Author Archives: KalvesKonsultacijas

About KalvesKonsultacijas

Būt veselai un aktīvai man ir svarīgi, par to arī rakstu savās mājas lapās, jo varu palīdzēt arī citiem.

Atpakaļejošas, bet diezgan svaigas Bufalo ziņas

Kā jau ziņās – sākšu ar jaunāko. Gan Ņujorkas štatā kopumā, gan mūsu universitātē ar Covid lietām sokas diezgan labi – šādi tādi ierobežojumi un/vai prasības tiek mīkstināti. Piemēram, no 1.novembra mums vairs nav jāpilda ikdienas veselības apliecinājums – lasīju, ka tāds Latvijā pēc 15.novembra būs jāpilda tiem, kuri gribēs strādāt klātienē. Mums tas bija elektronisks – diezgan ērti saklikšķināms. Iekštelpās gan maskās staigājam joprojām. Runā, ka patlaban šeit esot diezgan augsta saslimstība ar gripu (viena priekšmeta pasniedzēja saīsināja attālināto lekciju, jo slikti jūtoties, esot tajā nedēļā 3x testēta un Covid negatīva visas reizes; arī studentu bija mazāk kā parasti… – tātad varbūt tiešām kaut kas nejauks te klejo). Tad nu nolēmu, ka, kamēr pati jūtos lieliski, ir jāizmanto UB piedāvātā iespēja bez maksas saņemt universālo gripas vakcīnu – pret 4 šeit populārākajiem veidiem. Nu tas ir izdarīts, jo slimot gan negribas nemaz!

Laimīgs cilvēks skaistā rudens dienā – 8.novembris (fonā, protams, UB ēkas)

Pēc nejauki aukstās pagājušās nedēļas, kad sagaidījām arī mazliet slapja sniega, tās nogale (sestdiena un svētdiena) bija vizuāli jaukas (saulains), bet ne ļoti siltas – ap 10 grādiem. Taču pirmdiena atnāca vispār superīga – ar plus 16 un sauli… Tad nu bija skaidrs, ka jaukais laiks starp un ap lekcijām ir maksimāli jāizmanto. Es gan izbraucu līkumiņu ar velo, gan no dienas vidus lekcijas nācu mājās ar lielo skaisto līkumu – cauri parkveidīgai apkārtnei un kārtējo reizi tīksminājos par skaistajām rudens krāsām. Esmu iesākusi (un vēl papildināšu) fotogaleriju, kuru nosaucu vienkārši – daba. Tie, kuri grib, var gan tagad, gan kaut kad vēlāk tajā ieskatīties – te ir saite no dažādiem brīžiem dažādos gadalaikos, kuri nav iekļuvuši tematiskajās fotogalerijās. Bildes ir hronoloģiskā secībā – sākas ar sākuma dienām šeit un pamazām iet uz priekšu.

Ko darīju svētdien? Pārsvarā laikam mācījos, izbraucu tikai kādu aplīti ar velo pa vidu, lai izvēdinātos. Bija skaisti, bet pavēss un vējains, labi, ka biju uzlikusi galvas lenti, kas nosedz arī ausis.

Sestdiena bija viena no tām retajām dienām, kad biju principā izlēmusi, ka nemācīšos neko un nemaz! Un tā arī varonīgi noturējos. 🙂 Dienas lielāko daļu aizņēma ļoti patīkams un interesants pasākums – ekskursija pa Bufalo pilsētas centru (ja salīdzinātu ar Rīgu, mēs dzīvojam un mācāmies apmēram Ķekavā un Bufalo es tā īsti bijusi nebiju). To saorganizēja viena mūsu grupas biedre, kurai ir pazīstams arhitektūras profesors, kurš bijis Baltijā Fulbrait programmā. Un viņš savukārt palīgā paaicināja latvieti Sandru – arhitekti pēc izglītības, bet kura māca interjera dizainu kādā no šejienes koledžām. Protams, ka bija jābūt un bija lieliski. Sapulcējāmies bariņš interesentu (2 mašīnas lai ir kā mērvienība, šoreiz tas bija Lyft, jo bija lētāks) un devāmies ceļā. Pa pilsētu, protams, staigājām kājām.

Ēka, kuru rotā pat divas (!) Brīvības statujas. Tas nekas, ka mazākas nekā Ņujorkā…

Ko redzējām un uzzinājām? Jāsāk jau laikam tomēr ar vikipēdiju: Bufalo ir otrā lielākā Ņujorkas štata pilsēta (uzminiet nu, kura ir lielākā? – vai ne tā kuras vārdā štats nosaukts? 🙂 un pēc lieluma 90-tajā vietā ASV. Pilsētā esot ap 280 tūkstošiem iedzīvotāju un kopā ar metropolitan area (tātad – arī tādām piepilsētām kā Amhērsta, kur es patlaban dzīvoju) iznākot pat 1,1 miljons. Nav slikti.

Skats uz vienu no teātru ēkām, dienā redzējām arī krietnu rindu pie ieejas pirms izrādes sākuma

Saulainajā sestdienā pilsēta izskatījās tīra, glīta un tukša. Jā, arī Bufalo notiekot tas pats, kas daudzkur (arī Rīgā), ka cilvēki no centra pārceļas dzīvot uz piepilsētu, arī lielie tirdzniecības centri ir ārpusē… Pilsētā paliek administratīvā dzīve, kultūra (teātri esot pat vairāki un labi, par Filharmoniju rakstīju jau iepriekš), 2 profesionālā sporta komandas (par hokeju, Bufalo Sabres un Zemgu Girgensonu jau rakstīju, bet par amerikāņu futbola komandu Buffalo Bills nez vai kas no manis būs, pietiek jau, ka uzrakstīju par šo sporta veidu UB komandas izpildījumā). Un, protams, daudz nelielu veikaliņu un kafejnīcu, kā arī viesnīcas.

Ieeja vienā no bankām, kas saglabājusi vēsturisko ārējo veidolu

Nav jau noslēpums, ka rietumnieciskajai Amerikai ir tikai mazliet vairāk par 300 gadiem, Bufalo sākotnējā apbūve esot bijusi koka un no tās nekas nav saglabājies, ēkas, kas celtas 18.gadsimta beigās vai 19.gs. sākumā un vēl saglabātas ir liels lepnums šejieniešiem. Fotogalerijā būs redzami vairāki fragmenti, bet šeit ielieku arī 1 fragmentu no vēsturiski lieliski saglabātās Lafajeta viesnīcas antīki lidmašīnīgā garā ieturētā interjera – bija iespaidīgi un kopā ar mūsu gidu stāstījumu vispār superīgi.

Lepnās viesnīcas īpašniekiem ir ne vien kiča izjūta (kā augšējā bildē), bet arī humora sajūta. Lai to ilustrētu man nākas uzsākt šodienas tualešu sēriju – lūk, zemāk – foto no sieviešu tualetes: eleganti veclaicīgā stilā un ar mačo/filmaktieru lielām bildēm pie sienām. Apspriežot redzēto izrādījās, ka arī mūsu puiši nebija noturējušies un sabildējuši arī vīriešu tualeti – tur pie sienām esot krietni pikantāka stila sieviešu attēli (man gan to nav, tikai apskatīju viņu telefonos). Jā, tualetes Amerikā ir plašas un skaistas, nereti arī stilīgas (vairs neatceros vai Filharmonijas rakstā teicu, ka tur tās saucās Powder Room (var redzēt tajā fotogalerijā), arī hokeja hallē tās bija stilīgi noformētas un dažās citās fotogalerijās, kur bija krodziņi arī ir pa vārdā nenosauktai skaistai tualetes (amerikāņi gan saka Restroom un vārdu tualete var neatpazīt) priekštelpai nobildēts).

Un tagad atkal laiks mazam atjautības uzdevumam: kādēļ zemāk redzamajā bildē soliņš ir sadalīts mazos gabaliņos?

