Klostertūres pārtraukumos, mēs redzējām arī šo to citu un par 3 jaukiem objektiem gribu pastāstīt šoreiz.
Pa ceļam uz Putnu ir Marginea pilsētiņa, kurā mūsu mērķis bija melnās keramikas darbnīca. Tas ir jau gadiem ģimenei piederošs neliels uzņēmums, kurš slavens ar to, ka daļa izstrādājumu gala versijā ir melnā krāsā – tādi tie esot viņiem vienīgajiem.

Tiesa, ne visa produkcija ir melna. Tā kā arī Latvijā keramikas tradīcijas ir stipras un šādās vietās esmu bijusi ne reizi vien, visā ļoti neiedziļinājos, tikai sabildēju. Daļa no mūsu grupas ceļotājiem pirka lielus sautējamos katlus ar vāku (maksāja ap 5 eiro) un priecājās par ļoti labo cenu. Es nepirku neko, jo keramika galīgi nav tas, ko es gribētu ar lidmašīnu vest uz Latviju. Kaut acis pamielot varēja un šo iespēju ar nelielu galeriju varu piedāvāt arī jums.

Pilsētiņā norādes uz “Ceramica” ir un turp var aizdoties arī lai paēstu omulīgā krodziņā (smukā melnā ēka galerijā), ja tas ir aktuāli, vai iemestu aci ap to pašu stāvvietu sataisītajos amatnieku veikaliņos (audumi, izšuvumi, šeit tapuši paklāji… par sakarīgām cenām, jo nav jau nekāda lielpilsēta) – bizness nemīl vientulību, tirgotāji labprāt pulcējas bariņos. 🙂 Keramikas veikalā pat var maksāt ar karti!

Kā jau iepriekš rakstīju, ceļojuma pirmo nakti pavadījām “Daniela ciematā”, otro – pie babas, bet trešajai konkrēta naktsmītne rezervēta nebija, jo nebija skaidri paredzams, cik tālu tiksim. Vakarpuse pienāca ap Bistricu (Transilvānija). Kā jau parasti, kad ir vajadzība, nav piedāvājuma. Tajā gabalā nekas pievilcīgs un par nelielu cenu ceļmalās piedāvāts netika. Izbraucām cauri pilsētai, vēl kādu gabalu… – joprojām nekā… Piestājām pie vienas ceļmalas pansiunea (mēs teiktu – tipisks motelis): wi-fi bija, bet grupa nosprieda, ka 10 eiro par nakti maksāt negrib. Braucām vien tālāk, ik pa brīdim mazajos miestiņos uzjautājot cilvēkiem vai te nav kaut kas pārnakšņošanai piemērots. Līdz vienā brīdī saņēmām atbildi, ka pansija tā neesot, bet kaut kāda naktsmītnes iespēja esot. Daļa grupas devās “izlūkos” un atgriezās starojoši smaidīdami – IR!

Tā nu mēs jauki pavadījām vakaru un nakšņojām tūristiem piemērotā lauku sētā Caii Lupilor. Tās saimnieki ir ļoti patīkams jauns pāris ar bērnu (saimnieks redzams zirgu bildē). Satikām arī visus 4 suņus, vismaz 3 kaķus un krietnu zirgu bariņu. Nakšņošanai ir gan 2 mājiņas ar kopā 15 vietām (9+6), gan telšu vietas, gan iespēja gulēt sienā. Par gulēšanu 9-vietīgā mājiņā ar visām ērtībām es samaksāju ap 4 eiro (mājas lapā gan cenas ir augstākas. Droši vien jākaulējas. :)).

