Odesa. Īstais stāsts

Mums paveicās – šoferītis, protams, zināja, ka vedīs mūs uz Odesu, taču nebija ne karti līdzi paņēmis, ne, šķiet, to arī mājās paskatījies. Tad nu veselu stundu (!) līkumojām pa Odesu, centru meklēdami. Tikai pāris reizes viņš tika pāri savam lepnumam un apstājās kādam ceļu paprasīt. 🙂 Bet mūsu veiksme bija faktā, ka redzējām ne tikai pilsētas “parādes” jeb centrālo daļu, bet arī daudz no ikdienišķās un tas bija interesanti.

20121028-200051.jpgEs nevaru Odesu salīdzināt ne ar vienu pilsētu, kurā esmu bijusi – tā ir citādāka! Kāda? Katrā ziņā – ne ukrainiska. Es teiktu arī – ne krieviska. Varbūt – kosmopolītiska? Nezinot, nevarētu pateikt, kurā valstī atrodies (ja nebūtu uzrakstu).

Visticamāk, galvenā ietekme ir faktam, ka Odesa ir ostas un tirdzniecības pilsēta un laikā, kad bija Krievijas impērijas sastāvā, tā baudīja arī speciālas nodokļu atlaides, kas veicināja visa veida rosību. Tajā laikā arī tika sabūvēts daudz skaisto ēku. Odesa noteikti ir saucama par greznu – daudz skaistas arhitektūras (dominē jūgendstils, daudz arī baroka un citu “rotājumiem bagāto”), bet pilsēta ir “zema” – dominē 2-4 stāvu ēkas, augstākas ir reti. Daudz koku ielu malās, kas veido skaistas alejas.

Odesā esot ap 1 miljonu iedzīvotāju un to gadā apmeklē ap 2 miljoniem tūristu. Starp iedzīvotājiem vienmēr bijis daudz krievu un ebreju, esot pat “krievu valodas speciālais dialekts” – Odesas. Kaut ko no tā var dzirdēt krievu humora raidījumos, arī daļā Krievijas seriālu pazib šis tas no ukraiņu valodas piejaukuma un tā galvenais iemesls ir Odesa. Mani ULIMa kolēģi, izdzirdot, ka došos turp, visi sacīja, ka tā ir humora pilsēta un visīstākais tās apmeklēšanas brīdis esot 1.aprīlis – smieklu diena, kad notiekot milzums visādu pasākumu. Tiesa gan – laiks mēdzot būt arī nejauks.

20121030-105323.jpgPilsētas centrā viss ir sakopts un atjaunots – vienkārši bauda staigāt, arī parki skaisti (tiesa, nevar teikt, ka pārējā pilsētas daļa būtu nesmuka, vienkārši “uzpucēto” māju tur ir mazāk). Odesa prot pelnīt ar tūrismu – ir gan milzums kafejnīcu, kafejnīciņu un restorānu, gan arī jau Kišiņevā redzētie “kafijmobīļi”, bet bija arī tādas mašīnītes, no kurām tirgo “komplektus” – gan kafiju, gan saldējumu. Vasarā noteikti ideāli. Tirgotāji ir gan ļoti laipni un atsaucīgi, gan mazliet uzbāzīgi, bet tā jau laikam ir visur. Visapkārt tirgo strīpainos krekliņus un jūrnieku cepurītes, bija arī krūzītes, bet ne es, ne manas pavadones šoreiz neko no suvenīriem nepirkām. Baudījām pilsētu skatoties un bildējot. Ā, vēl tika tirgots šausmīgi daudz matrjošku (kam ar Ukrainu nav sakara) un visādu padomju un viltotu vai atdarinātu padomju štruntu – cepures, medaļas, simbolika… Rietumnieki pērk, bet man gan pret to visu nekādu simpātiju nav.

Diena bija skaista, kaut vējaina, ārā mazliet zem 20 grādiem, saulīte, ko ik pa brīdim kāds mākonis aizsedz. Manas pavadones drusku mocīja vējš, jo Moldovā tas ir mierīgāks, ja vispār ir, bet te ir ostas pilsēta. Es jutos labi.

Protams, apskatījām visas slavenās vietas un tas nav grūti, jo praktiski viss ir atrodams centrā, tipiskajā “tūristu pastaigu zonā”. Sākām ar jau iepriekšējā stāstā redzamo “divpadsmito krēslu”, turpat netālu varēja nofotografēties arī kopā ar Utjosova bronzas versiju, ir arī virkne citu pieminekļu. Interesanta ir greznā un no ārpuses gandrīz apaļā operas ēka, slavenās “Potjomkina kāpnes” (pazīstamas no rīdzinieka S.Eizenšteina filmas par bruņukuģi Potjomkinu) – leģendāros 192 pakāpienus pa tām nokāpj vai uzkāpj visi Odesas tūristi. Mēs, protams, kāpām, gan augšā, gan lejā.

