Nē, tā nebija, ka man nejauši vesela čupa līdzskaņu taustiņu nospiedās virsrakstu rakstot. Tieši tā serbi paši sauc savu valodu. Mēs, patskaņmīlētājtautas, esam patvaļīgi pagarinājuši viņu nosaukumu, lai vieglāk izrunāt. 🙂

Uzrakstīt mazu gabaliņu par serbu valodu izlēmu, jo tā ir vienīgā pilnīgi sinhroni digrafiskā valoda. Labi, labi, paskaidrošu: tā ir vienīgā valoda, kurā vienu un to pašu tekstu var rakstīt gan ar latīņu burtiem, gan kirilicā (dažreiz mēs tos sašaurināti saucam par krievu burtiem, jo citus to lietotājus nezinām) un visi valodu zinošie abus varēs izlasīt un sapratīs, jo tiek izrunāts vienādi. Paskaidrošu vēl mazliet sīkāk, jo man šis unikālais gadījums šķiet interesants.

Tiem, kuri no skolas gadiem valodu koku smalki neatceras, atgādinu, ka runa ir par milzīgo indoeiropiešu valodu koku, bet lai visu pārlieku nesarežģītu te ielieku tikai vienu šī koka zarojumu: ar mūsējo – baltu – zaru un visiem 3 slāvu zariem, kura labajā pusē dienvidslāvu zarā redzama arī serbu-horvātu valoda.

Ikdienā lietoto sauc par standartizēto serbu valodu. Kas tad tur ko standartizēt? Te jau sākas interesantais. Vēsturiski Serbijai un serbiem ir gājis visādi (par to būs īpašs stāsts), taču 18.-19.gs.mijā viņi kārtīgi pieķērušies valodas/valodu jautājumam, jo pat it kā vienā valodā runājošie to darījuši visnotaļ atšķirīgi. Protams, zināmas atšķirības ir joprojām, bet mazāk kā daudzām citām tautām un lielā mērā tieši standartizācijas idejas dēļ.

1814.gadā Vuks Karadžičs piedāvāja kirilicas alfabētu, kurš bija piemērots serbu valodas īpatnībām (arī mazliet to vienkāršojot un likvidējot divdomīgas/neskaidras skaņas, vēl vairāk samazinot patskaņus) un izveidots tā, ka nav divskaņu ar patskaņiem, nav nekādu izrunas maiņu atkarībā no tā kur vārdā burts atrodas vai pirms vai pēc kāda konkrēta (daudzās valodās ir īpatnības, piemēram, atkarībā no “c” novietojuma). Doma: kā raksta, tā arī runā, vienmēr vienādi. Tāpēc to arī nosauca par standartizēto serbu valodas versiju. 1830.gadā bija gatava arī Ljudevita Gaja izstrādātā latīņalfabētiskā versija un arī tā ievēroja šo principu – kā raksta, tā runā. Skaidrības labad ir arī pārskata tabulas, kur kopā redzami gan latīņu, gan kirilicas burti un nebrīnieties, ka kirilicas sadaļā ir arī viens latīņu (J) un pieci tādi, kādu nav krievu valodā – tā ir specifiskā serbu versija. Dažas īpatnības redzamas arī latīņu versijā.

Un tālāk nāk vēl interesantāka lieta. Tika noteikts, ka abi rakstības veidi (atceramies – izruna ir vienāda!) ir lietojami paralēli – pēc rakstītāja izvēles. Kā ir šodien? 2014.gadā veiktas aptaujas rezultāti rāda, ka 47% lietotāju izteikti dod priekšroku latīņu alfabētam, 36 – kirilicai, atlikušie vienlīdz labi jūtoties abās versijās. Kam kas? Vispār jau vienkārši – vēsturiskā (vecāka par standartvalodu) ir kirilicas versija. Taču pēc 2.pasaules kara, kad tika pieņemts lēmums par Dienvidslāvijas modernizāciju, sāka akcentēt latīņu alfabētu. Izplatoties datoriem latīņu alfabēts nostiprinājās vēl vairāk, jo ir ērtāks. Tad gan Serbijas valdība sabijās, ka kirilica var izzust un 2006.gadā pieņēma lēmumu, ka visi valsts oficiālie dokumenti tiek sagatavoti kirilicā, arī valsts televīzija tekstus rāda šajā veidā, kamēr pārējā saziņā katrs lietotājs pats izvēlas ērtāko alfabētu.

Rezultātā daļai ielu, veikalu un biznesu nosaukumi ir abās rakstības versijās, daļai – vienā, bet reizēm arī jaukti. Serbi, kā jau rakstīju, saprot abas, tūristiem no latīņalfabēta valstīm, protams, labāk patīk savi burti. Ieskatam pielieku saiti uz nelielu galeriju, kur Belgradā sabildēju dažādus uzrakstus. Par kvalitāti gan atvainojiet, jo gaisma un attālums bija dažādi, bet piefiksēt gribējās. 🙂

Serbu valoda ir radniecīga krievu valodai un man joprojām šķiet amizanti redzēt, kā tas izskatās latīņburtu pierakstā, tālab pielieku arī te mazu paraudziņu – varat savas serbu valodas zināšanas pārbaudīt. Man šķiet, ka krievu valodas zinātāji būtību var saprast.

Ja nu kādam sagribas dzirdēt, kā valoda izklausās un dažus vārdus iemācīties, noderēs feinais Dāvida Hofmana trīsminūšu YouTube video: