Mēs ar Andri Belgradā teorētiski bijām 2 dienas (tā iznāk, ja skatās datumus; ja skaita stundas, tad – 27, ieskaitot gulēšanu). Tas noteikti nav ilgs laiks, taču iespaids par pilsētu ir. Bija lietas un vietas, kuras ļoti patika un šķita ārkārtīgi interesantas (tālab par tām taps atsevišķi stāsti), bet par to, kā nosaukt šo (kopējo) stāstu, domāju ilgi, līdz paliku pie redzamā nosaukuma.

Mūsu iespaidu īsā versija: ja esat tuvumā vai Belgrada ir pa ceļam, ir vērts piestāt un to mazliet iepazīt. Patiešām skaisto objektu nav milzums un tāpēc daudz laika tas neprasīs. Un otrādi – ja pilsētā uzturas ilgāk, gan jau atklājas tās savdabīgais un ātrajiem tūristiem slēptais skaistums.

Līdz 2006.gadam Belgrada bija Dienvidslāvijas galvaspilsēta, bet tai sadaloties virknē neatkarīgu valstu, patreizējais statuss ir – Serbijas galvaspilsēta. Serbi ir lepna un kareivīga slāvu tauta, kas nav diez ko samierinājusies ar šo “zaudējumu”, Kosova joprojām ir nemierīga un ar ne īsti skaidru statusu.

Politikā neiedziļināšos, bet simpātijas pret Krieviju un tās valdītājiem te ir diezgan jūtamas: no centrā esošajiem pieminekļa pēdējam Krievijas caram un supergreznās viesnīcas Moskva, līdz Putinu un Krimas okupāciju slavinošiem T-krekliem (aptuvens kāda uzraksta tulkojums: Kosova ir mūsu, tāpat kā Krima pieder Krievijai)…

Labākajos laikos Belgradā bijis ap 2 miljoniem iedzīvotāju, patlaban to skaits samazinājies līdz 1,3, bet tā joprojām ir liela pilsēta. Jāatzīst gan, ka ātri caurskrienot tā vizuāli diez ko pievilcīga nav. Viens no iemesliem – 2.pasaules kara laikā tā spēcīgi bombardēta un tālab pat tajā daļā kas saucas Vecpilsēta patiesi vecu ēku ir ļoti maz. Būtībā pēc kara pilsēta uzbūvēta no jauna – monstrozajā pelēki pleķainā betona arhitektūrā. Jā, protams, ir arī skaistas ēkas un daļu no tām redzēsiet stāsta beigās pievienotajā fotogalerijā.

Man, pie tomēr kārtīgajām Latvijas pilsētām un Timišoaras pieradušajai, Belgrada un tās apkārtne šķita diezgan nevīžīga (nesmukos skatus nebildēju, jo tie mani nepriecē). Interesanti, ka gandrīz 200 km garajā ceļā no Timišoaras vairums apdzīvoto vietu ir kārtīgas – kā jau vēsturiski diezgan vāciskajam/švābiskajam Banatas apgabalam pienākas – neatkarīgi no tā, vai esam Rumānijā vai Serbijā (Vršaca, kas man ļoti patika un par ko iepriekš rakstīju, arī ir Serbijā). Šmulīgums sākās kādus 50 km pirms Belgradas. Kāds tam iemesls – nezinu.

No otras puses – interesants ir cilvēku fakts. Ja vidējais rumānis ir apmēram man līdz plecam un daudzas sievietes ir neliela auguma un trauslas uzbūves, tad tomēr taču netālajā Belgradā jutos pavisam citādi: vairums vīriešu te ir jūtami garāki par mani, mana auguma sieviešu arī daudz. Te raksturīga balta āda un melni mati, kamēr Rumānijā šāda kombinācija nav bieži sastopama, tur dominējošā matu krāsa nav melna. Protams, nevaru spriest par visu Serbiju, tikai par Belgradas centrā 2 dienu laikā redzēto.

Sākotnēji bijām plānojuši pilsētu iepazīt paši – jau iepriekš papētījām objektus, kartes un papildu ieteikumus saņēmām gan no 1001 nakts hosteļa, kurā bijām apmetušies, gan tūrisma info biroja darbiniekiem un devāmies pilsētā.