Ir viesiem domāta lapenīte-virtuvīte-ēdam` un pļāpājamterase, teritorija glīti sakopta. Viss ir vienkārši, jo vēl salīdzinoši jauns, tapšanas stadijā un rocība saimniekiem nav liela. Bet ir sirsnīgi un jauki. Varu droši ieteikt. Interesanti, ka uz šo vietu pie ceļa norāžu nav vispār. Kā jau jaunā paaudze, klienti viņus pārsvarā atrod internetā, tur arī visu rezervē. Mums paveicās, ka iepriekšējā grupiņa bija no rīta aizbraukusi un uz šo nakti neviens pieteicies nebija. Te saite uz fotoieskatu.

Mums tā  bija tikai viena nakts, bet te var palikt arī ilgāk un izmantot saimnieku izstrādātu atpūtas un apkārtnes iepazīšanas piedāvājumu, kas var patikt nesteidzīgiem ceļotājiem.

Pēdējās, ceturtās dienas lielākais objekts bija Turdas sāls raktuves. Sākotnēji es nebiju lielā sajūsmā, jo esmu bijusi raktuvēs Polijā, bet tagad no sirds iesaku. Sevišķi, ja tiek ceļots ar bērniem vai paši gribat ko vairāk par klasisku “muzeju”. Arī šeit, ja laiks ļauj, var pavadīt ne vien pilnu dienu, bet pat vairākas, jo ir arī vairākas “pludmales” pieguļošajā teritorijā, plus interesanti arī iekšā (biļetes ir bez laika limita – uz dienu, bērniem un studentiem ap 2 eiro, pieaugušajiem 4, var maksāt ar karti). Ceļojot karstā laikā jāatceras, ka raktuvēs iekšā nav vairāk par 14 grādiem – jāpaņem jaka. Šorti var palikt, jo daudz jāstaigā un jākāpj pa kāpnēm – kājas nesals. 🙂

Raktuvju “raktuviski-muzejiskā” daļa ir neliela un neuzbāzīga. Pie ieejas ikviens saņem bukletiņu ar karti un tālāk dodas pats – kur un kā nu grib. Ir labi būt nesteidzīgam, gan ļaujoties, lai tūristu straume nes, gan pamazām karti papētot un atrodot, kas nu pašam interesē.

Nokļūšanai augšup un lejup ieteicamas kāpnes – gan pašiem silti, gan interesanti un galu galā ātrāk, jo liftu ir maz un tie ir mazi – ārkārtīgi garas rindas, ja raktuvēs tajā dienā vai brīdī daudz apmeklētāju. Es visu tikai kājām izstaigāju.

Kas man patika? Protams, iespaidīgas ir izraktās telpas/tukšumi, ko tagad “apdzīvo” tūristi un skaistie sāls izgulsnējumi un zīmējumi uz sienām. Bērniem tas arī ir piedzīvojums: novelkot ar pirkstu pa sienu un mutē iekšā – sāļš! Un auksts – sāļais saldējums! Ir iespaidīgas skatu vietas, kur no augšas var redzēt, kas lejā. Arī no kāpņu laukumiņiem ir vērts uz augšu un leju paskatīties.

Bet visinteresantākie ir 2 lejas stāvi.

Pirmais – milzu laukums atpūtai un aktivitātēm: ir gan vietējais panorāmas rats, gan boulinga celiņi, gan galda teniss, gan bērnu laukums… – katrai gaumei kaut  kas. Tiesa gan, izņemot bērnu laukumu, par pārējām aktivitātēm ir jāpiemaksā, bet saprātīgi. Protams, ir arī neiztrūkstošie suvenīru kioski.

Un tad ir pats apakšējais stāvs ar ezeru! Tur var noiet gan pastaigāties, gan noīrēt laivu un 10 pabraukāt. Jauki un iespaidīgi. Ja izmanto šos apakšas labumus, laiks paskrien nemanot.

Atgriežoties augšā un izejot no biļešu zonas, ir uzkodu kafejnīciņa (ar wi-fi un iespēju lādēt ierīces).

Pavisam ārā – daudz suvenīru tirgotavu, dažādu mazu ēstuvīšu, dažas glaunākas un manis jau iepriekš minētās sāls pludmales.
Lūk, saite uz krietnu galeriju, kas rāda, ka man tiešām patika.