Tā kā Odesa atrodas uz pietiekami augsta jūras krasta, skats uz zemāk esošo ostu ir skaists. Pasažieru osta ir izvietota vispār ideālā vietā – ne tikai pašā pilsētas centrā, bet – Potjomkina kāpņu lejasgalā. Protams, aizgājām un izstaigājām arī to. Odesā nebijušās meitenes atzinās, ka pirmo reizi redz ostu un bija sajūsmā gan par jahtām (to bija daudz), gan par milzīgajiem pasažieru prāmjiem, kuri bija aizņēmuši visas 4 pasažieru prāmju ostas. Tā kā pasažieru ostas ēkas un promenādes ir izvietotas uz tādas kā mākslīgi jūrā izveidotas pussalas, vējš te bija īpaši nežēlīgs un mēs pašas jau smaidījjām, ka meitenes var aizpūst. 🙂

Par jūru vispār ir tā, ka Moldovas iedzīvotāji vasarā mēdz “braukt uz jūru” (Melno, protams) – tas ir 2 stundu brauciens no Tiraspoles vai 3 no Kišiņevas, bet parasti viņi dodoties turp, kur ir pludmales, tāpēc arī no manām 3 pavadonēm tikai 1 bija bijusi Odesā, kamēr pie jūras bijušas bija visas. Vai un kur Odesā ir pludmale – nezinu, jo nemeklējām, bet centrā tas noteikti nav, jo abpus iespaidīgajai pasažieru ostai ir preču osta.

Sabildēju diezgan daudz un tas atkal dod cerības uz galeriju, bet šodien gan bilžu nebūs daudz, jo, kaut aparāti tagad abi ir uzlādēti, zilzobis turpina nesadarboties. 😦 Arī Odesā (tāpat kā Jašā!), ne tikai laiks kā tāds bija mums labvēlīgs, bet arī saule bija manam iPhone labvēlīga – vairums bilžu sanākušas tiešām labas. Jo vispār viņš man ir niķīgs – ja saules ir par daudz, tad bildes sanāk blāvas. Protams, es jau arī esmu iemanījusies no saules “uzmanīties”, un, kad vajag un iespējams, no tās paslēpties kādā ēnā un tad bildēt. 🙂

Staigājot pa pilsētu vienā brīdī Olga (kura Odesā iepriekš nebija bijusi), sacīja, ka šajā kafejnīcā gan esot jāieiet. Nosaukums “Kompots”. Nu, kad jāiet, jāiet. Iegājām arī un smaidījām visu tur uzturēšanās laiku. Kafejnīca ieturēta tādā 30.gadu stila vidusmēra iedzīvotāja mājas un virtuves stilā. Galvenais interjera elements – dažāda izmēra dažādu kompotu burkas. Pat tualetes bija stilīgas. Jautājām Olgai – kā viņa zināja, ka mums te jāieiet, jo ārpuse nebija diez ko iespaidīga. Atbilde – esot “odnoklasņikos” (mūsu “Draugiem.lv” analogs krieviski runājošajiem) savu draugu superīgās bildes redzējusi.

Tā kā bijām izbraukušas piecos un nu jau bija pāri desmitiem, nolēmām turpat arī brokastot. Izvēlējos vienu no piedāvātajiem “komplektiem” – kakao (tika pasniegts iekš “graņonij stakan”) un kruasānu ar šķiņķi un sieru. Cena – ap 2,40 latiem. Neizklausās lēti. Bet – tas bija lielākais un superīgākais kruasāns, kādu jebkad esmu ēdusi. Pats kruasāns vienkārši kusa mutē – tur nekas nebija ietaupīts un bija viegli silts. Pildījumā bija ne tikai minētās sastāvdaļas, bet arī vairāku veidu salātlapas (ieskaitot rukolu) – tieši pareizajā daudzumā, lai garša būtu neatkārtojama un vēl arī tomātu šķēles… Meitenēm, nojaušot viņu algu “mazumu”, tas noteikti neizskatījās lētāk kā man, bet arī viņas bija gan atmosfēras, gan ēdiena kvalitātes apburtas (viņas izvēlējās dažādus citādus kruasānu veidus, kakao gan mums visām bija kopējs un arī visu komplektu cenas bija vienādas – 37 grivnas). Te varētu sēdēt visu dienu (protams, bija arī bezmaksas internets), mēs nospriedām un – cēlāmies kājās, lai dotos tālāk skatīties pilsētu.

