet majestātiski skaisto ēku ir daudz. Daudz arī parku un vienkārši glītu apstādījumu. Zied rozes – dažādās krāsās un to ir daudz. Pilsētā notiek daudz atjaunošanas darbu – tas patīkami, jo ir ko atjaunot. Ir daudz veloceliņu un arī velobraucēju, redzēju arī nomas punktus ielu malās – varbūt kaut kad vēlāk izmēģināšu, ja gribēšu nokļūt kaut kur tālāk. No manas mītnes vietas uz centru ar velosipēdu braukt vispār jau var, bet nezinu vai ir īpaši vērts – tuvu tomēr. Publisku wi-fi gan vēl neesmu atradusi. Atradu tūristu info centru, bet arī tas bija ciet. 

 Samainīju kādus eiro pret lejām, lai vairs nav problēmu ar iepirkšanos mazajās bodītēs un kioskiņos (tādu te visur ir daudz). Naudas maiņas vietu ir daudz, banku un bankomātu arī. Vēl ielu malās ir daudz maziņu svaigi ceptu bulciņu tirgotavu – cilvēki nopērk kādu nieku un ēd vai nu iedami vai apsēžas uz soliņa. Es arī tā izdarīju, jo no paša rīta man mazajās brokastīs bija tikai vēl no Latvijas līdzi paņemtais banāns. Protams, gan maizīšu cenas, gan valūtas maiņas kursi mazliet mainās atkarībā no tā, vai esi pašā centrā vai drusku nostāk. Viena nianse cenu sakarā te ir tāda pati kā Moldovā un neviens to man toreiz paskaidrot nemācēja. “Lielā” naudas vienība ir leja (apmēram 20 centu), “mazā” – bani. Mainot naudu, man izsniedz precīzu summu (kas ir tikai normāli). Bet, ja ir kaut kas jāpērk un tas maksā 1,99 vai līdzīgu summu, tad to 1 banu neviens atpakaļ nedod. Kāpēc? Tāpēc. Kur ir tā robeža no kādas sāk izdot atlikumu es vēl nezinu, bet vispār 1 bana monētas ir.

Kamēr šo rakstu, arī saule ir klāt, bet man vēl stunda jāgaida līdz Starptautiskās nodaļas darba laika sākumam. Jā, laikam jau tāda “dienvidnieciska” ir viņu attieksme, jo es e-pastā tiku jautājusi, vai ir kādi specifiski darba laiki, bet atbildi nesaņēmu, no kā nospriedu, ka viņi strādā “normālo” darba laiku. Bet ir jau labi – auksti nav un ar pilsētu mazliet iepazinos.

Tālāk rakstu vakarā. Tā kā tūrisma centrs ap pusdivpadsmitiem bija vaļā (darbiniece ir viena, un kad viņai vajag kaut kur aizskriet, viņa vienkārši aizslēdz centru) un tur bija wi-fi, tad nu ātri pārbaudīju e-pastu, publiskoju vakardienas ierakstu emuārā un bija jau laiks doties uz Rektorātu. Divpadsmitos biju klāt un man tika paskaidrots, ka jā – Loredanas (tā sauc darbinieci ar kuru visu iepriekš e-pastā kārtoju) šodien nav un tāpēc neko izdarīt nevar. Jānāk rīt, kad viņa būs. Darbu viņi sākot astoņos. Teicu, ka būšu, un saņēmu norādījumu, ka vispār piektdiena ir īsā diena un tāpēc lai es noteikti ierodos līdz pusvieniem (laba atbilde uz manu dedzīgo solījumu būt klāt jau astoņos). 🙂

Tad nu ar visādiem līkumiņiem pa pilsētu nesteidzīgi devos mājup. Par redzēto pamazām rakstīšu citās reizēs. Kaut diena principā bija apmākusies un es no rīta aizsargkrēmu uz sejas uzsmērēju, tomēr secināju, ka esmu nedaudz apdedzinājusi seju. Labi, ka nebija saule visu dienu. Turpmāk būšu vēl uzmanīgāka.

Tā kā Rektorātā darbiniece, redzot manu saskumušo seju par “visu rītdien”, man jauki norādīja, ka es taču varot izmantot šo laiku, lai “gatavotos uz tikšanos”, tad to mazliet arī darīju – iztulkoju galveno shēmu angliski, jo ir plānots iepazīties arī ar to cilvēku, kurš būs “par mani atbildīgs”, jo Starptautisko sakaru nodaļa jau tikai “sakārto papīrus”. 

Laikam jau no pirmās dienas īsti neko vairāk gribēt nevar. 

