Nu jau pāris  dienas iejūtos gida lomā, rādot Andrim Timišoaru un tas izdodas tīri labi, tikai karsti. Tad nu arī Andris tagad mācās ēnu meklēt. Protams, ik pa brīdim tās meklējumos dodamies arī jaukos krodziņos. 🙂 Viena manis noskatīta (tikai noskatīta, iekšā nebiju bijusi) vieta bija Timišoaras alus darītavas ēkā esošā Beraria.

Protams, bez alus jau tādā vietā nekādi, tālab bildē ir redzams Andra izvēlētais Timišoreana glītā kausā. Arī es nospriedu, ka tādā vietā kafiju dzert ir grēks un pēc viesmīles ieteikuma izmēģināju bezalkoholisko alus dzērienu ar citrona garšu Ursus Cooler… Garšoja labi un krodziņš arī ļoti jaukā alus stilā ieturēts.

Ēdienkartē atradām arī ļoti labu dienas piedāvājumu, kur garšīga zupa kopā ar šejienes tradicionālo otro (mamaliga – kukurūzas biezputra – kopā ar sautētiem kāpostiem, bekona šķēli un 3 sarmale – maziem kāpostu tītenīšiem) maksāja tikai kādus 2,5 eiro katram, ko no sirds izbaudījām. Mani priecēja arī skaistās un katra veida dzērienam piemērotās firmas glāzes – viss pa skaisto! Un stils te ir ieturēts līdz galam – pat tualetē izlietņu dekoratīvie balsti izveidoti kā alus muciņas, par pārējo telpu un terašu noformējumu nemaz nerunājot. 🙂

Piektdien-sestdien dosimies uz Belgradu (Serbija), svētdien kopā ar Danu uz Herkulani (tepat Rumānijā, kādus 180 km no Timišoaras) un gan jau kādā brīdī uzrakstīšu kā mums tur būs gājis. Pirmdienas un otrdienas plāni vēl nav konkrēti, bet ir skaidrs, ka jātiekas ar vairākiem UPT cilvēkiem, jāsakārto Erasmus+ papīri un tad jau redzēs, ko vēl varēsim un gribēsim paspēt… Trešdienas rītā sāksim virzīties  māju virzienā. Tagad redzu, ka tieši tā arī ir, kā sākuma stāstos rakstīju: vispirms nav ko darīt, beigās nevar paspēt visu ko gribas… 🙂

Kā jau prātīgi cilvēki, domājam arī par to, ko un kam vajadzēs aizvest uz Latviju. Noteikti smagākā bagāžas daļa būs 8 litri mūsu mīļā NONI – te tas ir būtiski lētāks kā Latvijā, tāpēc vienojāmies, ka tradicionālo, bet smago suvenīru – vīnu nevienam nevedīsim, gan jau tuvinieki piedos. Andris izdomājis, ka viņam vajagot iespējami briesmīgu Drakulas krūzīti, ko aiznest uz darbu cerībā, ka neviens cits tad no tās nedzers, bet Timišoarā tādas nav, jo neesam Transilvānijā un šejienieši pret Drakulu, izrādās, ir diezgan rezervēti. Vēl paliek cerība uz Herkulanes suvenīrveikaliem.

Tagad man mazs jautājums visiem, bet jo sevišķi krievu valodas pratējiem: kā jums patīk šodienas stāsta nosaukums? Mums ar Andri patīk un pie tam visās šī vārda nozīmēs. 🙂

Ja sākam no sākuma, tad Zaraza ir sieviešu vārds Rumānijā. Jā, ne no izplatītākajiem, bet sastopams. Ir skaists stāsts (neviens gan nezina, cik tur ir patiesības) par to, ka starpkaru periodā Bukarestē (kas tolaik dēvēta arī par Mazo Parīzi) esot dzīvojusi ārkārtīgi skaista čigāniete ar šādu vārdu. Dažas stāsta versijas ir, ka viņa esot bijusi augstas klases prostitūta, citas saka, ka nebūt nē. Un tālāk atkal ir versija, ka viņu nogalinājis greizsirdīgs vīrietis… Bet citi saka, ka nekādas tādas reālas sievietes nav bijis…

Fakts gan ir tas, ka četrdesmitajos gados ir tapis un joprojām vismaz Rumānijā ārkārtīgi slavens ir tango Zaraza Kristiana Vasiles (bildē) izpildījumā.

