Aizvadītās kārtējās un pie viena – oktobra pēdējās nedēļas darbdienu kopsavilkums vienā teikumā ir vienkāršs un īpaši neatšķiras no daudzām citām: viena traka mācīšanās, kādu reizīti aizejot vai aizbraucot uz veikalu kaut ko ēdamu nopirkt…

Bet vismaz nedēļas nogalē un vismaz kādu brītiņu taču ir jāpadara kaut kas cits, vai ne? Nu tad pāris mazus brītiņus arī izdevās izraut no nežēlīgā mācīšanās režīma: a) sestdienas pēcpusdienā atkal mazā bariņā ar Uber aizbraucām uzēst steikus; b) svētdien noķēru vienu saulainu stundiņu, lai izbrauktu skaisti rudenīgu aplīti (ap 13 km) ar velosipēdu, bet galvenais notikums bija sestdienas pusdienlaika amerikāņu futbola spēle starp UB un Ohaio Bowling Green Falcons komandām.

Neslēpšu, ka no amerikāņu futbola saprotu apmēram tikpat, cik ikviens no jums, taču bija skaidrs, ka Amerikā esot uz vismaz 1 spēli ir jāaiziet. Čaklākie no mūsējiem jau ir bijuši pat uz kādām 2 vai 3 spēlēm un droši vien pat sāk saprast, kas laukumā notiek, taču man iepriekš kaut kā nesanāca aiziet. Tā kā šī bija sezonas priekšpēdējā mājas spēle un laiks paliek aizvien nepateicīgāks āra sportu skatīšanai, tad nolēmu, ka, ja vien būs kaut cik ciešams laiks, ir jāiet. Prozaiskais papildu stimuls bija UB mājaslapā ieliktais paziņojums, ka pirmie 500 studenti, kas ieradīsies, saņems bezmaksas tematiskos t-kreklus – tā šeit mēdz darīt, lai būtu skatītāji, jo tās ir koledžas līmeņa, nevis lielā sporta spēles.

Ceturtdiena un piektdiena mums te bija vēsas un lietainas, arī sestdienas rīts bija tāds pats, cerību deva vien tas, ka spēle sākas 12os un laika ziņas solīja, ka ap 11iem lietus mitēšoties. Tā arī bija, silti saģērbos (ārā kādi 7 grādi, apmācies un mitrs – kā jau pēc ilgstoša lietus) un devos. Ierados 20 minūtes pirms spēles sākuma un krekliem vairs bija palikuši tikai S un XL izmēri – citi bijuši vēl nadzīgāki. Izvēlējos XL un tas nozīmē, ka kāds no manas ģimenes vīriešiem tiks pie šada krekla. Tad nu uz priekšu – uz tribīnēm. Vispār ir tā, ka normālajiem skatītājiem ir jāpērk biļetes un viņiem ir sava ieeja, studentiem sava – bez maksas, reģistrējoties lietotnē. Tā kā laiks nebija diezko jauks, skatītāju nevienā tribīnē nebija daudz, bet tas jau nekas – show must go on!

Tas show jau te laikam ir galvenais vārds. Jā, protams, notiek arī spēle, bet amerikāņu futbola īpatnība ir tā, ka sportisti laukumā skrien/cīnās pārdesmit sekundes, tad vairākas minūtes gara pauze, tad atkal tas pats… Spēlei ir 2 puslaiki ar vēl papildu pārtraukumu pa vidu… Katrā ziņā – pārtraukumu ir daudz vairāk nekā spēles minūšu – tāda specifika. Un kas notiek pārtraukumiņos un pārtraukumos? Cilvēki iet pēc ēdiena un dzēriena, skatās priekšnesumus, piedalās ātrajos konkursos, fotografējas ar talismaniem – ko nu kurš un ko nu kurā brīdī. Ir gan karsējmeitenes (dažādu veidu), gan dzīvs orķestris – iesaistīto ļaužu ir gana.

Kā tas beidzās? UB komanda zaudēja ar 44-56 (neskaidrošu punktu sistēmu, tā arī ir īpatnēja). Neko darīt – sākums nebija veiksmīgs un pēc tam nepaspēja iedzīt. Bet nu labi, neraudāsim dikti, jo tā īsti jau līdzi arī nejutām. Drusciņ pacentos un te ielieku saiti uz nelielu fotogaleriju ar bildēm gan par laukumā, gan aizkulisēs notiekošo.

