Skaistā Kišiņeva – abpus darbam

Šonedēļ ceturtdiena un piektdiena man bija “lekciju sabojātas” – nu kā lai citādi nosauc to, ka ir pāris lekcijas vienā dienā un pāris otrā. Taču, par laimi, iznāca tā, ka abas dienas izdevās visnotaļ jaukas. Protams, arī laiks bija jauks (ap 20 grādiem un saulains), taču, protams, ne tikai tas.

20121019-210018.jpgĪso atskaiti sākšu ar ceturtdienu. Tā kā man lekcijas sākas 16os, rīts bija nesteidzīgs – nesteidzīgi pabrokastoju, aizgāju uz tirgu nopirkt dzeramo ūdeni un domāju, ka iešu uz augstskolu kājām, būšu tur ap kādiem pusdivpadsmitiem un līdz lekcijām pastrādāšu. Kad jau slēdzu ciet ārdurvis, zvanīja mājas telefons. Metos atpakaļ.

Zvanīja Diāna (nu, viena no “manām meitenēm” no ārējo sakaru daļas, bildē sēž uz solina zem zilajiem vīteņu ziediem) un jautāja, vai šodien negribu kopā ar viņu doties apskatīt Dendrāriju (iepriekš bijām runājušas, ka tas ir skaists un gribu to redzēt, bet nebija sanācis). Sacīju, ka labprāt, bet man šodien četros lekcijas. Nu, tad dodamies turp tūliņ! – Diāna ierosināja, ar pāris stundām pietikšot. Protams, piekritu, ātri devos uz mikriņu (tas arī bija klāt kā saukts) un pēc minūtēm 20 jau biju 4.stāvā pie Diānas un devāmies ceļā.

20121019-210005.jpgDendrārijs atrodas pilsētas teritorijā, tomēr krietni patālu – braucām ar trolejbusu. Izrādās, padomju laikā tieši šis ir saukts par “botānisko dārzu”, bet vēlāk nez kā ir notikusi nosaukumu maiņa un šis kļuvis par “dendrāriju”, kamēr par to nolaisto, kurš saucas “botāniskais dārzs” rakstīju jau iepriekš. Šo apsaimniekojot privāti īpašnieki, kas gan veicot pētījumus, gan arī audzējot un tirgojot dažādus stādus – veicoties labi. To varēja arī redzēt – parks jauki sakopts, vēl tagad – oktobra vidū daudz skaisti ziedošu augu. Kā tur vēl zied rozes!!!

Nedaudz arī safotografēju. Patlaban gan mani iPad un iPhone “zilzobji” ir sastrīdējušies, nesanāk bildes ielikt, bet kādā brīdī to izdarīšu. Protams, staigājot pa vidu visiem “ai, cik skaisti!” un “ui, cik skaisti!” ar Diānu arī parunājāmies par visu ko. Gan viņa prašņāja par Latviju un to, kā tad ir būt ES, gan es viņai – par Moldovu un visu ko. Pāris stundas pagāja nemanot un devāmies atpakaļ uz pilsētu. Uz lekcijām devos vislabākajā iespējamajā garastāvoklī. 🙂

20121019-210032.jpgLekcijas beidzās pusdeviņos vakarā un tad jau vairs neko citu – veikli uz trolejbusu un mājās.

Piektdien man lekcijas sākas 11.10 – ne agri, ne vēlu. Laiks bija jauks un uz augstskolu devos kājām.

Ceturtdien bijām sarunājušas ar Violetu (otru no “manām meitenēm” – bildē pie lielveikala) doties citādā “ekskursijā”. Uz MallDova. Es nepārrakstījos. Te biznesmeņiem izdevusies interesanta vārdu spēle, interesantā veidā “apvienojot” valsts nosaukumu Moldova ar amerikānisko superveikalu nosaukumu Mall.

