Tag Archives: Jena

Ceiss, Abe un Skots – kopā vareni

     Zeiss-logo-270x270Stāsts par Jēnu nebūtu pilnīgs, ja nebūtu arī sadaļas par pasaulslaveno Ceisa (Zeiss) rūpnīcu un zīmolu. Mēģināšu koncentrētā formā ar to tikt galā. 🙂
Carl_Zeiss_from_Auerbach_1907     1846.gadā mehāniķis ar Jēnas universitātes diplomu Karls Ceiss (Carl Zeiss) atvēra smalkmehānikas un optikas darbīncu. 1847.gada beigās tika izgatavots pirmais (ļoti vienkāršais – tā mēs tagad teiktu) mikroskops. 1852.gadā viņš jau nodarbināja 10 strādniekus, bet, par spīti augošajam biznesam, īpašnieks nebija apmierināts. Ne ar to, ka katrs mikroskops tika individuāli veidots, pielāgots un salāgots, ne ar kopējo kvalitāti (īpašnieks to gribēja augstāku!), galu galā – tā bija vairāk māksla, nekā ražošana.
     IMG_2846Un Ceiss vērsās pie universitātes profesoriem: no 1850. līdz 1854.gadam matemātiķis Bārfūss veica ar mikroskopiem nepieciešamo optiku saistītus aprēķinus, tā liekot zinātnisku pamatu mikroskopu izgatavošanai. Bet ar teoriju vien ir par maz. 1866.gadā firmas darbā tika iesaistīts fizikas profesors Ernsts Abe (Ernst Abbe) un tā nu bija īstā persona, jo prata gan aprēķinus praktiskā rezultātā pārvērst, gan zinātnisko pusi uz priekšu virzīt. Kopš 1867.gada firma Zeiss mikroskopus ražo masveidā – bez zinātnes tas nebūtu iespējams.
     Bet, lai cik laba būtu teorija un mehāniķu roku veiklība, atklājās nākamais vājais punkts: optikā izmantojamā stikla kvalitāte nebija stabila. Un šajā jomā Abem pietiekami dziļu zināšanu nebija. Laimīgs brīdis bija ķīmiķa Oto Skota (Otto Schott) pārcelšanās uz Jēnu un vēlme iesaistīties Zeiss darbā. Kad arī šajā jomā viss nepieciešamais bija izpētīts un sarēķināts, tika  pieņemts lēmums, ka stikls jāražo pašiem. Visi 3 vīri kopā nodibināja uzņēmumu, kurš pastāv vēl šodien un nes Skota vārdu (Schott AG).
IMG_2957     Abe jau iepriekš bija kļuvis par Ceisa partneri un pēc Karla nāves 1888.gadā, uzņēmumu ar 327 darbiniekiem pārvaldīja kopā ar Ceisa vecāko dēlu Roderiku. Paralēli veiksmīgajai uzņēmuma vadīšanai, īpaši tiek atzīmēts, ka Abe bija iniciators Ceisa fonda nodibināšanai un tas gan ļoti veiksmīgi apsaimniekoja finanses, gan rūpējās par īpaši labiem darba apstākļiem strādniekiem. Vēlāk tika nodibināts arī Abes fonds – šodien tas apsaimnieko planetāriju un citus ne-peļņai radītus projektus.
     Bet vispār jau interesants ir firmas Zeiss ceļš – no mikroskopiem līdz planetārijam. Viss sākās 1919.gadā, kad Minhenes muzejs sāka interesēties par iespēju debesu bildi parādīt. Zeiss speciālisti ķērās pie darba un uzbūvēja.
     First public showsPēc tam viņi izdomāja, ka tādu vajag arī pašiem un pirmais planetārijs Jēnā atradās uz Zeiss ēkas jumta!
     Kad pieredze bija uzkrāta, varēja uzbūvēt vēl lielāku, kas gan vairs neatrodas uz jumta, bet toties darbojas kopš 1926.gada – ir pasaulē vecākais strādājošais planetārijs un tehnika tajā ir vismodernākā – kā jau savā pilsētā.
     ZPJ_SpaceRockPosterUn es, protams, planetārijā biju. Pat uz 2 šoviem (katra garums 50 minūtes): viens, kā jau pieklājas – par Visumu, otrs – kosmiskā roksimfonija (plakāta apakšā var redzēt, kāda mūzika skanēja). Salīdzināt nebūtu korekti, abi bija superiespaidīgi!
     Vēl tagad domāju par to, kā var cilvēka acis un pārējās maņas tā apmānīt: nu zinu taču, ka sēžu (drusku tā kā pusguļus – lai ērti uz griestiem skatīties) nekustīgā krēslā un ka virs galvas ir tikai izliekti griesti, bet sajūtas ir kā reālā lidojumā vai amerikāņu kalniņos, nevajag ne kratīšanu, ne speciālas brilles…
     IMG_2971Efektu panāk ar speciālo planetārija tehniku (tas verķis bildes vidū), 36 skaļruņiem, kas izvietoti visapkārt zālei, 6 projektoriem, kuri māk arī lāzerefektus rādīt. Nu, vēl arī drusku dūmu – priekš lāzerefektiem.
Pielieku saiti uz 2 minūšu video ar konspektīvu skaidrojumu par to, kā tie efekti tiek panākti un, lai varat drusciņ mēģināt pabūt manā vietā un gūt priekšstatu kā šova laikā pārvēršas vienkāršais baltais kupols. Bet, protams, ja esat kāda planetārija tuvumā (Vācijā esot kādi 450 – dažāda lieluma; Latvijā kaut vai periodiski darbojoties 4 – to iepriekš nezināju) – ejiet noteikti iekšā!