Ak jā, ja sadomāsit turp doties, nesamulstiet – raktuvēm ir 2 ieejas: manis sabildētā jaunā un vēsturiskā, bet pazemes daļa ir kopēja.

Esmu atpakaļ no 4 dienu brauciena pa Rumāniju un pamazām apdomāju, ko un kā rakstīt. Iespaidu ir daudz, mēģināšu izklāstīt un ar bildēm ilustrēt iespējami sakarīgākā un lasāmākā veidā. Bet viens ir skaidrs – šis būs seriāls, par kura beigām ziņošu un tā ietvaros centīšos katru dienu kādu gabaliņu uzrakstīt.

Kā man pašai patika? Esmu slinka fotografētāja, bet šajās dienās ir tapušas ap 600 “melnraksta” bildes. Tas skaidri rāda, ka bija tiešām lieliski un noteikti bija vērts doties tālajā ceļā. 🙂

Divas galvenās domas: Rumānija ir SKAISTA, bet nedrīkst aizmirst, ka tā ir arī LIELA. No sirds iesaku te pabūt ikvienam ceļotkārajam, bet par maršrutu jādomā ļoti rūpīgi – “visu” vienā reizē nekādi apskatīt nevar, jādomā ko grib, kur sākt, cik ilgi un intensīvi ceļot…

Domājot gan par “vienkāršajiem lasītājiem”, gan iespējami iekārdināmiem Rumānijas apskatītājiem (to var paspēt vēl arī šovasar/šoruden, ja tiešām gribas), par redzēto un uzzināto rakstīšu iekļaujot arī precīzas detaļas un konkrētus ieteikumus, kas var noderēt potenciālajiem Rumānijas apceļotājiem, jo arī cenas te ir visnotaļ patīkamas. Protams, ja kādam vajag vairāk info, jautājiet man un es atbildēšu.

Jāsāk ar maršrutu. Šajās 3,5 dienās (izbraucām piektdien 13os) nobraukti ap 1500 km – tas ir daudz un nebija viegli, jo fordiņmikriņā pagāja garas stundas. Sevišķi mokoša bija pirmā diena, kad tika nobraukti 430 km. Pie tam, mūsu šoferītis bija vietējais, ātrs un pieredzējis “kalnu braucējs”, kas daļu no ceļa labi zināja jau iepriekš un arī maršruts bija plānots pa labiem ceļiem.

Ceļu kvalitātes ziņā Rumānija mani patīkami pārsteidza. Mums tikai viens posms (kādi 50 km un paveicās, ka no pārejas uz leju), bija sliktā stāvoklī (nu, kā uz Vecpiebalgu pirms remonta), visi pārējie daudzie kilometri bija lieliskas kvalitātes dažāda platuma ceļi! Jā, esot arī slikti, bet mēs nebūt nebraucām tikai pa maģistrālajiem.

GoogleMaps ir labs palīgs ceļojumu plānojot, bet tā pārskatīšanai un ilustrēšanai izvēlējos 2 citus Rumānijas skatus, aptuveni iezīmējot maršrutu. Abās kartēs redzams, cik mazu Rumānijas daļu var aptvert 3,5 dienās un 1500 km. Maršrutu rāda ar sarkano līniju vilktais kreisajā pusē un augšdaļā.

Fiziskās ģeogrāfijas kartē var redzēt kalnainos un līdzenos Rumānijas apvidus. Jau no Aradas (ap 60 km no Timišoaras) tālumā var redzēt kalnus, taču mūsu maršruts vēl vairākas stundas veda pa samērā līdzenu teritoriju Ungārijas pierobežā. Tas bija neizbēgamais pārbrauciens ar jaukiem lauksaimniecības un dažāda lieluma apdzīvotu vietu skatiem.