Labāk īsi pastāstīšu par studentu sporta komandu nosaukumiem – tajos (parasti? – droši nezinu, jo detalizēti nepārbaudīju) ir universitātes nosaukums un kāds simbolisks dzīvnieks. UB tas, protams, ir bulls – bullis, vērsis. Amerikāņu futbolam piestāv tīri labi un sader arī ar pilsētas nosaukumu Bufalo. Tad nu mums ikdienā tie bulls attēli ir visapkārt. Šī spēle bija pret jau minētajiem vanagiem (falcons), tālāk minētā volejbola spēle – pret citas universitātes lūšiem (lūsenēm, ja gribam būt precīzi – bobcats)… – tiešām dažādi zvēri ASV universitātēs dzīvo…

Universitātei ir lieliskas sporta bāzes – gan galvenais stadions, kurā notiek gan spēles dažādos sporta veidos, gan treniņi; gan apjumta un apsildāma halle, kuras iekšpuse bija redzama amerikāņu futbola fotogalerijas beigās (tur meitenes gatavojās sestdienas vakarā gaidāmajai sieviešu parastā futbola (soccer) spēlei).

Taču cītīgi trenējas ne tikai sportisti, bet arī izklaidētāji – vienā jaukā vēl vasarīgā pēcpusdienā nejauši garām ejot citam (treniņiem paredzētam?) stadionam kļuvām par lieciniekiem orķestra un karsējmeiteņu treniņam. Pielieku vienu bildi ieskatam un tepat arī pievienoju saiti uz mazu un pamazām vēl papildināmu galeriju par sportiskām aktivitātēm, par kurām netaisu atsevišķas fotogalerijas. Tur ir arī īsiņš video no karsējmeiteņu un orķestra treniņa.

Cik pavisam ir UB atbalstītu komandu un individuālo sporta veidu nemaz nezinu, droši vien daudz. Vienā lietainā darbdienas vakarā (nu diez ko laiks nežēlo manu interesi par to, kā citi sporto) ar kolēģi aizgājām uz koledžu līmeņa sieviešu volejbola spēli. Tad nu pie viena mazliet apskatījām arī iekštelpu arēnu – tepat augstāk minētajā fotogalerijā ir dažas bildes no spēles un telpām. Te man gāja vieglāk, jo volejbolu vismaz saprotu, spēle bija sīva un UB studentes zaudēja burtiski pēdējo punktu… Bijām siltumā un kā papildu motivators lietainā vakara pastaigai, protams, atkal kalpoja – kas? – citādāks t-krekls! 🙂

Vēl universitātei ir liels sporta peldbaseins, taču tajā vēl neesmu bijusi. Ja sanāks aiziet, sabildēšu un pievienošu fotogalerijai. Daži mūsējie (par ļoti mazu samaksu) iet peldēt diezgan regulāri. Tāpat ir arī liela trenažieru zāle (arī tā studentiem ir pieejama par simbolisku samaksu). Arī tajā neesmu bijusi, jo: a) mums Rensch villu iemītniekiem ir pieejama bezmaksas trenažieru zāle un tas ir 15 minūtes tuvāk; b) man diezko nepatīk sportošana iekštelpās, pagaidām pietiek ar visu, ko daru ārā – eju (pārsvarā – ātrā tempā, parasti 45-65 km nedēļā) vai braucu ar velo. Redzēs kā būs vēlāk, kad laiks būs nejaukāks un dienas gaišā daļa sarausies pavisam īsa.

Bet nu jau pietiks, jāpaskatās gaidāmās nedēļas darbu kalendārs. Patlaban – novembra pirmajā nedēļā – tas man būs jocīgs un uzmanību prasošs, jo jūs Latvijā jau esat pārgājuši uz ziemas laiku, bet mēs to darīsim nedēļas beigās un tāpēc šonedēļ laika starpība ar Latviju būs nevis ierastās 7, bet tikai 6 stundas – tas man būs vairākas reizes jāatceras Latvijas darbus un sapulces plānojot. Kādēļ gan visi nevar laiku mainīt vienlaicīgi? Satiksmes plānotājiem šī pavisam droši ir papildu jautrība.