Arī ceturtdien ņemšanos pa bibliotēku beidzu mazliet pēc vieniem un, izmantojot salīdzinoši vēso laiku (tikai kādi 26 grādi), devos nelielā “pārgājienā” – uz 1989.gada decembra revolūcijas muzeju. Tie, kuri zina Latvijas jaunāko laiku vēsturi un mazliet prot rēķināt, redz, ka no neatkarības atjaunošanas viedokļa mēs rumāņiem esam “jaunākais” brālis vai māsa.

Nav jau tā, ka man būtu dziļa interese par to, bet velobraucienā ar Liviu bijām piestājuši piemiņas vietā netālu no ZOO un bija redzams, ka kritušo skaits nav mazs. Tātad – viņiem te gājis skarbāk, kā mums. Gribēju īsi uzzināt galveno. Un tagad esmu gatava par to īsi un ļoti populārā formā uzrakstīt.

Ar revolūcijām jau laikam ir tāpat kā ar bitēm – nekad neko droši iepriekš zināt nevar. 1989.gada decembrī tolaik vēl sociālistiskajā Rumānijā viss esot sācies “pavisam ne kā revolūcija” un pie tam – Timišoarā.

Arī sociālisma laikos Timišoara, Arada un vēl dažas valsts rietumpuses lielās pilsētas ir dzīvojušas dalītā informācijas telpā – ultrakonservatīvajā Rumānijā ar tālo galvaspilsētu Bukaresti, bet te  bijis iespējams netraucēti uztvert krietni brīvāko Ungārijas un toreizējās Dienvidslāvijas  TV un radio, kā arī rietumvalstu speciālos sociālisma valstīm domātos raidījumus dažādās valodās.

1989.gada vasarā Ungārijas TV uzstājies ungāru izcelsmes mazas Timišoaras draudzes mācītājs no mana “kaimiņrajona” Jozefīnes, kurš izteicies, ka Rumānijā galīgi nav labi ar pamatbrīvībām – ne ar cilvēktiesībām, ne ar visu citu.  Protams, vietējām varas iestādēm tas nav paticis un šie izdomājuši, ka vajag viņu “atlaist no darba”. Nebija ne decembra vidus klāt, kad papīri, kas liek viņam atstāt draudzi bijuši gatavi. Protestējot pret šo atlaišanu, pie mācītāja mājas 16.decembrī sapulcējušies pārdesmit cilvēku. Milicija viņus izklīdinājusi, bet pilsētā izplatījušās ziņas par notikušo un nākamajā dienā tur jau sapulcējies daudz vairāk ļaužu un saukļi bija papildināti ar “vairāk brīvības” un “nost ar sociālismu un Čaušesku”…

No Bukarestes saņemts tālaika valsts vadītāja Nikolajes Čaušesku zvans (ieraksts ir saglabājies), izklīdināt demonstrāciju, ja vajag, arī šaut. Pavēle arī pildīta – 73 nogalinātie, vairāki simti ievainoto, kuri tā īsti pat nav zinājuši par ko… Taču cilvēki neizbijās, nākamajās dienās protesti notika jau pilsētas centrā un ar daudziem tūkstošiem dalībnieku. Mācītāja vārds vairs netika minēts, tikai brīvība…

20.decembrī Timišoara sevi pasludināja par “no komunisma brīvu pilsētu”, attiecīgu dokumentu oficiāli nosūtot uz Bukaresti. Lūk, tā ir drosme!

Te ātri pārdomas par karogiem. Diez, vai Latvijai “paveicās” vai “nepaveicās” ar to, ka LPSR karogs bija pavisam citāds nekā brīvvalsts. Atgūstot neatkarību mēs “veco” nomainījām pret “jauno” vai kā nu tur sanāk – atkarībā no tā, kā sāk skaitīšanu. Bet tas šobrīd nav svarīgi.

Rumānijas gadījums bija citāds – viņiem vēsturiskā trijkrāsu karoga vidū tika iebāzts sociālismu apzīmējošs ģerbonis. Nu un tad revolūcija nāca, brutāli izgriežot to sveš-ķermeni. Vēsturiskajos materiālos un arī muzejā šādu karogu ar caurumu vidū ir diezgan daudz. Spēcīgs simbols.

Man ļoti patīk internetā atrastā bilde – pa karoga caurumu tālumā redzama Timišoaras katedrāle un priekšplānā ļaužu pilnais laukums. Bildēts, visticamāk, ir no Operas balkona (skaisti izgaismotās Operas bilde bija iepriekšējā stāstā).

21.decembrī Čaušesku uzstājās Rumānijas TV (ieraksts ir), paziņojot, ka tur, Timišoarā, kaut kādi huligāni kopā ar kaut kādiem nacistiem, kaut kādus sīkus nemierus rīkojot, bet nevienam nevajagot satraukties, situācija tiekot kontrolēta. Bet tas vairs nebija taisnība. Gan armijas un milicijas daļas sāka nepakļauties, gan no Bukarestes apkārtnes uz Timišoaras rūpnīcām aizvestie strādnieki (jo vietējie apturēja rūpnīcas), saprotot, kas un kā vārdā notiek, pārgāja “nemiernieku” pusē un stāstīja arī citiem un citur par notiekošo. Demonstrācijas sākās arī citās pilsētās visā valstī.