Mums kalni sākās kartes augšpusē – Ukrainas pierobežā. Tiem, kam vēl nav pieredzes, jārēķinās, ka braukšana kalnos ir daudz lēnāka nekā (Latvijā ierastajos) līdzenumos gan savu, gan citu braukšanas prasmju, ieradumu un iespēju dēļ. Patiešām plakani ir vienīgi zaļi krāsotie apgabali, gaiši dzeltenie latviešiem jau saucami par kalnainiem, bet nav ekstremāli.

Savukārt reģionu kartē sarkanā līnija rāda, kuros no tiem man izdevās ieskatīties. No tūrisma viedokļa slavenākie ir Transilvānija, Maramureša un Bukovina, bet ko redzēt ir visur.

Visus reģionus vieno tas, ka pamatiedzīvotāji ir rumāņi. Protams, ir vēsturiskas, kultūras un izrunas atšķirības, jo tos pārsvarā šķir kalni. Kā arī – dažādas patreizējās Rumānijas daļas brīžam ir bijušas atšķirīgu valstisko veidojumu sastāvā – nu gluži kā Latvijai.

No efektīgo skatu viedokļa visneinteresantākie, protams, ir “plakanie” gabali. Mums, reģionu kartē skatoties, tas bija viss dzeltenais un brauciens pa gaišzaļo gar Ungārijas robežu. Nez vai daudziem no Latvijas ceļojums sāktos Timišoarā, tātad šis gabals droši vien atkristu.

Ja brauc ar savu auto, jādomā, no kuras puses iebraukt Rumānijā. Parasti no Ungārijas virzās uz Maramurešu. Protams, jādomā un jārēķina pašiem, bet man brauciens no Latvijas līdz šejienei šķiet ļoti tāls un jau tas var būt pārbaudījums grupas attiecībām. 🙂 Es ieteiktu apsvērt iespēju izdevīgā brīdī nopirkt biļetes un lidot uz Budapeštu (vai Bukaresti, ja citāds maršruts), kur nomāt auto 7-10 dienu ceļojumam, jo mūsu temps bija traks.

Mūsu kompāniju veidoja 8 cilvēki: es, jau pazīstamie šoferis-gids Daniels un Dana, ar kuru kopā bijām Lovrinā, plus vēl 5 dāmas – viena padsmitniece, pārējās vecākas par mani. Pirmo reizi braucu šādā nelielā grupā, kur visi būtībā ir svešinieki un iepazinu jauna tipa problēmas. Esmu ceļojusi lielā grupā (autobuss), kur viss pakļauts stingrai disciplīnai. Kā nu paveicas ar tās ievērošanu, bet emocijām tur lielas vietas nav un neviens īpaši neuzdrošinās prasīt koriģēt maršrutu. Paziņu un ģimeņu grupās brīvības, emociju un attiecību ir vairāk, bet viens otru arī kaut cik pazīst un labāk saprot.

Mūsu variants bija kaut kur pa vidu. Kopumā viss bija normāli, bet pēdējās dienas vakarā visi bija tiešām noguruši (arī viens no otra) un brīžam labi vien bija, ka es ne visai labi saprotu rumāniski – gāja arī skaļi, jo bija idejas, viedokļi, citādi viedokļi, nesaprašanās, nedisciplinētība un aizvainojumi… Nē, nē, nesabīstieties pārlieku, bet mēs visi esam cilvēki, pie tam – dažādi. Mana pieredze saka, ka ir būtiski apsvērt ceļa biedru izvēli, attiecības un kopā būšanas ilgumu. Tiem, kuriem ir sava pieredze, sapratīs un gan jau apmēram zina, kā tiek galā, bet galvenais – visiem jābruņojas ar pacietību un jābūt maksimāli skaidriem “spēles noteikumiem”.

