Samērā daudz laika Timišoarā esmu pavadījusi kopā ar Danu, kura man parādījusi arī vietas, ko parasts tūrists neieraudzītu.

Viņa bija tā, kas mani aizveda uz pasākumu Klapka kafejnīcā, par ko jau rakstīju, kā arī uz vairākām, kā Rīgā teiktu – hipsteru vietām: ēkām, kurās ir gan alternatīvi krodziņi, gan dažādi ne īpaši komerciāli pasākumi tiek rīkoti: no koncertiem, darbnīcām un prezentācijām līdz  vintage darinājumu izpārdošanām, tomātu un medus degustācijām, dažādām vingrošanām…

Atzīšos gan godīgi, mani šis virziens īpaši nesaista, kaut patīk ideja, ka arī tas ir veids kā uzturēt/sakopt ēkas, kam citādi īsti nav pielietojuma un arī organizēt pasākumus mazākām cilvēku grupām/šaurākam interesentu lokam nekā masu kultūra. Jā, arī Timišoara saskaras ar tik daudzām vietām raksturīgo lieko/tukšo ēku problēmu un ir dažādi veidi, kā to risināt.

Kādā no pastaigu reizēm Jozefīnes rajonā gājām garām arī skaistai ēkai, kura, kā vēlāk izrādījās (un es jau rakstīju), bija Rumānijas revolūcijas tiešais iemesls.

Joprojām tā ir pārsvarā ungāru luterāņu draudzes ēka, kas tiek izmantota reliģiskiem un ungāru diasporas pasākumiem. Taču tā ir milzīga un vieta atrodas arī kafejnīcai. Nosaukums – Revolūcijas kafejnīca. 🙂 Arī tā var iemūžināt notikumus.

Dažreiz gan manām kultūras alkām diez ko labi neveicas. Piemēram, vienvakar aizgājām uz jauniešu teātra festivālu – visas afišas bija angliski un tas deva cerību uz šo valodu. Bet nekā. Teātri skatīties rumāniski es vēl nevaru. Pārvarēju pieklājīgo Ievu sevī, cēlos vien kājās un gāju ārā. Citā dienā aizgājām uz ceļojumu grāmatas par Rumāniju atvēršanu. Zināju, ka runās rumāniski, bet bija cerība uz skaistu slaidšovu fonā, jo grāmata ir ilustrēta. Ierodoties atklājās, ka neesot neviena, kas varot tikt galā ar sarežģīto tehniku (nu jā, dators un projektors), tālab bilžu nebūšot, tikai runāšana… Labi, ka telpa bija vēsa un pēc prezentācijas garšīgas uzkodas…

Ar opereti man sokas mazliet labāk – ja mājas darbs ir izdarīts (librets izlasīts), tad slavenās operetes, kas te iekļautas brīvdabas svētku repertuārā ir skatāmas (Grāfiene Marica un Čigānu barons). Jā, protams, brīžos, kad aktieri runā un publika smejas kā kutināta, ir jāpaciešas, bet mūzika ir skaista, dejas krāšņas un aktieri iznesas labi.

Ja iepriekš pasūrojos, ka Operā droši vien vairāk neko neredzēšu, tad, par laimi, izrādās, ka tā nav taisnība. Sestdienas rītā ēkā esošais Ungāru teātris rīkoja ikgadējo sezonas iesildīšanas pasākumu mazajā zālē. Tās bija kaut kādas plastikas mācības aktieriem, ko varēja apmeklēt arī publika.

Man tā bija iespēja iekļūt iepriekš neredzētās telpās un Operas galerija tika papildināta ar vēl dažām iekšskatu bildēm no mazākas zāles, tās priekštelpas (ar dīvāniem) un gaiteņa.

Svētdienas vakarā kopā ar Danu devāmies uz ļoti īpatnēju izrādi un vienlaikus tā bija iespēja ielūkoties Mazajā zālē, kura ir maza melni tapsēta telpa, kas piemērojama dažādām izrādēm ar tiešām mazu skatītāju skaitu (varbūt 20).

Izrādes nosaukums – The smooth life (labāk netulkošu, nav viennozīmīgi). Tās autors, režisors un vienīgais aktieris ir palestīnietis Husams Abends, kurš leļļu izrādē pieaugušajiem stāsta par savu un savas ģimenes dzīvi. Savā ziņā kaut kas līdzīgs Rīgas Jaunā teātra stāstiem. Uz katru izrādi tiek pārdotas 8 biļetes, visi 8 skatītāji tiek nosēdināti ap apaļu galdu, kas arī ir galvenā skatuve un Husams sāk savu bilžu-leļļu-video stāstu. Ik pa brīdim viņš atiet no galda un ir dzirdams (jo gaismā tikai galds), ka viņš tur maliņā kaut ko virtuvisku dara.

Stāsts ir smeldzīgs – Husams ir dzimis un visu savu ne-augstskolas dzīvi pavadījis bēgļu nometnēs – kā daudzi tūkstoši palestīniešu. Tad Damaskā studējis ķīmiju un tagad gatavojas beigt režijas studijas Prāgā.

Pārstāstīt nevar un nevajag, bet es nekad nebiju bijusi tik mazā un personīgā skatītāju pulciņā. Interesanti bija gan tas, kā viņš gan lelles un pārējo aprīkojumu bija izveidojis, gan kā ar rīsu graudiņiem kā saviem ģimenes locekļiem kartē notikumus rādīja… Kādā brīdī visi tikām cienāti ar tēju, ko pamazām malkojām un pat par to bija padomāts, lai tā nebūtu verdoša, bet dzeramā temperatūrā. Vēlāk tikām cienāti arī ar sautējumu, kas bija pagatavojies izrādes laikā. Tad varēja arī mazliet parunāties – gan mēs jautājām Husamam, gan viņš šo to mums.

Uz jautājumu, vai nav grūti un kāpēc viņš izvēlējies tik personisku stāstu, viņa atbilde bija:

• tāpēc, ka vārds palestīnietis šobrīd stereotipiski tiek uztverts vai nu kā terorists vai nabaga bēglis;
• tāpēc, ka ir ierasts par viņiem runāt skaitļos – tik un tik tūkstoši ir tur, ar tik un tik simtiem tas noticis,

bet viņam ir gribējies akcentēt tieši individuālo un cilvēcisko pusi – arī viņi ir cilvēki, viņiem ir ģimenes: vecāki, brāļi, māsas, tāpat kā mums, tā ir viņu vienīgā dzīve, bērniem un jauniešiem – arī dzīves skola… Iedomājos – diez kā ir uzaugušam bēgļu nometnē nokļūt normālā valstī un pilsētā…

Izrādes laikā Husams pats runāja angliski vai savā dzimtajā valodā, kamēr videogabaliņos paskaidrojošie teksti bija sagatavoti rumāniski un ungāriski (iepriekš nepateicu, ka šī izrāde notika Operas namā, bet Ungāru teātra sadaļā). Par laimi, tādu tekstu nebija daudz, daļu es varēju nojaust, šo to man Dana akcentējot patulkoja. Man tā bija jauna un interesanta pieredze. Un, kā jau pēc labas izrādes jābūt, palika arī par ko padomāt.