Tā nu staigājām un staigājām, brīžam mēģinājām savest kārtībā vēja izārdītos matus, smaidījām, smaidījām un fotografējām – ko gan citu bezrūpīgs tūrists skaistā dienā un skaistā pilsētā lai darītu. Vienīgais, kurš strādāja pret mums bija pulkstenis. Ar šoferīti bijām runājušas, ka divos būsim vai nu atpakaļ pie mašīnas (jo pusdesmitos likās, ka līdz diviem mums visa jau nu pietiks gan) vai sazvanīsimies. Bet Violetai bija vēl viena lieta, ko gribējās izmēģināt – īstu ukraiņu boršču. Tad nu bija jāmeklē kāds ukrainisks krodziņš pusdienām.

Protams, tādu arī atradām. Interjers ukrainiski kičīgs (līdzīgs mūsu “Lido”), apkalpotāji greznos nacionālajos tērpos (meitenēm bruncīši gan īsi – drusku zemāk par izrakstītajām jostām :)). Iekārtojāmies vienā no otrā stāva “namiņiem” un sākām “lasīt” ēdienkarti – tā patiesi bija bieza. Vienā brīdī, kad es vēl cītīgi ņēmos pa ēdienkarti, ar pusaci redzēju, ka pie mūsu galda piestājis “vīriešu tautastērps” un runājas ar meitenēm par pasūtījumiem. Es manīju platās sarkanās spīdīgās bikses un jostu, jo acis vairāk uz augšu nepacēlu – biju aizņemta. Kad nu meitenes bija pasūtījušas un pienāca mana kārta, protams, pacēlu acis un… Paliku bez valodas. Jo raiti krieviski (un man pat likās – ar ukraiņu akcentu) runājošais puisis izrādījās melnādains un ar drediem! Bet ukraiņu tautastērpā. Mans pārsteigums laikam izskatījās labi, jo meitenes sāka skaļi smieties. 🙂

20121028-200124.jpgVioleta, kā jau gribējusi, pasūtīja boršču, abas pārējās – dažādus vareņiku veidus (tie ir pelmeņu radinieki, bet tiek gatavoti uz vietas un ar ļoti dažādiem pildījumiem – gan kāpostiem, gan kartupeļiem, gan sēnēm, gan biezpienu, gan dažādām šo un citu produktu kombinācijām, ir arī saldās versijas).

Mani vairāk piesaistīja desertu sadaļa, jo sevšķi – krāsnī cepts ābols ar rozīņu un valriekstu pildījumu un kafija. Tad nu bija jāizdomā, ar ko varētu iesākt. Skaidrs, ka liels otrais nav vajadzīgs, tādēļ pēc oficianta ieteikuma izvēlējos mājās (tātad – uz vietas) gatavotas nūdeles ar bekonu. Vispār, gan Moldovā, gan arī Ukrainā mājās gatavotas nūdeles ir tradicionāls un iemīļots ēdiens. Arī tradicionālajām zupām pievieno pašgatavotās. Protams, veikalos ir nopērkami arī dažādi “parastie” un ne tik parastie gatavo makaronu veidi.

Kamēr gaidījām pasūtījumu, oficiants mums atnesa katrai pa mazai glāzītei ar caurspīdīgu šķidrumu, kuru rotāja arī piesprausts mazs rupjmaizes, speķa un gurķīša “komplekts”. Uzjautājām – kas tas ir? Un saņēmām atbildi “samogon”. 🙂 Palūkojoties apkārt redzējām, ka tādus nes visiem, kas pasūta kaut ko no pamatēdieniem. Meitenes saņēmās un ar savējiem tika galā, es apēdu “maizīti” un viss.

20121028-200110.jpgTā kā bijām labā vietā, ēdiens, protams, bija ļoti garšīgs un arī skaisti noformēts. Tikmēr pulkstenis jau bija krietni pāri pustrijiem (iepriekš pazvanīju šoferītim un brīdināju, ka būsim vēlāk). Cēlāmies vien kājās un devāmies atpakaļ uz auto.

No vienas puses – būtu bijis labi vēl pakavēties Odesā, no otras – pateicoties savlaicīgajai izbraukšanai, kā jau iepriekš rakstīju, šoreiz redzēju arī pa kurieni braucam. Un arī tas bija skaisti.

Ja iepriekš no latviešiem biju dzirdējusi, ka uz Ukrainu/Krimu vajag doties tikai tiem, kas grib atgriezties padomju laikos un nebaidās, ka pārdevējs jebkurā brīdī pircēju “noliks pie vietas”, un tāpēc uz Ukrainu braukt pat netaisījos, tad tagad varu teikti – uz Odesu braukt vai lidot var! Tā ir patiesi skaista pilsēta, kas mīl un lutina tūristus. Pilsētā staigājot “satikām” arī vismaz 2 tūristu informācijas centrus un tajos praktiski visa nepieciešamā info ir ne vien saņemama, bet arī paņemama par brīvu, kartes vien ir kādu 3 veidu – patīkami.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s