Un ātri vien jutāmies vīlušies… – nu nepatika mums pilsēta, skaistuma bija par maz… Tā nu sašļukuši devāmies uz bezmaksas gida vadīto ekskursiju angļu valodā. Tādas Belgradā ir 2 reizes dienā: 11os un 16os, sākas pie zirga pieminekļa pretī Nacionālajam teātrim (bildītē abi redzami, pati neattapos nofotografēt, tad nu atradu internetā).

Piemineklis, protams, nav zirgam, bet vietējie to saucot tieši tā un šī esot Belgradas populārākā tikšanās vieta – līdzīga Rīgas Laimas pulkstenim. Esot pat izrēķināts, ka belgradietis apmēram 2 savas dzīves dienas pavadot pie pieminekļa, gaidot kādu tikšanos. 🙂

Zinošā un atraktīvā gide 2,5 stundas garajā ekskursijā ar krietnu staigāšanu un īsiem stāstiņiem bija burvju atslēdziņa citādam skatam uz Belgradu.

No viņas uzzinājām vairumu te jau uzrakstītā, kā arī guvām idejas ko skatīties vēlāk vakarā un nākamajā dienā. Tā kā visam ar ko gribas dalīties te vietas nepietiek, sekos atsevišķi stāsti par Kalemegdanu, Teslas muzeju un mazliet par serbu valodu.

Par tūristam svarīgajām naudas lietām. Jā, protams, iztērēt te var jebkuru naudas daudzumu, taču kopumā cenas ir zemākas kā Latvijā, līdzīgas vai mazliet zemākas kā Rumānijā. Praktiski visu vajadzīgo var nopirkt arī maksājot ar karti – jāpaskatās tikai, kur ir attiecīgā uzlīme vai jāpajautā personālam. Protams, ļoti mazajās ielas tirgotaviņās kartes nepieņem. Mūsu sākuma doma bija, vispār nemainīt serbu naudu, taču no tās nācās atkāpties, ja gribējām apmeklēt Teslas muzeju (un mēs gribējām!).

Es mēdzu no apmeklētajām vietām mājup pārvest pa krūzītei un jau labu laiku ir skaidrs, ka parasto smagkrūžu ar fotogrāfiju pietiek, jāmeklē kas neparastāks. Belgradā ar prieku atradu mākslinieces Tatjanas Kuburovičvas veidoto mačka i tačka (Ko jūs padomājāt? Pareizais tulkojums: kaķis un punkts) produktu sēriju – bija gan krekli, gan priekšauti, gan viss kas cits ar nešpetni jaukām kaķa figūriņām. Es tiku pie viegla porcelāna glītas formas kaķkrūzītes. Patlaban no tās dzeru kafiju un smaidu. 🙂  Jāpiebilst ka no Rumānijas krūzīti neatvedu – neviena tik ļoti neiepatikās. Būs vien Rumānija un Timišoara tāpat prātā jāpatur.

Redzējām gan parlamenta ēku, gan prezidenta rezidenci, gan pilsētas domi (lielās ēkas, kas redzamas fotogalerijā), bet vispārsteidzošākais bija tas, ka prezidenta godasardzes sastāvā bija tikai dāmas! Fotogalerijā ir arī maza GooglePhoto veidota sardzes maiņas animācija.

Kā ar ēšanu un dzeršanu? Protams, pilsētas centrs ir pilns ar dažādām šīm nodarbēm paredzētām vietām. Vakariņot mēs izvēlējāmies vienā gājēju ielas krodziņā un ēdām tradicionālos serbu ēdienus. Viņi, līdzīgi turkiem, ir lieli visa veida gaļas cienītāji un mums tas bija pa prātam. Protams, ir daudz arī neitrālas virtuves piedāvājumu, kā arī KFC, McDonalds un citi globālie zīmoli.

Gide stāstīja, ka serbi ĻOTI mīlot nesteidzīgu kafijas dzeršanu – šis rituāls normāli aizņemot stundas divas (ar pļāpāšanu). Specializētās vietas saucas kafana, bet, protams, laba kafija par ļoti patīkamām cenām ir visur. Daudzviet pieejama arī turku versija. Alus piedāvājums arī plašs. Pielieku bildīti no kafejnīcas, kur dzēru Lamborghini kafiju no attiecīgi noformētas krūzītes – Belgradā var arī tā.