      IMG_2887No ārpuses Jēnas planetārijs izskatās ļoti pieticīgi parciņā ietupies, bet ne jau izskatā ir tā vērtība. Turpat uz soliņa arī bronzas Abe apsēdies, nu tad es starp šoviem uz mirkli viņam kompāniju sastādīju. Planetārija apmeklējums nav lēts – parastā biļete maksā ap 9 eiro (kā nu kuram šovu veidam), bet man kā skopulei šoreiz bija pat izvēles iespēja – 1 eiro samazinājumu katrai biļetei varēju dabūt gan kā studente, gan uzrādot vilciena biļeti. Arī labi, tāpat 15 eiro kopā samaksāju.
     IMG_2968Jā, ne velti sacīju, ka superīgā diena Jēnā nebija lēta: šīs biļetes, plus 23 eiro par vilcienu. Ēšana iznāca salīdzinoši lēta: gan feinais kartupeļēdiens, gan pirms tam ēstā kūka ar karalisko kafiju, katrs maksāja ap 6 eiro, tad vēl 4 eiro par ekskursiju. Kopā 48 eiro.
     Kā tagad klājas Ceisa uzņēmumiem? Lieliski, lielā mērā tie un saistītie arī ir Jēnas attīstības dzinējspēks. Pašā pilsētas centrā ir vēsturiskais Ceisa rūpnīcu kvartāls – zemāk ieliktajā zīmējumā skaidri redzams, ka ēkas ir būtiski augstākas un masīvākas par apkārtējām.
     To varbūt var salīdzināt ar VEFa rajonu (tas gan neatrodas Vecrīgā). Tagad gan kontrasts ar apkārtējām ēkām vairs nav tik liels, jo 2.pasaules karā sabombardēto vēsturisko mazēku vietā ir lielas sabūvētas.
     Zeisswerk_Jena_um_1910Bilde rāda, kā Zeiss kvartāls izskatījās ap 1925.gadu – ar visu sarkano planetārija kupolu uz jumta.
     Ēku pudura viducī ir plašs laukums. Oficiāli tas nes Abes vārdu, bet vietējie to saucot par šrota laukumu un vienu no 4 iemesliem jūs redzat bildē – 4 šādi mākslas darbi dažādos tā stūros ir izvietoti. Nu, varbūt pie ražošanas kaut kas tāds arī piederas.
     IMG_2959Daļu no Ceisa kvartāla tagad aizņem arī universitāte (un Zeiss ēkas ir ne tikai šajā kvartālā), bet kopā iespaidīgi. Un labi izskatās arī tramvaja sliedes, kas demonstratīvi beidzas laukumā starp ēkām – viena maršruta galapunkts.
     Nu jā, Jēna ir plaši iepletusies apkārtējās ielejās un pakalnos, universitātes un ražotņu korpusi arī – ar kājām neizstaigāsi, sabiedriskā transporta ir diezgan daudz.
     IMG_2956Kvartālu malu norobežo Šillera, kā arī Abes un Ceisa ielas un tikai ceturtajā pusē ir 1 ar patiešām senu nosaukumu – zāļu celiņš (Krautgasse). Paralēli malai tam cauri iet Gētes iela. Skaisti jau skan, bet realitātē tā ir ar stiklu apjumta un savieno milzīga Gētes vārdā nosaukta tirdzniecības centra daļas. Es biju svētdienā, kad veikali slēgti, bet cauri iziet varēja un sajūta bija mazliet sirreāla (galerijā ir bildes ar stikloto zirnekļa tīkla jumtu – Gētes veikals). Gods kam gods, vienā tā galā arī paliels stends ar info par Ceisu, Abi un mazliet par planetārijiem.
     Ja to, ka veikali svētdienās ir slēgti, es varētu arī saprast, tad mazliet bēdīga biju par to, ka arī daļa tūrisma objektu svētdienās nestrādā. Piemēram optikas muzejā noteikti būtu ieskatījusies – tas atrodas vienā no vēsturiskajām Zeiss ēkām un esot ļoti moderns…  Neko darīt, centīšos vismaz daļu no vēl plānojamajiem ceļojumiņiem ieplānot darba dienās.
     Zeiss SonyKo tagad ražo Zeiss? Joprojām dažādas augstas klases optiskās ierīces, bet darbojas arī ar smalkām elektroniskām uzpariktēm. Prātīgi pārvaldītie Ceisa un Abes fondi līdzekļus atvēl arī universitātei, līdz ar to šeit joprojām dzīva un cieša ir zinātnes un biznesa sadarbība. Vikipēdijā atradu, ka jau VDR laikos pirmie datori tapuši tieši Ceisa rūpnīcās. Protams, pēc 2.pasaules kara un Vācijas apvienošanās arī viņiem nav viegli gājis, bet izdzīvojuši ir un tagad ir vareni – ar ražotnēm arī ārvalstīs.
     Nu jau pietiks par Jēnu, ziņkārīgākie internetā var sameklēt visādu papildu informāciju, ja gribas. Es tikai vēl pielieku saiti uz fotogaleriju. Tai atkal uztaisīju tematiskos virsrakstiņus, ko var pārskatīt kopējā skatā, komentārus pie bildēm rakstīt GooglePhoto man šoreiz neļāva (nevaru saprast, ko īsti nemāku – kāpēc reizēm izdodas, bet parasti nē).