Mūsu grupiņā bija 2 versijas: a) lai vairāk cilvēku varētu apsēsties (jo cieši blakus otram svešinieki nesēžas); b) lai bezpajumtnieki nevar gulēt. Mūsu gidi mums piešķīra 0,5 punktus – mazliet taisnības esot par bezpajumtniekiem, bet patiesais iemesls – lai nevar pa tiem dragāt ar skrituļdēļiem. Negaidījām tādu versiju, bet nepiekrist nevaru, jo katru dienu redzu, ka diezgan daudz studentu uz un pa universitātes celiņiem braukā ar skrituļdēļiem (arī ar tādiem, kur vienkāršam dēlim apakšā ir motoriņš) un gan jau arī pilsētas soliņus nesmādētu.

Un kas ir šajā bildē? Tas ir mākslas darbs Bezpajumtnieks Jēzus pie vienas no baznīcām. Un kāds labs cilvēks viņam arī savus šortus piešķīris. Jā, Amerikas realitāte (un māksla) mēdz būt skarba.

Protams, ne gribu, ne varu pārstāstīt visu interesanto, ko mums gidi pastāstīja. Tā kā saulainā diena manī atraisīja fotografēšanas čaklumu, tad te ielieku saiti uz fotogaleriju, lai varat paši mazliet pa Bufalo pastaigāt, man vēl tikai par noslēguma daļu jāuzraksta. Kas bija noslēgumā? Nu, protams – jāpaēd! 🙂

Daļa no mūsu grupas izvēlētajiem dzērieniem – tie izskatījās tik krāsaini, ka nevarēju nenobildēt

Veicām gan gidu aptauju, gan pa ceļam apkārt skatījāmies, līdz tomēr izlēmām par labu vietai, kuru kāds no kolēģiem jau iepriekš bija sameklējis – alus darītavu un krodziņu Big Ditch (latviski: lielais grāvis). Vieta tiešām bija stilīga, plaša un gaiša – fotogalerijas beigās ir virkne bilžu no turienes, šeit ielieku vien bildi no, atvainojiet, ka jau atkal – tualetes interjera – jā, jā – šis attēls bija uz sienas krodziņa sieviešu tualetē.

Amerikāņu futbols un citi sporti UB

Aizvadītās kārtējās un pie viena – oktobra pēdējās nedēļas darbdienu kopsavilkums vienā teikumā ir vienkāršs un īpaši neatšķiras no daudzām citām: viena traka mācīšanās, kādu reizīti aizejot vai aizbraucot uz veikalu kaut ko ēdamu nopirkt…

Bet vismaz nedēļas nogalē un vismaz kādu brītiņu taču ir jāpadara kaut kas cits, vai ne? Nu tad pāris mazus brītiņus arī izdevās izraut no nežēlīgā mācīšanās režīma: a) sestdienas pēcpusdienā atkal mazā bariņā ar Uber aizbraucām uzēst steikus; b) svētdien noķēru vienu saulainu stundiņu, lai izbrauktu skaisti rudenīgu aplīti (ap 13 km) ar velosipēdu, bet galvenais notikums bija sestdienas pusdienlaika amerikāņu futbola spēle starp UB un Ohaio Bowling Green Falcons komandām.

Spēles mirkļa attēls no UB oficiālās mājaslapas – pati, protams, tik tuvu sportistiem nebiju. 🙂

Neslēpšu, ka no amerikāņu futbola saprotu apmēram tikpat, cik ikviens no jums, taču bija skaidrs, ka Amerikā esot uz vismaz 1 spēli ir jāaiziet. Čaklākie no mūsējiem jau ir bijuši pat uz kādām 2 vai 3 spēlēm un droši vien pat sāk saprast, kas laukumā notiek, taču man iepriekš kaut kā nesanāca aiziet. Tā kā šī bija sezonas priekšpēdējā mājas spēle un laiks paliek aizvien nepateicīgāks āra sportu skatīšanai, tad nolēmu, ka, ja vien būs kaut cik ciešams laiks, ir jāiet. Prozaiskais papildu stimuls bija UB mājaslapā ieliktais paziņojums, ka pirmie 500 studenti, kas ieradīsies, saņems bezmaksas tematiskos t-kreklus – tā šeit mēdz darīt, lai būtu skatītāji, jo tās ir koledžas līmeņa, nevis lielā sporta spēles.

Mans loms – krekls un vēl daži bezmaksas suvenīrštruntiņi

Ceturtdiena un piektdiena mums te bija vēsas un lietainas, arī sestdienas rīts bija tāds pats, cerību deva vien tas, ka spēle sākas 12os un laika ziņas solīja, ka ap 11iem lietus mitēšoties. Tā arī bija, silti saģērbos (ārā kādi 7 grādi, apmācies un mitrs – kā jau pēc ilgstoša lietus) un devos. Ierados 20 minūtes pirms spēles sākuma un krekliem vairs bija palikuši tikai S un XL izmēri – citi bijuši vēl nadzīgāki. Izvēlējos XL un tas nozīmē, ka kāds no manas ģimenes vīriešiem tiks pie šada krekla. Tad nu uz priekšu – uz tribīnēm. Vispār ir tā, ka normālajiem skatītājiem ir jāpērk biļetes un viņiem ir sava ieeja, studentiem sava – bez maksas, reģistrējoties lietotnē. Tā kā laiks nebija diezko jauks, skatītāju nevienā tribīnē nebija daudz, bet tas jau nekas – show must go on!

Viens no spēles sākuma momentiem, Bufalo ir melnajos tērpos

Tas show jau te laikam ir galvenais vārds. Jā, protams, notiek arī spēle, bet amerikāņu futbola īpatnība ir tā, ka sportisti laukumā skrien/cīnās pārdesmit sekundes, tad vairākas minūtes gara pauze, tad atkal tas pats… Spēlei ir 2 puslaiki ar vēl papildu pārtraukumu pa vidu… Katrā ziņā – pārtraukumu ir daudz vairāk nekā spēles minūšu – tāda specifika. Un kas notiek pārtraukumiņos un pārtraukumos? Cilvēki iet pēc ēdiena un dzēriena, skatās priekšnesumus, piedalās ātrajos konkursos, fotografējas ar talismaniem – ko nu kurš un ko nu kurā brīdī. Ir gan karsējmeitenes (dažādu veidu), gan dzīvs orķestris – iesaistīto ļaužu ir gana.

Ieskats vienā no pārtraukumiņiem: karsējmeitenes un orķestris

Kā tas beidzās? UB komanda zaudēja ar 44-56 (neskaidrošu punktu sistēmu, tā arī ir īpatnēja). Neko darīt – sākums nebija veiksmīgs un pēc tam nepaspēja iedzīt. Bet nu labi, neraudāsim dikti, jo tā īsti jau līdzi arī nejutām. Drusciņ pacentos un te ielieku saiti uz nelielu fotogaleriju ar bildēm gan par laukumā, gan aizkulisēs notiekošo.

Labāk īsi pastāstīšu par studentu sporta komandu nosaukumiem – tajos (parasti? – droši nezinu, jo detalizēti nepārbaudīju) ir universitātes nosaukums un kāds simbolisks dzīvnieks. UB tas, protams, ir bulls – bullis, vērsis. Amerikāņu futbolam piestāv tīri labi un sader arī ar pilsētas nosaukumu Bufalo. Tad nu mums ikdienā tie bulls attēli ir visapkārt. Šī spēle bija pret jau minētajiem vanagiem (falcons), tālāk minētā volejbola spēle – pret citas universitātes lūšiem (lūsenēm, ja gribam būt precīzi – bobcats)… – tiešām dažādi zvēri ASV universitātēs dzīvo…

Bulls mums te ir visur klātesošs simbols, diez vai pārējiem tie lūši un vanagi arī? Nezinu.

Universitātei ir lieliskas sporta bāzes – gan galvenais stadions, kurā notiek gan spēles dažādos sporta veidos, gan treniņi; gan apjumta un apsildāma halle, kuras iekšpuse bija redzama amerikāņu futbola fotogalerijas beigās (tur meitenes gatavojās sestdienas vakarā gaidāmajai sieviešu parastā futbola (soccer) spēlei).

