Diez kāda būtu pasaule vai vismaz Eiropa, ja nebūtu bijis Mārtiņa Lutera aizsāktās baznīcas reformācijas. Jēna pavisam noteikti būtu citāda, iespējams – mazs un nevienam nezināms miestiņš, kā tas bija līdz 16.gs.vidum. Tolaik 2 šķietami nesaistīti notikumi sakrita Jēnai veiksmīgā kombinācijā. Pirmās bija reformācijas sekas – pārejot uz luterticību, darbību tagadējās Vācijas teritorijā pārtrauca vairums mūku ordeņu un klosteru, jo tie vairāk raksturīgi katoļticībai. Un to plašās un pamatīgās ēkas palika tukšas.

      Arī otrs notikums bija īpatnējs: Veimāra jau sāka attīstīties kā gara gaismas centrs, balstoties arī uz hercogistes teritorijā esošo Vitenbergas universitāti. Bet 1547.gadā, viena no starphercogistu kariņiem laikā, tā teritorija tika Veimāras hercogistei atņemta.

     Valdnieks mazliet paskuma, bet Vitenbergu atkarot nemetās. Arī tādēļ, ka līdz viņam atnāca ziņa, ka netālajā Jēnas ciemā tukšs stāv plašais un pamatīgi būvētais bijušais dominikāņu klosteris… Bildē redzamajā maketā varam gūt priekšstatu par to.

     Un tā 1558.gadā Jēna tika pie universitātes. Sākumā gan visi, kam nav bijis slinkums, smējušies, ka tādā nekurienē nekas no universitātes nevar sanākt, bet hercogs palicis pie sava un universitāti atbalstījis.

     Zīmīgi arī, ka šī bijusi pirmā universitāte Vācijā, kuras pirmais rektors ir bijis nevis teologs (jo vispār jau agrāk universitātes parasti ar teoloģiju sākušās), bet mediķis un līdz ar to gan pamatīgi attīstīts medicīnas virziens, gan klāt nākušas arī brīvu domu līdzi nesošās jurispudence un filozofija, ne tikai ierastā teoloģija. Sākotnēji filozofijas fakultātē mācījušies arī matemātiķi un fiziķi, jo tie jau tādi filozofijas paveidi vien esot… 🙂 Un, iespējams, ka hercoga lēmums par jaunas universitātes izveidi ir bijis pareizs, jo iedibināt jaunu, no vecās atšķirīgu kārtību un veicināt brīvāku domu ir vieglāk jaunbūvē, nekā jau iestrādājušos teoloģijas augstskolu pārveidot.

     Nepagāja ilgs laiks, kad fiziķi un citi dabaszinātnēs ieinteresētie tika pie savas fakultātes, jo vairāki no Veimāras hercogiem, kā arī viņu ilggadējais padomnieks Gēte bija aizrautīgi dabas pētnieki. Tas mums noderēs nākamajam stāstam, pagaidām lai paliek.

      Jēnas universitātes spožākais periods tiek saistīts ar 18.—19.gadsimtu, kad tajā darbojās filozofi Fihte, Hēgelis un Šellings, kā arī rakstnieki Šlēgels, Šillers. Šobrīd F.Šillera Jēnas universitātē ir 10 fakultātes, ap 20 tūkstošiem studentu, virs 6 tūkstošiem darbinieku, plus vēl ap 5 tūkstošiem studentu Tehniskajā augstskolā, tāpat universitātei pieder vairāki simti ēku Jēnā un tās apkaimē… – šī ir īstena studentu pilsēta jau gadsimtiem.

     Interesanta ir Jēnā jau kādus 200 gadus koptā tradīcija, pie ēkām, kurās dzīvojuši universitātei būtiski ļaudis, likt piemiņas plāksnes – daļa ēku fasāžu ir krietni raibas (galerijā varēs redzēt vēl).

