Pie kā noved pārmērīgs čaklums

Šorīt pamodos no tā, ka saule iespīdēja tieši acīs – iepriekš te tā nav bijis. Tad nu meklēju rokā pulksteni. Nu ja – līdz pusdeviņiem vēl nekad iepriekš nebiju nogulējusi. Tagad zināšu – saulainā rītā ilgāk nav iespējams, jo tā saule. Tagad sēžu savā hosteļa istabiņā, vēl apdomāju šodienas plānus un rakstu šo, jo vakar vakarā beidzot tiku pie kabeļinterneta. iPads un telefons gan joprojām pārtiek no “gadījuma wi-fi”.

Jau pirmdienu iesāku ar garām darba stundām bibliotēkā, apmēram tāpat (tikai  līdz kādiem pieciem) turpināju arī vakar. Bet nu labi – savu “mājas darbu” rumāņu kolēģiem pabeidzu un nosūtīju – darbs padarīts un ap sirdi labāk palika. Tagad lai viņi buras cauri tām 6 lapām un ieskatās literatūras sarakstā, pēc kura tā ilgojās. Redzēs, kad un ko atbildēs, par ko tālāk vienosimies. Tikmēr es no viņiem esmu brīva. 🙂 Pie viena man radās jautājums maģistra darba vadītājai, ko arī aizsūtīju un zibenīgi saņēmu atbildi – tas bija super.

Ko darīt ar pēc smaga darba iegūtu brīvību? Tā kā pēcpusdiena bija patīkama, jo mazliet mākoņaina, bija skaidrs – pēc tās trakās sēdēšanas jāiet pastaigāties. Izmetu mazu lociņu pa pilsētas centrālo daļu (vēl jau ir kādas vietas, kur neesmu bijusi) un pati tīri vai bēdīgi nodomāju – nē, mājās iet vēl par ātru, vajadzētu vēl kaut ko un nogriezos pa citu ielu. Biju nodomājusi nonākt pie paralēlā tilta pāri Begas kanālam (bibliotēka un studentu pilsētiņa ir vienā pusē, pilsētas centrs otrā, tilti pilsētas ietvaros ir vismaz astoņi). Gāju gāju, pa plašo ielu, bet tilta nav. Taču iela joprojām liela (divas joslas uz katru pusi ar zālīti pa vidu, cilvēki un mašīnas kaut kur dodas, nu tad es arī… Un tā diezgan ilgi, vairāk kā pusstundu. Pamazām gan aizvien skaidrāks kļuva, ka virziens nav gluži tas, ko gribējās. Kartes man līdzi nebija, bet griezties un iet atpakaļ to gabalu arī negribējās… Visu laiku nepameta doma: bet vai tad te kaut kur nebūtu jābūt tirgum? Kad tiešām grasījos griezties atpakaļ, bija krustojums un tirgus!

tirgusPielieku bildīti, tajā kaut cik redzams īpatnējais tirgus jumts – pēc tā arī atpazinu. Aiz priekiem nopirku kilogramu ne-saldo ķiršu (lielāki par mūsējiem un ne tik skābi, bet nav izteikti saldi) par 80 centiem (milzonīgi saldie maksā mazliet zem 2 eiro) un glīti pa kanālmalas promenādi  čāpoju mājās (minūtes vēl 40).

Kad pārrados, bija astoņi – laba pastaiga teju 3 stundu garumā man bija izdevusies. Tā jau ir – kad galva nestrādā, strādā kājas. Paskatījos kartē – tā iela iet pa gabaliņu paralēli kanālam (nu tā, lai šķērsielās kanālu neredz) ārā no pilsētas. Ja es nebūtu pazinusi tirgus krustojumu un tur nogriezusies, būtu varējusi iet vēl ilgi… 🙂

Rezultātā miegs nāca labi un tagad domāju, ko darīt ar šodienu. Laikam jau prātīgākais būs dienas karsto daļu atkal pavadīt bibliotēkā (vienu interesantu analīzi gribas vismaz iesākt) un tad kaut kur paēnā baudīt vakaru.

hostelLai, jums, lasītājiem, būtu kam acis piesiet, ielieku vēl divas internetā atrastas bildes: tā izskatās mūsu “Alea Studentilor” – diezgan garā no 3 posmiem sastāvošā (jo to šķērso 2 lielas ielas) studentu ieliņa, pa kuru mašīnas nebrauc.

Pirmajā – starp studentu korpusiem bez bodītēm. Apmēram tādā ēkā arī es dzīvoju, to ir pāri 20, vairums atjaunotas/siltinātas.

Otrajā jau redzams kaut kas no mūsu bodīšu un kafejnīcu mudžekļa – ir šikākas, ir vienkāršākas un ir pavisam mazas (un dažas arī noplukušas) būdiņas neaptveramā daudzumā.

veikalini

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s