Jau senāk tapusi stadiona treniņrežīma bilde – ar stumjami/grūžamajiem trenažieriem

Taču cītīgi trenējas ne tikai sportisti, bet arī izklaidētāji – vienā jaukā vēl vasarīgā pēcpusdienā nejauši garām ejot citam (treniņiem paredzētam?) stadionam kļuvām par lieciniekiem orķestra un karsējmeiteņu treniņam. Pielieku vienu bildi ieskatam un tepat arī pievienoju saiti uz mazu un pamazām vēl papildināmu galeriju par sportiskām aktivitātēm, par kurām netaisu atsevišķas fotogalerijas. Tur ir arī īsiņš video no karsējmeiteņu un orķestra treniņa.

Fonā – viens no daudzajiem UB dzīvojamajiem kompleksiem, vēl tālāk – studiju ēkas

Cik pavisam ir UB atbalstītu komandu un individuālo sporta veidu nemaz nezinu, droši vien daudz. Vienā lietainā darbdienas vakarā (nu diez ko laiks nežēlo manu interesi par to, kā citi sporto) ar kolēģi aizgājām uz koledžu līmeņa sieviešu volejbola spēli. Tad nu pie viena mazliet apskatījām arī iekštelpu arēnu – tepat augstāk minētajā fotogalerijā ir dažas bildes no spēles un telpām. Te man gāja vieglāk, jo volejbolu vismaz saprotu, spēle bija sīva un UB studentes zaudēja burtiski pēdējo punktu… Bijām siltumā un kā papildu motivators lietainā vakara pastaigai, protams, atkal kalpoja – kas? – citādāks t-krekls! 🙂

Iesildīšanās pirms spēles, tādēļ abās pusēs studentes vēl ir melnos tērpos

Vēl universitātei ir liels sporta peldbaseins, taču tajā vēl neesmu bijusi. Ja sanāks aiziet, sabildēšu un pievienošu fotogalerijai. Daži mūsējie (par ļoti mazu samaksu) iet peldēt diezgan regulāri. Tāpat ir arī liela trenažieru zāle (arī tā studentiem ir pieejama par simbolisku samaksu). Arī tajā neesmu bijusi, jo: a) mums Rensch villu iemītniekiem ir pieejama bezmaksas trenažieru zāle un tas ir 15 minūtes tuvāk; b) man diezko nepatīk sportošana iekštelpās, pagaidām pietiek ar visu, ko daru ārā – eju (pārsvarā – ātrā tempā, parasti 45-65 km nedēļā) vai braucu ar velo. Redzēs kā būs vēlāk, kad laiks būs nejaukāks un dienas gaišā daļa sarausies pavisam īsa.

Iztulkošu: Vai Tu runā ar mūsu klientu Austrālijā? Jā, bet vienīgais ko es dzirdu ir krākšana.

Bet nu jau pietiks, jāpaskatās gaidāmās nedēļas darbu kalendārs. Patlaban – novembra pirmajā nedēļā – tas man būs jocīgs un uzmanību prasošs, jo jūs Latvijā jau esat pārgājuši uz ziemas laiku, bet mēs to darīsim nedēļas beigās un tāpēc šonedēļ laika starpība ar Latviju būs nevis ierastās 7, bet tikai 6 stundas – tas man būs vairākas reizes jāatceras Latvijas darbus un sapulces plānojot. Kādēļ gan visi nevar laiku mainīt vienlaicīgi? Satiksmes plānotājiem šī pavisam droši ir papildu jautrība.

Siguldas rudens Lorupes gravā (nu, gandrīz tā, tikai Amerikā viss ir lielāks)

Iepriekš rakstīju, ka bažās par laikapstākļu sabojāšanos, otrdienas vakarā bijām Niagārā, kur gan rudens vēl īsti atnācis nebija. Man par prieku svētdiena atnāca skaistāka nekā solīts laika ziņās un mūsu 13 cilvēku kompānija ar 2 nomātiem auto devās uz Pirkstezeru (Finger Lakes) rajonu.

Mūsu maršruts – turp braucām pa kreisajā pusē redzamo pelēko maršrutu, atpakaļ – pa zili iezīmēto.

Tas bija 2,5 stundu jeb aptuveni 230 km brauciens (uz katru pusi) brīnišķīgi saulainā svētdienas rītā ar gandrīz neticami skaistiem rudens skatiem – šeit oranžo un sarkano koku ir vairāk nekā Latvijā, tālab skats bija neierasti krāšņs – bijām trāpījuši pašā skaistākajā zelta rudens laikā un to izbaudījām visā turpbrauciena garumā (atpakaļ braucām jau pa tumsu).

Nu, apmēram šitik skaisti. Lieli plūdeni reljefa kāpumi un kritumi, no turienes analoģija ar Siguldu.

Jau kaut kad iepriekš biju pa gabalņu pamanījusi trijkrāsaini rudenīgus kokus: kad vienā kokā vienlaicīgi ir gan zaļā, gan dzeltenā, gan oranžā krāsa… Kā tas var būt? Fotogalerijā redzēsiet; izrādās, ka kļavu lapas prot rudeņoties tā, ka KATRA lapa sārtojas nevis visa, bet pa daļām. Krāšņi no attāluma un skaisti no tuvuma. Starp citu, tagad es zinu, ka koki rudenī var būt ne vien zeltaini, oranži un sarkani, bet arī rozā – lūk, pierādījums un jau atkal tā ir kļava (nekādi filtri nav izmantoti, tā tiešām ir!):

Bet atgriežamies uz brītiņu pie ezeriem. Nu kā var tik smieklīgu nosaukumu ezeriem izdomāt – Pirkstezeri? Nācās ieskatīties vikipēdijā. Izrādās, ka tajā rajonā ir pavisam 11 Pirkstezeri (protams, katram ir arī nosaukums) – tā te sauc ledāju laikos izveidojušās ieplakās (milzu gravās?) ērti iekārtojušos ezerus. Lūk, kā šis apgabals izskatās kartē:

Mūsu galamērķis bija vidū esošā Senekas ezera lejasgals.

Interesanti, ka visi ir vērsti ziemeļu-dienvidu virzienā, ar noteci uz ziemeļu pusi – tur augšā ir redzama maza Ontario ezera maliņa. Kā jau kartē redzams, ezeri ir šauri un gari – Senekas ezers ir lielākais – 61,3 km garš un platākajā vietā 5,6 km plats. Bet trakākais visiem šiem ir dziļums – lasiet uzmanīgi: vidējais dziļums 89 m, Senekas ezera dziļākā vieta – 188 m (!!!). Traki smagi tie ledāji bijuši, kas šādus izgrauzuši.

Par skaisto svētdienu būs liela fotogalerija un bildes nebūs stāstīšanas secībā, bet gan jau atpazīsiet. Mums iznāca uz mirklīti arī pie Senekas ezera pieiet (kaut arī tas nebija mūsu galvenais mērķis); ar kādu no tur esošajiem peldlīdzekļiem līkumiņu pa ezeru izmest gan nesanāca, bet izskatījās romantiski, skaisti un vareni.

Ko tad mums vajadzēja, ja dziļais ezers nebija mērķis? Mūsu čaklie izlūki bija noskaidrojuši, ka vispār šī apkārtne ir tik skaista un ar visādiem dabas un cilvēku radītiem brīnumiem tik bagāta, ka arī ar 2 dienām te būtu stipri par maz, bet mēs saņēmāmies tikai uz 1 – jāmācās. 😦

Piemēram – klimats te esot tik maigs un milzīgās lēzenās nogāzes esot tik labas vīnogu audzēšanai, ka te esot vairāk nekā 50 vīna darītavas un vairums no tām piedāvā vīna tūres. Mūsu grupā daži interesenti ir, varbūt kaut kas tiks uzkombinēts citā reizē. Bet smaidam pielieku šo pilsētiņā ieraudzīto sludinājumu/piedāvājumu:

Vīna tūre: Tavs auto, mūsu šoferis – par 42$ stundā izvizināsim pa vīna darītavām (ar degustācijām, protams). Hm, 42$ stundā nemaz nav slikta šofera alga (minimālā alga ASV ir kādi 12-15$ stundā).

