Tag Archives: Alteburg

Vēl…

IMG_0507Tā interesanti šoreiz sanāk – vakar ieliku stāstu par Alteburgu, kurp biju aizgājusi sestdien, bet šodien paturpināju to maršrutu – kā jau tajā rakstā tiku solījusies – pagāju pa takām uz priekšu. Mans Runtastic “spiegs” saka, ka tika nostaigāts mazliet vairāk par 8 km ar vidējo ātrumu 3,3 km/st (nu labi, dažas reizes tur pa vidu arī uz soliņa pasēdēju un atceļā veikaliņā iegāju), pievarētā augstumu starpība šodien – 273 metri!

Jā, manai potītei arī mazlietiņ ir ko teikt par to. Rīt droši vien būšu saudzīgāka, jo vaina šodien bija ne vien kāpumos augšup un lejup, bet arī visnotaļ atšķirīgajā taku kvalitātē, platumā un klājumā. Bet vienalga – bija skaisti! Kā jau vēlā pavasarī, daudzkas vēl zied un smaržo, viss ir priecīgi koši zaļš… Par šodienu vairāk būs ne stāsts, bet bilžu galerija. 🙂

IMG_0504Tas, par ko šodien biju pārsteigta bija, ka takas vietām tomēr bija vāji marķētas. Iepriekš biju saskatījusies bukletus, kuros lielās, cik daudz te ir staigājamu un velo taku, ka vajag tik iet… Staigājot biju arī redzējusi pa kādai shēmai vai marķējuma norādei, taču šodien iznāca, ka pamatā vadījos pēc telefonā jau pa ceļam nofotografētajām shēmām (labi, ka tās bija, nebiju domājusi tās izmantot). Daļā krustojumu norādes bija, vietām nē. Arī uz ļoti skaistu (un vienu no galvenajiem šajā takā) skatu torni trāpīju tikai nejaušības vai savas intuīcijas dēļ.

Interesanti iznāk – mūsdienās praktiski visa dzīvošana notiek pa leju – gar upēm, bet senajos laikos bijis otrādi – viņi dzīvojuši pa kori. Protams, skati jau skaisti. Bet – lai jebko augšā dabūtu krietni jānopūlas… Varbūt tā bija drošāk, nezinu. Ik pa brītiņam bija “piemiņas plāksnes” tādām senām drupām vai vēl kādām vēl senākām… Kā būvmateriāli izmantoti vietējie “klinšveidīgie” (lai man piedod, ja kāds ģeoloģijā ko saprotošs šo lasa) – kaut kas šūnakmenim līdzīgs un dolomīts vai kāds no tā “radiniekiem” – vietumis redzams, ka tas slāņojas līdzīgi kā pie Pļaviņām, tādu “īstu” klinšakmeņu te nav. Abi skatu torņi (šis un otrs galerijā redzamais) būvēti apmēram pirms 100 gadiem, tūristu vajadzībām un, ļoti iespējams, izmantojot materiālus no kādām tuvējām drupām.

IMG_0513Ik pa gabaliņam pie skaistām skatu vietām bija arī vienkārši soliņi – neba visur var un vajag torņus būvēt. Būtībā mana taka gāja gar “aruma” vienu malu, tad, kad biju krietnu gabalu nogājusi (nē, pats paaugstinājums ir netaisījās beigties) pārgāju uz otru pusi un pa otru malu, uz otru ieleju skatīdamās devos atpakaļ. Iespaidīgi! Takas vijas līdzīgi kā Siguldā – vietām pa malu, vietām uz leju, tad atkal uz augšu… Jauka un skaista pastaiga.

Pāris vietās takas malā bija arī stendi ar “koku paraugiem” – redzēsiet galerijā. Noteikti interesanti ģimenēm ar bērniem. Kā jau otrdienā pa dienu, biju praktiski vienīgā staigātāja un tas bija tieši tas, ko man šodien vajadzēja. Bet kāpēc “darba laikā” un kāpēc “man to šodien vajadzēja”? Galva bija jāizvēdina un pie viena jaunām domām jāsagatavo.

smart woman Pirmdien šefam prezentēju iepriekšējā nedēļā izdarīto – smukās shēmas par to, kā es redzu SportIdent šodien un kā uz priekšu, saistībā ar man uzdotajiem uzdevumiem. Šodien līdzīgā veidā runājos ar starptautiskās pārdošanas vadītāju un viņš atzinās, ka esot “impressed”…, jutu, ka arī šefam bija interesanti. Patīkami, protams, bet biju noņēmusies ne pa jokam.

