Virsraksts pareizi rāda – kaut kas no seno rumāņu kareivīguma arī man bija vajadzīgs iepriekšējās sestdienas vakarā. 🙂 Bet nu labi, sākšu no sākuma, jo vispār jau tā nebija domāts. Taču tā sanāca.

Operas ēku nevar nepamanīt, jo tā atrodas pilsētas centrālajā – Viktorijas – laukumā un, manā specifiskajā gadījumā, arī tieši pretī “manas” universitātes Rektorātam, uz kuru devos jau nākamajā rītā pēc ierašanās Timišoarā.

Kaut arī to ērtības labad sauc par Operu, patiesībā milzīgo ēku savā starpā tīri labi dala 4 teātri: Operas, Nacionālais (tātad, rumāņu), kā arī Vācu un Ungāru teātri. Iespējams, ka tas ir labs risinājums daudznacionālā pilsētā ar 200 tūkstošiem iedzīvotāju.

Es neesmu ārkārtīga opermīle, taču ieskatīties ēkas iekšienē tā kā gribējās. Tiesa gan, diezkādu cerību uz to nebija, jo kārtējā sezona bija nupat beigusies un nākamās sākums plānots 20.septembrī (es atgriežos Rīgā 9.datumā)…

Timišoarā jau padsmit gadus ir tradīcija, ka vasarā opera “iet pie tautas” – 2 nedēļas nogales (piektdien-svētdien) Rožu parkā notiek operu un operešu brīvdabas izrādes, pie tam – bezmaksas. Tā kā vakaros man nekā daudz nav ko darīt, biju nolēmusi tās apmeklēt. Un tad nāca kataklizma šejienes izpratnē – lietaina nedēļa. Lēmēji nosprieda, ka pirmos divus vakarus izrādes notiks Operas telpās, pie tam – sāksies agrāk, nekā bija plānots parkā. Par to mazliet iepriekš esot ticis ziņots Facebook.

Rezultāts? Loģisks. Pirmajā vakarā vispār totāls juceklis pilsētā. Jo, protams, nemaz jau īsti vairs nelija kā iepriekšējās dienās un daudzi (gan tie, kas vispār nezina, kas ir Facebook un starp operas cienītājiem tādu ir daudz, gan tie, kam neienāca prātā, ka tā var izziņot izmaiņas) ap 20.30 izbrīnīti grozījās ap tukšo parku. Tie, kuri bija uzzinājuši, metās “ieņemt” Operu, jo biļešu nav, kur nu kurš tiek, tur sēžas un mēģina aizņemt vietas citiem.

Man, izrādās, Dana ar kuru kopā bijām sarunājušas iet, izmisīgi sūtīja ziņas par šīm izmaiņām, bet es biju oflainā, jo viss taču bija sarunāts. Internetā nez kāpēc tomēr iegāju bez 20 minūtēm astoņos, lai uzzinātu, ka izrāde sākas astoņos un centrā… Superātri sataisījos, noķēru taksi (par 1,5 eiro jau var arī braukt 25 minūšu gājiena vietā) un bez 8 minūtēm astoņos kopā ar vēl labu bariņu aizelsušos un apjukušu ļaužu biju pie slēgtajām Operas durvīm. Labs risinājums, vai ne? Kad rīkotāji nosprieda, ka ir ielaiduši diezgan ļaužu, viņi vienkārši aizslēdza durvis. Tas nekas, ka labai daļai, tāpat kā man, iekšā esošie bija aizņēmuši vietu. Draudzīgi pamīcījāmies kādu pusstundu un izklīdām. Pirmais uzbrukums Operai neveiksmīgs.

Otrajā vakarā bijām gudrākas un uz pilsētas centru kopā devāmies laicīgi. Jau kādu pusotru stundu pirms izrādes pie durvīm pāri plašajam laukumam sāka veidoties gribētāju rinda. Bet visnotaļ racionālā Dana teica: pastaigāsim mierīgi pa vecpilsētu, iekšā vienalga laidīs tikai pusstundu pirms izrādes un gan jau tad es kādu pazīstamu priekšpusē ieraudzīšu. Tā arī darījām – īsi pirms durvju atvēršanas pievienojāmies kādiem viņai pazīstamiem ļaudīm un ar akmenscietiem ģīmjiem gāzāmies tik iekšā.

Tikām pie tīri labām vietām 2.balkonā un pirms izrādes es arī drusku pastaigāju un pafotografēju ēku. Ne visas bildes ir lieliskā kvalitātē, bet mazu fotogaleriju tomēr pievienoju. Iekšskati tapuši tajā vakarā, ārskati – jau iepriekš, dažādās pa centru staigāšanas reizēs.

Ēkas interjers greznībā ir līdzīgs mūsējai, vienīgi griestu un vietām esošie sienu gleznojumi ir īpatnēji, man būtu prasījies ko smalkāku, graciozāku. Bet par gaumi strīdēties nav vērts. Galvenā zāle ir krietni mazāka par mūsējo (bet arī pilsēta iedzīvotāju skaita ziņā ir reizes 5 mazāka), citās zālēs tikt nebija iespējas.

Ja gribas kvalitatīvāku skatu, noderēs nepilnu 6 minūšu 2014.gadā tapušais video. Muzikālais fons ir jauks un ap vidu kungs rumāniski stāsta par to, ka tieši no Operas balkona 1989.gada decembrī tika uzrunāta sapulcējusies tauta un pasludināta Timišoaras atteikšanās no komunisma. Operas telpās ir arī plāksne, kurā rakstīts, ka šajās telpās decembra revolūcijas laikā atradies Demokrātiskās frontes štābs (mans nosaukuma tulkojums ir aptuvens).  Ko mēs skatījāmies? Mocarta Figaro kāzas. Par izpildījuma muzikālajām kvalitātēm spriest nevaru, bet scenogrāfiski un aktieriski viss bija kārtībā – puslīdz klasiska režijas versija komplektā ar atraktīvu un ļoti dzīvu aktierspēli (tādu savā operas apmeklētāja pieredzē iepriekš nebiju redzējusi, jo nereti jau, piedodiet, kupla matrona vai brašs tēvainis stabili nostājas uz skatuves un izdzied dziedamo, reizēm pievēršot uzmanību partnerim, reizēm ne īpaši). Skatīties tiešām bija interesanti. Es teiktu: tiešām tautas opera ar jauku un dzīvespriecīgu mūziku.

Kāda ir šī tautas festivāla programma? Piektdienas vakarā bija Holandes kora koncerts – viņi izpildīja slavenus operu fragmentus kopā ar Timošoaras Operas solistiem. Sestdien es biju – Figaro kāzas. Svētdien bija dīvaina (Dana brīdināja) rumāņu-ebreju opera rumāņu valodā. Tā tika rādīta parkā, bet es neaizgāju.

Gaidāmās nedēļas nogales programma redzama bildē. Uz ko iešu, vēl nezinu. Turandota ir lēna un skumīga, vairāk tā kā velk uz abām vakaru operetēm. Par bērnu izrādi Ansītis un Grietiņa īpaši nedomāju – ja vien absolūti nekā cita nebūs ko darīt…