Kā Jēnai 16.gs.paveicās

     Diez kāda būtu pasaule vai vismaz Eiropa, ja nebūtu bijis Mārtiņa Lutera aizsāktās baznīcas reformācijas. Jēna pavisam noteikti būtu citāda, iespējams – mazs un nevienam nezināms miestiņš, kā tas bija līdz 16.gs.vidum. IMG_2790Tolaik 2 šķietami nesaistīti notikumi sakrita Jēnai veiksmīgā kombinācijā. Pirmās bija reformācijas sekas – pārejot uz luterticību, darbību tagadējās Vācijas teritorijā pārtrauca vairums mūku ordeņu un klosteru, jo tie vairāk raksturīgi katoļticībai. Un to plašās un pamatīgās ēkas palika tukšas.
      Arī otrs notikums bija īpatnējs: Veimāra jau sāka attīstīties kā gara gaismas centrs, balstoties arī uz hercogistes teritorijā esošo Vitenbergas universitāti. Bet 1547.gadā, viena no starphercogistu kariņiem laikā, tā teritorija tika Veimāras hercogistei atņemta.
     Valdnieks mazliet paskuma, bet Vitenbergu atkarot nemetās. Arī tādēļ, ka līdz viņam atnāca ziņa, ka netālajā Jēnas ciemā tukšs stāv plašais un pamatīgi būvētais bijušais dominikāņu klosteris… Bildē redzamajā maketā varam gūt priekšstatu par to.
IMG_2783     Un tā 1558.gadā Jēna tika pie universitātes. Sākumā gan visi, kam nav bijis slinkums, smējušies, ka tādā nekurienē nekas no universitātes nevar sanākt, bet hercogs palicis pie sava un universitāti atbalstījis.
     Zīmīgi arī, ka šī bijusi pirmā universitāte Vācijā, kuras pirmais rektors ir bijis nevis teologs (jo vispār jau agrāk universitātes parasti ar teoloģiju sākušās), bet mediķis un līdz ar to gan pamatīgi attīstīts medicīnas virziens, gan klāt nākušas arī brīvu domu līdzi nesošās jurispudence un filozofija, ne tikai ierastā teoloģija. Sākotnēji filozofijas fakultātē mācījušies arī matemātiķi un fiziķi, jo tie jau tādi filozofijas paveidi vien esot… 🙂 Un, iespējams, ka hercoga lēmums par jaunas universitātes izveidi ir bijis pareizs, jo iedibināt jaunu, no vecās atšķirīgu kārtību un veicināt brīvāku domu ir vieglāk jaunbūvē, nekā jau iestrādājušos teoloģijas augstskolu pārveidot.
     Nepagāja ilgs laiks, kad fiziķi un citi dabaszinātnēs ieinteresētie tika pie savas fakultātes, jo vairāki no Veimāras hercogiem, kā arī viņu ilggadējais padomnieks Gēte bija aizrautīgi dabas pētnieki. Tas mums noderēs nākamajam stāstam, pagaidām lai paliek.
      Jēnas universitātes spožākais periods tiek saistīts ar 18.—19.gadsimtu, kad tajā darbojās filozofi Fihte, Hēgelis un Šellings, kā arī rakstnieki Šlēgels, Šillers. Šobrīd F.Šillera Jēnas universitātē ir 10 fakultātes, ap 20 tūkstošiem studentu, virs 6 tūkstošiem darbinieku, plus vēl ap 5 tūkstošiem studentu Tehniskajā augstskolā, tāpat universitātei pieder vairāki simti ēku Jēnā un tās apkaimē… – šī ir īstena studentu pilsēta jau gadsimtiem.
IMG_2936     Interesanta ir Jēnā jau kādus 200 gadus koptā tradīcija, pie ēkām, kurās dzīvojuši universitātei būtiski ļaudis, likt piemiņas plāksnes – daļa ēku fasāžu ir krietni raibas (galerijā varēs redzēt vēl).
