Klostertūres pārtraukumos, mēs redzējām arī šo to citu un par 3 jaukiem objektiem gribu pastāstīt šoreiz.
Pa ceļam uz Putnu ir Marginea pilsētiņa, kurā mūsu mērķis bija melnās keramikas darbnīca. Tas ir jau gadiem ģimenei piederošs neliels uzņēmums, kurš slavens ar to, ka daļa izstrādājumu gala versijā ir melnā krāsā – tādi tie esot viņiem vienīgajiem.

Tiesa, ne visa produkcija ir melna. Tā kā arī Latvijā keramikas tradīcijas ir stipras un šādās vietās esmu bijusi ne reizi vien, visā ļoti neiedziļinājos, tikai sabildēju. Daļa no mūsu grupas ceļotājiem pirka lielus sautējamos katlus ar vāku (maksāja ap 5 eiro) un priecājās par ļoti labo cenu. Es nepirku neko, jo keramika galīgi nav tas, ko es gribētu ar lidmašīnu vest uz Latviju. Kaut acis pamielot varēja un šo iespēju ar nelielu galeriju varu piedāvāt arī jums.

Pilsētiņā norādes uz “Ceramica” ir un turp var aizdoties arī lai paēstu omulīgā krodziņā (smukā melnā ēka galerijā), ja tas ir aktuāli, vai iemestu aci ap to pašu stāvvietu sataisītajos amatnieku veikaliņos (audumi, izšuvumi, šeit tapuši paklāji… par sakarīgām cenām, jo nav jau nekāda lielpilsēta) – bizness nemīl vientulību, tirgotāji labprāt pulcējas bariņos. 🙂 Keramikas veikalā pat var maksāt ar karti!

Kā jau iepriekš rakstīju, ceļojuma pirmo nakti pavadījām “Daniela ciematā”, otro – pie babas, bet trešajai konkrēta naktsmītne rezervēta nebija, jo nebija skaidri paredzams, cik tālu tiksim. Vakarpuse pienāca ap Bistricu (Transilvānija). Kā jau parasti, kad ir vajadzība, nav piedāvājuma. Tajā gabalā nekas pievilcīgs un par nelielu cenu ceļmalās piedāvāts netika. Izbraucām cauri pilsētai, vēl kādu gabalu… – joprojām nekā… Piestājām pie vienas ceļmalas pansiunea (mēs teiktu – tipisks motelis): wi-fi bija, bet grupa nosprieda, ka 10 eiro par nakti maksāt negrib. Braucām vien tālāk, ik pa brīdim mazajos miestiņos uzjautājot cilvēkiem vai te nav kaut kas pārnakšņošanai piemērots. Līdz vienā brīdī saņēmām atbildi, ka pansija tā neesot, bet kaut kāda naktsmītnes iespēja esot. Daļa grupas devās “izlūkos” un atgriezās starojoši smaidīdami – IR!

Tā nu mēs jauki pavadījām vakaru un nakšņojām tūristiem piemērotā lauku sētā Caii Lupilor. Tās saimnieki ir ļoti patīkams jauns pāris ar bērnu (saimnieks redzams zirgu bildē). Satikām arī visus 4 suņus, vismaz 3 kaķus un krietnu zirgu bariņu. Nakšņošanai ir gan 2 mājiņas ar kopā 15 vietām (9+6), gan telšu vietas, gan iespēja gulēt sienā. Par gulēšanu 9-vietīgā mājiņā ar visām ērtībām es samaksāju ap 4 eiro (mājas lapā gan cenas ir augstākas. Droši vien jākaulējas. :)).

Ir viesiem domāta lapenīte-virtuvīte-ēdam` un pļāpājamterase, teritorija glīti sakopta. Viss ir vienkārši, jo vēl salīdzinoši jauns, tapšanas stadijā un rocība saimniekiem nav liela. Bet ir sirsnīgi un jauki. Varu droši ieteikt. Interesanti, ka uz šo vietu pie ceļa norāžu nav vispār. Kā jau jaunā paaudze, klienti viņus pārsvarā atrod internetā, tur arī visu rezervē. Mums paveicās, ka iepriekšējā grupiņa bija no rīta aizbraukusi un uz šo nakti neviens pieteicies nebija. Te saite uz fotoieskatu.

