Arnštates vecpilsētā viss ir tuvu. Arī līdz muzejam, kas iekārtots baroka pilī man tikai kādu 4 minūšu nesteidzīgs gājiens. Pa ceļam priecēju acis ar krāšņi ziedošajiem kastaņkokiem – gan baltajiem, gan koši sārtajiem.

Papildu smaidu sagādāja turpat pie muzeja ieraudzītais zirgu pajūgs: tas nav nekas tūristiem paredzēts, laucinieku pāris brauc uz pilsētu un pievērsiet uzmanību tam, cik eleganti dāma ar speciālo “kociņu” rāda pagriezienu! Mēs ar velosipēdiem vakar vienkārši rokas vicinājām, bet te jau viss pārdomāts un atstrādāts – ne pirmo reizi ar zirgu pilsētā.Tā nu vienā bildē satilpa sārtie kastaņziedi un pajūgs.

Muzeja ēkas eksterjers patlaban tiek atjaunots. Ielas fasādi sedz būvtīkls ar krāšņiem tematiskiem zīmējumiem (fotogalerijā redzams vairāk), aizmugurē redzama gan atjaunotā daļa, gan darba procesā esošā. Iekšpusē atjaunošanas un restaurācijas darbi pabeigti pirms vairākiem gadiem, viss moderns un svaigs (cik nu tas uz muzeju var attiekties).

Muzeja pirmajā stāvā ir autentiska 18.gadsimta “leļļu pilsēta”. Gide gan sacīja, ka lelles ir tās, ar kurām spēlējas, šīs ir autentiskas pēc toreizējās valdnieces Augustes Dorotejas Švarcburgas-Arnštates pieprasījuma no vaska un koka speciāli darinātas figūras, izveidojot arī dažādām situācijām atbilstošu vidi (istabas un mājas), kā arī autentiskus, tikai proporcionāli samazinātus, darba un sadzīves rīkus. Tā teikt – muzejs muzejā. Kopā ar tiešām atraktīvo gidi šajā daļā pavadījām gandrīz stundu – tik interesants bija viņas stāstījums un paskaidrojumi, kas jautri ilustrēja tā laika ieražas, sadzīvi un arī šo to no Vācijas specifikas. Viena es šai ekspozīcijai cauri būtu izgājusi 5 minūtēs neko daudz neieraugot, nesaprotot un neuzzinot…

Starp citu – ekskursijas dalībnieces mēs bijām tikai divas: es un vēl viena vietējā kundzīte, kura arī bija diezgan zinoša, tā ekskursiju padarot vēl interesantāku. Fotografēt leļļu daļā ir aizliegts, tāpēc pieliku internetā atrastu bildi.

Otrajā stāvā ir vairākas telpas, kas atjaunotas baroka stilā. Piekasīgi piebildīšu, ka mūsu Rundāle ir daudz lielāka un varenāka, taču priekš vienas no Vācijas daudzajām mazpilsētu pilīm – skaisti. Kopā ar gidu – arī interesanti. Un ne velti ekskursijas pieteikumā bija runa par teatrāli-muzikālu ekskursiju. Evelīna bija skaistā tērpā, ieturēja arī attiecīgā laika manierēm atbilstīgu stilu un vairākas reizes mūs iepriecināja ar lielisku dziedājumu, viss stāstījums bija ne vien saprotams, bet arī ar nelielu smaidu un salīdzinājumiem ar mūsdienām. Arī es smaidu joprojām – šo rakstīdama un mūsu kopējā spoguļbildē skatīdamās.

Trešā stāva vienā pusē tiek iekārtotas periodiskas mākslas izstādes, otrā pusē – pastāvīga Baham veltīta ekspozīcija. Izrādās – Arnštate ir bijusi viņa kā ērģelnieka pirmā darba vieta. Iepriekšējā stāstā jau minēju, ka velobraucienam pulcējāmies pie Baha pieminekļa. Ja pamanījāt – tas ir visnotaļ stilīgs (daļa vāciešu saka – skandalozs). Nu, paskatieties paši vēlreiz velobrauciena raksta bildi ar velosipēdiem – tas bronzas vīrietis, kas brīvi atstutējies ir domāts Bahs. Kad VDR laikos (1984.gadā) piemineklis uzstādīts, tracis bijis ne pa jokam, jo “pareizais priekšstats” par Bahu taču ir kā par ducīgu sirmu vīru ar pamatīgu parūku, bet te kalsns nevērīgs jauneklis…, nekāda respekta… Diez kam un pret ko?