     Ieskatījos vikipēdijas latviskajā  variantā, tur nosaukti šādi ar Jēnas universitāti saistīti Latvijai svarīgie vīri:
– Jans Kornārijs (ap 1500—1558), ārsts un valodnieks, antīko grieķu medicīnisko tekstu tulkotājs,
– Gothards Frīdrihs Stenders jeb Vecais Stenders (1714—1796), luterāņu mācītājs un izgudrotājs,
– Johans Georgs Švarcs (1751—1784), izglītības darbinieks un brīvmūrnieks,
– Dāvids Hieronīms Grindelis (1776—1836), latviešu izcelsmes aptiekārs, botāniķis, ķīmiķis, ārsts un izdevējs,
– Alberts Holanders (1796—1868), pedagogs, Bērzaines ģimnāzijas dibinātājs,
– Heinrihs Georgs fon Janaus (1789—1869), luterāņu mācītājs, literāts,
– Vladimirs Kovaļevskis (1842—1883), evolucionārās paleontoloģijas pamatlicējs,
– Pēteris Zālīte (1864—1939), latviešu filozofs un publicists.
IMG_2879
     Taču ir vēl arī virkne baltvāciešu, kas vai nu nav tik slaveni kļuvuši, vai otrādi – universitātē nav studējuši, bet ir Jēnu apmeklējuši, lai turienes intensīvajā gara gaismā iedvesmotos un spēku smeltos (piemēram, manis iepriekš pieminētais Garlībs Merķelis).
     Un ar to brīvdomību un gara gaismu tiešām ir bijis nopietni: 16.-18.gs. Jēna un Leipciga bija slavenas arī ar lielo izdevniecību skaitu (Jēnā kādu brīdi bijušas pat vairāk kā 10!) un to īpašnieku brīvo garu – te varēja izdot grāmatas, kuras nekur citur Eiropā nodrukātas nebūtu. Arī Merķelis Latviešus drukāja Leipcigā.
     Bet man ļoti patika uz kādas ēkas ugunsmūra reālistiski uzzīmētie logi ar grāmatnīcas reklāmu un grāmatu muguriņām lejasdaļā, tāpēc pielieku bildi.
IMG_2855     Tikai viena no ēkām savulaik ir speciāli projektēta kā universitāte. To darīt uzticēts slavenam baznīcu un teātru arhitektam, tad nu monumentālā ēka šo abu krustojumu arī atgādina. Tā projektēta 2 tūkstošiem studentu, bet, kamēr to būvēja, studentu skaits palielinājās līdz 4… Un tā visu laiku – universitātes popularitāte skrien pa priekšu ēku iespējām. Arī tagad gandrīz pabeigts esot jauns klīniku komplekss mediķiem…
     Ar gidu izstaigājot pilsētas vēsturisko centru, teju katra otrā ēka bija vai nu ar slavenu tās darbinieku vai studentu vārdiem, vai ar plāksnīti, kāda fakultāte vai kas būtisks tajā atradies. Ik pa brīdim arī ir pieminekļi dažādām slavenībām, kas ar universitāti saistītas. Es apmulsu, pie vienas bistes izlasot, ka šis vīrs bijis students – kādu pusotru gadu. Un kas no tā? Izrādās, tas ir ļoti slavens vācu tautiskā laikmeta dzejnieks, kurš universitāti pabeidzis nav, bet toties dzejā ir dikti slavējis Veimārā lieliski pavadīto laiku…
     Nu jā, studentu dzīve jau laikam vienmēr bijusi puslīdz vienāda (iepriekš jau rakstīju arī par Gētes vētru un dziņu gadiem Leipcigā)… Tādēļ universitātē jau no pirmsākumiem klostera teritorijā viena neliela ēka bijusi atvēlēta… – studentu karcerim.