     Ieskatījos vikipēdijas latviskajā  variantā, tur nosaukti šādi ar Jēnas universitāti saistīti Latvijai svarīgie vīri:

– Jans Kornārijs (ap 1500—1558), ārsts un valodnieks, antīko grieķu medicīnisko tekstu tulkotājs,

– Gothards Frīdrihs Stenders jeb Vecais Stenders (1714—1796), luterāņu mācītājs un izgudrotājs,

– Johans Georgs Švarcs (1751—1784), izglītības darbinieks un brīvmūrnieks,

– Dāvids Hieronīms Grindelis (1776—1836), latviešu izcelsmes aptiekārs, botāniķis, ķīmiķis, ārsts un izdevējs,

– Alberts Holanders (1796—1868), pedagogs, Bērzaines ģimnāzijas dibinātājs,

– Heinrihs Georgs fon Janaus (1789—1869), luterāņu mācītājs, literāts,

– Vladimirs Kovaļevskis (1842—1883), evolucionārās paleontoloģijas pamatlicējs,

– Pēteris Zālīte (1864—1939), latviešu filozofs un publicists.

     Taču ir vēl arī virkne baltvāciešu, kas vai nu nav tik slaveni kļuvuši, vai otrādi – universitātē nav studējuši, bet ir Jēnu apmeklējuši, lai turienes intensīvajā gara gaismā iedvesmotos un spēku smeltos (piemēram, manis iepriekš pieminētais Garlībs Merķelis).

     Un ar to brīvdomību un gara gaismu tiešām ir bijis nopietni: 16.-18.gs. Jēna un Leipciga bija slavenas arī ar lielo izdevniecību skaitu (Jēnā kādu brīdi bijušas pat vairāk kā 10!) un to īpašnieku brīvo garu – te varēja izdot grāmatas, kuras nekur citur Eiropā nodrukātas nebūtu. Arī Merķelis Latviešus drukāja Leipcigā.

     Bet man ļoti patika uz kādas ēkas ugunsmūra reālistiski uzzīmētie logi ar grāmatnīcas reklāmu un grāmatu muguriņām lejasdaļā, tāpēc pielieku bildi.

     Tikai viena no ēkām savulaik ir speciāli projektēta kā universitāte. To darīt uzticēts slavenam baznīcu un teātru arhitektam, tad nu monumentālā ēka šo abu krustojumu arī atgādina. Tā projektēta 2 tūkstošiem studentu, bet, kamēr to būvēja, studentu skaits palielinājās līdz 4… Un tā visu laiku – universitātes popularitāte skrien pa priekšu ēku iespējām. Arī tagad gandrīz pabeigts esot jauns klīniku komplekss mediķiem…

     Ar gidu izstaigājot pilsētas vēsturisko centru, teju katra otrā ēka bija vai nu ar slavenu tās darbinieku vai studentu vārdiem, vai ar plāksnīti, kāda fakultāte vai kas būtisks tajā atradies. Ik pa brīdim arī ir pieminekļi dažādām slavenībām, kas ar universitāti saistītas. Es apmulsu, pie vienas bistes izlasot, ka šis vīrs bijis students – kādu pusotru gadu. Un kas no tā? Izrādās, tas ir ļoti slavens vācu tautiskā laikmeta dzejnieks, kurš universitāti pabeidzis nav, bet toties dzejā ir dikti slavējis Veimārā lieliski pavadīto laiku…

     Nu jā, studentu dzīve jau laikam vienmēr bijusi puslīdz vienāda (iepriekš jau rakstīju arī par Gētes vētru un dziņu gadiem Leipcigā)… Tādēļ universitātē jau no pirmsākumiem klostera teritorijā viena neliela ēka bijusi atvēlēta… – studentu karcerim.