Gide stāstīja par lielās inflācijas laikiem – tā esot bijusi tik strauja, ka kafijas rituāla laikā tās cena varējusi tik ļoti paaugstināties, ka klients vairs nevar samaksāt… Kas nu vairs zina, cik tur taisnības, taču kā sava veida pierādījumu saņēmām suvenīrnaudu – 1993.gada Dienvidslāvijas banknotes ar 10 un vairāk nullēm – 10 miljardi un 500 miljardi dināru. Tagad vairs tik traki nav – 120 dināri atbilst 1 eiro.

Belgradas īpašo šarmu veido Skadarlija – bohēmistu rajons, kur visa iela nodota gājējiem: ēšanai, dzeršanai, dzīvai mūzikai un mākslai. Krodziņu noformējums ļoti daudzveidīgs un pievilcīgs, pat neizteiksmīgi lielo ēku mūri ar gleznojumu un noformējumu padarīti baudāmāki.

Tā kā otrajā dienā mums bija samērā daudz laika, pāri Savas upei aizstaigājām uz bijušo Dienvidslāvijas valdības ēku. Un te nu atkal jāatkārtojas un jāsaka kā Herkulanes rakstā – tā aiziet tā godība… Milzonīgā pelēkā betona ēka (panorāmbildē redzama tikai viena sānu fasāde – neliela ēkas daļa) stāv tukša un nevajadzīga. Un man pat drusku žēl, jo ēka nav brutāli neglīta kā daudzas citas.

Tās daudzās automašīnas (fotogalerijā labāk redzamas) nav darbinieku. Izrādās, te ir iekārtots milzīgs (nevarēju ietvert 1 bildē) lētu lietoto auto placis. Vecus Yugo, ņivas un citus dīvainus auto var nopirkt par kādiem 300 eiro (dikti nepētījām). Katram auto ir numurs, logā lapa ar informāciju. Tā bija sestdiena, bet visā milzīgajā laukumā nebija NEVIENA cilvēka – ne pircēja, ne pārdevēja. Interesanti kā tas bizness darbojas. Par visu kopā varētu skarbi teikt – vraku salidojums.

Tā kā man mājās ir virkne Zepter ražojumu, tad zīmols ir pazīstams un bija interesanti Belgradā redzēt gan Zepter Hotel, gan Zepter Muzej (nē, nē, te nav viņu produkcija sakrāmēta, bet gan modernā māksla – esot labs. Pārbaudīt gan nevarējām, jo tā darba laiks būtiski atšķīrās no mūsu iespējām), gan omulīgo grāmatveikalu Zepter Book World. Esot arī Zepter RentAll un Zepter Cafe – šie gan mums ceļā negadījās.

Kāpēc Zepter te tik plaši pārstāvēts īsti nezinu. Izpētīju, ka 1 rūpnīca viņiem ir Bosnijā Hercegovinā, pārējās: Vācijā, Itālijā, Šveicē un Polijā. Varbūt tas palicis vēl no Dienvidslāvijas laikiem, kad gan Serbija, gan Bosnija Hercegovina bija vienā valstī un Belgrada bija galvaspilsēta.

Pēc Līviu ieteikuma nakšņojām jau pieminētajā 1001 nakts hostelī, kas ir iekārtots netālu no centra (un kārdinoši tuvu Teslas muzejam) esošā dzīvoklī. Austrumu eksotikas gan tur nav – vienkāršs remonts un iekārtojums. Bez mums un saimniekiem tajā naktī bija vēl 2 nakšņotāji. Par savu istabiņu (divatā nakšņojām 4 personām domātā, jo bijām vienojušies par private room) samaksājām 25 eiro, labierīcības kopējas – kā jau šādos gadījumos. Wi-fi bija un no rīta tikām arī pie speciāli mums pagatavotas turku kafijas. Ko tad vēl var gribēt. 🙂 Citi varianti pat netika izskatīti, jo laika nebija daudz, Liviu ieteikums un saimnieku ātrās atbildes uz e-pastiem neskubināja vēl kaut ko meklēt un salīdzināt.

Labi, kad nu interesantākie mazie gabaliņi kaut cik izstāstīti, te būs arī saite uz vispārējo Belgradas fotogaleriju. Gaidiet specializētos stāstus! 🙂