Pati Vatkinsa (Watkins) ir tīri glīta un sakopta mazpilsētiņa ar ļoti daudzām baznīcām un majestātisku vidusskolu – fotogalerijā mazliet varēs redzēt. Droši vien jūs arī zināt, ka ejot vajag skatīties kur kāju liec. Īpašas bedres man Amerikas ietvēs vēl nav gadījušās, bet pa kādam interesantam atklājumam gan. Šoreiz arī: eju, skatos visapkārt, bildēju, bet reizēm arī zem kājām paskatos… Un ko vienā brīdī ieraugu? Šo:

O! Pirmā formula, ASV Grand Prix… – mājās Latvijā mani taču gaida autovīrieši, tādēļ nevaru šādas lietas nepamanīt. Nācās atkal vikipēdijā ieskatīties. Noskaidroju, ka šeit atrodas slavena autotrase (dēls, kurš brauc arī e-sacīkstēs, sacīja, ka esot interesanta trase – vairākkārt esot te virtuāli sacenties) un tieši šeit – Vatkinsas mazpilsētiņā 1948.gada 2.oktobrī esot notikušas pirmās pēckara autosacīkstes ASV – ar braukšanu pa pilsētiņas ielām (road racing) – Watkins Grand Prix. Un tā nu tas turpinās līdz pat šai dienai – dažāda formāta autosporta pasākumi, gan pa ielām, gan autotrasē – mazliet bilžu būs arī fotogalerijā (nē, ne no autorases, tajā nebijām). Un tad jau vairs nebrīnījos uz dažiem ēku ugunsmūriem sporta auto ieraugot (būs fotogalerijā).

Un kas tad mums te? Aizmugurējā karogā (un vairākos citos fotoglerijā arī) rakstīts Fuck Biden

Ar kaut ko dzīvē neapmierināti cilvēki ir visur un visus viņus vieno doma, ka vainīgs ir kāds cits…, vēlams arī kādu konkrētu uzvārdu izvēlēties. Mēs gluži nejauši trāpījāmies galvenās ielas malā brīdī, kad pa to brauca kādu 6 mašīnu pro-Trampa brauciens – autiņi un to šoferi bija skaļi, ielas malā – nekādas reakcijas. Bet nu gan dodamies uz šodienas pēdējo karti un mūsu galveno mērķi.

Augšpusē Senekas ezera lejasgals un mūsu mērķis – kreisās puses strautiņš ar Watkins Glen State Park (latviski Glen varētu būt gan grava, gan ieleja, realitātē – šaurs kanjons)

Te nu tas brīnums ir – vārdā nenosaukts strauts 3,22 km posmā plūst pa 120 m augstu/dziļu šauru kanjonu un veido 19 ūdenskritumus. Tas mums bija jāredz, jo gan gar strauta apakšu, gan pa augšējo malu vijas gājēju takas (ar daudziem pakāpieniem, mans iWatch saskaitīja 47 kāpnes – mistiskā pakāpienu mērvienība pulkstenī, bet brīžiem tiešām bija traki kāpieni).

Šī bilde – mazam priekšstatam, bet es nenoslinkoju, fotogalerijā būs daudz bilžu. Pievērsiet uzmanību cilvēkiem kreisajā pusē un uz tiltiņa – tad var labāk saprast vareno augstumu un kanjona šaurumu.

Uh, tas bija iespaidīgi, neko līdzīgu iepriekš neesmu redzējusi. Tiesa gan, viens mūsu grupas skeptiķis (kad viņam apnika mūsu sajūsmā klausīties), teica: nu, nekas sevišķs, apmēram kā Lorupes grava (no turienes virsraksta otrā daļa). 🙂

Mazmazlietiņ taisnības viņam ir: abām iet pāri tilts – Lorupei autotilts, šeit – dzelzceļa tilts, pa kuru arī mēs tikām pāri, jo turp gājām pa vienu krastu (pārsvarā pa leju), atpakaļ – pa otru un pa augšu. Jā, jā – strautam pāri tikām tur pa augšu. Un nē – ne kopā ar vilcienu, maliņā ir arī gājēju celiņš un tajā laikā neviena vilciena tuvumā nebija, bet sliedes ir spožas, tātad – mēdz būt.

Kad nu kanjona taka bija izieta, turpat pie mašīnām draudzīgi sarīkojām pikniku ar līdzpaņemtajiem gardajiem sīkumiem un ar auto devāmies izmest vēl kādu mazu līkumiņu līdz tumsai. Diez ko labi ar tiem līkumiņiem gan negāja, jo 2x mēģinājām nokļūt vēl pie kādiem ūdenskritumiem, bet tas beidzās šādi (navigācija mūs kaut kā aizveda ne tur, kur gribējām (bet droši vien tieši tur, kur likām mūs vest)):

  1. pie plūdu dambja. Tas ir Morisa kalna dambis un sausā upe labajā pusē ir tīšām – šeit kārtējā ledāju izgrauztā ieleja/grava tiek izmantota, lai lielu lietavu gadījumā uzkrātu ūdeni, to piebremzējot un nenopludinot zemāk esošās apdzīvotās vietas. Ne elektrostacijas, ne kā cita te nav. Tā teikt – katram gadījumam, un tādi gadījumi ik pa brīdim esot. Prātīgi tie amerikāņi;
  2. pie dārzeņu fermas pašapkalpošanās veikala. Tā kā jau bija svētdienas pievakare, nav brīnums, ka kastes bija patukšas, bet ķirbju vēl bija daudz, un vismaz vienu arī mūsējie nopirka (fotogalerijā vēl dažas bildes).
Pašapkalpošanās – kases aparātu redzēsiet fotogalerijā

Tad jau gan jutāmies pietiekami daudz staigājuši un redzējuši, bija īstais brīdis kopīgām vakariņām. Kad tikām mobilo sakaru zonā (ārpus pilsētām ar tām te nav tik viekārši kā Latvijā), mūsu čaklie izlūki sameklēja lielisko Lumber Yard krodziņu – nebija lēti, bet bija garšīgi un šādas atmosfēras vietā vēl nebijām bijuši. Lielisks vakara noslēgums.

Nu ko – ja jums pietika pacietības izlasīt šo visu līdz galam, tad tagad tās vajadzēs vēl vairāk, jo te ir saite uz fotogaleriju – krietni pastrādāju superīgajā svētdienā (tur ir arī mazdrusciņ Helovīna tematikas no pilsētiņā redzētā).

Niagāra – otrais piegājiens

Jau pirms devāmies šurp, no iepriekšējās grupas ļaužiem dzirdējām, ka uz Niagāras ūdenskritumiem vajag doties tik bieži, cik vien iespējams, jo tie vienmēr ir skaisti, bet tas skaistums ir mainīgs. Otra lieta – beidzot arī pie mums feinais laiciņš mainās uz rudenīgāku un lietaināku, tādēļ sākam domāt, ka jāapskata dabas objekti, kamēr vēl varam. Trešā – šīs nedēļas otrās puses laika prognoze nebija diez ko jauka, tādēļ mazs pulciņš (3) nolēmām, ka nevar velti zaudēt laiku un silti saulainajā otrdienas pēcpusdienā pēc mācībām (ap četriem pēcpusdienā) ar Uber devāmies uz Niagāru. Mērķi? Viens no mums tur vēl nebija bijis, viens – apskatījis vairāk objektu nekā es, nu un, protams, – es – vienmēr gatava kaut ko skaistu apskatīt un, ja tas vēl ar kārtīgu pastaigu apvienojams, tad vēl jo vairāk. 🙂

Lēti nebija (jo arī atpakaļ tāpat), bet tomēr mierināja doma, ka tos apmēram 70$ sadalījām uz trim. Un – kas ir galvenais – bija lieliski. Maršruts mums bija interesants: aizbraucām uz virpuļiem (tā to arī sauc: Whirlpools) – vietu zemāk par ūdenskritumiem, kur vairumā kilometru visnotaļ rāmā upe pārvēršas par rēcošu nezvēru (bez īpašiem ūdenskritumiem), kuru dzīvam šķērsot esot gandrīz neiespējami (par to tur bija visādi stāsti sarakstīti – kā dažādiem censoņiem dažādos laiks gājis).

