Stāsts par Jēnu nebūtu pilnīgs, ja nebūtu arī sadaļas par pasaulslaveno Ceisa (Zeiss) rūpnīcu un zīmolu. Mēģināšu koncentrētā formā ar to tikt galā. 🙂

     1846.gadā mehāniķis ar Jēnas universitātes diplomu Karls Ceiss (Carl Zeiss) atvēra smalkmehānikas un optikas darbīncu. 1847.gada beigās tika izgatavots pirmais (ļoti vienkāršais – tā mēs tagad teiktu) mikroskops. 1852.gadā viņš jau nodarbināja 10 strādniekus, bet, par spīti augošajam biznesam, īpašnieks nebija apmierināts. Ne ar to, ka katrs mikroskops tika individuāli veidots, pielāgots un salāgots, ne ar kopējo kvalitāti (īpašnieks to gribēja augstāku!), galu galā – tā bija vairāk māksla, nekā ražošana.

     Un Ceiss vērsās pie universitātes profesoriem: no 1850. līdz 1854.gadam matemātiķis Bārfūss veica ar mikroskopiem nepieciešamo optiku saistītus aprēķinus, tā liekot zinātnisku pamatu mikroskopu izgatavošanai. Bet ar teoriju vien ir par maz. 1866.gadā firmas darbā tika iesaistīts fizikas profesors Ernsts Abe (Ernst Abbe) un tā nu bija īstā persona, jo prata gan aprēķinus praktiskā rezultātā pārvērst, gan zinātnisko pusi uz priekšu virzīt. Kopš 1867.gada firma Zeiss mikroskopus ražo masveidā – bez zinātnes tas nebūtu iespējams.

     Bet, lai cik laba būtu teorija un mehāniķu roku veiklība, atklājās nākamais vājais punkts: optikā izmantojamā stikla kvalitāte nebija stabila. Un šajā jomā Abem pietiekami dziļu zināšanu nebija. Laimīgs brīdis bija ķīmiķa Oto Skota (Otto Schott) pārcelšanās uz Jēnu un vēlme iesaistīties Zeiss darbā. Kad arī šajā jomā viss nepieciešamais bija izpētīts un sarēķināts, tika  pieņemts lēmums, ka stikls jāražo pašiem. Visi 3 vīri kopā nodibināja uzņēmumu, kurš pastāv vēl šodien un nes Skota vārdu (Schott AG).

     Abe jau iepriekš bija kļuvis par Ceisa partneri un pēc Karla nāves 1888.gadā, uzņēmumu ar 327 darbiniekiem pārvaldīja kopā ar Ceisa vecāko dēlu Roderiku. Paralēli veiksmīgajai uzņēmuma vadīšanai, īpaši tiek atzīmēts, ka Abe bija iniciators Ceisa fonda nodibināšanai un tas gan ļoti veiksmīgi apsaimniekoja finanses, gan rūpējās par īpaši labiem darba apstākļiem strādniekiem. Vēlāk tika nodibināts arī Abes fonds – šodien tas apsaimnieko planetāriju un citus ne-peļņai radītus projektus.

     Bet vispār jau interesants ir firmas Zeiss ceļš – no mikroskopiem līdz planetārijam. Viss sākās 1919.gadā, kad Minhenes muzejs sāka interesēties par iespēju debesu bildi parādīt. Zeiss speciālisti ķērās pie darba un uzbūvēja.

     Pēc tam viņi izdomāja, ka tādu vajag arī pašiem un pirmais planetārijs Jēnā atradās uz Zeiss ēkas jumta!

     Kad pieredze bija uzkrāta, varēja uzbūvēt vēl lielāku, kas gan vairs neatrodas uz jumta, bet toties darbojas kopš 1926.gada – ir pasaulē vecākais strādājošais planetārijs un tehnika tajā ir vismodernākā – kā jau savā pilsētā.

     Un es, protams, planetārijā biju. Pat uz 2 šoviem (katra garums 50 minūtes): viens, kā jau pieklājas – par Visumu, otrs – kosmiskā roksimfonija (plakāta apakšā var redzēt, kāda mūzika skanēja). Salīdzināt nebūtu korekti, abi bija superiespaidīgi!

     Vēl tagad domāju par to, kā var cilvēka acis un pārējās maņas tā apmānīt: nu zinu taču, ka sēžu (drusku tā kā pusguļus – lai ērti uz griestiem skatīties) nekustīgā krēslā un ka virs galvas ir tikai izliekti griesti, bet sajūtas ir kā reālā lidojumā vai amerikāņu kalniņos, nevajag ne kratīšanu, ne speciālas brilles…

     Efektu panāk ar speciālo planetārija tehniku (tas verķis bildes vidū), 36 skaļruņiem, kas izvietoti visapkārt zālei, 6 projektoriem, kuri māk arī lāzerefektus rādīt. Nu, vēl arī drusku dūmu – priekš lāzerefektiem.

Pielieku saiti uz 2 minūšu video ar konspektīvu skaidrojumu par to, kā tie efekti tiek panākti un, lai varat drusciņ mēģināt pabūt manā vietā un gūt priekšstatu kā šova laikā pārvēršas vienkāršais baltais kupols. Bet, protams, ja esat kāda planetārija tuvumā (Vācijā esot kādi 450 – dažāda lieluma; Latvijā kaut vai periodiski darbojoties 4 – to iepriekš nezināju) – ejiet noteikti iekšā!

