Uz Vaksenburgu!

Nu jau 2 nedēļas esmu Arnštatē. Un praktiski katru dienu vairāk vai mazāk līst… Tas, protams, ir labi priekš strādāšanas – ko citu darīsi… Priekš brīvdienām – ne visai, jāietrāpa savi plāni ne-lietus brīžos un vakar/sestdien man tas izdevās.

tiredDarba dienas pagāja sirsnīgi un daudz strādājot – gan ar kolēģiem pārrunājot to, kā manis jau iepriekš sastādātais izskatās, gan domājot uz priekšu, jaunas idejas darbiem no šefa saņemot un par tām domājot… Piektdienas vakarā jutos tiešām nogurusi un bija skaidrs, ka brīvdienās gan par darbu nedomāšu.

Sestdienas rītu sev atļāvos slinki garu – atkal ārā viss bija pelēks, izbaudīju, ka nav jāceļas septiņos, kā darbdienās. Bet pēc vienpadsmitiem jau sāka palikt garlaicīgi. Skatījos laika prognozi: uz pēcpusdienu/vakarpusi iespējams lietus, bet pa dienu ap 20 grādiem un bez lietus. Vajadzētu izstaigāties – cik var sēdēt pie klēpjdatora vai iPad… – jau skausts sāk sāpēt no neierasti nepareizās pozas. Jā, tagad novērtēju, ka Latvijā man lielais dators ir ergonomiski pareizi novietots – var ērti strādāt arī ilgas stundas…

runtastic Rezultāts? Lūk, ko par manu sestdienu saka uzticamais Runtastic: 18,77 km (mans staigāšanas rekords) drusku vairāk kā 5 stundās (nu, tur jau bija pauzītes arī, protams), sadedzinātas 1545 kalorijas, augstumu starpība – 487 metri.  Augstumu grafiskajā attēlojumā pie pēdējā kāpuma (no veikala augšā uz vecpilsētu) Runtastic nešpetni uzzīmējis bruņurupuci… Nu, tad jau saprotams, ka svēdiena man būs laiska fiziskā ziņā (kaut kā nemaz negribas nekur iet…), pastrādāšu personīgos datordarbus.

IMG_0576Kur biju? Izlēmu aiziet apskatīt Vaksenburgas (Wachsenburg) pili – tā lepni slejas pāri apkārtnei un mani kārdināja jau no velobrauciena, kad tai pietuvojāmies, bet… Arī no Alteburgas torņa tā labi redzama un galerijās iepriekš ir pavīdējusi.

 GoogleMap rādīja, ka tie ir 6,6 km un apmēram pusotras stundas gājiens. Nospriedu, ka taisni tas man sestdienā ir vajadzīgs un devos ceļā. Turpceļa lielākā daļa bija gandrīz neinteresanti vienkārša – bija jāiet apmēram tik taisni un visu laiku pili redzot, kā rāda attēls (jā, atkal atvainojos par kvalitāti šai un vēl daļai bilžu, bet daļa vainas ir jāuzņemas miglai, kas turpceļā traucēja tālajos skatos). Pie tam – pa to pašu skaisto asfaltēto gājēju/veloceliņu, pa kuru agriezāmies no Holchauzenes (pils ir mazliet aiz tās).

IMG_0737Pa ceļam šo to sabildēju – tas redzams galerijas sākumbildēs. Interesanti, ka, izkļūšanai no Arnštates agrāk man būtu bijis jāiet cauri Vaksenburgas vārtiem (tagad par tiem atgādina tikai makets). Ja pēc velobrauciena rakstīju, ka šis celiņš vijas pa skurbinoši ziedošu rapša lauku, tad tagad rapsis braši aug, bet zied viss kas cits. Gāju raitā solī un šo to arī nobildēju: gan iepriekš gar malām sastādītos dažādu šķirņu kokus ar nosaukumu norādēm, gan ziedošos skaistumus… Bet maliņā pielieku bildi, kurā redzamā no Vaksenburgas augstumiem labi redzama'”zaļā strīpa” pa vidu rapša laukam arī ir tas uz Arnštati vedošais gājēju/veloceliņš, pa labi – autoceļš.

IMG_0763 Ja līdz šim biju vērojusi tikai šīspuses mīlīgos zaļos apaļumus, tad, kāpjot uz Vaksenburgu, pirmo reizi redzēju arī īstus klinšu atsegumus. Tiesa gan – arī interesanti mīlīgi apaļīgus. Turpat bija arī shēma ar ģeoloģisku skaidrojumu, bet tajā neiedziļinājos. Katrā ziņā interesantāk ir paskatīties pils būvakmeņu dažādību – kāds nu materiāls tuvumā pieejams, no tāda tiek būvēts. Krāsas un sastāvi ir dažādi, bet visi šie ieži nav īpaši cieti  – būve turas, bet ir iespējams tos taisni nogriezt un līdz ar to arī šejienes senās ēkas ir patīkami akurātas.

IMG_0744Pils ir iespaidīga. Vikipēdija saka, ka tā esot tipiska paugurpils (hilltop) un tā jau arī ir – netālu beidzas manis iepriekš aprakstītie “arumi” – paralēlās mežaino paaugstinājumu rindas un galā atsevišķi slejas apaļais paugurs, uz kura lepni novietojusies Vaksenburga, pārskatot tālāko ne-tik-mežaino apkārtni. Skaisti!