Mums tā  bija tikai viena nakts, bet te var palikt arī ilgāk un izmantot saimnieku izstrādātu atpūtas un apkārtnes iepazīšanas piedāvājumu, kas var patikt nesteidzīgiem ceļotājiem.

Pēdējās, ceturtās dienas lielākais objekts bija Turdas sāls raktuves. Sākotnēji es nebiju lielā sajūsmā, jo esmu bijusi raktuvēs Polijā, bet tagad no sirds iesaku. Sevišķi, ja tiek ceļots ar bērniem vai paši gribat ko vairāk par klasisku “muzeju”. Arī šeit, ja laiks ļauj, var pavadīt ne vien pilnu dienu, bet pat vairākas, jo ir arī vairākas “pludmales” pieguļošajā teritorijā, plus interesanti arī iekšā (biļetes ir bez laika limita – uz dienu, bērniem un studentiem ap 2 eiro, pieaugušajiem 4, var maksāt ar karti). Ceļojot karstā laikā jāatceras, ka raktuvēs iekšā nav vairāk par 14 grādiem – jāpaņem jaka. Šorti var palikt, jo daudz jāstaigā un jākāpj pa kāpnēm – kājas nesals. 🙂

Raktuvju “raktuviski-muzejiskā” daļa ir neliela un neuzbāzīga. Pie ieejas ikviens saņem bukletiņu ar karti un tālāk dodas pats – kur un kā nu grib. Ir labi būt nesteidzīgam, gan ļaujoties, lai tūristu straume nes, gan pamazām karti papētot un atrodot, kas nu pašam interesē.

Nokļūšanai augšup un lejup ieteicamas kāpnes – gan pašiem silti, gan interesanti un galu galā ātrāk, jo liftu ir maz un tie ir mazi – ārkārtīgi garas rindas, ja raktuvēs tajā dienā vai brīdī daudz apmeklētāju. Es visu tikai kājām izstaigāju.

Kas man patika? Protams, iespaidīgas ir izraktās telpas/tukšumi, ko tagad “apdzīvo” tūristi un skaistie sāls izgulsnējumi un zīmējumi uz sienām. Bērniem tas arī ir piedzīvojums: novelkot ar pirkstu pa sienu un mutē iekšā – sāļš! Un auksts – sāļais saldējums! Ir iespaidīgas skatu vietas, kur no augšas var redzēt, kas lejā. Arī no kāpņu laukumiņiem ir vērts uz augšu un leju paskatīties.

Bet visinteresantākie ir 2 lejas stāvi.

Pirmais – milzu laukums atpūtai un aktivitātēm: ir gan vietējais panorāmas rats, gan boulinga celiņi, gan galda teniss, gan bērnu laukums… – katrai gaumei kaut  kas. Tiesa gan, izņemot bērnu laukumu, par pārējām aktivitātēm ir jāpiemaksā, bet saprātīgi. Protams, ir arī neiztrūkstošie suvenīru kioski.

Un tad ir pats apakšējais stāvs ar ezeru! Tur var noiet gan pastaigāties, gan noīrēt laivu un 10 pabraukāt. Jauki un iespaidīgi. Ja izmanto šos apakšas labumus, laiks paskrien nemanot.

Atgriežoties augšā un izejot no biļešu zonas, ir uzkodu kafejnīciņa (ar wi-fi un iespēju lādēt ierīces).

Pavisam ārā – daudz suvenīru tirgotavu, dažādu mazu ēstuvīšu, dažas glaunākas un manis jau iepriekš minētās sāls pludmales.
Lūk, saite uz krietnu galeriju, kas rāda, ka man tiešām patika.

Ak jā, ja sadomāsit turp doties, nesamulstiet – raktuvēm ir 2 ieejas: manis sabildētā jaunā un vēsturiskā, bet pazemes daļa ir kopēja.