Svētdienas rītu atļāvos garu un laisku, jo pēc garās “lidpiektdienas” un izturību prasošās velo sestdienas jutos nogurusi. Šeit (šoreiz – man par laimi) netika organizēta muzeju nakts, bet toties jau pirms braukšanas biju internetā atradusi informāciju, ka svētdien pilsētas muzejā ieejas maksa būs ne vien neparasti zema (tikai 3,5 eiro ierasto 6 vietā), bet arī to, ka 13.30 un 15.00 par to pašu naudu varēs saņemt Evelīnas Ginteres vadītu muzikāli-teatrālu ekskursiju pa muzeju. To nu garām laist nevarēja!
Arnštates vecpilsētā viss ir tuvu. Arī līdz muzejam, kas iekārtots baroka pilī man tikai kādu 4 minūšu nesteidzīgs gājiens. Pa ceļam priecēju acis ar krāšņi ziedošajiem kastaņkokiem – gan baltajiem, gan koši sārtajiem.

Muzeja ēkas eksterjers patlaban tiek atjaunots. Ielas fasādi sedz būvtīkls ar krāšņiem tematiskiem zīmējumiem (fotogalerijā redzams vairāk), aizmugurē redzama gan atjaunotā daļa, gan darba procesā esošā. Iekšpusē atjaunošanas un restaurācijas darbi pabeigti pirms vairākiem gadiem, viss moderns un svaigs (cik nu tas uz muzeju var attiekties).



Otrajā stāvā ir vairākas telpas, kas atjaunotas baroka stilā. Piekasīgi piebildīšu, ka mūsu Rundāle ir daudz lielāka un varenāka, taču priekš vienas no Vācijas daudzajām mazpilsētu pilīm – skaisti. Kopā ar gidu – arī interesanti. Un ne velti ekskursijas pieteikumā bija runa par teatrāli-muzikālu ekskursiju. Evelīna bija skaistā tērpā, ieturēja arī attiecīgā laika manierēm atbilstīgu stilu un vairākas reizes mūs iepriecināja ar lielisku dziedājumu, viss stāstījums bija ne vien saprotams, bet arī ar nelielu smaidu un salīdzinājumiem ar mūsdienām. Arī es smaidu joprojām – šo rakstīdama un mūsu kopējā spoguļbildē skatīdamās.
Trešā stāva vienā pusē tiek iekārtotas periodiskas mākslas izstādes, otrā pusē – pastāvīga Baham veltīta ekspozīcija. Izrādās – Arnštate ir bijusi viņa kā ērģelnieka pirmā darba vieta. Iepriekšējā stāstā jau minēju, ka velobraucienam pulcējāmies pie Baha pieminekļa. Ja pamanījāt – tas ir visnotaļ stilīgs (daļa vāciešu saka – skandalozs). Nu, paskatieties paši vēlreiz velobrauciena raksta bildi ar velosipēdiem – tas bronzas vīrietis, kas brīvi atstutējies ir domāts Bahs. Kad VDR laikos (1984.gadā) piemineklis uzstādīts, tracis bijis ne pa jokam, jo “pareizais priekšstats” par Bahu taču ir kā par ducīgu sirmu vīru ar pamatīgu parūku, bet te kalsns nevērīgs jauneklis…, nekāda respekta… Diez kam un pret ko?


Turpat pāri ielai ir pils parks – jauka pilsētnieku pastaigu un atpūtas vieta, kurā ir gan saulaini, gan ēnaino stūrīši (šodien visi izmantoja ēnainos, jo temperatūra ir virs 25 grādiem), gan bērnu laukumi, gan vasaras teātris un vēl viss kas. Fotogalerijā tās ir dažas “zaļumainās” bildes.


Torņa pakājē izvietoti dažādu celtņu mērogoti maketi ar īsu skaidrojumu. Būdama slinka, maketus bildēju ar visiem aprakstiem.

Ja mums Rīgas dome, un patlaban arī prezidents, uzturas mākslīgās (nesen būvētās) “pasaku mājiņās”, tad Arnštatē iestādēm vietas pietiek īstās vēsturiskās ēkās – pilsētas dome ir vēsturiskajā rātsnamā (par to citreiz), bet arī citām iestādēm tiek pils palīgēkas. Galerijā redzamās skaistās ēkas iekšpagalmā stāvēja gan daudz vienādu pelēcīgu dienesta auto (svētdiena taču, uz mājām ar darba auto neviens nebrauc!), gan ugunsdzēsēju un policijas auto.
Pilnizmēra bilžu mīļotāju priekam te vēlreiz pielieku saiti uz mazo fotogaleriju par šo Arnštates daļu.