Visādi raibā pirmdiena

mold apalsPēdējās dienas Moldovā pieder tai dīvainajai “atvadu” kategorijai, kura man diez ko nepatīk jau no Amerikas laika. Ne tu vairs īsti esi te, ne vēl arī projām… Bet, neko darīt, jāpārdzīvo. 🙂

Rīts man sākās agri, jo es vēl mostos pēc vecā laika. Pagrozījos pa dzīvokli, pabrokastoju, tad uzliku to rokas pulksteni (no diviem), kuram nebiju pārregulējusi laiku un man pēkšņi šķita, ka ir jau ļoti vēls un ātri jāskrien uz augstskolu.

Ak jā, šonedēļ (vismaz visas trīs man atlikušās dienas) Moldovā sola rudeni – dienā nav pat īsti plus 10 grādu – auksti. Pēc tam atkal palikšot siltāks – līdz 17. Moldāvi paši saka, ka padomju laikā 9.novembra parāde viņiem parasti ir iezīmējusi īstā rudens sākumu – līdz tai laiks parasti esot bijis labs, pēc tam – ap pus novembri – kļūstot vēsāks.

Šorīt 11.10 bija ieplānots eksāmens bakalauriem, bet tā kā redzēju, ka e-pastā ir “iebiruši” divi lasāmie maģistru darbi un man to ir ērtāk darīt pie lielā datora, tad biju ieplānojusi uz augstskolu doties laikus un tad, kad sapratu, ka pulkstenis jāpagriež atpakaļ, izrādījos, ka augstskolā biju ieradusies 8.50. Un labi vien bija – visu bez steigas paspēju izdarīt.

Ar studentiem bijām sarunājuši, ka viņi uz eksāmenu var nākt ar pusstundas nobīdi uz katru pusi, jo man nav īpašas vajadzības, ka viņi stāv rindā uz biļetes izvilkšanu. Tā arī bija un tas bija ērti. Kad pēdējie nāca, pirmie jau nodeva darbus. Tikai viena no “labajām” meitenēm neieradās. Vēlāk noskaidrojās, viņa esot pamanījusies sajaukt dienas – ka rīt eksāmens. 🙂 Bet viss beidzās labi, uzrakstīja reizē ar maģistrantiem – vakarā.

Bakalauri šodien mani pārsteidza vēl 2 reizes. Vispirms – eksāmenam sākoties viņi man pasniedza smuki ierāmētu mūsu piektdienas kopbildi. Jauki. Pēc tam – kad lasīju viņu atbildes uz eksāmena jautājumiem biju atkal patīkami pārsteigta – nu ļoti labi bija uzrakstījuši! Saliku attiecīgi labas atzīmes (eksāmenā). Gala atzīmes gan visādas – no 6 līdz 10 un 11 nemaz netika līdz eksāmenam, bet tas jau visumā normāli. Kuri strādā, tie strādā, kuri nē, tie nē.

12os bijām sarunājuši “fakultātes sēdi” uz kuru ieradās tie mācībspēki, kuri gribēja un varēja. Pastāstīju par Turību, Latviju/Baltiju un tad palepojos ar Turības informācijas sistēmu – parādīju, kā pieejami un izskatās nodarbību saraksti internetā, kā mēs liekam atzīmes un visu citu internetā darām. Izskatās, ka kolēģiem patika. ULIMā ir ne mazums labu un interesantu lietu, ir arī tādas, no kurām mēs varam mācīties, bet nu informācijas sistēmas gan galīgi nav kārtībā. Šodien pat – sadomājām uztaisīt studentiem “diplomus” par mana studiju kursa apguvi, bet izrādījās, ka fakultātē nav pieejami studentu saraksti!!! Tad nu vārdus un uzvārdus burtojām no eksāmenu darbiem. Neticu, ka tiešām studenti tiek reģistrēti tikai kādā rūtiņu kladītē un elektroniskās formas nav vispār, bet, tā kā gan dekāns, gana prodekāne ir jauni, varbūt viņi vienkārši nezina kur tie pieejami? Nebija laika dziļāk prašņāt.

IMG_0806Sēde beidzās pēc vieniem. Tad papusdienoju kopā ar “savām” starptautisko sakaru daļas meitenēm un devos labot studentu darbus, jo atzīmes solījām pateikt vakarā – pēc pieciem, kad viņiem beidzas citas lekcijas.

Atzīmes saliku, apkopoju, taisījām apliecības un tad jau bija klāt gan rezultātus zināt gribošie studenti, gan – drīz arī maģistranti uz savu eksāmenu.