Man personīgi tango meldiņš patīk un Zarazas gadījumā pievienotais vijoļu rumāniskums vēl vairāk. Ja ir interese un 3 minūtes laika, arī jūs varat to paklausīties mūsdienu versijā (YouTube, protams, var atrast arī čerkstošo oriģinālu). Bet jāatzīstas godīgi, pie tango mēs nonācām ne uzreiz. Tā kā tomēr vajag arī mazliet  kaut kā stiprāka uz Latviju aizvest, tad skatījāmies, kas tad Rumānijai ir specifisks.

Atradām ka ir no plūmēm (arī, kaut retāk, no bumbieriem) darināts 50 grādīgs degvīns, ko agrāk sauca par palinku (pirms gadiem 10 Ungārija šo nosaukumu reģistrējusi kā tikai tās izcelsmes dzērieniem lietojamu, tālab Rumānijas darinājumus drīkst saukt par tuikām vai rākijām).

Rakājoties internetā atradām arī 40 grādīgu vīnogu izcelsmes brendijveidīgu dzērienu ar visnotaļ piesaistošo Zarazas nosaukumu – mēs abi protam krieviski un zinām, ka ar to apzīmē, maigi izsakoties, ķibeli vai nepatīkamu/bīstamu/kaitīgu (vrednij) cilvēku. Atradām arī sajūsminātās krievu tūristu atsauksmes: štrunts par dzērienu, bet nosaukums gan superīgs! Izlēmām, ka tādu vajadzētu nopirkt.

Sākotnējais empīriskais pētījums tuvākos un tālākos veikalos bija neveiksmīgs – Zarazas tur nebija… Veicot padziļinātu interneta izpēti, atradām, ka to ražo Crama Murfatlar un Timišoarā ir pat 4 šīs firmas veikali. Nu ko, devāmies uz tuvāko – nieka pusstundas gājienā. Veikals ir, pārdevēja jauka un zinoša, bet saka, ka atkal nekā: lielā tilpuma pudeles varbūt atvedīšot pēc pāris nedēļām, bet mūsu kārotās mazās nemaz lai nemeklējot, vismaz Timišoaras firmas veikalos to noteikti neesot un nebūšot… 😦

Bet nopietns pētnieks jau grūtību priekšā nepadodas! Negājām ārā, tincinājām, kuros citos veikalos varētu būt. Pārdevēja domāja, domāja, es pat nosaucu kādus man zināmos tīklus, bet viņa tikai šūpoja galvu – nebūšot vis. Padomāja vēl drusciņ un sacīja, ka varbūt (bet tikai varbūt, viņa nesolot!) Zaraza ir pieejama Metro. Par konkrētiem tilpumiem gan viņa nezinot.

Nu, kas tagad jādara? Protams, jādodas uz Metro! Ja tas būtu tik vienkārši kā izklausās. Šī ir starptautiska Cash&Carry veikalu ķēde, kurai raksturīgs, ka veikali atrodas kādu gabaliņu ārpus pilsētām (droši vien zeme lētāka). Tā tas ir arī Timišoarā – kartē redzat, ka veikali ir pat divi (vienu es biju redzējusi uz Ungārijas pusi braucot). Abi ir ap 10 km no mūsu atrašanās vietas. Ar kājām tik tālu iet plus 34 grādos pat man šķita par traku…

Izlēmām, ka jābrauc ar taksi. Veicot specializētu interneta pētījumu, atradu vietni, kurā, ievadot konkrētas adreses, var izrēķināt taksometru cenas vairākās Rumānijas pilsētās. Sarēķināju, ka būtu jāmaksā ap 25 lejām (kādi 5 eiro) uz katru pusi. Žēl jau ir naudas, bet atradās vēl dažas lietas, ko varētu tur nopirkt un arī ziņkārība dīdīja (iepriekš neviens no mums abiem Metro nav bijis), tāpēc izlēmām izmēģināt.