22.decembrī Čaušesku kopā ar sievu helikopterā bēga no Bukarestes – sociālisms Rumānijā bija beidzies. Valstī vairākās pilsētās uzradās neidentificējami militāri grupējumi, kas brutāli šāva pa sanākušajiem cilvēkiem. Timišoara pāris dienās tika nogalināti vēl 23 cilvēki, 73 ievainoti, vairāk kā 1000 arestēti un uz laiku ielikti cietumā… – viss bija diezgan haotiski. Valsts vadītājs bija aizbēdzis, un nebija skaidrs,  kam pārņemt varu. Tas ir apbrīnojami, cik ātri tomēr “no nekā” izveidojās stihiskas kustības, vienojās un kā nebūt tika galā ar varas dalīšanu un nodrošināšanu (mums laikam bija “vieglāk”, vispirms bija Tautas fronte un pēc tam neatkarība). 24.decembrī tika izdots rīkojums par Čaušesku pāra nošaušanu un nekavējoties izpildīts. Tie bija pēdējie Rumānijā izpildītie nāvessodi.

Iznāk gandrīz kā pasakā – tik strauji un principā “pareizi” viss beidzās, ja neieslīgstam detaļās. Pielieku 5 minūšu video – pusotru minūti var skaisti “palidināties” virs mūsdienu Timišoaras un tad ir kādas 4 minūtes ar ilustratīvām revolūcijas bildēm. Labs. 

Gan jau arī jūs esat dzirdējuši, ka Latvijā ne Tautas frontes muzejam, ne Okupācijas muzejam neiet viegli ar finansējumu savas darbības nodrošināšanai. Izrādās, te ir līdzīgi – muzejam jau nācies mainīt atrašanās vietu uz neizdevīgāku un tas ir visnotaļ vienkāršs. Nez kā tas ir – revolūciju (un brīvību) gribējām. Bet, kad tā ir dabūta, tad “atmiņu” par to glabāt (finansēt) vairs negribas… Labi, ka ir internets, kur arī var glabāt informāciju (ja tā ir piefiksēta un publiskota).

Bet nu jau pietiks nopietnības, to vajag nolīdzsvarot. Ar ko? Jau kaut kad sen rakstīju, ka 31.jūlijā (piektdien) Timišoarā uzstāsies 1991.gadā Villes Valo dibinātā somu “raudamā roka” grupa HIM. Visveiksmīgākie gadi viņiem bija no kāda 2000. līdz 2006., kad grupa pamanījās iekļūt ne vien Eiropas, bet pat ASV topos. Jaunākais albums iznācis 2013.gadā.

Ieskatam ielieku video ar vienu no savām mīļākajām HIM dziesmām. 

Bet nu labi, tagad atpakaļ pie koncerta. Diez vai rokeriem bieži nākas uzstāties tik īpatnējā vietā kā ļoti skaistais un romantiskais Timišoaras rožu parks. 🙂 Bet neko darīt – estrāde ir vienīgi tajā.

Nu, gluži uz tādiem soliņiem, kā bildē redzams, skatītāji nesēž – skaistās rozes ir visapkārt, estrāde ir parka vidū un tās priekšā tiek vai nu salikti arī pie mums nopērkamie zaļie plastmasas dārza krēsli, vai novākti vispār, atstājot tikai stāvvietas, kā tas bija vakar. Ietilpība nav liela, es teiktu – apmēram kā Siguldas pilsdrupu estrādē.

Koncerts astoņos sākās ar iesildītājiem, kas arī spēlēja roku, bet ar “lapseņu pieskaņu”. Nemaz negribu zināt, kas tie bija. Deviņos viņi beidza, tad pusstunda, kamēr HIM uzkrāmējās un tad jau sākās pamatkoncerts.

Kaut arī man HIM patīk tīri labi, tomēr nospriedu, ka ne pietiekami, lai maksātu 20 eiro par iespēju vairākas stundas kājās stāvot mīcīties estrādes priekšā.

Tad nu kopā ar vēl daudziem citiem tādiem pašiem, koncertu baudīju no ārpuses un bez maksas. Bija iespēja ērti sēdēt uz soliņiem Begas kanālam abās pusēs (kanāls ir tieši aiz estrādes) – tad redzēt nevar neko, bet ar skaņu, protams, viss kārtībā.

Kad cietais soliņš apnika, aizgāju uz vienu no netālajām parka sānu malām, kur varēja redzēt arī “gaismu šovu” no mazliet lielāka attāluma kā bildē.

Publika spiedza diezgan sajūsmināti, bija sabraukuši arī no tuvajām kaimiņvalstīm – Ungārijas, Serbijas un pat Bulgārijas.

Pati no tāda attāluma nebildēju neko, šīs nākamajā dienā atradu internetā – tiešām no Timišoaras koncerta. 🙂