     Līdz mūsdienām saglabāta 1 telpa ar autentisku iekārtojumu un oriģinālajiem garlaicības mākto studentu sienu zīmējumiem. Mūsdienās tajā tiek nodrošināts īpašs klimats un apmeklētāji var pa logu vai bildēs ieskatīties, bet dikti jau nu noturīgi tie brūnīgās krāsas zīmējumi. Gids teica, ka tie esot veidoti ar karcerī pieejamajiem izejmateriāliem: tinti, kas atjaukta ar vīnu, urīnu un ekskrementiem tādās proporcijās, kādas nu katram māksliniekam bijušas pieejamas.

     Pilsētā ir skulptūra, kas ataino laimīgu studentu un viņa ļaunāko ienaidnieku. Gids arī mums paskaidroja, ka alus jau esot labs, tikai tas mucassātans, kas mēdzot līdzi alum laukā izlīst galīgi neesot labs…

     Vispār, man par prieku, šajā ekskursijā bija diezgan daudz vienkāršu jociņu, bez tikai vāciešiem saprotamiem zemtekstiem. Jo šādus, kā nupat uzrakstītais, ko var diezgan tieši iztulkot, es saprotu.

     No vienas puses, studenti un mācībspēki ir labi klienti dažādiem biznesiem, jo viņi te ierodas uz vairākiem gadiem, grib gan ēst, gan gulēt, gan izpriecas… No otras, studenti un arī pasniedzēji kādā 17.gadsimta brīdī tik labi iepraktizējušies ar akadēmisko brīvību aizsegties, ka nedēļas nogales brīvdienās pa pilsētu vazājušies naktsveļā. To nu ne tik brīvdomīgie pilsētnieki paciest nav spējuši un sūdzējušies hercogam. Diez vai vēl kaut kur valdnieks ir izdevis speciālu rīkojumu ar kuru aizliegts uz ielas parādīties naktsveļā. Bet par Jēnu tāds ir ticis izdots. 🙂

     Gids mūs apstādināja arī pie filozofijas profesora Frīsa bistes. Nē, arī mūsu grupas vācieši viņu nezināja. Gids izstāstīja ar ko šis kungs iegājis vēsturē. Ja kāds vēl atceras, ka Kārlim Marksam bija doktora grāds, tad varu piebilst, ka tas ir iegūts Jēnas Universitātē. Markss gan Jēnā ne reizi neesot bijis – studējis kā eksterns, tikai savu disertāciju atsūtījis. Un profesors Frīss to esot atzinis par labu esam…

     Vai tas bija pareizs lēmums – kas to zina, bet, ja Marksam nebūtu doktora grāda, varbūt vēsture (arī Latvijas) būtu citāda…

     Ko varu teikt par pilsētu? Izstaigāju tikai pašu centru. Nekad iepriekš nebiju redzējusi smilškasti uz galvenās tūristu ielas. Bet tai bija piekrišana. 🙂

     Jēnas centrs ir skaists, bet robains – ar pēckara ēkām un brīviem laukumiem. Jaunās ēkas tīri labi iederas – vai nu tās ir ļoti stingrās klasiskās līnijās ieturētās 50.-60.gadu būves, vai omulīgākas jaunās.

     Neskaitot senos baznīcu torņu, Jēnā ir 2 nesenākas augstceltnes: 30.gados būvētās Ceisa (Zeiss) rūpnīcas torņveidīgā ēka un 70.gados tai pretī liktais zilos stiklos mirdzošais apaļais tornis.

     Kādu laiku tajā atradusies universitāte, bet pēc Vācijas apvienošanās tornis privatizēts un tagad tur ir veikali, biroji, sporta klubs un kas tik vēl ne.

     Augšā esot skatu platforma un restorāns, bet man nebija laika turp doties.

     Kad pēc nākamā stāsta ielikšu fotogaleriju, tās beigu daļā būs 2 bildes no ļoti dīvaina ēku kvartāla, kas nodala vecpilsētu no  dzelzceļa stacijas. Tā arī nesaprotu, ko lai par to saku.