Honolulu sīkumiņi


Iepriekš solījos, ka vēl kaut ko par Honolulu uzrakstīšu un nu, lidostā un lidmašīnā uz Rīgu brītiņš laika ir.
waikiki_street_mapMūsu viesnīca bija izvietota Honolulu “tūristu daļas” Vaikiki vidū – šī pilsētas daļa stiepjas gar jūras krastu līdzīgi Jūrmalai – trīs paralēlās ielas iet gar jūru, ir milzums šķērsielu un te atrodas praktiski tikai viesnīcas, veikali un citas tūristiem paredzētas vietas un lietas. Mēs bijām no jūras tālākajā paralēlajā ielā (līdz pludmalei mazāk kā 10 minūšu gājiens) un kanāla malā – kā to varēja redzēt Holulu pirmā stāsta bildēs. Konferenču centrs bija no mūsu viesnīcas pa labi – pusstundas gājienā un būtībā tas ir uzreiz ārpus Vaikiki (oranžais četrstūris kartes augšējā kreisajā stūrī uzreiz pāri kanālam, zooloģiskais dārzs ir otras puses robeža un arī līdzīgā attālumā. Vienkārša mums tā ģeogrāfija.

kings villagePa ceļam uz pludmali gājām garām “karaļa ciematam” (Kings Village) – ārkārtīgi jaukam nelielu ēku kompleksam, kurā ir savas mikromazas ieliņas vairākos līmeņos un mazās košās ēciņās izvietoti, protams, veikaliņi un kafejnīciņas (ļoti jauki, bet dārgi – par skaistumu ir jāmaksā). Es gan vienmēr gar to savas acis pamieloju, gan vienreiz arī izstaigājām. Tad, kādu vakaru dodoties peldēties, skatāmies – pie ciematiņa stāv ļaudis un kaut ko skatās.

kings village1Apstājāmies mēs arī. Izrādās – sardzes maiņa. Četri braši sniegbalti tērpti karavīri, svinīgā ceremonijā (neprotu aprakstīt, jāredz) nolaiž “ciemata” karogu, noņem to no masta, ceremoniāli saloka un aizsoļo projām. Skaisti.
Pēc tam paskatījos internetā – šī ceremonija notiekot ik dienas 18.15. Kā karogs no rīta tiek pacelts, nezinām, tad nav ceremonijas. Vēl kādu reizi garām ejot, mums izdevās šo interesanto brīdi redzēt.
Pie viena internetā pamanīju, ka piektdienu pēcpusdienā tur notiekot arī zemnieku tirdziņš. Protams, aizgājām apskatīties. Bija interesanti – mazās ieliņas aizpilda tirgotāji, pārsvarā – augļu un dārzeņu.
kings village2Ananāsi, papaijas un citi augļi sakrauti grēdās, tos var nopirkt, bet visu laiku kāds no tirgotāja palīgiem kādus augļus mizo, sagriež un liek trauciņos kā gatavus “salātus”, gan no kāda viena augļa, gan jauktos. Protams, nopirkām un garšoja super.
Bija arī kādas “mājās ceptas”  bulkas, vjetnamiešu un vēl kādi eksotiski ēdieni, medus, ievārījumi un sīrupi – interesanti.

Ananāsiem tur ir medus garša – super sulīgi un saldi. Vienu reizi ananāsu nopirkām veikalā (Andris prot pareizi sagriezt), otru – šajā tirdziņā jauktajos salātos, kārtīgi uzēdām arī papaiju – garšo interesanti.
Jau mūsu pirmajā Honolulu vakarā pludmalē mūs gaidīja patīkams pārsteigums – kādus 3 vakarus nedēļā no 18.30 līdz 19.30 pludmales estrādītē notiek bezmaksas koncerts – ar havajiešu dziesmām un dejām, protams, dzīvā izpildījumā. Dejotājmeitenes bija sākot no kādu  6 gadu vecuma un mazās bija tiešām superīgas (lielās, protams, arī labas).
hula waikikiPar havajiešu dzīvesprieku pārliecinājāmies arī “no otras puses” – bijām mazliet pirms koncerta un tā sanāca, ka nostājāmies tā kā aizskatuvē un tad redzējām, kā jaunieši, gaidot koncerta laiku, paši savā nodabā dzied un dejo – sākumā vēl pat ikdienas apģērbā.
Protams, koncerts bija arī mūsu konferences atklāšanas vakarā un kuģa vakariņās, bet man Polinēziešu kultūra patīk – par daudz nebija un mēs jau no iepriekšējās reizes zinājām ko gaidīt.
Honolulu (un vispār Havaju salās) ir ļoti daudz japāņu – gan tūristu, gan vēsturiski viņi tur ir dzīvojuši, kā arī – šī ir viņiem tuvākā iepirkšanās un atpūtas vieta ASV. Tāpēc šeit ir ne vien manis jau iepriekš pieminētie 3 Apple veikali, bet pa vairākiem arī visu dārgo firmu veikaliem (Louis Vuiton u.tml.), vispār ļoti daudz Āzijas tūristu – atšķirt viņus vienu no otra īsti neprotu, drusku tā kā iemācījos japāņus apmēram atšķirt no citiem, jo arī mūsu konferencē apmēram puse dalībnieku bija no Japānas.