Kā jau ziņās – sākšu ar jaunāko. Gan Ņujorkas štatā kopumā, gan mūsu universitātē ar Covid lietām sokas diezgan labi – šādi tādi ierobežojumi un/vai prasības tiek mīkstināti. Piemēram, no 1.novembra mums vairs nav jāpilda ikdienas veselības apliecinājums – lasīju, ka tāds Latvijā pēc 15.novembra būs jāpilda tiem, kuri gribēs strādāt klātienē. Mums tas bija elektronisks – diezgan ērti saklikšķināms. Iekštelpās gan maskās staigājam joprojām. Runā, ka patlaban šeit esot diezgan augsta saslimstība ar gripu (viena priekšmeta pasniedzēja saīsināja attālināto lekciju, jo slikti jūtoties, esot tajā nedēļā 3x testēta un Covid negatīva visas reizes; arī studentu bija mazāk kā parasti… – tātad varbūt tiešām kaut kas nejauks te klejo). Tad nu nolēmu, ka, kamēr pati jūtos lieliski, ir jāizmanto UB piedāvātā iespēja bez maksas saņemt universālo gripas vakcīnu – pret 4 šeit populārākajiem veidiem. Nu tas ir izdarīts, jo slimot gan negribas nemaz!

Pēc nejauki aukstās pagājušās nedēļas, kad sagaidījām arī mazliet slapja sniega, tās nogale (sestdiena un svētdiena) bija vizuāli jaukas (saulains), bet ne ļoti siltas – ap 10 grādiem. Taču pirmdiena atnāca vispār superīga – ar plus 16 un sauli… Tad nu bija skaidrs, ka jaukais laiks starp un ap lekcijām ir maksimāli jāizmanto. Es gan izbraucu līkumiņu ar velo, gan no dienas vidus lekcijas nācu mājās ar lielo skaisto līkumu – cauri parkveidīgai apkārtnei un kārtējo reizi tīksminājos par skaistajām rudens krāsām. Esmu iesākusi (un vēl papildināšu) fotogaleriju, kuru nosaucu vienkārši – daba. Tie, kuri grib, var gan tagad, gan kaut kad vēlāk tajā ieskatīties – te ir saite no dažādiem brīžiem dažādos gadalaikos, kuri nav iekļuvuši tematiskajās fotogalerijās. Bildes ir hronoloģiskā secībā – sākas ar sākuma dienām šeit un pamazām iet uz priekšu.

Ko darīju svētdien? Pārsvarā laikam mācījos, izbraucu tikai kādu aplīti ar velo pa vidu, lai izvēdinātos. Bija skaisti, bet pavēss un vējains, labi, ka biju uzlikusi galvas lenti, kas nosedz arī ausis.

Sestdiena bija viena no tām retajām dienām, kad biju principā izlēmusi, ka nemācīšos neko un nemaz! Un tā arī varonīgi noturējos. 🙂 Dienas lielāko daļu aizņēma ļoti patīkams un interesants pasākums – ekskursija pa Bufalo pilsētas centru (ja salīdzinātu ar Rīgu, mēs dzīvojam un mācāmies apmēram Ķekavā un Bufalo es tā īsti bijusi nebiju). To saorganizēja viena mūsu grupas biedre, kurai ir pazīstams arhitektūras profesors, kurš bijis Baltijā Fulbrait programmā. Un viņš savukārt palīgā paaicināja latvieti Sandru – arhitekti pēc izglītības, bet kura māca interjera dizainu kādā no šejienes koledžām. Protams, ka bija jābūt un bija lieliski. Sapulcējāmies bariņš interesentu (2 mašīnas lai ir kā mērvienība, šoreiz tas bija Lyft, jo bija lētāks) un devāmies ceļā. Pa pilsētu, protams, staigājām kājām.

Ko redzējām un uzzinājām? Jāsāk jau laikam tomēr ar vikipēdiju: Bufalo ir otrā lielākā Ņujorkas štata pilsēta (uzminiet nu, kura ir lielākā? – vai ne tā kuras vārdā štats nosaukts? 🙂 un pēc lieluma 90-tajā vietā ASV. Pilsētā esot ap 280 tūkstošiem iedzīvotāju un kopā ar metropolitan area (tātad – arī tādām piepilsētām kā Amhērsta, kur es patlaban dzīvoju) iznākot pat 1,1 miljons. Nav slikti.