Jā, sirreāli skaistajā bildē to upes trakumu un skaļumu redzēt nevar, bet redzat gan nereāli zilo ūdeni (tāds tas ir viscauri), gan diezgan dziļo senleju (kanjonu?) pa kuru pēc nokrišanas tālāk tek Niagāra. Mūsu maršruts bija vienkāršs – tā kā pa leju gar upi gājējiem pārvietoties nav iespējams, tad pa augšu, pa lielisku gājēju un veloceliņu gājām atpakaļ līdz ūdenskritumiem. Mazliet aizsteidzoties laikam priekšā pateikšu, ka tā nostaigājām mazliet vairāk nekā 10 km – laba pastaiga superīgā rudens pēcpusdienā! Viena mazītiņa vilšanās bija – tikām cerējuši uz jau zeltaināki oranžākiem rudens skatiem, bet viss tomēr vēl bija diezgan zaļš. Redzēs, vai sanāks vēl trešo reizi – īstajā lapu zeltā tur nokļūt.

Attēlā pa labi ir Kanāda, pa kreisi – ASV, Niagāra visā savā garumā ir abu valstu robeža

Tuvošanās ūdenskritumiem arī bija interesanti skaista – pamazām pamanot dūmus (patiesībā, protams, ūdens šļakatas) un Niagara Falls pilsētu Kanādas pusē. Starp citu, abos krastos esošās abu valstu pilsētas saucas vienādi – Niagara Falls, nav kā mums ar Valku un Valgu, kur ir vismaz minimāla atšķirība nosaukumos.

Pamazām tuvojās arī vakars (saule patlaban riet ap 18.30) un mūs sāka mākt bažas, vai līdz saulrietam/pa gaismu paspēsim te vēl nebijušajam kolēģim ūdenskritumus parādīt. Pielikām soli un paspējām. Un tad jau bija klāt tumsa, kas bija mūsu plāna otrā daļa, jo tumsā ūdenskritums tiek izgaismots. Gan jau kāds no jums ir dzirdējis, ka 2018. un 2019.gadā – uz Latvijas simtgadi un arī vēl nākamajā gadā, tas tika izgaismots Latvijas karoga krāsās (te ir saite uz rakstu ar bildīti). Ikdienā, protams, nekādu karogu nav, bet izgaismojums ir iespaidīgs. Mazliet negodīgi gan iznāk, ka ūdenskritumi atrodas ASV, bet iespaidīgāki izskatās pāri upei – no Kanādas puses, uz kuru mēs netiekam (atkal tas Covid-19 ar saviem ierobežojumiem!). Bet neko darīt – arī no šī krasta bija iespaidīgi un es teiktu, ka varbūt pat šausmīgi skaisti, jo tumsā tas viss (troksnis, varenība, gaismas) ir citādi nekā dienā.

Kārdināšanai te ielieku vienu bildīti un saiti uz krietnu fotogaleriju, jo tās pēcpusdienas un vakara skaistums bija stiprāks par manu slinkumu fotografēt. Un saldajā ēdienā galerijas beigās ir arī maziņš video no tā šausmīgā un skaļā skaistuma.

Mazā Niagāra

Vispār jau ir tā, ka šejienes apkaime ir diezgan plakana un līdz ar to ir daudz mazu ezeriņu, dīķīšu, grāvju un purvainu vietu (ne jau velti man nācās par ūdensčūskām iepriekš rakstīt). Tā teikt – visumā jauki un mīlīgi.

Vienkārši idille, vai ne? Un vēl ar gulbjiem…

Bet izskatās, ka teju katra šejienes upe, upele vai strauts, kā nelielos te sauc, tomēr pamanās no kaut kurienes nokrist – izveidot ūdenskritumu. Augstāku (kā Niagāra) vai zemāku – kā attēlā redzamais sīkulītis – kā nu kuram sanāk.

Paskatījos vikipēdijā, izrādās, ka pie visa vainīgs te bieži sastopamais kaļķakmens un tā lūzumu vietas. Neiedziļināsimies ģeoloģijā, bet šo apkārtni šķērsojot vairāki lūzumi un tādēļ ir gan ūdenskritumi, gan būvniecībā un citur ērti izmantojamais kaļķakmens. Ja pagājušajā nedēļā rakstīju par lielo pastaigu gar Ellikota strautu uz leju, tad vienā jaukā nedēļas vidus pēcpusdienā pa to pašu gājēju/veloceliņu pabraucu uz augšu ar velosipēdu. Bija jauki, bet vairāk treniņš un izkustēšanās, nekā īpaša ekskursija. Kad nu atkal pienāca nedēļas nogale, kaut kur bija jādodas. Saorganizējāmies 3 ar velosipēdiem un devāmies 10 km (uz katru pusi) braucienā uz Glena ūdenskritumu (Glenn Falls) tepat netālajā Viljamsvillā.

Vainīgais ir nu jau arī jums no maniem stāstiem zināmais Ellikota strauts, kurš te Viljamsvillā pamanās nokrist no mazliet vairāk kā 9 m augstuma. It kā jau nav dikti daudz, bet ir iespaidīgi un skaļi. Ap ūdenskritumu ir ierīkots jauks pastaigu parks, kuru arī izbaudījām.

Vispār jau bija tā, ka sestdienas rīts bija briesmīgs – tumšs, vēss un ar stipru lietu (tādēļ neaizgājām un amerikāņu futbola spēli). Bet ap pusdienlaiku kļuva mazliet gaišāks, lietus bija gandrīz pārstājis, un mēs, noticējuši laika prognozei, ka paliks tikai labāk, devāmies ceļā. Tas bija apmēram pusstundas diezgan sarežģīts brauciens, jo pa lielajām skaļajām ielām braukt ar velo nav patīkami, tad nu līkumojām caur privāto apbūvi, pa ieliņām, kuru līkumi un pēkšņā izbeigšanās patiešām veido labirintus. Bet pie viena apskatījām arī to, kā šejienieši pamazām gatavojas Helovīnam. Pielieku saiti uz Helovīna galeriju, kuru vēl pamazām papildināšu.

Apmēram šāds ir skats pie daudziem lielveikaliem

Bet ne jau tikai ūdenskritumu un ķirbjus vien redzējām. Tur kur ir ūdens un kritums, tur, protams, jābūt vai vismaz jābūt bijušām arī dzirnavām. Un Viljamsvilla nav izņēmums – jau sen, sen kādam Viljamam (uzminiet nu kā cēlies miestiņa nosaukums) ir piederējušas dzirnavas abpus ūdenskritumam – vienās malti graudi, otras darbojušās kā kokzāģētava. Līdz mūsdienām ir saglabājušās pāris ēkas no dzirnavu laikiem, ar ko vietējie ļoti lepojas.

Man jau īpaši patika sarkanās mājas 1.stāvs – tur ir uz vietas taisīta saldējuma un saldumu tirgotava. 🙂 Kaut diena nebija karsta, es, protams, bez saldējuma iztikt nevarēju. Paskatieties izkārtni un palīdziet izvēlēties…

Varat, protams, pastudēt saldējumu sarakstu, bet interesanti, ka pasūtīšana bija pie šī lodziņa, saņemšana pie cita – epidemioloģiska piesardzība, lai cilvēki nedrūzmējas. Bet man vairāk patika baltā loga stūrītī pa kreisi redzamā gandrīz tikpat baltā karšu/viedpulksteņu lasīšanas ierīce – pat maks nav jāmeklē!

