Tas nu ir izdarīts! Mantas būtībā sakrāmētas, somas nosvērtas, uz rītdienu paliek vēl daži pēdējie pirkumiņi (jo manu gribēšanu ar varēšanu, lidsabiedrību un citiem ierobežojumiem salāgot nav viegli).

Šodiena, kā jau bija gaidāms, bija tāda saraustīta. Arī laiks rūpējas par manu aklimatizāciju Latvijai – gan šodien, gan vakar tikai kādi 6 grādi, bet sajūtas vēl sliktākas, jo apmācies un/vai līst. Šodien ar Violetu kopā izgājām pusdienās un pēc tam nelielā man vajadzīgu iepirkumu tūrē un atceļā salijām pamatīgi (lietussargu, protams, biju atstājusi universitātē, jo tajā brīdī, kad gājām pusdienās, nelija). Rītdienu sola saulainu bet arī pavēsu – varbūt līdz 10 grādiem uzkāps. Nākamajās dienās gan te palicējiem atkal būs jauki – līdz kādiem 15 grādiem. Nosmējāmies – laiks mani aklimatizēs un tad atgriezīsies normālās sliedēs. 🙂

Jau mazliet pēc 9iem biju augstskolā, jo vajadzēja gan uztaisīt noslēguma failu ar Moldovas studentu vērtējumiem, gan palasīt Latvijas studentu darbus, gan drusku emuāru piekoriģēt (dažiem iepriekšējiem stāstiem bildes smuki tekstā ielikt – kuriem iepriekš steigas pēc to nebiju paspējusi), bet neko būtiski nelaboju vai nepapildināju – tas nebūtu godīgi pret tiem, kuri attiecīgos stāstus jau izlasījuši.

Tad kādu stundu noņēmāmies abas ar Jūliju, taisot studentiem smukas “apliecības” par mana kursa apgūšanu. Rīt no rīta būšot gatavas – izdrukātas un laminētas. Un tad jau pusdienas laiks bija gandrīz klāt. Pēcpusdienā žāvējos un sildījos “savu meiteņu” kabinetā. Bija mazliet jāsakārto faili, jāuztaisa kopsavilkuma info priekš Starptautisko sakaru daļas par nostrādāto (kam, cik un kādas lekcijas, kāds mērķis, kādi rezultāti…), pie sevis jāiekopē bildes un augstskolas vai meiteņu fotoarhīviem un visādi tādi darbiņi.

Mazliet pirms sešiem kopā ar Diānu devāmies nelielās ar papļāpāšanu apvienotās vakariņās. Labi gan, ka tieši pāri ielai ir Andy’s Pizza – viena no tīri labās ķēdes ēstuvēm, jo laiks joprojām bija nemīlīgs un nekur tālu doties negribējās. Pēc Diānas ieteikuma izvēlējos vistas un šampinjonu krēmzupu, kas tiek pasniegta maizes “bļodiņā”. Būtībā tas ir tāds cilindrisks svaigi ceptas baltmaizes kukulītis, kas nolikts uz gala, “vāciņš” nogriezts, iekša izdobta un tajā ielieta biezzupa, pēc tam vāciņš uzlikts atpakaļ. Izskatījās labi, garšoja ideāli. Un sasildīja arī.

Rītdiena rādās būt līdzīgi saraustīta, bet par to droši vien rakstīšu lidmašīnā esot un publiskošu, kad būšu mājās. Maz ticams, ka trešdienas vēlā vakarā (ja nu vienīgi Rīgas lidostā būs ilgi bagāža jāgaida – tur ir bezmaksas internets :)), drīzāk ceturtdienas rītā.

Bet Moldovu aizmirst vēl tik drīz nevarēšu, pat ja gribētu. 🙂 Jau šīs nedēļas piektdienā man jānosūta apmēram lapu gara “eseja” par to, ko domāju par Moldovu un ULIMu, nākamās piektdienā – zinātniskais raksts angliski, publicēšanai manis jau ne vienu vien reizi minētās konferences rakstu krājumā. Latviski man tas ir, tagad mazliet jāīsina un jāiztulko.

Un tad jau ātri vien būs klāt laiks, kad būs jāiesniedz anotācija zinātniskajam rakstam nākamā gada pavasara Turības konferencei un ir doma to rakstīt kopā ar šejienes Ekonomikas fakultātes dekānu. Jāveido attiecības uz priekšu, jo pats no sevis jau nekas nenotiek, bet Moldovā es labprāt vēl atgrieztos.