IMG_2792     Līdz mūsdienām saglabāta 1 telpa ar autentisku iekārtojumu un oriģinālajiem garlaicības mākto studentu sienu zīmējumiem. Mūsdienās tajā tiek nodrošināts īpašs klimats un apmeklētāji var pa logu vai bildēs ieskatīties, bet dikti jau nu noturīgi tie brūnīgās krāsas zīmējumi. Gids teica, ka tie esot veidoti ar karcerī pieejamajiem izejmateriāliem: tinti, kas atjaukta ar vīnu, urīnu un ekskrementiem tādās proporcijās, kādas nu katram māksliniekam bijušas pieejamas.
IMG_2802     Pilsētā ir skulptūra, kas ataino laimīgu studentu un viņa ļaunāko ienaidnieku. Gids arī mums paskaidroja, ka alus jau esot labs, tikai tas mucassātans, kas mēdzot līdzi alum laukā izlīst galīgi neesot labs…
     Vispār, man par prieku, šajā ekskursijā bija diezgan daudz vienkāršu jociņu, bez tikai vāciešiem saprotamiem zemtekstiem. Jo šādus, kā nupat uzrakstītais, ko var diezgan tieši iztulkot, es saprotu.
     No vienas puses, studenti un mācībspēki ir labi klienti dažādiem biznesiem, jo viņi te ierodas uz vairākiem gadiem, grib gan ēst, gan gulēt, gan izpriecas… No otras, studenti un arī pasniedzēji kādā 17.gadsimta brīdī tik labi iepraktizējušies ar akadēmisko brīvību aizsegties, ka nedēļas nogales brīvdienās pa pilsētu vazājušies naktsveļā. To nu ne tik brīvdomīgie pilsētnieki paciest nav spējuši un sūdzējušies hercogam. Diez vai vēl kaut kur valdnieks ir izdevis speciālu rīkojumu ar kuru aizliegts uz ielas parādīties naktsveļā. Bet par Jēnu tāds ir ticis izdots. 🙂
IMG_2848     Gids mūs apstādināja arī pie filozofijas profesora Frīsa bistes. Nē, arī mūsu grupas vācieši viņu nezināja. Gids izstāstīja ar ko šis kungs iegājis vēsturē. Ja kāds vēl atceras, ka Kārlim Marksam bija doktora grāds, tad varu piebilst, ka tas ir iegūts Jēnas Universitātē. Markss gan Jēnā ne reizi neesot bijis – studējis kā eksterns, tikai savu disertāciju atsūtījis. Un profesors Frīss to esot atzinis par labu esam…
     Vai tas bija pareizs lēmums – kas to zina, bet, ja Marksam nebūtu doktora grāda, varbūt vēsture (arī Latvijas) būtu citāda…
IMG_2964     Ko varu teikt par pilsētu? Izstaigāju tikai pašu centru. Nekad iepriekš nebiju redzējusi smilškasti uz galvenās tūristu ielas. Bet tai bija piekrišana. 🙂
     Jēnas centrs ir skaists, bet robains – ar pēckara ēkām un brīviem laukumiem. Jaunās ēkas tīri labi iederas – vai nu tās ir ļoti stingrās klasiskās līnijās ieturētās 50.-60.gadu būves, vai omulīgākas jaunās.
     Neskaitot senos baznīcu torņu, Jēnā ir 2 nesenākas augstceltnes: 30.gados būvētās Ceisa (Zeiss) rūpnīcas torņveidīgā ēka un 70.gados tai pretī liktais zilos stiklos mirdzošais apaļais tornis.
IMG_2868     Kādu laiku tajā atradusies universitāte, bet pēc Vācijas apvienošanās tornis privatizēts un tagad tur ir veikali, biroji, sporta klubs un kas tik vēl ne.
     Augšā esot skatu platforma un restorāns, bet man nebija laika turp doties.
     Kad pēc nākamā stāsta ielikšu fotogaleriju, tās beigu daļā būs 2 bildes no ļoti dīvaina ēku kvartāla, kas nodala vecpilsētu no  dzelzceļa stacijas. Tā arī nesaprotu, ko lai par to saku.