Kā redzat – saldummīļiem dzīve ir grūta, jo saraksts tiešām garš. Es gāju it kā vieglāko ceļu – teicu, ka gribu kaut ko ar ķirbjiem… Uz ko saņēmu atbildi, ka nav problēmu, ir pat vairāki veidi, tad kuru man…? Izvēlējos ķirbju saldējumu ar Ziemassvētku garšu (Pumpkin Gingersnapp). Un ko otrā bumbiņā? Nu, tur kaut ko neitrālu. Kuru tieši? – Paņēmu kaut ko baltu ar riekstiem. Protams, bija supergaršīgi!!!

Veco dzirnavu otrajā stāvā dzīvo visādi mošķi – tur ir veikaliņš, kas veltīts komiksiem, to tēliem un visādiem citiem izdomātiem varoņiem – ir gan komiksu grāmatas, gan visvisādi suvenīri, protams, šobrīd ar Helovīnu akcentiem – tālāk būs saite uz fotogaleriju, tur pacentos sabildēt vairāk.

Jau iepriekš mazliet rakstīju par kapiņiem un piemiņas vietām amerikāņu gaumē, šoreiz arī vēl mazliet paturpināšu. Glīti izflīzētajās Glena parka taciņās ik pa brīdim bruģīša ķieģelīšus aizstāj dažādi piemiņas veltījumi. Nepētīju visus, bet ielieku vienu bildi ar priecīgāku vēstījumu.

Kad bijām izstaigājuši dzirnavu abus stāvus un parciņu (arī skaistās bildes no tā būs fotogalerijā), protams, sagribējās ēst. Biju jau iepriekš noskatījusi ļoti feinu krodziņu Ellikota strauta krastā, bet nebiju rezervējusi vietu… Tad nu nekā – nācās iet uz otrā upes krastā esošo. Nebija tik stilīgs, bet ēst deva un skats uz strautu bija labs. 🙂

Un ko pēc tam? Protams, atpakaļ pie velosipēdiem un braucām mājās – mācīties, ko tad citu studenti dara. Jūsu priekam pievienoju saiti uz fotogaleriju, bet kopumā jāsaka, ka bija pat vēl skaistāk, nekā bildēs.

Lielā pastaiga – ar čūsku un kapiņu stāstiņiem

Sākšu pati kā piekasīga čūska – ar jautājumu: vai tie, kuri kaut drusciņ saprot angliski, noskatījās iepriekšējam ierakstam pievienoto mazo video ar Venusu Viljamsu??? Man te Amerikā putniņi čivina, ka ne visi… No sirds iesaku vēlreiz, jo ir interesanti – viņa parāda gan cilvēcisko, gan sportisko pusi.

Bet nu labi, gan jau jūs nojaušat manas kārtējās priekšlaicīgās rakstīšanas iemeslu – atkal galīgi nav noskaņojums mācīties, kaut darbu pāri galvai. Tad nu uzrakstīšu par iepriekšējo nedēļas nogali – galvas izvēdināšanai.

Sākšu ar čūskām un bez jokiem. Mums – visām četrām Rensch villas dāmām – paveicās, jo ne mūs, bet kaimiņu puišus, atslēdzot durvis un ieejot istabā, vienā jaukā pēcpusdienā sagaidīja čūska. Nu labi, ne jau kāds briesmīgs pitons, bet tāda sīkaļa – kādus 15-20 cm gara un, kā pēc tam noskaidrojām, neesot indīga. Bet nu pārsteigums ne pa jokam.

Te tā viešņa ir un nemaz neesot gribējusi ar godu doties projām, puišiem nācies piepalīdzēt ar paplāti – rokās taču neņemsi…

Pētnieciskā darba rezultātā tika noskaidrots ne vien neindīgums, bet arī tas, ka šīs esot šeit diezgan bieži sastopamās ūdensčūskas, kas milzīgi lielas gan nemēdz būt – varbūt līdz pusmetram un cilvēkiem pāri nedara… (tikai izbiedē, protams) Nu jā – mums tepat ārā viens skaistumdīķītis ir. Bet – daļa no mūsu grupas dzīvo mājiņās pie ezera. Kā viņiem? – nodomājām. Un nepagāja ne pāris dienas (pēc vēsākām dienām atsākoties siltākām), kad viena no ezermāju iemītniecēm kaudzīti ar čūskām arī pamanīja uz kāda akmens sildoties… Labi, ka viņa jau bija morāli gatava – mūsu kaimiņi ar savu stāstu padalījās iekšējā čatā. Un tad visi atviegloti nodomājām – cik labi, ka universitātes teritorijā esošajos ezeriņos peldēties ir kategoriski aizliegts. Nebūtu diez ko labi ūdeni ar tādu (vienalga cik sīku un nekaitīgu) negaidīti satikties… Bet nu jau pietiks čūsku kādam brītiņam.

Gan darba dienas, gan brīvdienas šonedēļ pagāja principā vienādi – mācoties. Bet pie datora vien jau tīri fiziski visu laiku nosēdēt nevar, tad nu sestdien – kā jau ierasts, ar nelielu kompāniju un šoreiz kājām devāmies pusdienot steiku ēstuvē. 40 minūšu gājiens uz katru pusi, kā arī brītiņš feinas papļāpāšanas un galvas izvēdināšanas no mācībām. Un tad atpakaļ pie datora… Turpceļā arī mēreni salijām, jo kādas pēdējās 10 minūtes sirsnīgi lija. Bet nekas, ēstuvē izžuvām, mājupceļā vairs nelija un bija patīkami silts (mazliet virs 20 grādiem).

Mīlīgs un skaists rudens mums te gadījies

Svētdien siltumam pievienojās arī saulīte un bija skaidrs, ka ap dienas vidu jāiziet ārā. Tad nu kopā ar vienu kolēģi devāmies krietnā pastaigā (noieti 15 km, pavisam nedēļā – 63!). Kur gājām? Būtībā pa skaistām asfaltētām taciņām gar Ellikota strauta malu. UB atrodas apmēram šo taku vidū, tad nu tur arī sākām un devāmies līdz lejasgalam, pēc tam pa citu ceļu mājup. Ko redzējām?

Uzburiet ainiņu: skaista diena, jūs ejat pa pastaigu taku gar strautu, viss sakopts, ik pa gabaliņam ir skaistumam iestādīti kociņi… Un tad pie šiem kokiem ieraugāt iespraustas puķes vai puķupodus. Kas tie ir? Mana doma bija – nu, tur kāds ir savu mājas mīluli apglabājis. Var jau būt. Ejam tālāk – nu jau pie katra koka šie un parādās arī rotājumi, redzam, ka ir arī plāksnītes… Pieejam klāt – uz plāksnītēm cilvēku vārdi un dzimšanas/miršanas dati. Paliek tā kā neomulīgi – nu nez vai viss cilvēks arī tur ir apakšā… Spriežam, ka nevarētu būt. Varbūt urnas ar pelniem? Iespējams, bet arī jocīgi… Pie tam – Amerikas kapus gan mēs dabā, gan jūs filmās esam redzējuši – glīts mauriņš, kurā ik pa gabaliņam plāksnītes ar apglabāto cilvēku vārdiem (1 bilde ir arī šodienas mazajā fotogalerijā). Bet kas ir šis? – sk.attēlu?

Tie nav kapiņi, tās ir piemiņas vietas

Nobildēju un pirmdienā jautāju vienai no pasniedzējām. Viņa atbildēja, ka tās esot tuvu cilvēku piemiņas vietas – lai nav jāskrien uz kapiem (sazin kur nu kuram tie Amerikā ir), tad tādās vietās, kur tuvinieki bieži uzturas, zem kokiem šādas uzliekot. Dažiem ir tikai plāksnītes, dažiem veseli apstādījumi un rotājumi – kā attēlā. Galerijā ir vēl daži līdzīgie, bet ar šo bildēšanu stipri neaizrāvos – tomēr pārāk dīvaini man tas liekas. Kaut gan – tieši tik racionāli, cik racionāli amerikāņi ir – ja viņi nedēļas nogalēs nāk uz X parciņu uzcept gaļu vai pabraukāties ar velo, tad pie viena aizčāpo arī pie savējo plāksnītes…

Helovīns tuvojas! Veikalos tematiskie štruntiņi bija jau augusta beigās, kad mēs atlidojām, bet nu pamazām arī namīpašnieki uzpoš savus priekšpagalmiņus.