Pieminekļa autors ir tolaik bijis pietiekami slavens un atļāvies iebilst, ka Bahs Arnštates laikā bija jauns un dumpīgs, galu galā arī projām no labā ērģelnieka darba viņam nācies aiziet tādēļ, ka sastrīdējies ar vietējiem varasvīriem. Viens no punktiem bijis, ka jāmāca ērģeles spēlēt arī citiem, bet tas Baham nav ne paticis, ne padevies. Vēl tikai šeit paspējis ātri apprecēties. Baznīca, kurā tas noticis, ir gandrīz tikpat slavena kā tā, kurā viņš ērģeles spēlējis un kas tagad nes viņa vārdu. Gan jau vēlāk kādā galerijā parādīsies šo baznīcu īstās bildes, bet šeit redzami pie Neidekas torņa fotografētie maketi: pirmajā bildē/masīvākā ir viņa darba vieta, otrajā/mazākā – laulību vieta.

Pēc pils muzeja apskates sapratu, ka tik jaukā laikā būtu grēks doties atpakaļ telpās, tālab izmetu vēl līkumiņu pa pilsētu.

Turpat pāri ielai ir pils parks – jauka pilsētnieku pastaigu un atpūtas vieta, kurā ir gan saulaini, gan ēnaino stūrīši (šodien visi izmantoja ēnainos, jo temperatūra ir virs 25 grādiem), gan bērnu laukumi, gan vasaras teātris un vēl viss kas. Fotogalerijā tās ir dažas “zaļumainās” bildes.

Vāciešu pedantiskums mani pārsteidza pie dārznieka mājas. Gar to jauki aug vīnogulājs, un klāt pielikts uzraksts, kas brīdina: augs esot ar kādu tur konkrētu ķimikāliju apstrādāts – lai klāt neskaras tie, kas baidās no ķīmijas. 🙂

Turpat ir arī Neidekas pilsdrupas ar skaisto torni – sabildēju to visādos rakursos, gan ar krāsaini ziedošajiem kastaņkokiem, gan citādi… Fotogalerijā ir gan pa kādai bildei no tornī kāpšanas procesa (vienā redzams pulksteņa mehānisms, otrā – tā vecuma apliecinājumi: esošais pulkstenis darbojas jau vairāk kā 100 gadus!), gan ar skatiem lejup uz pilsētu.

Torņa pakājē izvietoti dažādu celtņu mērogoti maketi ar īsu skaidrojumu. Būdama slinka, maketus bildēju ar visiem aprakstiem.

Fotogalerijā redzami tie visi, arī Neidekas pils tādā izskatā, kādā tā vēsturiski bijusi – līdz mūsdienām saglabājies tikai tornis un to ieskaujošu drupu fragmenti. Tā kā šeit dabisku klinšu nav, sākotnējās pils smilšakmens droši vien vēlāk izmantots jaunās pils un citu ēku būvniecībā – līdzīgi kā tas ir Siguldā, kur vēsturiskās pilsdrupas visbūtiskāk ir postījuši tieši jaunās pils būvētāji…

Ja mums Rīgas dome, un patlaban arī prezidents, uzturas mākslīgās (nesen būvētās) “pasaku mājiņās”, tad Arnštatē iestādēm vietas pietiek īstās vēsturiskās ēkās – pilsētas dome ir vēsturiskajā rātsnamā (par to citreiz), bet arī citām iestādēm tiek pils palīgēkas. Galerijā redzamās skaistās ēkas iekšpagalmā stāvēja gan daudz vienādu pelēcīgu dienesta auto (svētdiena taču, uz mājām ar darba auto neviens nebrauc!), gan ugunsdzēsēju un policijas auto.

Pilnizmēra bilžu mīļotāju priekam te vēlreiz pielieku saiti uz mazo fotogaleriju par šo Arnštates daļu.