Jau kādas dienas ir pagājušas, bet nekas nav uzrakstīts… Tā sanāca, jo Belgradas un Herkulanes braucieni bija tik lieliski, iespaidiem bagāti un ar atgriešanos vēlu vakaros, ka vajag laiku, lai bildes sakārtotu un apdomātu ko un kā lai raksta. Ceru, ka mājās esot atradīšu laiku mazam seriāliņam par šīm 3 jaukajām dienām.

Kā zinot, ka man jādodas mājup un vajadzētu aklimatizēties, pēdējās 3 dienās Rumānijā gaisa temperatūra pēkšņi pazeminājās par vairāk kā 10 grādiem (no 35 uz 21). Atzīšos – salu šausmīgi, jo šajos 2,5 mēnešos ir ļoti pierasts pie siltuma. Redzēs, kā tuntuļošos pirmajā laikā Latvijā, jo laika prognoze nesola pat 20 grādus… 😦 Timišoarā nereti vēl novembra sākumā varot staigāt T-kreklos un jau šīs nedēļas beigās jaukais siltums būšot atpakaļ.

Pēdējās divas dienas pagāja dienišķajā mājupbraukšanas gatavošanās, atvadīšanās un parakstu vākšanas steigā. Nu beidzot tagad – lidmašīnā virs mākoņiem esot – ir laiks kaut ko uzrakstīt. Tiesa gan, rakstīšana šoreiz diez ko raiti nevedas, jo mākoņu ir maz un tā vien gribas skatīties lejup – lauksaimniecības zemju, apdzīvoto vietu un citi pa logu redzamie raksti ir patiešām skaisti. Parasti man ir gadījies lidot virs bieziem mākoņiem un tad nekas netraucē koncentrēties rakstīšanai. 🙂

Šodiena/trešdiena mums ir gara: cēlāmies pirms septiņiem, lai veikli sakārtotu somas, jo jau pēc astoņiem bija solīts lidostas transports. Mūsu lidmašīna bija (tikai) 15.45 pēc Latvijas (un Rumānijas) laika, taču tika vestas arī 2 dāmas uz pusotru stundu agrāku reisu un, protams, tika ierēķināta arī krietna laika rezerve, jo dēļ iespējamas rindas uz robežas vai cita ar braukšanu saistīta iemesla nokavēt lidmašīnu nedrīkst.

Tā nu iznāca, ka ceļā no Timišoaras līdz Budapeštas lidostai pavadījām 3,5 stundas, tad lidostā 4 stundas gaidījām savu reisu, lai varētu mazliet vairāk kā 2 stundas palidot… Tā kā abas pilsētas savienojošais ceļš ir tikai viens, tad šis brauciens bija tikpat plakans kā šurpceļš. Vienīgais (divīgais?), kas piesaistīja uzmanību, bija 2 “bēgļu” grupiņas uz automaģistrāles Ungārijas teritorijā. Pie vienas jau bija piebraukusi policija, otri vēl savā nodabā soļoja uz priekšu. Jā, ungāriem patlaban iet smagi ar viņiem. Mums par laimi ar lidmašīnām tie nelido, tālab lidostā viss bija kā parasti. Tiesa gan, pie iebraukšanas barjeras lidostā arī bija policija, kas caur logu stikliem ieskatījās piebraucošajos transporta līdzekļos.

Slavenā komponista Ferenca Lista vārdā nosauktā lidosta ir neliela, samērā jauna, gaiša, tīra un patīkama. Ilgais ceļā pavadītais laiks nozīmē, ka kaut kur vajadzēja arī paēst. Tā kā benzīntanks kurā bija vienīgā pietura pa ceļam, neko pievilcīgu nepiedāvāja (to zinājām jau no šurpceļa), bijām izlēmuši to darīt lidostā. Vispirms, vēl gaidot bagāžas nodošanu (jo to var izdarīt 2 stundas pirms lidojuma, bet mēs bijām 4 iepriekš) paēdām vienīgajā kafejnīcā, kas ir pirms drošības kontroles. Laba lieluma un kvalitātes Cēzara (Andris gan teica, ka govju, jo dominēja salātlapas) salāti un kafijas mums abiem kopā maksāja 4460 ungāru naudiņas. Reģistrācija uz mūsu AirBaltic reisu sākās tikai kādu pusotru stundu pirms lidojuma, bet tas bija ok, jo lidmašīnīte jau maza un ļaužu nebija daudz.

Pēc drošības kontroles pastaigājām pa veikaliem kā pa izstādi (nu trakas ir lidostu cenas vismaz tām precēm, kas spēj piesaistīt manu uzmanību. Piemēram, ja Timišoarā un arī Belgradā glītas suvenīrkrūzītes maksā 3-4 eiro, tad te lidostā – 12) un tad sapratām, ka Rīga ir tālu un vēl kaut ko tā kā vajadzētu. Izlidošanas zālē aiz drošības kontroles dažādu kafejnīcu ir daudz: viena ir pirmajā stāvā kur veikali un daudzas otrajā jeb ēdināšanas stāvā. Andrim ieteicu pamēģināt slaveno ungāru gulašzupu, bet pati izdomāju ka gribu kaut ko saldu ar kafiju. Gulašzupa bija tikai 2 vietās, visādas kūkas, sviestmaizes un burgeri – daudzās. Taču gan gulašzupa, gan kūkas kopā tikai vienā – pirmajā stāvā esošajā. Tajā tad arī palikām. Un te nu jāsaka – gulašzupa bija ļoti prasta, es teiktu: parasta plāna viegli brūngana trešo reizi sildīta kaut kā zupa… Žēl, ka Andrim pirmais iespaids par gulašzupu un ungāru virtuvi tika sabojāts, man ir veicies labāk – vairākas reizes esmu ēdusi supergardu tās versiju Polijā. Arī mana siera kūka nebija tik laba kā gribētos… Ja kādam ceļš ved caur Budapeštas lidostu, pirmā stāva kafejnīcu neiesaku. Otrajā atrodas Costa Coffee, KFC un Burger King no lielajiem zīmoliem un vēl virkne dažādu vietējo – ir no kā izvēlēties.

Drusku papiktojāmies uz AirBaltic patlaban piekopto check-in politiku: iečekoties var jau kādas 76 stundas iepriekš, bet tie, kas šādi rīkojas tiek sodīti ar sliktajām (pie ejas) vietām, jo tās kuras ir pie loga tiek glabātas cerībā, ka kāds par tām samaksās. Ja reģistrējas tuvāk lidojuma brīdim un sliktās vietas jau aizņemtas, tad var bez maksas tikt sēdēt pie loga. Man šķiet, ka tas ir tizli. Tā kā mums ar Andri biļetes netika pirktas vienlaicīgi, tad vienam tika piešķirta vieta 12, otram 16 rindā, kaut visu izdarīju raiti – minūtes laikā mums abiem. Mazliet veiksmes gan mums bija: tā kā lidmašīna bija aizpildīta tikai par kādām 3/4, tad mums abiem paveicās, jo loga vietas nevienam nebija atdotas un beidzoties iekāpšanai varējām pārsēsties tajās.