Arheologi saka, ka šeit novērošanas/aizsardzības postenis bijis jau 930.gadā un kopš tā laika pils neskaitāmas reizes mainījusi valdītājus, postīta un atjaunota… – kā jau stratēģiskām vietām piedienas. Augstākais tornis esošajā izskatā uzbūvēts 1905.gadā un izmantots novērošanai un kā skatu tornis pirmajiem tā laika tūristiem. Arī otrā pasaules kara laikā, kad vēl ne droni, ne GoogleMaps satelītattēli nebija pieejami, pils izmantota kā novērošanas postenis. Kā arī – pašās kara beigās šeit notikusi ģenerāļu Patona un Eizenhauera tikšanās, lai runātu par Vācijas tālāko likteni.

IMG_0738Bet vispār jau 1896.gadā šejienes varenie sākuši domāt, ka dzīvot ir ērtāk kaut kur citur, nevis diezgan nošķirtā un tā laika tehnikai ne viegli pieejamā pilī, ka te varētu iekārtot muzeju… Tā tas pamazām arī ticis darīts pie dažādajām varām (Vācijas vēsture nav vienkārša). Veidotas gleznu, dažādu ierīču un ieroču kolekcijas (pēdējie vākti no visas pasaules, arī eksotiski). Bet ieroču kolekcionēšanu aizrauties var būt bīstami – 1920.gada nemieros zemnieki ieņēmuši pili un ieročus izmantojuši cīņās…

Kopš 2001.gada pils ir privātīpašums un tajā patlaban ir viesnīca un restorāns, tūristi var apskatīt pils pagalmu, kad nav pasākumu – arī nelielu privātu  muzeju. Man nepaveicās – bija pasākums, tādēļ neko iekšpusē neredzēju. Bet bildes ar iespaidīgā izmēra griliem galerijā arī jums dos priekšstatu par to, cik rūpīgi vācieši ir pat šādās lietās.

Tos, kuri draudzējas ar rēķināšanu, iespējams, jau kādu brīdi dīda jautājums: ja līdz pilij ir 6,6 km, tad kā man sanāca 18,77? Kāds pārītis būtu norakstāms uz “drusku pa labi un vietām drusku pa kreisi”, bet vairākums radās daļēji nejauši. Jau rakstīju, ka turpceļš man principā bija zināms – kādi 5 km bija tie paši, kas velobraucienā un man nemaz negribējās tos mērot vēl trešo reizi, pa jauko, bet garlaicīgi taisno celiņu pa rapša lauku. Tad nu paskatījos GoogleMap, ka esot vēl viens ceļš – 15 minūtes garāks. Izlēmu, ka atpakaļ došos pa to. Bet nu nesanāca man tikai 15 papildu minūtes – dikti jau nu Google šoreiz optimistiska bijusi…

Superlabi bija, ka biju sagatavojusies izmantot GoogleMaps offline režīmā, jo karte rādīja, ka jau uzreiz pēc iziešanas pa pils vārtiem man jādodas pa citu ceļu. Izeju un to neredzu. Skatos vēlreiz – joprojām neredzu… Aizlienu aiz stāvvietā novietotajiem autiņiem un ieraugu, ka caur krūmiem stāvus lejup iet taciņa… Manējā??? Tā kā te jau nedēļu līst, tā ir arī krietni slidena… Neiešu pa to. Bet vienalga pa to pašu ceļu atpakaļ negribas… Kartē pamanu, ka ir arī stāvās taciņas aizvietotājs – ap pili lēzenāk lejupejoša taciņa. Eju pa to – zāle līdz ceļiem, bet slīpums ok. Apejot praktiski pilnu apli, nonāku vietā, kur pienāk stāvā taciņa un redzu, ka uz leju ejošā ir vēl trakāka un kāds jau ir slīdējis pa to lejup… Ko tagad??? Rāpos vien pa iepriekš izbrāķēto taciņas gabalu augšup (to jau pieredzējušie zina, ka pa slīpu un mazliet slidenu uz augšu ir vieglāk un drošāk) – atpakaļ uz stāvvietu. Nokārtu degunu vilkos lejup pa jau ieto celiņu.

IMG_0769Bet nu labi, patiesībā deguns bija telefonā/GoogleMap – pētīju vai kādā drusku līdzenākā veidā nevaru tikt uz kāroto otro maršrutu (tas ātri un būtiski aizgriezās projām no šurpceļa). Pietiekamā palielinājumā vienu celiņu (patiesībā – jau atkal taku, bet ne tik bīstami stāvu) atradu un pa to (bieži kartē ieskatīdamās) arī gāju, līdz pamazām nonācu uz aizvien lielākām takām un celiņiem. Bija skaisti! Gājiens lielā mērā vijās pa kalna malu ar skaistiem skatiem uz augšu un leju, ziedošām pļavām, apstrādātiem laukiem…

Galerijā šo to no tā var redzēt. Protams, arī atskatoties turpināju ik pa brīdim lepno pili bildēt – kaut neviesmīlīga, man tā vienalga patika!

karoteCeļš veda arī cauri jaukam mazmiestiņam Hārhauzenei (Haarhausen), kurā nobildēju gan mīlīgo poniju ģimenīti, gan askētiski lepno seno baznīcu.

Jau pie pašas Arnštates bija divmetrīgā Milža karote – neapšaubāmi sens arheoloģisks atradums, par kuru neviens nezina, kas tas īsti ir un tālab nosaukums brīvi iedots, balstoties asociācijā, ka arī milžiem gribas ēst.

Un te beidzot – saite uz dažādas kvalitātes attēlu galeriju. Sākumā traucēja migla, pa vidu – saule, bet vienalga bildēju diezgan daudz.

Šodien/svētdien ārā ir virs 26 grādiem un saule – vakardienas vēsākais laiks noteikti bija ideāls tik garam pārgājienam. Šodien varbūt saņemšos ārā iziet tik vien, lai saldējumu nopirktu, bet nez vai vairāk. 🙂

 

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s