Man ir medaļa! – jeb pēdējā diena Moldovā

Lai kā man nepatīk atvadas, trešdiena izdevās jauka. Somas biju sakrāmējusi jau vakar. To darīju, lai saprastu, vai varu vēl kaut ko no iecerētajiem Moldovas labumiem nopirkt. 🙂 Normāls cilvēks teiktu, ka nevar – viss pilns, bet kārtīgs “visu tukšumu un stūrīšu piestūķētājs” – ka, protams, var gan. Es piederu otrajiem un tāpēc man bija skaidrs, ka šo to vēl varēs ielikt.

Biju iecerējusi, ka uz tirgu aiziešu no rīta, taču nesanāca. 9.30 man bija jābūt “atvadu vizītē” rektorātā un tas nozīmē, ka jau ap 9 jādodas turp. Protams, arī pati mazliet par vēlu uzcēlos, tad vēl visas beigu dzīvokļa piekārtošanas un visa novākšanas… – tā visa rezultātā uz trolejbusu devos diezgan raitā solī un gandrīz pēdējā brīdī, nospriežot, ka iepirkšos atgriežoties dzīvoklī no universitātes un pirms došanās uz lidostu.

???????????????????????????????

Augstskolā uz tikšanos bija viens no prorektoriem, dekāns un virkne pasniedzēju, kā arī “vismanējākie” – starptautiskās sadarbības daļas darbinieki. Saņēmu daudz labu vārdu par mūsu sadarbību, 5 milzumgaras baltas rozes (tās, protams, atstāju augstskolā), pateicību smukos cietos vākos un skaidrā rumāņu valodā, kā arī speciālo ULIMa medaļu. Tai ir arī Moldova karoga krāsu lentīte un medaļu man svinīgi uzkāra kaklā – nu gandrīz kā olimpiskajai čempionei. 🙂 Tad sekoja fotografēšanās (ceru ceturtdien pielikt kādu bildi) un viss. Vēl uz pāris vārdiem aizgāju uz starptautisko nodaļu un, lai nemocītu ne viņus, ne sevi ar pārāk garām atvadām, devos projām.

Tā kā diena bija saulaina (lai arī ne pārāk silta, tomēr bez vēja) un laika man bija diezgan, izlēmu vēl pēdējo reizi mājup doties kājām. Tā arī darīju. Tirgū iegriezusies izdarīju vēl pēdējos pirkumus, drusku papļāpāju ar dažām iepazītām pārdevējām un tad jau gan pulkstenis bija gandrīz 12 – laiks, kad man bija norunāta tikšanās ar dzīvokļa īpašnieci Marijas kundzi.

Viņa ir ļoti enerģiska, runīga un erudīta pensionāre. Bijusi galvenā grāmatvede, bet arī tagad šiverīga bez gala. Kaut pati saka, ka ir drusku tā kā nostaļģija pēc padomju laikiem (kad tomēr daudz kas esot bijis labāk), arī šajos laikos jūtas labi – pa vienam vien un izdevīgos brīžos ir nopirkusi 3 dzīvokļus Kišiņevā, ko pamazām arī izremontējusi un tagad divus izīrē, “dārziņu” piepilsētā un tajā savukārt nupat ir uzbūvējusi (palikuši iekšdarbi) mājiņu – lai vasaru var pavadīt tur. Kišiņeva vasarā esot dikti smacīga, jo asfalts un paneļmājas uzkarstot briesmīgi. Visi, kas vien varot, glābjoties laukos vai piepilsētas dārziņos.

