No punkta Ā līdz punktam A jeb ņiprā kamene un bla-bla-bla…

Piektdiena 20.maijs man sākās nesteidzīgi, jo izlidošana uz Frankfurti bija pēcpusdienā. Tiesa gan, kādas dienas iepriekš, no AirBaltic saņēmu ziņu par lidojuma pārcelšanu. Vispirms sabijos, tad redzēju interesanto: izlidošana pārcelta teju pusstundu vēlāk, bet ielidošanas laiks netiek mainīts. Par to nopriecājos, jo pēc nolaišanās vēl garš ceļš līdz Arnštatei.

Bumble-bee-clipart-bumblebee-clipartTuvojoties lidostai abi ar vīru Andri smaidījām, skatoties kā paceļas lidmašīnas: kāda teju stāvus dodas augšup, cita lēnīgi “tūļājas” aiz mežu galotnēm slēpdamās… Pēdējos gados pa Eiropu man iznācis lidināties “līdaciņās” – nelielajās slaidajās lidmašīnītēs, kur salonā sēdvietas pa 4 rindā. Šoreiz uz Frankfurti lidotgribētājus gaidīja ducīga Boeing 373 “kamene” – “resnulīte” ar 6 sēdvietām rindā, kurā mana vieta bija pašā pēdējā – 20 rindā, bet toties pie loga. Lidotgribētāju bija daudz – lidmašīna pilna. Izlidojām laikus un jau uzreiz bija jūtams, ka mūsu kamenītei ņipruma netrūkst – paceļoties mūsu stāvoklis bija drīzāk guļus, nekā sēdus. 🙂 To vēl papildināja pilota ziņa, ka Frankfurtē ieradīsimies 25 minūtes agrāk par plānoto: nevis 18.10, bet jau 17.45. Tagad zinu – ja mēs būtu nolaidušies plānotajā laikā, galā es būtu nonākusi pusotru vai 2 stundas vēlāk. Bet lai iet viss pēc kārtas.

Es savā naivumā jau sāku apsvērt, ko gan darīšu tik ilgi, jo tālākajam ceļam biju noskatījusi vilcienu 19.04… Bet – uz vilcienu knapi paspēju! Atzīšos godīgi: es nesaprotu, kāda jēga ir “nolaišanās laikam”. Jā, mēs nolaidāmies 17.45, bet FRA lidosta ir milzonīga – vēl 15 minūtes pilots žiperīgi un pieklājīgā ātrumā “šoferēja” lidmašīnu pa skrejceļu labirintu uz 2.termināli. Līdz bagāžas saņemšanai bija kāds gabaliņš ejams, bet toties bagāža jau gaidīja mūs, nevis otrādi. Tas patīkami. Tiem, kurus ielidošanas sektorā kāds sagaida, tagad varētu “ieslēgties ierašanās pulkstenis”, bet ne tiem, kuriem pašiem kaut kur tālāk jādodas, jo sevišķi – ja ar vilcienu, kā tas bija man šajā gadījumā. Vispār jau ir skaisti – FRA lidostā ir vilcienu pietura (pie tam – mazliet nodalīta “tuvajiem” un “tālajiem” vilcieniem – jāzina kurš vajadzīgs), tikai uz to jānokļūst. Tā atrodas 1.terminālī un man bija jātiek līdz iekšējo autobusu pieturai, tas jāsagaida un tad lēnītiņām ar to jāaizlīkumo līdz mērķim (autobusā esošajā shēmā izskatījās, ka otrādi: no 1.uz 2.termināli autobuss dodas pa būtiski īsāku ceļu – tas tā, mierinājumam atceļā). Nu un tad, protams, pa 1.termināli jātiek līdz vilcieniem, automātā jānopērk biļete un jāatrod vajadzīgais perons.

running touristEs nekavējos nekur un rezultātā biļeti nopirku 18.56. Tātad – no lidmašīnas piezemēšanās līdz brīdim, kad varēju sākt meklēt nepieciešamo vilciena pienākšanas vietu man pagāja vairāk nekā stunda… Neko darīt, tik lielā lidostā tas ir neizbēgami.

