Žanīnas liesmkūkas

     Tikai nesatraucieties – nav nekāda ugunsgrēka, stāsts būs par pagājušās sestdienas velobrauciena trešo pieturu (par otro būs nākamais stāsts). Šī pietura pienāca īstajā brīdī – ap trijiem pēcpusdienā, pēc grūtā brauciena augšup viltīgi garajā augstienē un negodīgi ātras tikšanas lejā no tās. Brantu ģimenei piederošais īpašums Holtzhaus atrodas Holzhausenā (nosaukuma atšķirība – “T” burta esamībā vai neesamībā)… – mēli un prātu var izmežģīt, bet ne par to būs stāsts. IMG_0152
     Kā jau tematiskais velobrauciens paredz, mūsu saruna bija ar Žanīnu (bildē viņa ir otrā – var skaitīt no kuras puses ērtāk). Līdzīgi pārējām satiktajām uzņēmējām, arī viņa ir dzimusi VDR. Karlmarksštates universitātē studējusi loģistiku un tekstilinženieriju, bet specialitātē nav strādājusi nemaz. Uz Arnštates apkārtni pārcēlusies, jo tā bijusi vīra ģimenes mītnes vieta. Juku laikos abi ar vīru strādājuši dažādus darbus, jo ģimenē ir 2 bērni, bet pāri visam allaž bijusi vīratēva un Žanīnas vīra kopējā kaislība uz savas minerālu kolekcijas veidošanu un apčubināšanu. Ko un kā ar tiem darīt, vai varētu kaut kā pelnīt naudu, tas abiem nav šķitis īpaši svarīgi… Gadus desmit vērojot netālu pārdošanā izliktu zemes gabalu, pamazām veidojusies doma, ka varbūt tur varētu uzbūvēt ēku, kurā to kolekciju izvietot. Bet kur nauda? Kas gan maksās par “pliku” ieeju nelielā privātā minerālu kolekcijā? Neviens, protams. Un cik tad lauku ciemā var būt minerālu apskatītgribētāju… Varbūt varētu kafiju tirgot? Bet kas gan ir plika kafija… Bet pavāru ģimenē nav un ar smalku ēdienu gatavošanas uzraudzīšanu, ja ir algoti pavāri, arī noņemties negribas…
bratwurstmuseum     Un tad turpat ciemā tika atvērts Vācijā pirmais cepamdesu muzejs! Vācieši un desiņas – tas jau ir nešķirams komplekts. Muzejs uztaisīts “no nekā” (es teiktu, ka Latvijā pēc būtības līdzīgi ir tapis feinais Pūres šokolādes muzejs) – plikā vietā, uz tradīciju un uzņēmību balstoties. Un sākusies tūristu plūsma. Ik gadu palielinājies arī caur ciemu braucošo velotūristu skaits, jo apkārtne te skaista, veloceliņi ir, maršrutu kartes pieejamas gan izdrukātas, gan internetā, Vaksenbergas un vēl 2 skaistas pilis netālu – ar kājām liels gabals, bet ar velosipēdiem tieši laikā…
     Kāpēc šo visu rakstu? Tāpēc, ka sanāk interesanti: parasti biznesā visvairāk tiek biedēts ar konkurentiem, aizmirstot, ka arī viņi piedalās klientu informēšanā un piesaistē, ja vien protam gudri pozicionēties. Tieši to izdarījusi Žanīna: redzot, ka potenciālo klientu plūsma caur ciemu kļūst aizvien lielāka, viņa sāka rūpīgāk skatīties uz to, ko dara konkurents (protams, desiņu muzejā var krietni saēsties gaļas izstrādājumus!) un kur varētu būt viņas vieta.
flammkuchen     Tā kā viņa ir veselīga dzīvesveida piekritēja, tika nolemts, ka akcents nebūs uz pamatīgiem gaļas ēdieniem. Žanīnas kafejnīcā omulīgā atmosfērā var tikt pie dažādu veidu kafijas un atspirdzinošiem dzērieniem, ko papildina iespēja izvēlēties kādu no vieglām ātri pagatavojamām dabiskajām sezonas zupām vai dažāda veida “flammkuchen” – picai līdzīgiem izstrādājumiem ar ĻOTI plānu pamatni un dažādām, es teiktu – vāciskām – virsiņām, kam pamatu veido plāna biezpienam līdzīgas masas kārta un tad pāri vai nu kas sāļāks (sagriezts šķinķis ar lociņiem u.tml.) vai salds (āboli ar kanēli). Cep ļoti karstā krāsnī, gandrīz uz liesmām – tāpēc arī nosaukuma burtiskais tulkojums iznāk “liesmkūkas”. Pavāra nav – visu gatavo apkalpotāji paši. Vēl ir pieejams vietējo zemnieku gatavots dievīgs saldējums (dažādi veidi par saprātīgu cenu) un netālā konditorejā ceptas kūkas. Tā teikt sātīgas uzkodas. Pamatklienti – tie, kuri negrib dikti pieēsties (desiņas). Ir arī veģetāri piedāvājumi, ērta un plaša velostāvvieta ar iespēju uzlādēt to akumulatorus, ja vajadzīgs (un esot vajadzīgs aizvien biežāk). Tā nu arī mēs, Žanīnas kafejnīcā sēdēdami smaidījām, skatoties kā apalīšu grupas ar busiņiem tiek aizvestas uz desiņu muzeju, bet velosipēdisti, ģimenes ar maziem bērniem un smalkas kundzītes labprāt piestāj pie Žanīnas. Katram savs. Bet tas nu tā – neesmu ļoti kategoriska, ja iznāks, savu ziņkārīgo degunu iebāzīšu arī desiņu muzejā.