Pa vidu vēl paspēju satikt zinātņu prorektori un gandrīz stundu nopļāpājām par dažādām lietām – kā redzam izglītību, ko uzskatām par svarīgu… – mūsu viedokļi, pieredze un domu gājens bija pārsteidzoši līdzīgi, tālab saruna izvērsās patīkama un sadarbību turpināt griboša. Nu ļoti jau man gribas atrast iespēju kaut kad atkal atgriezties Moldovā. Vēl biju (tiesa gan – īsākā) pateicības un atvadu vizītē arī bibliotēkā. Jauks, kaut skumjš tas atvadīšanās laiks.

Maģistranti man dikti nopietni – ļoti ilgi domāja un rakstīja. Jautājumi bija katram divi, bet ilgākais rakstīšanas laiks bija – vairāk kā 2 stundas. Uzrakstīja labi, bet ne tik mani pārsteidzoši labi, kā bakalauri. Gadās arī tā. Jautājumi, protams, nebija vienādi. Maģistriem 2.jautājums katram bija par kādu ministra amatu (katrs pats izvilka jautājumu ar konkrētās ministrijas norādi) un jautājums bija – kas būtu pirmās divas lietas, ko darītu. Atbildes ļoti dažādas – no lietišķām, lakoniskām un reālistiskām, līdz utopiskai naudas dalīšanai ar plašu roku. Bet mēs visi jau esam dažādi.

Pulkstenis jau bija ap astoņiem (pēc vecā laika – ap deviņiem) un biju gan nogurusi, gan nosalusi, kad veiklā solī devos uz trolejbusa pieturu, lai brauktu mājās. Ieraudzīju, ka trolejbuss jau stāv pieturā, veikli paskrēju un paspēju. Kā drusku vēlāk izrādījās – biju iekāpusi nevis “savējā” 24., bet gan “pasvešā” 25. 🙂 Apmēram uz manu pusi jau tas gāja. Redzēju, kurā vietā (2 pieturas pirms manējās) tas nogriežas pa slīpo ielu un nākamajā kāpu laukā. Un te nokļūdījos otru reizi. Manā rajonā ir vairākas slīpās ielas (sākas vienā punktā un tad kā saulītes stari aiziet projām viena no otras) un es, mēģinādama no galvas atcerēties karti, netrāpīju pareizi. Tā vietā, lai paietos metrus 50 līdz savai ielai un tad kādus 200 līdz savai mājai, es nogriezos citā (būtībā – vidējā – starp izkāpšanas un manu ielu) un devos slīpi paralēli projām no mājas. To, protams, sapratu, kad atgriezusies paskatījos kartē. Es biju nodomājusi, ka šī ir šķērsā iela, kas uzvedīs uz manējās, bet jūs jau saprotat, ka nē. Tā nu gāju, gāju, gāju un jutu, ka autiņi nesas tādā ātrumā un gaitu nesamazinot, ka neviens krustojums nav gaidāms. Bet vismaz trotuārs un lielās mājas gar malu bija – tātad pilsētā esmu. 🙂

Kad nu pēc krietna gabala viens cilvēks nāca pretī, uzjautāju – vai un kā var tikt uz Maskavas bulvāra (tā ir tuvākā lielā iela, pa kuru iet “pareizais” trolejbuss un kuru labi pārzinu). Puisis teica, lai eju tik taisni un tad pirmajā krustojumā pa labi un tad jau būs. Gāju, bet tas bija tālu. Jo paneļmāju rajoni te ir raksturīgi ar daudzām iekšpagalmu iebrauktuvēm, kuras pārzina tikai vietējie, bet ielas mēdz būt krietni tālu viena no otras. Kad tiku līdz šķērsajai ielai, arī pa to bija jāiet krietni tālu, jo, kā jau rakstīju – ielas bija slīpās, kas attālinās viena no otras, bet, kad nu ieraudzīju pazīstamo bulvāri, sajutos labāk (un auksti arī jau labu laiku vairs nebija). Nu tad gāju atkal visu garo gabalu atpakaļ. Sanāk, ka apgāju gandrīz pilnu “taisnstūri” un pie tam krietni lielu. Protams, tas ir veselīgi. Atlika tikai pašai pasmaidīt par savu piespiedu pastaigu.

Tagad, mājās konstatēju, ka laikam beidzies interneta limits. Tālab stāstu uzrakstu, bet nopubliskot varēšu otrdienas rītā no universitātes vai kad tikšu kādā wi-fi zonā. Pa nakti padomāšu, vai gribu tērēt vēl 2 latus, lai nopirktu papildu internetu (jo zinu, ka iztērēt ne tuvu nepaspēšu – man taču apmēram pusotra diena vien palikusi).

Bet nu jau gan pietiks – sāk nākt miegs. 🙂

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s