Jau uzreiz vakar šefs, protams, izstāstīja vēl jaunas idejas (to viņam netrūkstot nekad), par ko man atkal kārtīgi jāpadomā – kā sakārtot, drusku izvērtēt un tad atkal būs jāmēģina saprotamā bildē salikt. Un vēl ar diviem kolēģiem – praktiskajiem darītājiem – jau paveiktais būs jāizrunā, viņu viedoklis jānoskaidro. Vēl bija pagara saruna ar Latvijas partneriem par to, kā viņi no savas puses redz šīs lietas… Tā nu šodien pusdienlaikā sapratu, ka pietiek ņemties pa ofisu – jāiet galvu izvēdināt.

Kas vēl? Jau pagājušajā nedēļā, par aktivitātēm runājot, šefs teica, ka pirmdienas vakaros arī kaut kas notiekot. Pēc ceturtdienas pasmagā treniņa, pirmdien pati klusēju un ar jautājuiem neuzbāzos. Bet ap pusdienlaiku saņēmu šefa atgādinošu jautājumu: nu, tad šovakar dodamies? Kāda ir pareizā atbilde? Protams, teicu – dodamies! Tikai šoreiz gan pārjautāju – kas līdzi jāņem. Un atbilde bija – nekas, mēs jau tikai tepat ap stūri.

vingrosanaTā arī bija. Pirmdienās septiņos tepat tuvajā skolā (nu, varbūt 200 metri) notiek “mājsaimnieču vingrošana” – bijām kādas divdesmit dāmas un 2 kungi. Visādi vecumi, forma un fiziskā sagatavotība, visādi arī vingrojumi, kurus katrs centīgi izpilda kā nu var. Vingrinātāja bija Nadja – viņa esot no Moldovas, bet jau labu laiku dzīvojot te. Protams, vadīja vāciski. Varbūt kādā brītiņā mēs ar viņu parunāsimies krieviski, jo domāju aiziet vēl kādu reizi – vienai pašai vingrot slinkums, ir labi, ja kāds pavingrina. 🙂 Nodarbības būs līdz Jāņiem – tad šeit beidzas skola un viss tajā notiekošais, lai atsāktos augusta beigās, bet jau bez manis.

Nu jau pietiks rakstīt, pielieku saiti uz šodienas mežaini skaisto fotogaleriju. Diena bija saulaina un, kopā ar manu meistarību fotografēšanā, tas dažām bildēm ir pabojājis kvalitāti, bet vienalga atstāju tās, kuras pašai patika. 🙂

Pa labi un uz augšu jeb sestdienīgs skats no Alteburgas

Kamēr jūs Latvijā baudījāt karstu nedēļas nogali, mēs te tā pieticīgi dzīvojāmies – pa dienu knapi ap 20 grādiem, pa brīžam uzlīst, brīžam un vietām stipri. Tās lielās nepatikšanas ar vētru, plūdiem un trakiem negaisiem trāpījās mazliet “zemāk”, mēs tā rāmi. Bet šāds “nelaiks”, protams, neveicināja garas pastaigas. Arī mana potīte vēl sestdien rādījās mazliet tā kā apvainojusies par ceturtdienas treniņu, tālab skatījos kartē, kā varētu kaut kur tomēr aiziet, bet ne dikti tālu.

IMG_0347Jau iepriekš, apstaigājot pilsētas veco mūri un vārtus, biju pamanījusi, ka aiz Jaunā torņa vārtiem ceļš diezgan stāvi ceļas augšup un ievijas mežā. Kā jau piesardzīgs cilvēks, tā vienkārši toreiz mežā iekšā nemetos, bet mājās papētīju karti un izrādījās, ka ir vērts kāpt augšā – kāda pusotra kilometra attālumā ir Alteburga.