     Lai kafejnīcu noslogotu arī klusajā sezonā, tiek rīkoti periodiski grāmatu lasījumi, uz kuriem ierodas autori un tamlīdzīgi pasākumi vietējai sabiedrībai. Par pasākumu dalībniekiem nav jāmaksā, par kafiju un kūkām ir.
     Arī darbaspēka jautājums risināts ļoti racionāli: mājas 1.stāvā ir kafejnīca, maza virtuvīte un minerālu kolekcija. Tās uzraugs un vienlaikus pastāvīgais gids ir Žanīnas vīratēvs – lieliska nodarbošanās kungam pensijas gados. Par ieeju nav jāmaksā, ir iespējams nopirkt kādus minerālus, akmeņus vai rotiņas. Kafejnīcas pamatpersonāls ir Žanīna pati un vīrs (kurš ar prieku dodas arī pie minerāliem, kad vajadzīgs). Palīgā pēc skolas nāk arī pašu bērni un ik pa brīdim vēl kāds skolēns. Skolēni strādā kādas 3 stundas dienā – brīvdienās vai vakarpusē – kā nu var un vajag. Žanīna saka, ka ir interesanti, jo jau uzreiz redzams vai jaunietis mājās virtuvē kaut ko ir darījis (nekas sarežģīts jau te nav, bet mazliet saprašanas, izveicības un pirkstu veiklības vajag) un vai var strādāt ar cilvēkiem. Ja nevar, šķiras ātri un draudzīgi – mazā ciemā nevar bojāt attiecības. Mājas otrajā stāvā ir skaisti brīvdienu dzīvokļi (šaipusē tādi ir populāri, piedāvājums ir diezgan liels un ļoti atšķirīgs).
IMG_0169     Attēlā redzamā tradicionālā pildrežģu ēka ir pirms dažiem gadiem speciāli būvēta minerāliem un biznesam – paši dzīvo turpat netālu esošajā vīra vecāku mājā.
     Totāli ekoloģiska šī skaistā ēka nav (jo tad izmaksas būtu bijušas nesamērīgas, sacīja Žanīna), taču tradicionālajā veidā būvētajām ārsienām kā pildmateriāls ir izmantots skaidbetons. Paši savām rokām to nav gatavojuši, pasūtījuši specializētā firmā.
IMG_0163     Abos īrējamajos būtībā divstāvīgajos brīvdienu dzīvokļos (katrs paredzēts līdz 8 cilvēkiem) ir skaista iekšējā koka apdare, šķērssijas u.tml. – tiešām jauki, viss pārdomāts, kvalitatīvs un uz ilgiem gadiem veidots. Vēl jau neesmu liela “Vācijas speciāliste”, bet šeit, cik nu man iznācis ievērot, ar prieku redzu, ka remonti tiek veikti pamatīgi, nevis tā, ka it kā svaigs, bet grīļojas un sagāzties grasās vai ar lētu aprīkojumu…
IMG_0162     Būtībā šeit lieliski redzams, ko nozīmē neliels ģimenes bizness – visi ir iesaistīti un apmierināti, jo iesaistīšanās ir brīvprātīga, arī algotie darbinieku tiek pielīdzināti ģimenes locekļiem (un – ģimenes locekļi tiek algoti).
IMG_0154     Kaut kas līdzīgs bija arī Mendijas saloniņā, kur ar abām darbiniecēm viņai ir jaukas attiecības, arī īpašniece ikdienā strādā savā biznesā un, kad vajag, darbos iesaista ģimeni un draugus. Īstā mazajā biznesā citādi nemaz nevar.
     Man ļoti patīk apzīmējums, kādu lieto ASV – “Closely held and family business” – tā vienkopus saliekot gan ģimeni, gan biznesu, kuru īpašnieks mīl, savus klientus un darbiniekus gandrīz par ģimenes locekļiem uzskata. Tieši tā – lutināta – es jutos gan pie Mendijas, gan Žanīnas.
Pielieku saiti uz ļoti maziņu bilžu galeriju, jo vispār es labprātāk, baudu, nevis fotografēju notiekošo. 🙂
     Skaistā vecā no akmeņiem būvētā ēka un zirgi aiz tās žoga nav Žanīnas, bet pāri ielai dzīvojošo kaimiņu, taču piedod zināmu šarmu arī Žanīnas biznesam.
Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s