Tas, kas man ļoti patīk mūsu apkārtnē ir, ka ir daudz gājēju un veloceliņu. Gan vienkārši pilsētā gar ielu malām, gan parkos. Manis jau minētais Ellikota parks stiepjas vairākus kilometrus gar tāda paša nosaukuma strauta malu, reizēm šķērsojot to. Krustošanās ar lielajām ielām arī pārdomāta – celiņš iet pa strautu šķērsojošā autotilta apakšu – ērti un droši. Ne velti svētdienā tur bija pilns ar visa veida kustību cienītājiem. Vēl viena Amerikas pragmatiskā īpatnība: tā kā parks ir tievs un garš (gar strautu), tad tā abos galos ir lielas autostāvvietas – lai var uz šejieni atbraukt ar auto, tad uzvilkt skrituļslidas vai nocelt velosipēdus un aidā. Protams, ir arī tīri labas tualetes, bet mani vairāk sajūsmināja trīslīmeņu dzeramā ūdens strūklaka.

Kam domāts apakšējais līmenis? – Protams, izslāpušajiem līdzpaņemtajiem mīluļiem!

Aizgājuši līdz parka tālākajam galam, gribējām pusdienot. Vieta, kuru es biju noskatījusi iepriekš, izrādījās svētdienās slēgta (man neienāca prātā to paskatīties). Bet par laimi turpat tuvumā bija arī pa ķīniešu un japāņu ēstuvei. Izvēlējāmies otro (fotogalerijā ir vairākas bildes) un es sāku realizēt vienu no saviem slepenajiem plāniem Amerikai – mācīties ēst ar irbulīšiem, jo instruktors bija.

Protams, gāja jautri, bet bļodiņu ar supergaršīgajiem jūras velšu salātiem tukšu dabūju, dakšiņai nepieskaroties. Nākamreiz kādā līdzīga tipa ēstuvē turpināšu mācīties, jo izskatās, ka mūsu grupā ir vairāki cilvēki, kas labi prot ēst ar irbulīšiem un var man gan ar padomu, gan ar praktisku piemēru palīdzēt. Tā kā tas bija pastaigas tālākais punkts, tad pamazām devāmies atpakaļ – pa drusku citu maršrutu, kas daļēji veda arī gar golfa laukumu, kurā netrūka spēlētāju.

Vai beigās jau atkal vajag kaut ko čūskainu? Lai būtu – savā jaukajā pastaigā ar vietējām ūdensčūskām uz celiņiem satikāmies 2 reizes – vienreiz ar galīgu sīkulīti (kādi 10 cm), bet otru reizi jau bija tīri krietna. Protams, viņas aizlaidās ātrāk nekā mēs un dikti jau nesabijāmies, jo bijām morāli gatavi. Neko darīt – tāda te dzīve – čūskaina, bet nekaitīga.

Izturīgie var ieskatīties maziņā, jo bija tik skaisti, ka slinkums bildēt, lielās pastaigas fotogalerijā. Apsolu – čūsku tur tiešām nav!

Zemgus, Tims un Venusa

Vienkārši neticami – nedēļa vēl tikai knapi pāri pusei, bet es jau pieķēros rakstīšanai. Nu labi, atzīšos – iemesls ir tāds, ka gadījās pāris brīvu stundu, bet UB darbu ir tik daudz, ka ar tām nebūs līdzēts, tālab nolēmu izdarīt ko patīkamu – uzrakstīt par dažiem šīs nedēļas iespaidiem. 🙂

Pirmdien, protams, bija arī lekcijas, bet vakarā devāmies uz hokeju. Kāpēc? Tāpēc, ka NHL Buffalo Sabres komandā spēlē Zemgus Girgensons un bija skaidrs, ka vismaz uz 1 spēli ir jāaiziet. Smieklīgi gan iznāk: Latvijā neesmu klātienē bijusi ne uz hokeju, ne uz basketbolu, bet toties Amerikā gan.

Iepriekšējā Amerikas reizē ar dēlu bijām uz NBA spēli: toreiz Sietlā, kuras tuvumā mēs dzīvojām, vēl bija NBA komanda – Seattle Supersonics un tajā spēlēja tolaik vēl jauniņais Kevins Durants. Redzējām dzīvajā. Tiesa gan, 1 biļete apmēram piektajā balkonā aiz staba maksāja virs 100 dolāriem. Vīrs toreiz sacīja, ka tik stipri viņš basketbolu nemīl un līdzi neatnāca.

Šoreiz līdzīga skopuļa dilemma bija man: jā, hokejs Bufalo ir. Bet kaut cik normālas biļetes uz NHL spēlēm maksā ap 150$. Vai es mīlu hokeju tik stipri, lai ietu vairākas stundas salt hallē par šādu naudu? Pareizā atbilde ir – nē! Tad nu sapulcējāmies vairāki pragmatiskie ļauži no mūsu grupas, nopirkām biļetes cenās ap 40$ un 4.oktobra vakarā ar Uber devāmies uz pirmssezonas pārbaudes spēli starp Bufalo Sabres un Kolumbusas Blue Jackets, kuras vārtos, starp citu, mēdz būt Elvis Merzļikins. Bet nu jā – tas mēdz būt ir svarīgs. Mūsu vakarā Elvis hallē bija, bet uz ledus nebija. Tiesa gan, arī Zemgus bija uz ledus tikai mazus brītiņus un ar gūtiem vārtiem mūs neiepriecināja – acīmredzot treneris bija nolēmis iespēlēt citus puišus. Varbūt tieši tāpēc Sabres arī zaudēja, vai ne?

Iespaidi? Nebiju gaidījusi, ka hokejs ir tik ātrs, apbrīnoju gan hokejistu, gan tiesnešu ātrumu un veiklību – kā viņi vispār spēj izsekot ripai?… Pa TV tā nešķita – esmu hokeju skatījusies, un negaidīju arī, ka tas ir tik skaļš – hokejistu savstarpējā sabļaustīšanās mani pārsteidza. Bet tā jau laikam ir ne tikai hokejā vien. Vienkārši TV to parasti nedzird. 🙂

Nemocīšu jūs daudz ar hokeju, pielieku saiti uz fotogaleriju – tur ir gan halle, gan šis tas no spēles. Man pašai ļoti patika lāpstotāji – cik organizēti un ātri viņi bija, kā arī – tualešu apzīmējumi.

Un kāds tam visam sakars ar Timu? Vistiešākais. Fotogalerijas beigu bildēs ir redzami daži no mūsu kompānijas kopā ar Timu Hortonu (tas bronzīgais vīriņš). Viņš esot bijis dikti slavens kanādiešu izcelsmes NHL hokejists un pēdējais klubs, kurā viņš spēlēja, protams, bija Sabres – par to arī Bufalo viņu mīl tik stipri, ka pat pieminekli netālu no halles uzlikuši (mēs to atradām nejauši). Un Tims ir bijis tik prātīgs, ka jau karjeras laikā ir bijis viens no ātrās ēdināšanas ķēdes Tim Hortons dibinātājiem. Atverot Vikipēdiju, lai palasītos par Timu, skats ir visai komisks – pirmo reizi redzēju tādu: dzeltenais iekrāsojums abās bildītēs ir kaifīgā vieta: šī ir lapa par hokejistu Timu, ja gribat par ēstuvēm, klikšķiniet saiti. Un otrādi (labajā pusē) – šī ir lapa par ēstuvēm, ja gribat par hokejistu, klikšķiniet saiti. 🙂

Šo biznesu Tims un partneri uzsāka jau tālajā 1964.gadā un tas izrādījās tik veiksmīgs, ka ātri vien ieguva dominējošo pozīciju Kanādā un, piemēram, 2005.gadā TH ēstuvju skaits 2x pārspēja McDonalds. Ciparļauži saskaitījuši, ka 2006.g. TH bija ieguvuši 76% Kanādas ātrajās ēstuvēs tirgoto virtuļu u.tml. cepto preču un 62% no kafijas tirgus (Starbucks tobrīd bija 2.vietā ar 7%). Iespaidīgi, vai ne? Un mēs par to neko nezinājām. Tā jau ir – Kanāda ir tālu…

Ja sākotnēji Tim Hortons ēstuves bija tikai Kanādā, tad 1985.gadā tika atvērta pirmā TH ēstuve arī ASV un tā atradās – varat 1x minēt.. – protams – Bufalo! Tagad tās te ir teju uz katra stūra un laikam jau tuvākajās dienās būs jāizmēģina, jo mani vilina tematiskais helovīnu piedāvājums.