Tā kā arī tas ir patālu, devāmies turp ar trolejbusu. Mani novērojumi par Moldovu visīsākajā formā izsakāmi tā: ja mēs Latviju pieņemtu par “normu” – sakārtotībā un līdzīgās vizuālajās lietās, tad Moldovā “normāli” nav nekas. Ir vai nu ļoti nekārtīgi un viss pa roku galam, vai gandrīz ar prātu neaptverams “šik i bļesk” – par šo jau rakstīju kaut kad iepriekš un arī MallDova ir no šīs sērijas.

Tā interjeru vizuāli varētu salīdzināt ar mūsu Galleria Riga, bet MallDova ir vismaz uz pusi lielāks visos virzienos. Un vēl greznāks. Un apmēram tikpat “mauzolejisks” – patukšs, ne visas veikalu vietas aizņemtas, bet toties esošajos “firmas” veikalos cenas fantastiskas. Es gan Latvijā neesmu īpaši bieža Zara veikalu apmeklētāja, te iegāju līdzi Violetai un maza glīta ikdienas kleitiņa maksāja 40 latus. Tas noteikti nav lēti un nebija nekas īpašs. Tālāk cenas skatīties man bija slinkums, jo pirkt tāpat neko netaisījos (sapirkos šopavasar ASV un Vācijā), tāpēc “baudīju veikalu” kopumā. Drusku sabildēju “vīnīgo noformējumu”, jo ir sākusies jaunā vīna sezona.

Tā bija ziņkārības apmierināšana, bet nekas īpašs. Īpaši jaukā daļa sekoja pēc tam. Mēs ar meitenēm jau smaidām, ka “manis iepazīstināšana ar Kišiņevu” viņām ir arī tīri labs iemesls uz brītiņu izsprukt no ofisa darbiem un es, protams, to labprāt atbalstu. 🙂

Taču šoreiz Violetai bija vēl viens darbiņš jāpadara – jāiznēsā pateicības vēstules par piedalīšanos ULIMa jubilejas pasākumā uz vairākām vēstniecībām. Tā kā pēcpusdiena bija ļoti jauka, pieteicos viņu pavadīt. Tā nu kādas 2,5 stundas ar kājām staigājām pa to Kišiņevas daļu, kurā vēl nebiju bijusi.

Te nevar runāt īsti par “vēstniecību rajonu” kā Rīgas klusais centrs, jo teritorija, ko apstaigājām bija visai plaša (ne velti – 2,5 stundas), bet tā atkal bija sava veida Kišiņevas vecā daļa, kur ielas pārsvarā ir pamīšu vienvirziena, gar malām koku alejas, kur dzeltējošās lapas dod īpašu krāšņumu un noskaņu, ēkas nelielas un pārsvarā vecas. Daļa jau atjaunotas, daļa vēl gaida savu kārtu, vietām šis un tas no jauna uzbūvēts un diezgan gaumīgi. Baismo betona monstru te nebija. Tagad sēžu un rakstu šo un smaidu joprojām. Jāatzīstas, ka neko daudz gan nesabildēju, tā bija vienkārši superīga rudens pēcpusdienas baudīšana un noskaņu jau nevar nofotografēt, īpaši tāpēc, ka nekā “satricinoši iespaidīga” kādas vienas ēkas izskatā nebija.

Un šoreiz beidzot bija tā, ka es “kā saimniece” iesēdināju Violetu trolejbusā (viņai bija jādodas pie privātskolnieka, kam viņa māca vācu valodu) un lepni teicu, ka ceļu atpakaļ uz centru un mājām, protams, pati atradīšu. Tā arī bija, jo vispārējo Kišiņevas centrālās daļas ģeogrāfiju nu jau esmu apguvusi.

Redzēs, kā būs ar rakstīšanu rīt, jo dodos tālākā ekskursijā. Toties pēc tam būs par ko uzrakstīt! Lai jums arī izdevusies un jauka nedēļas nogale. Paskatījos – beidzot arī Latvijā tiek solīts labs laiks! 🙂

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s