Nu jā – tas ir pa horizontāli. Tā kā biju ieslēgusi Runkeeper lietotni, tad tagad zinu, ka vienlaikus ir jāpakāpjas arī ap 130 metriem pa vertikāli… – nu tā kā Siguldas grava vai drusku vairāk. Tajā brīdī arī saulīte uzspīdēja – bija karsti un biju labi aizelsusies, bet ieraudzītais atsvēra kāpšanu!

Stilīgais tornis uzbūvēts 1902.gadā tā kā par piemiņu 1870.-1971.gada vācu-franču karam (bet kas gan to vairs atceras!) un to bija iecerēts saukt par Ķeizara vai Bismarka torni, taču šie nosaukumi nav iegājušies, palicis Alteburg jeb, tulkojumā, vecais cietoksnis. Jau iepriekš rakstīju, ka šejiene ir jauki nelīdzena. Ja Latvijā mēs lepojamies ar Gaujas senleju vienā malā un Abavas otrā, tad šeit katra maza upele tek pa kārtīgu senleju un es teiktu, ka skats ir kā mūsu reljefs spoguļattēlā – nevis viena grava “iegrauzusies līdzenumā”, bet tā kā otrādi – viss līdzenums vienos “arumos” – šauri gari paaugstinājumi vijas līču loču apmēram paralēli viens otram. Apdzīvotās vietas pārsvarā ir lejā vai mazliet pakāpjas uz augšu, kamēr augstienēs lepni slejas senie cietokšņi vai to drupas.

IMG_0374Arī Alteburga jau no neatminamiem laikiem izmantota stratēģiskos nolūkos un tur dažāda veida cietokšņi bijuši. Tiem zaudējot nozīmi, būvmateriāli veiksmīgi pārcelti uz citām būvēm un šobrīd arī Alteburgā no vecā cietokšņa vairs nav nekā – pēdējās paliekas izmantotas šī piemiņas torņa būvei. Bet vieta skaista.

Samaksājot 1 eiro (no cilvēka) var saņemt skaisto kalto torņa atslēgu un kāpt augšā. Es to darīju lepnā vientulībā. Bet skati, kas pavērās no torņa bija iespaidīgi! Kaut ko no tā arī jūs varēsiet redzēt galerijā – uz vienu pusi pilsēta, ar man jau pazīstamiem torņu siluetiem (cik zemu tie tagad bija!), uz otru – meži, meži, meži… Un vēl vienu korē uzslietu senlaiku pili arī izdevās ieraudzīt.

Īpašs bonuss bija milzīgie vēl ziedošie kastaņkoki. Lejā pilsētā tie jau noziedējuši, bet šeit – pašā plaukumā! Skaisti.

IMG_0360Protams, tūristu vajadzībām un vietējo svinībām te augšā ir arī restorāns, pa kura logiem paveras ļoti skaisti skati. Biju nodomājusi, ka tik skaistā vietā varētu arī pusdienot, bet vienā no telpām notika kāds saviesīgs pasākums un mūzika bija uzgriezta tik skaļi, ka pat otrā telpā sarunāties nebija iespējams un es izmuku ārā. Nu jā, arī ēdienu cenas dikti nepriecēja (otrie visi padsmitos eiro, bet tik kārdinoša tā vieta man nelikās), tā nu vēlāk pilsētā palutināju sevi ar saldējuma kafiju. 🙂

Turpat pie autostāvvietas (jā, protams, pa nelielu serpentīnceļu augšā var arī uzbraukt), bija arī informācijas dēlis ar pastaigu maršrutu shēmām – kādiem 6 papildkilometriem ar atzīmētām skatu vietām. Droši vien kādā brīvā un skaistā dienā turp aizstaigāšu, bet sestdien  bija tā, ka acis kāri tajā kartē skatījās, bet potīte knosījās, tad nu padevos…

IMG_0368Lejup nesteidzīgi devos pa serpentīnceļu un smaidīju, smaržojot un skatoties dažādos ziedošos kokus, krūmus, augus un skaistās lepnās gadu desmitiem iekoptās mājas.

Pielieku saiti uz fotogaleriju, lai arī jūs varat to visu drusku vairāk izbaudīt.