Atkal viena nedēļa aizskrējusi un nekādu dižu jaunumu nav – joprojām turpinās trakā mācīšanās ar maziem elpas atvilkšanas un paslinkošanas brīžiem pa vidu. Tiesa gan, mazus pārsteigumus te sagādā daba. Lūk, šādu sestdienas rītu, piemēram:

Jā, te viss ir pa nopietnam: ja saule, tad saule un silts ilgi. Ja līst – tad stipri, sirsnīgi un rupjām lāsēm. Un ja snieg, tad arī no sirds – ar lielām pikām. Patlaban dzīvojam diezgan trakos kontrastos – tajā pat nedēļā pāris dienas ir plus 16, un tad jau uzreiz pāris sniegainas dienas ar ietvēm, kas superbagātīgi ar tīru rupju sāli nokaisītas. Tad atkal plus 16 un atkal pāris sniega dienas. Tā sniegaini pamodāmies sestdienas rītā un, piekritīsiet – sniegs sarkanās lapās izskatās ļoti labi, vai ne? Tepat lejā pielikšu saiti uz mazu fotogaleriju, kur vēl dažas sniegainas bildes ir. Jā, arī šodien – pirmdien – pamodāmies sniegā (naktī uz dažām stundām bija pazudusi elektrība, sniga ļoti stipri un gandrīz burtiskā nozīmē – ar pikām), bet pēcpusdienā jau ir nokusis (kādi +5 grādi) un parīt atkal sola plus 16…

Ko darīt tādā sniegainā sestdienā? No rīta atkal čakli mācījos (iesniedzu 2 vidēji lielus mājasdarbus) un tad sapratu, ka galva jāizvēdina un kājas jāizkustina. Tā kā sniegs jau bija nokusis un mani tuvākie kolēģi kur nu kurš aizdevušies, tad ņēmu velo un viena pati aizbraucu uz jau sen noskatītu vietu – saldumu kafejnīcu. Jā, jā – tur tiešām nekā nesalda nav, ir tikai kūkas, pankūkas, vafeles, mājas saldējums… Ne jau velti nosaukums ir Saldā dzīve. 🙂

Biju tur ap pusdienlaiku – ap vieniem, bet kafejnīca bija pārsteidzoši tukša. Vai tiešām amerikāņi tik stipri sākuši par slaidumu rūpēties? Nezinu. Bet man izmēģināt vajadzēja. Ieskatos ēdienkartē – briesmīgi augstas cenas: pankūkas vai beļģu vafeles ar kaut ko – kādi 15$. Likās – traki. Tiesa gan, kad vēlāk redzēju cik milzīgs ir šķīvis (vismaz 30-40 cm diametrā) kas ar lielu kaudzi piekrauts ar milzīgu vafeli/pankūku un tad torņveidīgi vēl apkrauts ar ogām, mērcēm, putukrējumu un saldējumu…, tad sapratu, ka dārgi tas nav noteikti. Bet – kas to var apēst? Redzēju kā trīs milzīgās porcijas tika aiznestas trim tieviņām aziātu izcelsmes jaunkundzēm. Vai/kā viņas tika galā, to neredzēju, jo biju jau projām.

Ko es izvēlējos? Vēl jau par to porciju lielumu nezināju, skatījos uz cenām. Kafija arī: izskatās, ka varētu būt laba, jo tika piedāvāta gan espresso, gan late un kapučino (gan amerikano, protams, bet tā jau nav kafija mūsu izpratnē), bet arī – cena 5$. Skopule manī saskaitīja – sanāk ap 20$ – par tādu naudu jau lielu steiku ar piedevām var dabūt…

Nu tad meklēju vien tālāk un ēdienkartes apakšējā stūrītī atradu labas cenas piedāvājumu – kūka kopā ar jebkuru no labajām kafijām par 13,99. Nu, tas tomēr nav 20$, izlēmu palikt pie šī. Bet kuru no kūkām? Vitrīnā redzamas dažādas, arī 2 veidu siera kūkas, plus arī pie mums pazīstamais sarkanais velvets, plus šokolādes kūka… Tā kā jau biju kārtīgi izsalkusi, izvēlējos lielo šokolādes kūku (par visu naudu, protams) un kapučīno. Tika atnesta arī liela glāze ar ledusūdeni. Ķēros klāt.

Gan kafija, gan kūka bija ļoti labas. Bet nu tas kūkas izmērs! Ar kaunu jāatzīstas – lai kā cīnījos, tomēr nevarēju visu notiesāt. Kafija beidzās, ūdens beidzās un spēki arī… Pārpalikums gan nebija tik liels, lai prasītu kastīti un nestu mājās (tas šeit ir pilnīgi normāli) – atstāju uz šķīvja.

Pēc tādas pieēšanās izgāju mazu aplīti pa tuvējiem veikaliem (daudz naudas gan neiztērējot) un braucu atpakaļ mājās – mācīties, protams.

Tas šoreiz arī viss, pielieku saiti uz mazu fotogaleriju: mazliet sniega un neliels ieskats saldumu kafejnīcā.