Pirms sēsties taksī pie visnotaļ solīda izskata vadītāja, nolēmām drošības pēc uzjautāt, cik tad tāds brauciens varētu maksāt. Šoferis mirkli padomāja un skaidrā angļu valodā teica – 250 lejas. CIK???!!! Mēs vairākas reizes pārjautājām. Viņš skaitli būtiski nemainīja: nu, virs 200 noteikti.

Nu jā, pētījumu rezultāti mēdz būt šokējoši. Bija skaidrs, ka tā gadījies arī mums. Apstulbuši saskatījāmies un teicām taksistam paldies par piedāvājumu. Taču nepadevāmies un uzjautājām nākamajam rindā esošajam. Tas bija jauns puisis, kurš lāga nezināja, kur atrodas Metro (slikts sākums, vai ne?). Teicām, ka attālums ir kādi 10 km. Viņš skatījās savās tarifu tabulās (tās vispār, līdzīgi kā Rīgā, ir arī takšiem uz sāniem, bet ej nu sarēķini no rumāniski rakstītā), parēķināja un teica, ka vajadzētu būt starp 20 un 25 lejām, tad jau redzēs, ko skaitītājs saskaitīs. Mēs ar Andri laimīgi sasmaidījāmies un kāpām tik iekšā.

Aizbraucām feini, skaitītājs rādīja 23 lejas. Bet redzējām, ka pie veikala auto vispār nav daudz un takša pavisam neviena. Kā tiksim atpakaļ? Jautājām šoferim, kāds ir gaidīšanas tarifs un vai viņš var mūs gaidīt. Atbilde bija: lēti nav (neatceros skaitli par stundu), bet būtu prātīgāk, ja tad, kad beigsim iepirkties, mēs vienkārši izsauktu taksi. Lūk, tās ir rūpes par klientu! Kad ieminējos, ka man nav vietējā telefona (tātad šāds zvans ir padārgs), viņš ieteica, lai veikala informatorei palūdzu izsaukt taksi. Ka tas ir normāli ASV es zinu, esmu tā darījusi, bet ka arī rumāņi ir uz to gatavi, tas bija patīkams pārsteigums. Tad nu teicām sirsnīgu paldies, samaksājām feinajam šoferim mazmazlietiņ vairāk un laidām viņu vaļā.

Kā jau pētnieki ar stipriem nerviem, izlēmām veikalu sistēmiski iepazīt visu pēc kārtas, nemetoties histēriskos haotiskos Zarazas meklējumos. Bet prāts jau, protams, bija nemierīgs. Pēc apmēram 1/3 izstaigāšanas pienāca arī stiprā alkohola nodaļa. Un… Zaraza tur BIJA! Arī mūsu kārotajās mazajās pudelītēs!!! Kafijas cienītājus pakaitināšu sakot, ka nopirku arī 1 kg kafijas pupiņu par kādiem 4 eiro. Jā, arī vēl dažas citas lietas, bet tas nav tik svarīgi.

Starp citu, veikalā iekšā ejot, es informatorei uzjautāju vai šis ir parasts veikals – ejam, salasām preces, maksājam… – un saņēmu atbildi, ka protams.

Kasiere gan tā nedomāja – viņi taču apkalpojot tikai ar klientu kartēm! Un mums tādas nav. Kur dabūt tūliņ? Tādu mēs uzreiz nevarot dabūt.

Vēl nupat mums likās, ka laime ir tik tuvu: kārotā Zaraza un lētā kafija jau rokā, bet… 😦

Atkal izmantojām projām neiešanas taktiku, ļaujot kasierei padomāt… 🙂 Pēc maza brītiņa viņa kādam pircējam kas parādījās kasu rajonā palūdza uz mirkli iedot karti, noskenēja to, atdeva atpakaļ un mēs tikām pie kārotā. Lai nestieptu garumā, teikšu uzreiz, ka informatore tiešām sazvanīja taksi, pēc 6 minūtēm tas bija klāt, iekāpjot mēs (iebiedēšanas nolūkā) parādījām iepriekšējo čeku naivi sakot, ka summa jau droši vien būs apmēram šāda, vai ne?… Tā arī bija. Ērti un ātri atgriezāmies.

Bet pirmais taksists gan bija zaraza šī vārda viskrieviskākajā izpratnē!