Par naudu un izmaksām:

1. Braucot ar auto Rumānijā obligāti vajadzēs “vinjeti”, vairāk info saitē. Ja daļa no ceļojuma ir Ungārijā, jāpaskatās uz kuriem ceļiem tur ir vajadzīga Ungārijas vinjete –  saitē info pieejama angļu vai krievu valodā. Abos gadījumos tās ir nopērkamas elektroniski.
2. Iespējas maksāt ar karti ir apmēram tādas pašas kā Latvijā – lielajās iepirkšanās, ēšanas un tūrisma vietās, kā arī  benzīntankos problēmu nav, mazajās vajag skaidru naudu.
3. Ja negribat maksāt komisiju par pirkumiem ar karti ārvalstīs, tad ir vērts ņemt līdzi eiro skaidrā naudā un to uz vietas pēc vajadzības mainīt. Valūtas maiņas punktu (schimb valutar) ir DAUDZ (nav tikai pavisam mazās vietiņās) un kurss ir labāks, nekā maksājot ar karti vai pērkot lejas Latvijā.
4. Degviela Rumānijā patlaban maksā apmēram tikpat cik Latvijā, uzpildes staciju ir pietiekami (nu, protams, nomaļās vietās to nav) un degvielas kvalitāte ir normāla – var uzpildīties praktiski jebkur. No “pazīstamajiem” tīkliem ir pārstāvēts Lukoil, ir virkne vietējo. Praktiski visos benzīntankos ir arī veikaliņi, daudzos – kafejnīcas. Protams, cenas tajos ir augstākas kā parastos veikalos un ēstuvēs, bet vienalga zemākas nekā Latvijā.
5. Ceļmalās ir daudz dažādu ēdināšanas iestāžu. Daudzviet ir “kompleksās pusdienas” (meniul zilei ), kas nozīmē, ka liela bļoda zupas un normāls otrais ēdiens kopā parasti maksā 2-3 eiro (PVN pārtikai te ir 9%). Kas tieši ir komplektā, to, protams, nosaka katrs uzņēmējs pats, bet parasti tie ir garšīgi un labas kvalitātes. Dažviet var izvēlēties kādu no vairākiem komplektiem, maksimums ko redzējām, bija 6. Ja ceļo ar bērniem, tad ar 1 šo komplektu pietiek bērnam un vidējam ēdājam. Klāt tiek dots arī milzīgs daudzums svaigas baltmaizes. Reizēm komplektā ir arī salāti vai saldais, bet reti. Ja gribas vēl kaut ko, jāmaksā atsevišķi.
6. Tas kas mani šeit izbrīna, ir fakts, ka tādā augļu un dārzeņu paradīzē kā Rumānija tos ikdienas ēdienkartē nedārgajās vietās praktiski neatradīsiet. Kompleksajām pusdienām salātu klāt parasti nav vai arī ir kaut kas “nesvaigs” – marinēti gurķi vai bietes, bet arī tie ne vienmēr un nedaudz. Ja gribēsiet svaigos salātus, tie pērkami atsevišķi, bet tad arī ir krietna porcija un garšīgi. Ar svaigajiem augļiem tas pats – vienīgi klāt pie lemonade tie dabūjami bez problēmām, bet citādi – reti. Kamēr tirgus pilns ar šiem… Jā, rumāņi svaigus augļus un dārzeņus laikam ēd tikai mājās…
7. Ūdens, lemonade, kafija un citi feinie dzērieni. Tā kā es labprāt dzeru ūdeni, tad to nu jau esmu iepraktizējusies sagādāt “pa ceļam” – vai nu naktsmītnes vietās vai kādā no daudzajām publiskajām vietām, kur tas ir pieejams bez maksas – tā ir viena no “karsto vietu” priekšrocībām. Jāiemācās tikai tās ieraudzīt un pudelei kur to ieliet ir jābūt līdzi. Tā nu es ceļojuma laikā par dzērieniem nemaksāju, jo laika labai kafijai nebija. Iesaku nomēģināt lemonade – tā tiešām tiek gatavota uz vietas no citrona, reizēm arī pievienojot kādu citu smalcinātu svaigu augli. Ir garšīgi un atsvaidzinoši. Mēdz gan būt salda, es parasti prasu ar mazāk cukura vai bez tā (tad cukuru parasti atnes atsevišķi).