Saulainajā sestdienā pilsēta izskatījās tīra, glīta un tukša. Jā, arī Bufalo notiekot tas pats, kas daudzkur (arī Rīgā), ka cilvēki no centra pārceļas dzīvot uz piepilsētu, arī lielie tirdzniecības centri ir ārpusē… Pilsētā paliek administratīvā dzīve, kultūra (teātri esot pat vairāki un labi, par Filharmoniju rakstīju jau iepriekš), 2 profesionālā sporta komandas (par hokeju, Bufalo Sabres un Zemgu Girgensonu jau rakstīju, bet par amerikāņu futbola komandu Buffalo Bills nez vai kas no manis būs, pietiek jau, ka uzrakstīju par šo sporta veidu UB komandas izpildījumā). Un, protams, daudz nelielu veikaliņu un kafejnīcu, kā arī viesnīcas.

Nav jau noslēpums, ka rietumnieciskajai Amerikai ir tikai mazliet vairāk par 300 gadiem, Bufalo sākotnējā apbūve esot bijusi koka un no tās nekas nav saglabājies, ēkas, kas celtas 18.gadsimta beigās vai 19.gs. sākumā un vēl saglabātas ir liels lepnums šejieniešiem. Fotogalerijā būs redzami vairāki fragmenti, bet šeit ielieku arī 1 fragmentu no vēsturiski lieliski saglabātās Lafajeta viesnīcas antīki lidmašīnīgā garā ieturētā interjera – bija iespaidīgi un kopā ar mūsu gidu stāstījumu vispār superīgi.

Lepnās viesnīcas īpašniekiem ir ne vien kiča izjūta (kā augšējā bildē), bet arī humora sajūta. Lai to ilustrētu man nākas uzsākt šodienas tualešu sēriju – lūk, zemāk – foto no sieviešu tualetes: eleganti veclaicīgā stilā un ar mačo/filmaktieru lielām bildēm pie sienām. Apspriežot redzēto izrādījās, ka arī mūsu puiši nebija noturējušies un sabildējuši arī vīriešu tualeti – tur pie sienām esot krietni pikantāka stila sieviešu attēli (man gan to nav, tikai apskatīju viņu telefonos). Jā, tualetes Amerikā ir plašas un skaistas, nereti arī stilīgas (vairs neatceros vai Filharmonijas rakstā teicu, ka tur tās saucās Powder Room (var redzēt tajā fotogalerijā), arī hokeja hallē tās bija stilīgi noformētas un dažās citās fotogalerijās, kur bija krodziņi arī ir pa vārdā nenosauktai skaistai tualetes (amerikāņi gan saka Restroom un vārdu tualete var neatpazīt) priekštelpai nobildēts).

Un tagad atkal laiks mazam atjautības uzdevumam: kādēļ zemāk redzamajā bildē soliņš ir sadalīts mazos gabaliņos?

Mūsu grupiņā bija 2 versijas: a) lai vairāk cilvēku varētu apsēsties (jo cieši blakus otram svešinieki nesēžas); b) lai bezpajumtnieki nevar gulēt. Mūsu gidi mums piešķīra 0,5 punktus – mazliet taisnības esot par bezpajumtniekiem, bet patiesais iemesls – lai nevar pa tiem dragāt ar skrituļdēļiem. Negaidījām tādu versiju, bet nepiekrist nevaru, jo katru dienu redzu, ka diezgan daudz studentu uz un pa universitātes celiņiem braukā ar skrituļdēļiem (arī ar tādiem, kur vienkāršam dēlim apakšā ir motoriņš) un gan jau arī pilsētas soliņus nesmādētu.

Un kas ir šajā bildē? Tas ir mākslas darbs Bezpajumtnieks Jēzus pie vienas no baznīcām. Un kāds labs cilvēks viņam arī savus šortus piešķīris. Jā, Amerikas realitāte (un māksla) mēdz būt skarba.

Protams, ne gribu, ne varu pārstāstīt visu interesanto, ko mums gidi pastāstīja. Tā kā saulainā diena manī atraisīja fotografēšanas čaklumu, tad te ielieku saiti uz fotogaleriju, lai varat paši mazliet pa Bufalo pastaigāt, man vēl tikai par noslēguma daļu jāuzraksta. Kas bija noslēgumā? Nu, protams – jāpaēd! 🙂

Veicām gan gidu aptauju, gan pa ceļam apkārt skatījāmies, līdz tomēr izlēmām par labu vietai, kuru kāds no kolēģiem jau iepriekš bija sameklējis – alus darītavu un krodziņu Big Ditch (latviski: lielais grāvis). Vieta tiešām bija stilīga, plaša un gaiša – fotogalerijas beigās ir virkne bilžu no turienes, šeit ielieku vien bildi no, atvainojiet, ka jau atkal – tualetes interjera – jā, jā – šis attēls bija uz sienas krodziņa sieviešu tualetē.