Mēs ar viņu vairākas reizes tikāmies un papļāpājām par visu ko. Šodien viņa bija atnākusi “pieņemt dzīvokli” un atnesa līdzi arī vēl siltu pašas ceptu plačincu – garšīgo un interesanto moldāvu nacionālo “pīrāgveidīgo” izstrādājumu, kuram mēdz būt visdažādākie pildījumi – gan saldi, gan sāļi. Priekš mūsu ģimenītes mēģināšu kādu reizi to uzcept pati, jo rūpīgi pierakstīju recepti un citus vērtīgos norādījumus – it kā nav sarežģīti. 🙂 Interesantākais, ka to var cept gan uz plīts pannā, gan cepeškrāsnī (protams, nesanāk gluži vienādi) – Moldovā esot pagaršoju kādu 3 veidu pašceptās (arī – nebija vienādi, kaut radniecīgi) un apmēram tikpat veidu “rūpnieciskās” – veikalā vai kafejnīcā pirktas.

Tā kā mums bija gandrīz 2 stundas laika, parunāties paspējām par visu ko, bet man vislielākais prieks, ka sarunai kaut kā aizvirzoties uz tehnoloģiju pusi (viņa, šķiet teica, ka pa ziemu taisās iet datorkursos), es viņai parādīju savu iPadu un pastāstīju, kāpēc es domāju, ka šis rīks ir tieši tas, kas viņai var noderēt – ērts, mazs un vienkāršs. Izskatās, ka jau visai drīz arī Marijas kundzei tāds būs. Īpaši viņai iepatikās tas, ka no jebkuras “vietas” “ārā” var tikt tikai vienu “mājas” pogu nospiežot. Jo viņa atzinās, ka reiz jau ir gājusi datorkursos, bet tur trāpījies nervozs pasniedzējs, kurš visu laiku biedējis, ka NEDRĪKST nospiest nepareizo pogu!!! Un, protams, kursanti ik pa brīdim kaut ko saspaidījuši, ik pa brīdim uzkāruši kādu datoru un tā viņai nepatika un bailes vien palikušas. Šis viņai patika un baiļu nebija nemaz. Ātri parādīju dažas galvenās lietas, ko pati ikdienā lietoju. Nepiesaistītība vadiem un arī Moldovā daudzviet par brīvu, bet visur par saprātīgu cenu pieejamais internets visas šī veida ierīces dara īpaši pievilcīgas. Teicu, lai piesakās man skaipā, kad nopirks un sāks lietot, jo skaipu viņa principā zina un šad tad lieto no sava “vecā labā milzīgā un niķīgā” mājas datora. 🙂

“Mana” Diāna pieteicās pavadīt uz lidostu. Teicu jau, ka esmu “liela meitene” un tagad Kišiņevā jūtos labi diezgan, lai arī pati turp nokļūtu, bet, kad nu viņi (starptautisko sakaru daļā) tā bija izlēmuši, tad, protams, nav ne vainas – tikai patīkami.

chis airport
Vispār uz lidostu par 3 lejām (apmēram 15 santīmiem) var nokļūt arī ar autobusu (kursē reizi 40 minūtēs) vai mikriņu (reizi 10 minūtēs), bet tas ir no centra. Kad pacilāju savas somas (jau ietilpīgā mugursoma, ko ņemu salonā, bija krietni smaga, abas pārējā lidostā tika nosvērtas – kopā 39 kg), sapratu, ka divatā ar diviem transportiem braukt un vēl maksāt arī par bagāžu – nav mocību vērts un teicu, ka labāk ņemsim taksi. Jo – takša cena ir saprātīga – par braucienu no mana dzīvokļa līdz lidostai samaksāju 70 lejas jeb mazliet vairāk par 3 latiem. Interesanti, ka par cenu vienojāmies pa telefonu ar dispečeri, pasūtot taksi. Braucot bija ieslēgts arī elektroniskais skaitītājs un tas rādīja gandrīz 100 lejas, taču galā šoferītis pajautāja – par cik vienojāmies ar dispečeru un tik arī samaksāju.

Šo rakstu sēžot jau uz Rīgu lidojošā lidmašīnā un viss rit labi, bet par šādām tādām ar lidojumu saistītām smieklībām un dzīves prozu uzrakstīšu nākamajā stāstā.

 

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s