Jau sēžot komfortablajā vilcienā sapratu, ka tieši mans naivums laikam bija viens no iemesliem, kādēļ man neizdevās ar kādu no vietnes http://www.blablacar.de lietotājiem vienoties par kopēju braucienu ar auto. Šī vietne Vācijā ir ļoti populāra un arī es redzēju, ka manis iecerētajā laikā (izbraukšana no lidostas ap pusseptiņiem, kā es to biju naivi iedomājusies) ir vairāki piedāvājumi nokļūšanai Arnštatē.

blablaTaču visi 5 potenciālie šoferīši vai nu pieklājīgi atteica vai neatbildēja (1). Viens no iemesliem, protams, bija tas, ka esmu ārzemniece – gan neveiklāka komunikācijā, gan ar ārzemju telefonnumuru, kas padara sazvanīšanos dārgu. Un, kā tagad saprotu, mans naivums par laiku, kad varēšu “izkļūt” no lidostas. Jo vienam, kurš jautāja, vai mēs varētu tikties pilsētas centrālajā dzelzceļa stacijā (lidosta ir FRA “nepareizajā pusē”, ja uz Arnštati jābrauc) es naivi piekrītoši atbildēju, ka varam gan un es būšu tur pirms septiņiem (vilcieni no lidostas uz centru iet bieži un brauciens ir 11 minūtes). Nu jā – tagad saprotu, ka nekādi ātrāk par 19.30 nebūtu varējusi būt centrā, bet vācieši patiešām mīl precizitāti…

ica train… un aprēķinātājus. 3 stundu brauciens (ar 1 pārsēšanos) līdz Arnštatei man izmaksāja 63 eiro!!! Jā, ICA vilciens ir skaists, ātrs un komfortabls, pat ar wi-fi internetu, bet vienalga dārgi (jo sevišķi – ja salīdzina ar BlaBla piedāvājumiem par kādiem 15 eiro)…

Pirms pāris nedēļām ieskatījos internetā un redzēju, ka tad pērkot man biļete būtu maksājusi mazliet virs 20 eiro, ceturtdien 19.maijā – kādus 46, bet uz vietas lidostā tik dārgi… Varu jau saprast pārvadātāju domu par savlaicīgas plānošanas un biļešu iegādes veicināšanu. Protams, es nezināju, uz kuru tieši vilcienu paspēšu (bija vēl pāris, bet krietni vēlāk un ar 2 pārsēšanās vietām), taču biļetē konkrēts laiks nav norādīts. Drīzāk šis straujais cenu pieaugums ir domāts kā “cīņas rīks” ar jaunajiem konkurentiem (to pašu BlaBla, piemēram), jo es, protams, līdz pēdējam cerēju, ka tomēr ar kādu šoferīti vienošos un daži piedāvājumi parādījās pat piektdienas laikā (arī viens drusku vēlāks tieši no lidostas…). Neizdevās, nu tad maksāju kārtīgu cenu par to… Ko es ieteiktu citiem? Nevar viennozīmīgi pasacīt. Piesardzīgajiem pesimistiem noteikti – savlaicīgi nopirkt vilciena biļeti un miers. BlaBla izmēģināt kārotājiem – būt gataviem braukt ar “dārgo vilcienu”, kā tas man sanāca.

Kaut arī Vācija un kaut arī ātrais vilciens, tas tomēr pamanījās mazliet nokavēties un pārsēšanās stacijā Erfurtē pienāca 2 minūtes (plānotas bija 7) pirms mana nākamā vilciena atiešanas laika. Ar smago mugursomu un 20 kilogramīgo bagāžas somu pie rokas metos lejup un tad augšup pa pamatīgām kāpnēm (pāriet no perona uz peronu var tikai pa pazemi) un ātros rikšos uz jau stāvošo vilcienu… Paspēju. Tikai pēc tam, jau vilcienā atradu norādi, ka šis, lēnākais/vietējākais vilciens, jebkurā gadījumā sagaida ātrvilciena pienākšanu un tā pasažierus (diez, kā viņi zina, kad pa kāpnēm neviens vairs izmisīgi neraušas augšup, jo izeja uz pilsētu ir pa pazemi)? Bet nu labi, paspēju, kaut krietni aizelsusies.

Man pašai nešķiet, ka šie būtu dikti jau nu dienvidi (nu labi, uz dienvidiem no Latvijas, protams, esmu), tāpēc biju pārsteigta, kad jau pēc deviņiem strauji palika tumšs un pulksten desmitos Arnštatē ierados pilnīgā tumsā.

Pie stacijas mani laipni sagaidīja SportIdent sekretāre Kristīne un ar auto aizveda līdz mītnes vietai. Kaut tas nav tālu (kājām kādas 20 minūtes), taču ar bagāžu apkrautam nogurušam cilvēkam svešā pilsētā – ļoti patīkami. Par dzīvošanu un visu pārējo rakstīšu citu reizi.

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s