8. Arī nakšņošanas iespēju ir daudz. Protams, ir ieteicams, tās papētīt jau iepriekš un rezervēt internetā, bet, ja vien neiekrīt kādi milzīgi svētki, var skatīties arī uz vietas. Laba iespēja par saprātīgu cenu ir pansijas (pensiunea) – tās šeit ir ļoti izplatītas un nakšņošana vienam cilvēkam izmaksā sākot ar kādiem 4 eiro. Protams, uzrauties var uz visu ko. Mums arī sanāca piedzīvojums. Kad ieradāmies rezervētajā vietā, izrādījās, ka mums ir atvēlētas 2 istabas un šāds “plānojums”: 1 divguļamā gulta, kurā būšot jāguļ 3 cilvēkiem; 2 vienguļamās gultas kur gulēt katrā diviem un viena pusaudžu gulta. Labi, vai ne? Baba – tā teica rumāņi un arī es kareivīgo īpašnieci citādi nosaukt nevaru – paziņoja, ka tas esot pavisam normāli… Bet mēs visi taču būtībā esam sveši cilvēki! Daniels biija tādā šokā, ka gulēja mašīnā (Kāpēc gan viņš nevarot gulēt vienā istabā ar 4 dāmām, tā pusaudžu gulta tak esot ok… – brīnījās baba). Vajag rūpīgi pārbaudīt un izrunāt. Protams, var arī doties projām. Mēs palikām, jo nospriedām, ka tā ir tikai 1 nakts un bija jau ļoti vēls un tumšs. Pa gaismu droši vien arī mēs būtu atļāvuši babai pašai ēst mums astoņiem pagatavotās vakariņas (tās nebija sliktas). Pansijas var būt ar vai bez iekļautām brokastīm un/vai vakariņām – arī to vajag noskaidrot iepriekš.
9. Ja gribat iepirkties un paši gatavot, arī nav problēmu. No starptautiskajiem tīkliem manis iepazītajā Rumānijas daļā ir Lidl, Kaufland, Auchan un Carrefour, bet ir arī virkne labu vietējo: Billa, Profi... Mazveikaliņu un kioskiņu ir vēl vairāk.
10. Steidzīgiem un izsalkušiem ceļotājiem par prieku dažāda veida fast food cenas ir visnotaļ demokrātiskas un piedāvājums milzīgs. Ir arī interesanti, pie mums neredzēti veidi un nosaukumi. Piemēram, hamburgers ir pleskavita, bet vēl jau ir arī saratele, pogacele un viss kas cits… Bildē redzamā hamburgera cena ir zem 1 eiro, kolai ap 40 centiem, bet bieži komplektos 0,33 l kolas vai 0,5 litri ūdens izmaksā 20 centus.
11. Ieejas cenas dažādos objektos pārsvarā ir daži eiro. Studentiem jāņem līdzi ISIC karte – tad apmēram pusē gadījumu būs vēl lētāk.

Kā ģērbties? Vasara Rumānijā ir KARSTA arī kalnos, tāpēc ir svarīgi, lai labi darbojas auto kondicionieris/klimata kontrole. Līdzi vajag vairākas kārtas plāna ātri žūstoša apģērba (jo svīst pat nekustoties). Man bija arī kapučjaka, kas noderēja pazemē un vējjaka, ko uzvilku vienīgajā lietainajā dienā (bet lietus bija silts!). Manā gadījumā “vēsie” rīti bija ap kādiem 18 grādiem…

Esat gatavi doties ceļā? Rīt/nākamajā stāstā sākam! 🙂