Vecā Orheja

Jau iepriekš rakstīju, ka svētdien kopā ar ULIMa bibliotēkas vadītāju Zinu (viņa ir tā smaidīgā sieviete bildē pie baznīciņas) un viņas viesiem no ASV – Patriku un Rozannu, bijām ekskursijā uz ļoti interesantu un īpatnēju vietu – Veco Orheju.

20121018-222527.jpgTā kā tā atrodas tikai kādus 50 km no Kišiņevas, brauciens nebija ilgs, bet skaists gan, jo Moldova nav līdzena, bet gan “apaļīgiem” kalniem (nu, par apmēram “Latvijas izmēra” “kalniem” te ir runa) un plašām ielejām bagāta. Kalnus veido nevis “īstas klintis”, bet kaut kas smilšakmenim līdzīgs, tātad – pamīksts un parasti klāts ar biezu auglīgas zemes kārtu. Taču vietām tās augsnes ir pietrūcis un tad “sanāk” papliki veidojumi, nevaru izdomāt, kā to lai latviski nosauc. Vistuvākais salīdzinājums būtu ar kāpām – pastāviem gareniem un gariem veidojumiem, tikai no “cietāka materiāla” – bildēs redzēsiet.

20121018-222551.jpgUn, protams, tā kā materiāls nav īpaši ciets, tad jau no aizlaikiem tur ir gan dabiski veidojušies caurumi, gan cilvēku veidotas alas, kurās tie ir gan dzīvojuši, gan pazemes baznīcas ierīkojuši. Un Vecā Orheja ir viena no tādām vietām.

Mums par lielu prieku, vispirms (gandrīz galā nonākuši) mazliet apmaldījāmies un pabraukājām pa patiešām šaurām tūristu daudz neapgūtām vietējā ciemata ielām. Attapos nobildēt tikai vienu mājiņu, bet kolorītu bija daudz. Pēc tam atradām tūristiem domāto autostāvvietu un devāmies pagarā pastaigā.

20121018-222622.jpgLaiks bija lielisks ekskursijai – silts (kādi 16 grādi), bez vēja un bez saules. Īpašs pluss bija vēja iztrūkums, jo tur viss ir ļoti klajš un pa “kalna” virsu staigājot vējā diez ko patīkami bijis nebūtu.

Mūsu pastaigas mērķi bija vairāki: paskatīties kopīgo iespaidīgo panorāmu, apmeklēt darbojošos un patlaban restaurācijas procesā esošo baznīciņu ar klosteri, kā arī ieskatīties pirms mūra baznīcas tapušajā pazemes alu baznīcā.

Ja būtu bijis vairāk laika, es labprāt būtu vairāk paložņājusi pa tās apkārtnes alām, bet nesanāca.

20121018-222648.jpgIzstāstīt par to savdabīgo skaistumu grūti, pielieku dažas bildes tagad, vēlāk būs mazliet lielāka galerija.

Pēc tam devāmies pusdienās uz citu netālo ciemu. Tur, atkal ar nelielu maldīšanos, jo Moldovā pat ar “oficiālajām” ceļu norādēm ir pašvaki, kur nu vēl gribēt norādes uz tūrisma objektiem un/vai viesu namiem, tomēr atradām meklēto “Zaļo māju” (tas ir viesu mājas oficiālais nosaukums).

20121018-222820.jpgKolorīta bija gan ārpuse, gan iekšpuse un mūs gaidīja tradicionāli moldāvu ēdieni. Arī moldāvu tradīcijas nosaka, ka galdam jābūt bagātīgi klātam un tas visu laiku tiek papildināts ar nākamo un nākamo ēdienu.

Vispirms bija uzkodas. Protams, svaigu un marinētu dārzeņu un brinzas formā, kā arī neiztrūkstošā plačinta – kārtainās mīklas pīrāgs, kurā mēdz pildīt vai nu brinzu, vai parasto biezpienu, vai kāpostus, vai kartupeļus, vai ķirbjus, vai ķiršus… Mēs tikām cienāti ar biezpiena plačintu. Klāt, protams, šī gada vīns (oktobra sākumā pat ir “jaunā vīna svētki”), bet, jūs jau zināt, kā man ar to. Es “spiedu uz ūdeni”.

20121018-222843.jpgPēc tam nāk zupa. Moldovā pusdienas (vai vakariņas) bez zupas neesot iedomājamas. Viena no tradicionālajām ir zama: vistas buljons (ar mazliet gaļas), paštaisītām smalkām nūdelēm, mazliet kartupeļu un citu dārzeņu, kā arī ar gatavā zupā iegrieztiem svaigiem tomātiem. Nedaudz pikanta, bet ne meksikāniski ugunīga. Mēs šādus komplektus (kopā makaroni, kartupeļi un svaigi tomāti) netaisām, bet garšo labi.

20121018-222908.jpgTad nāk otrais. Gandrīz vienmēr tā sastāvā ir mamaliga – cieti savārīta kukurūzas putra. Nu tik cieta, ka var griezt. Mums atnesa vēl siltu (tas ir labais tonis) mamaligas gabalu (kā Jāņu sieru) un tad ar diegu “sagrieza” – tas izskatījās labi un esot pareizi. Rādot arī, vai mamaliga pareizi izvārīta: tai jāturas kopā/gabalā, bet jābūt ar diegu sagriežamai. To dara tā – diegu paliek zem mamaligas gabala un tad aiz abiem galiem ceļ uz augšu – un gabals sadalās. Griež tik reižu un tā, cik un kādus gabalus vēlas. Parasti tie līdzinās tādām kā nelielām šķēlēm, ko liek uz šķīvja un tad jau ēd vai nu vienkārši ar dakšiņu, vai vēl ar nazi griežot, ja grib dikti smalki. Protams, pilsētas ēstuvēs griež tikai ar nazi. No gaļām klāt varējām izvēlēties kotletītes, karbonādveidīgi ceptu vistas krūtiņu vai kaut ko līdzīgu kāpostu tīteņiem (nosaukumu aizmirsu), tikai ietītu vīnogu lapās. Katrs pats varēja pievienot arī brinzu vai dārzeņus cik nu gribas. Atkal jāsaka – viss garšoja tiešām labi. Bet bijām jau arī nostaigājušies.

Un tad nāca man jau tradicionālā vilšanās – viņu pusdienās nav saldā ēdiena! Protams, smalkāku pilsētas ēstuvju ēdienkartēs kaut kas no desertiem ir, bet tradīcijās nav. Var jau būt, ka tādai augļu zemei kā Moldova tas ir tikai dabiski. Otra lieta – viss iepriekšējais bija tik garšīgs, ka saldajam gan arī vieta vēderā nebija palikusi, tā ka skāde dikti liela nebija. 🙂

Tā kā pulkstenis jau bija ap diviem, devāmies atceļā un par pilsētas svētkiem es uzrakstīju jau iepriekš.

20121018-222717.jpg

20121018-222758.jpg

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s