Svētdiena Jēnā – abi gali

Iepriekšējā darba nedēļa pagāja bez īpašiem jaunumiem, sestdien kārtīgi slinkoju un uztaisīju nelielu iepirkšanās tūri vietējā tirdzniecības centrā, jo patlaban ir lielās vasaras sezonas izpārdošanas. Bet tas nu tā. Varētu teikt, ka krāju spēkus svētdienai un tā izdevās lieliska.

IMG_2868Jau par Veimāru rakstot pieminēju, ka arī došanās uz Jēnu ir gandrīz neizbēgama – tā ir gan Vācijas, gan Latvijas kultūrai un apgaismībai svarīga vieta, kuru man gribas redzēt. Kartē pa gaisa līniju nepavisam nav tālu – kādi trīsdesmit vai četrdesmit kilometri. Tiesa gan, tik taisnu ceļu nav, GoogleMaps rāda, ka ar auto būtu 64 km. Ar vilcienu jābrauc vairāk kā stunda, pārsēžoties Erfurtē un cauri Veimārai, un starp vilcieniem šoreiz uz katru pusi bija apmēram pusstunda, kas kopējo laiku vēl pagarināja. Arī vilciena biļete iznāca dārga – 23 eiro par turp un atpakaļ ceļu.

Bet neko darīt, gribēju aizbraukt un tagad, kad esmu atpakaļ, saku – viss ir relatīvs, sasummējot ieguvumus un veiksmes, biļete nešķiet dikti dārga – pavisam kopā iztērēju zem 60 eiro (pamazām izstāstīšu par ko), bet bija to vērts!

Atkal jau izskatās, ka 1 dienas iespaidu būs diezgan kādiem 3 stāstiem, tālab šonedēļ centīšos rakstīt katru otro dienu, lai līdz nedēļas beigām tieku galā. 🙂 Šoreiz tiešām būs stāsts par manas svētdienas abiem galiem, kam sekos 2 vidus gabali.

IMG_2817Bet sākšu ar drusku miglainās bildes komentāru. Kad kopā ar gidu bijām uzkāpuši Jāņa tornī un skatījāmies uz leju, viņš, neko īpašu nedomādams, norādīja uz to puļķīti, kas redzams tālās augstākās virsotnes galā – tur esot Leihtenbergas pils.

Mjā… Mazliet vienkāršojot es teiktu ka, uz Kālu un Leihtenbergu es braucu no Arnštates pa labi, uz Jēnu – pa kreisi, bet izrādās – tepat vien esam… Un tā jau arī ir – abas šīs vietas nav ne tālu viena no otras, ne no Arnštates, bet ar vilcienu vienkāršā veidā uz tām nokļūt nevar, krietns līkums jāizmet. Trijstūru valodā runājot, pa tiešo būtu viena mala, bet ar vilcienu – divas nepieciešamas.

IMG_2773.jpgJēna atrodas unikālā vietā – 7 ieleju krustpunktā un tālab nav brīnums, ka pirmās ziņas par to kā par apdzīvotu vietu ir jau no 11.gadsimta. Vecais Rātsnams (ēka ar diviem sarkanajiem jumtiem un torni pa vidu), protams, atrodas tirgus laukuma malā un būtībā ir 14.gs. ēka, kas joprojām tiek izmantota.

Un, kā redzat, tirgus laukumā kūsā dzīvība. Jā, trīs dienas nedēļā šeit esot parastais tirgus, bet reizēm nedēļas nogalēs to izspiežot kādi tematiskie. Man trāpījās Podu tirgus, kurā mazie ražotāji piedāvāja savus izstrādājumus: pārsvarā visvisādu keramiku, bija arī pa kādam porcelāna meistaram  (sabildēju kārtīgi, būs galerija, bet noturējos varonīgi un neko nepirku). Diena bija jauka un cilvēku daudz.

IMG_2916Šodien pielieku vienu bildīti – ar gredzenu turētājiem un pudeļu korķiem. Tik nenopietnu tirgotāju gan nebija daudz, izteikti dominēja trauki. 🙂 Par laimi, dārza rūķu nebija – ja nu es ko nevaru ciest, tad tie ir šie, manuprāt, šaušalīgi bezgaumīgie izstrādājumi, kas šejienes dārzos ir redzami biežāk nekā man gribētos.

Ilgus gadsimtus Jēna bija maza – ar pāris simtiem, tad dažiem tūkstošiem iedzīvotāju, bet tagad te dzīvo kādi 105 tūkstoši un iedzīvotāju skaits turpina augt. Vidējais vecums toties samazinās un esot kādi 46 gadi – viens no zemākajiem Vācijā. Jā, Jēna ir bagāta un plaukstoša pilsēta, nākamajos stāstos uzrakstīšu kādēļ.

2.pasaules kara beigās Jēnas centrs tika stipri bombardēts un tikai nedaudzas ēkas palika neskartas, bet Rātsnams lepni un laimīgi to skaitā. Tādēļ pilsētas centrā joprojām ir gan tukšas vietas, gan dažnedažādas pēckara laiku celtnes.

