Šis ir pēdējais stāsts no Belgradas apmeklējuma sērijas. Pietaupīju to beigām, jo priekš manis šī bija visiespaidīgākā vieta. Un kā nu ne – jau tīri ģeogrāfiski tas ir pilsētas augstākais punkts – 125,5 m virs jūras līmeņa un atrodas divu lielu upju – Donavas un Savas (attēlā kreisajā pusē) satekā. Lai skats būtu vēl iespaidīgāks, Donavā pirms satekas ir sala, tālab bildē šķiet, ka tur savienojas pat 3 upes.
Protams, tāda vieta ir tikusi novērtēta jau izsenis – pirmās ziņas hronikās saglabājušās no 3.gs.pirms mūsu ēras – kad Senā Roma sāka karot ar tobrīd te mītošajām ķeltu ciltīm. Tolaik vieta saukta par Singidunum.
Kalemegdana vārds ir mazliet vēlāks, nāk no turkiem un veidots no 2 daļām, kas tulkojot būtu: cietoksnis un kaujas lauks. Ļoti precīzs nosaukums, jo gadu simtiem te bijis sava veida robežpunkts starp Eiropu un Turciju.
Mūždien te kādi vieni ar kādiem citiem karojuši un vēsturnieki esot saskaitījuši, ka par šo cietoksni notikušas 140 kaujas – lielākais fiksētais skaits. Pie tam interesanti – cietoksnī valdīt gribējuši visi, taču iekarojot centušies to pārlieku nenopostīt – pašiem taču vajadzēs. Un tā aizvien.
Protams, laikam ejot, iespējām un vajadzībām mainoties, arī cietoksnis pamazām paplašināts un pārbūvēts, tālab dažādās tā vietās redzama dažāda veida būvniecība un arī aizsargmūru joslas ir vismaz trīs, skaidri ilustrējot šo augšanu.
Bet man ļoti patika kā Kalemegdans tiek piemērots mūsdienu vajadzībām. Jā, no vienas puses, šis ir supervērtīgs vēstures piemineklis. No otras – ļoti centrālā vietā esoša skaista parku zona. Kā to apvienot? Te nu varu tikai paslavēt belgradiešus: teritorijas vienā sānā ir kara muzejs. Tā tuvumā starp dažādu laiku aizsargvaļņiem un uz tiem novietota dažādu laiku kara tehnika (galerijā var redzēt mazliet vairāk).
Bet citā starpvaļņu vietā iekārtoti apgaismotie tenisa korti un basketbola laukumi – lai tiek dažādām interesēm. Ir arī plaša pastaigu zona, kafejnīcas, citā malā – ZOO (tajā gan nebijām, pietika ar garām ejot sajūtamo smaku).
No gides stāstītā viskomiskākais bija par pliko vīrieti. Serbiski piemineklis saucas pobednik un 1928.gadā izveidots, lai iemūžinātu faktu, ka pirmā pasaules kara rezultātā beidzot bija pievārēti abi vēsturiskie pretinieki – gan turki, gan Austroungārija un dienvidslāvi tika pie savas valsts. Jā, fakts ievērības cienīgs, bet ko tad attēlot piemineklī? Ne velti jau iepriekš minēju serbu kareivīgumu. Izlēmuši, ka jāliek vīrietis. Bet… – ja liks kaut kādā uniformā, tad tas tiks saistīts ar kādu vienu konkrētu laiku vai cīņu.
Tad nu arī tapis Zālamana cienīgais lēmums – taisām pliku! Tā arī izdarījuši un milzu auguma pliko vīrieti sākotnēji novietojuši pašā pilsētas centrā – pretī lepnajai viesnīcai Maskava. Bet tas bija 1928.gads – dikti jau puritānisks laiks, kad pat peldkostīmi bija tikai kungiem un drīzāk līdzinājās brīvām pidžamām…
Gan vietējo dāmu saceltais tracis, gan ārzemju viesu apmulsums ir bijis tik liels, ka nācies pieminekli pārvietot. Uz kurieni? Nu tad uzstutējuši Kalemegdana augstākajā punktā stūrī uz nogāzes malas, kur kareivīgais serbs joprojām no augšas vēro notiekošo. Un pat mūsdienu tūristu skatieni viņam var piekļūt tikai visnotaļ tikumiski – no aizmugures lejas. 🙂
YouTube atradu jauku 4 minūšu aerofilmiņu par Kalemegdanu – iesaku, teksta tur nav nemaz, tikai skaisti skati un fona mūzika.
Es kā tūriste galīgi nederu dažādiem suvenīru tirgotājiem – ar interesi izpētu piedāvājumu, bet parasti neko nepērku – nav ko mājās krāt putekļus. Pa kādai krūzītei ir vienīgais izņēmums. Bet patikt gan man patīk un jo sevišķi tas, kas ir atšķirīgs. Te tās bija divas lietas – īpatnējās serbu pastalas ar uzlocītiem purngaliem un vispār dusku citādas kā Latvijā ierastās, kā arī jaukās adītās mājas čības – bildes pielieku.
Tepat būs arī saite uz manu Kalemegdana fotogaleriju.
Un tagad gan ir jāsaka, ka ar šo ir beigušies ne vien mani Belgradas stāsti, bet arī viss garais Rumānijas seriāls – jau vairāk kā nedēļu esmu Latvijā un gatavojos vietējiem darbiem, pa brītiņam izbrīvējot laiku, lai pabeigtu redzētā atstāstu.
Ja kādam vēl nav diezgan, tad kopējā Rumānijas lapā esmu papildinājusi galeriju sadaļu.
Ja kādā brīdī kaut ko ārkārtīgi interesantu atcerēšos, tad to varēs atrast Jaunumu sadaļā, bet patlaban neko konkrētu nesolu – strauji tuvojas oktobris, kas man visai noslogots un tad jau arī Ziemassvētki, gadu mija un maģistra darba nodošana (1.februāris) vairs nebūs tālu…
Un tālāk nāk vēl interesantāka lieta. Tika noteikts, ka abi rakstības veidi (atceramies – izruna ir vienāda!) ir lietojami paralēli – pēc rakstītāja izvēles. Kā ir šodien? 2014.gadā veiktas aptaujas rezultāti rāda, ka 47% lietotāju izteikti dod priekšroku latīņu alfabētam, 36 – kirilicai, atlikušie vienlīdz labi jūtoties abās versijās. Kam kas? Vispār jau vienkārši – vēsturiskā (vecāka par standartvalodu) ir kirilicas versija. Taču pēc 2.pasaules kara, kad tika pieņemts lēmums par Dienvidslāvijas modernizāciju, sāka akcentēt latīņu alfabētu. Izplatoties datoriem latīņu alfabēts nostiprinājās vēl vairāk, jo ir ērtāks. Tad gan Serbijas valdība sabijās, ka kirilica var izzust un 2006.gadā pieņēma lēmumu, ka visi valsts oficiālie dokumenti tiek sagatavoti kirilicā, arī valsts televīzija tekstus rāda šajā veidā, kamēr pārējā saziņā katrs lietotājs pats izvēlas ērtāko alfabētu.
IEVAS PASAULE 