      No ārpuses Jēnas planetārijs izskatās ļoti pieticīgi parciņā ietupies, bet ne jau izskatā ir tā vērtība. Turpat uz soliņa arī bronzas Abe apsēdies, nu tad es starp šoviem uz mirkli viņam kompāniju sastādīju. Planetārija apmeklējums nav lēts – parastā biļete maksā ap 9 eiro (kā nu kuram šovu veidam), bet man kā skopulei šoreiz bija pat izvēles iespēja – 1 eiro samazinājumu katrai biļetei varēju dabūt gan kā studente, gan uzrādot vilciena biļeti. Arī labi, tāpat 15 eiro kopā samaksāju.

     Jā, ne velti sacīju, ka superīgā diena Jēnā nebija lēta: šīs biļetes, plus 23 eiro par vilcienu. Ēšana iznāca salīdzinoši lēta: gan feinais kartupeļēdiens, gan pirms tam ēstā kūka ar karalisko kafiju, katrs maksāja ap 6 eiro, tad vēl 4 eiro par ekskursiju. Kopā 48 eiro.

     Kā tagad klājas Ceisa uzņēmumiem? Lieliski, lielā mērā tie un saistītie arī ir Jēnas attīstības dzinējspēks. Pašā pilsētas centrā ir vēsturiskais Ceisa rūpnīcu kvartāls – zemāk ieliktajā zīmējumā skaidri redzams, ka ēkas ir būtiski augstākas un masīvākas par apkārtējām.

     To varbūt var salīdzināt ar VEFa rajonu (tas gan neatrodas Vecrīgā). Tagad gan kontrasts ar apkārtējām ēkām vairs nav tik liels, jo 2.pasaules karā sabombardēto vēsturisko mazēku vietā ir lielas sabūvētas.

     Bilde rāda, kā Zeiss kvartāls izskatījās ap 1925.gadu – ar visu sarkano planetārija kupolu uz jumta.

     Ēku pudura viducī ir plašs laukums. Oficiāli tas nes Abes vārdu, bet vietējie to saucot par šrota laukumu un vienu no 4 iemesliem jūs redzat bildē – 4 šādi mākslas darbi dažādos tā stūros ir izvietoti. Nu, varbūt pie ražošanas kaut kas tāds arī piederas.

     Daļu no Ceisa kvartāla tagad aizņem arī universitāte (un Zeiss ēkas ir ne tikai šajā kvartālā), bet kopā iespaidīgi. Un labi izskatās arī tramvaja sliedes, kas demonstratīvi beidzas laukumā starp ēkām – viena maršruta galapunkts.

     Nu jā, Jēna ir plaši iepletusies apkārtējās ielejās un pakalnos, universitātes un ražotņu korpusi arī – ar kājām neizstaigāsi, sabiedriskā transporta ir diezgan daudz.

     Kvartālu malu norobežo Šillera, kā arī Abes un Ceisa ielas un tikai ceturtajā pusē ir 1 ar patiešām senu nosaukumu – zāļu celiņš (Krautgasse). Paralēli malai tam cauri iet Gētes iela. Skaisti jau skan, bet realitātē tā ir ar stiklu apjumta un savieno milzīga Gētes vārdā nosaukta tirdzniecības centra daļas. Es biju svētdienā, kad veikali slēgti, bet cauri iziet varēja un sajūta bija mazliet sirreāla (galerijā ir bildes ar stikloto zirnekļa tīkla jumtu – Gētes veikals). Gods kam gods, vienā tā galā arī paliels stends ar info par Ceisu, Abi un mazliet par planetārijiem.

     Ja to, ka veikali svētdienās ir slēgti, es varētu arī saprast, tad mazliet bēdīga biju par to, ka arī daļa tūrisma objektu svētdienās nestrādā. Piemēram optikas muzejā noteikti būtu ieskatījusies – tas atrodas vienā no vēsturiskajām Zeiss ēkām un esot ļoti moderns…  Neko darīt, centīšos vismaz daļu no vēl plānojamajiem ceļojumiņiem ieplānot darba dienās.

     Ko tagad ražo Zeiss? Joprojām dažādas augstas klases optiskās ierīces, bet darbojas arī ar smalkām elektroniskām uzpariktēm. Prātīgi pārvaldītie Ceisa un Abes fondi līdzekļus atvēl arī universitātei, līdz ar to šeit joprojām dzīva un cieša ir zinātnes un biznesa sadarbība. Vikipēdijā atradu, ka jau VDR laikos pirmie datori tapuši tieši Ceisa rūpnīcās. Protams, pēc 2.pasaules kara un Vācijas apvienošanās arī viņiem nav viegli gājis, bet izdzīvojuši ir un tagad ir vareni – ar ražotnēm arī ārvalstīs.

     Nu jau pietiks par Jēnu, ziņkārīgākie internetā var sameklēt visādu papildu informāciju, ja gribas. Es tikai vēl pielieku saiti uz fotogaleriju. Tai atkal uztaisīju tematiskos virsrakstiņus, ko var pārskatīt kopējā skatā, komentārus pie bildēm rakstīt GooglePhoto man šoreiz neļāva (nevaru saprast, ko īsti nemāku – kāpēc reizēm izdodas, bet parasti nē).