IMG_2777Piemēram, šajā bildē redzams ekstravagantais Tūristu info centra iespraudums turpat Rātslaukumā – pretī Rātsnamam. Info centra iekšpuse ir interesanta – modernais stiklainums labi apvienots ar senas ēkas fasādi un vecajām sijām (būs galerijā).

Internetā jau biju izlasījusi, ka svētdienās 11os ir publiskās gida vadītās ekskursijas un uz to laiku arī biju klāt. Par ekskursiju samaksātie 4 eiro laikam ir vieni no visekskluzīvāk un veiksmīgāk iztērētajiem, jo sevišķi tādēļ, ka cena tik zema. Gids bija lielisks, pa pilsētu staigājām mazliet vairāk kā 2 stundas un viņa atslēgu bunte mums atslēdza vairākas brīvajiem tūristiem nepieejamas vietas.

IMG_2804Piemēram – uzkāpām jau pieminētajā Jāņa tornī un aizgājām pa mūrim piebūvētu galeriju (to gan šajā bildē neredz, jo ir otrā pusē, bet galerijā būs) uz Pulvertorni, lejā stāvošo kāru skatienu pavadīti.

Tornis nav augsts, bet ir uzbūvēts slīpumā, tālab skats uz visām septiņām ielejām un pilsētu paveras lielisks. Vispār vēl esot iespējams uz Jēnu paskatīties arī no abiem pirmajā attēlā redzamajiem torņiem – apaļā stiklotā un baznīcas (tas gan tik neproporcionāli garš uzbūvēts, lai tiktu izmantots uguns novērošanai), bet man tam nepietika laika.

Atsevišķas bildes vērts ir Rātsnama torņa pulkstenis. Gids lepni atzīmēja, ka tas esot ļoti precīzs – kādam tur elektroniskajam laika devējam piesaistīts. Vispār jau tas ir svarīgi, jo tepat Arnštatē stundu bimbināšanu dažādos torņos dzirdu ar vismaz piecu minūšu izkliedi.

IMG_2778Bildē mēģināju dabūt maksimāli iespējamo palielinājumu dzīvajām bildēm/figūrām virs pulksteņa. Katru reizi apaļās stundās, vispirms labajā pusē esošais enģelis pazvana nelielu zvaniņu (ar visu kustību!) uzmanības pievēršanai. Un tad tik reizes, cik nu ir pulkstenis (mums, protams, ekskursijas sākumā trāpījās 11), kreisās puses kārdinātājs pieliek zelta ābolīti pie mutes vidū esošajam ēdelīgajam Ansītim (Schnapphans), tas stiepj galvu un taisa muti vaļā, bet nedabū…

Te pielieku saiti uz 30 sekunžu YouTube video – noskatieties! Un tas ir izveidots jau 1756.gadā!

Protams, arī Veimārā, bez Gētes un Šillera iztikt nevar. Ir abu vārdā nosauktas ielas, Gētem ticis arī milzu iepirkšanās centrs (būs galerijā), Šilleram toties vieta augstskolas nosaukumā (par universitāti būs nākamais stāsts). IMG_2928Jēnieši interesanti iemūžinājuši abu vīru draudzību: tā kā abus ir vienojusi arī interese par dabaszinātnēm (izrādās, ka nav vis nekādi sausiņi un pa gaisu vien lidotāji toreiz dzejnieki bijuši); tad ar dažādu koku lapiņām, kas glītos metāla aplīšos iegravētas, izveidota taciņa no vietas, kur atradusies slavena botāniķa māja uz Šillera dzīvesvietu – abi kungi pa to ne reizi vien esot gājuši. Pārsimt metros tikai viena koka lapa ir 2 reizes – ginka, to tad arī redzat bildē.

Gēte esot bijis arī šejienes botāniskā dārza iedibinātājs un tajā, protams, aug arī varens ginks. To, vai Gēte viņu stādījis ar savām rokām, vai tikai svētību devis, neviens īsti nezina. Bet arī šeit ir nopērkami Gētes suvenīri ar ginka lapām.

Tīringas tradicionālie ēdieni un lepnums ir jau iepriekš pieminētās baltās cepamdesas (galerijā arī būs, tikai te tās uz grila tiek ceptas no pavisam svaigām, ne pasildītas jau gandrīz gatavas, kā Latvijas veikalos pieejamās – tikai krāsa ir kopīga) un apaļi kartupeļu izstrādājumi, ko varbūt var latviskot kā klošus (ne kā klopšus, tas ir kas cits!).

IMG_2771Esmu ēdusi un redzējusi Kēnigsbergas klošus un Tīringas  klošus, veikalos pusfabrikātu veidā arī tie ir nopērkami. Būtībā tas ir smalki sarīvēts kartupelis, tam nospiesta sula, piejaukts mazliet kaut kas un tad bumba (krietnas dūres lielumā) tiek vārīta sālsūdenī un pasniegta. Šiki ir, ja vidū kaut kas mazliet tiek iepildīts, pasniedz, es teiktu, kartupeļu vietā – parasti 2 šādas bumbas. Ēst var un pagaršot vajag, bet es tomēr dodu priekšroku nesamaitātiem kartupeļiem, kartupeļu pankūkām vai kartupeļu biezputrai. Šis ir tāds dīvains kaut kas pa vidu. Bet – lai jau katram savs, no tā dzīve un ceļošana ir tikai interesantāka. Vienā bildē pielieku Tūristu info centrā nobildētos tur nopērkamos dažāda izmēra mīļumklošus, otrā – ēdienskatu.

thueringer-klose-im-umfeldMani novērojumi rāda, ka vācieši ir vēl trakāki kartupeļu ēdāji par mums latviešiem. Pie veidiem, kā mēs tos ēdam, klāt nāk kloši un visur pieejamie kartupeļu salāti. Parasti tas nozīmē sagrieztus vārītus kartupeļus, kas bagātīgi peld majonēzes vai saimnieces gatavotā autormērcē, klāt var būt mazliet marinēta gurķa vai vārītas olas un mazliet zaļumu. Tie ir pieejami gan lētās, gan dārgās ēstuvēs, kā piedeva klāt pie siltajiem ēdieniem, aizstājot ceptus vai vārītus kartupeļus. Karstajā laikā tas nav slikti, bet vācieši ir gatavi tos ēst vienmēr. Mūsu rosolam līdzīgus salātus viņi netaisa, par gaļas salātiem sauc majonēzes mērcē peldošus sīki sagrieztus vārītās desas gabaliņus.

IMG_2979Bet man Jēnā pavisam nejauši iznāca feins kartupeļpiedzīvojums. 12 stundas projām esot, protams, kaut kas ir jāēd. Jau pošoties mājupceļam, man bija laiks piesēst vienā no Rātslaukuma āra kafejnīcām un tikai ēdienkartē pamanīju, ka tā esot Kartupeļmāja Nr.1.

Nu ko, iet citur bija slinkums, izvēlējos kartupeļus ar aknu desu un marinētiem gurķiem. Liels, bet patīkams bija mans pārsteigums, kad apkalpotāja uz galda sakrāva visu, kas man pienācās: uz lielā šķīvja skaisti sagriezti gurķīši un mazliet zaļumu, 3 ar visu mizu vārīti kartupeļi, speciālais nazis un dakšina – metāliskajā traukā un vēl aknu pastēte burciņā. Stilīgi! Un bija garšīgi arī. Kad, mierīgi ēzdama, galvu pagrozīju, redzēju, ka citi bija pasūtījuši parastus ēdienus – nevienam nekas tik kaifīgi noformēts kā manējais nests netika. 🙂

IMG_2985-PANOKā jau daudzviet, turpat pie dzelzceļa stacijas ir arī autobusu galapunkts (autoosta?) un šis nu bija īpaši stilīgs, tāpēc pat 2 bildes pielieku. IMG_2988Panorāmskatā redzams elegantais čūskveida jumts, kas glīti līkumu līkumos izlokās, karstā dienā dod ēnu un gan jau no neliela lietus arī pasargā.

Bet asprātīgi stilīgas ir arī, no stacijas puses skatoties, pirmo jumta līkumu balstošās kolonnas, kas izveidotas uzraksta BUS formā – viss skaidri un vienkārši. 🙂

Un noslēgumā uz stacijas perona tapusi bilde – smēķētājiem speciāli atvēlētā ar dzeltenu līniju iezīmētā vieta. Man tā lika pasmaidīt un nodomāt, ka es gan tādā negribētu stāvēt. IMG_2993Šāda veida norādi iepriekš nebiju redzējusi, bet jāsaka, ka gribētu gan visur, jo, ja īpašas vietas nav, tad vācieši mierīgi pīpē jebkurā vietā uz perona, pat norobežotajās nojumēs.

Jā, protams, telpās smēķēt nav atļauts, bet speciāli norādītu vietu ārtelpā ir mazāk nekā man, nesmēķētājai, gribētos un, piemēram, āra kafejnīcās no dūmiem izvairīties ir grūti. Smēķētāju, iespējams, nav īpaši daudz, bet manam degunam viņi ļoti nepatīk.