Un kāds tam visam sakars ar Venusu? Tikai hronoloģisks, jo hokeju viņa nespēlē – trešdien man bija iespēja piedalīties bezmaksas informatīvā vebinārā, kur stāstīja par tehnoloģiju attīstību un viena no viesrunātājām bija agrākā tenisiste, tagad – veiksmīga uzņēmēja Venusa Viljamsa.

Tā kā man ir iespēja te ielikt video, tad skatieties un klausieties paši, pateikšu tikai, ka ir īsi, konkrēti un interesanti, nepilnas 12 minūtes.

Nu gan viss, iešu tomēr mācīties, jo rakstīšana iestiepās garāka un tagad man ir jau nākamā pauze starp lekcijām.

(Trakā?) studentu dzīve

Ir pirmdienas rīts un atradu brītiņu, lai piesēstos un uzrakstītu, citādi ir tā, ka jau atkal viena nedēļa ir aizskrējusi un nav bijis ne laika padomāt, ne arī emuārā kaut ko ierakstīt. Ko darīju? To pašu ko visi studenti šeit – mācījos kā traka un pildīju dažādus darbus līdz pat pavēlam svētdienas vakaram.

Nu labi, nav jau tā, ka visu laiku bez pārtraukuma mācījos – pa 24 stundām diennaktī. 🙂 Vakar – svētdien – ar 1 Uber mašīnā satilpstošu kolēģu pulciņu atkal aizbraucām steiku pusdienās. Ēdienu bildes nelikšu, lai iet lampa, jo vismaz tās steiku ēstuves ko līdz šim esam apmeklējuši ir diezgan stlīgi noformētas.

Sestdien vienā mācību starplaikā ar kolēģi izgājām patālo veikalu apli – 1 apģērbu veikals (TJ Maxx), tad 5 dolāru preču veikals (superīgs! tajā iztērēju vairāk naudas nekā TJ) un tad prozaiskais Walmart, kurā par ļoti saprātīgu cenu (21 un 26 dolāri) tiku pie sava garuma Lee un Levis džinsu biksēm – studentu dienišķā apģērba. Pie tam – jau par 1 izmēru mazākām nekā iebraucot nopirktās pusgarās! Sīkums, bet patīkami. Tas lielās staigāšanas (paskatījos pagājušās nedēļas statistiku telefonā – nostaigāti vidēji 8 tūkstoši soļu jeb 6-12 km dienā), padsmit reizes skraidīts pa kāpnēm mājās… 🙂

Lai mācību nebūtu par maz, piedalījos arī 2 vieslekcijās – vienā klātienē un 1 attālināti. Piebildīšu par kreklu lietām – vispār studenti ir ļoti patriotiski un staigā visdažādākajos te nopērkamajos kreklos, hūdijos, biksēs, cepurītēs un sejas maskās ar UB simboliku. Es pagaidām turos – neko no tā neesmu pirkusi, jo šķiet dārgi. Visi mūsējie joprojām ceram sagaidīt Welcome Packs, kurās būšot arī kāds apdrukāts T-krekls (krājumi esot izrādījušies pārāk mazi, taisot papildu partiju). Bet ir arī pasākumi, kuros pie krekliem var tikt bez maksas. Manā kolekcijā patlaban ir 2 no jau iepriekš minētā Start-up week – melns un balts. Citiem, kuri čakli apmeklē dažādus sporta pasākumus (beisbols, amerikāņu futbols) ir bezmaksas krekli un citi sīkumi no tiem – ja ierodies laicīgi un/vai piedalies kādās atrakcijās tur uz vietas, var paveikties.

Bet vispār jau šo sāku rakstīt, lai būtu iemesls pielikt fotogaleriju no Studentu centra – tā ir liela trīsstāvu ēka, kurā NAV lekciju! Šeit studenti pavada laiku starp lekcijām, mācās, pļāpā, ēd līdzpaņemto vai uz vietas nopērkamo ēdienu, spēlē šo un to… Vispār šādas vietas (speciāli studentiem domātas ēkas mūsu lokācijā ir pat divas – arī Capen ēka).

Studentu centra ēka no ārpuses un stiklotā eja starp korpusiem – tādu te ir daudz, droši vien sliktā laikā arī mēs iemācīsimies tās izmantot

Pielieku saiti uz Studentu centra iekšpuses fotogaleriju. Negarantēju, ka sabildēju visus stūrīšus, bet ieskats būs. Turpat ierakstīju arī dažus komentārus par redzamo. Bet īsumā – skaisti un ērti, par visu ir padomāts.

Arī studijām domātajos korpusos un bibliotēkā, protams, ir vietas kur studentiem apmesties gan individuāli, gan grupu darbam. Tās ir ērtas, gaišas un labi iekārtotas. Padomāts arī par ikvienam tik vajadzīgajiem elektrības kontaktiem. Bezvadu internets teritorijā ir visur.

Taču arī ārpusē nav garlaicīgi – ik pa brīdim viss kas notiek. Atzīšos gan, ka studentu dzīves notikumiem īpaši nesekoju, jo slodze ir liela un dzīvojam mazliet ārpus bāzes, bet tie kolēģi, kuri dzīvo studentu pilsētiņā, saka, ka redz un dzird daudz visa kā. Man drīzāk sanāk kaut ko redzēt nejauši garām ejot (un reiz tā tiku arī pie krietna picas gabala – ko vēl studentam vajag…). Tā pirmdienā pēkšņi ārpusē bija uzstādītas atrakcijas sumo cīņām un lēkšanai milzu spilvenā. Izstāvi tik rindu un uz priekšu. Man gan pietika tikai ar fotografēšanu.

Ar to arī šo stāstu beigšu – rīta kafija krūzē jau atdzisusi. Jāizdzer līdz galam un jāmetas iekšā kārtējā trakajā studiju nedēļā!

Raibā nedēļa

Ir svētdienas vakarpuse, kad šo rakstu, bet jāatzīst, ka nedēļa bija tik raiba un tik ātri aizskrēja, ka vēl neesmu ķērusies pie nākamās nedēļas mājasdarbiem. 🙂 Ko darīju? Visvairāk, protams, mācījos un gāju uz un no universitāti (tālāk rakstīšu vienkārši UB, lai īsāk), bet par to īpaši nerakstīšu – kuram gan interesē, kā man kurā studiju kursā veicas… – pietiek ka ar kolēģiem tepat uz vietas ik pa brīdim pavaimanājam par to, kas kuram grūts… 🙂

Jo, protams, arī ārpus lekcijām ir dzīve. Pamazām sākam saņemt informāciju par dažādiem UB organizētiem pasākumiem ārpus studiju kursiem. Un viens tāds bija šonedēļ – jaunuzņēmumu nedēļa. Un man, protams, to vajadzēja maksimāli izbaudīt. Tā arī darīju.

Otrdiena sākās ar UB un Bufalo sabiedriskā transporta iepazīšanu, kā arī UB abu pārējo lokāciju īsu iepazīšanu. Atgādinu – mana pamata mītnes un studiju vieta ir North Campus (Ziemeļu bāze (man briesmīgi nepatīk tas kampuss kā šo mēdz latviskot)).

Studiju gada laikā darbdienās šādi bezmaksas autobusi kursē starp Ziemeļu un Dienvidu bāzēm ar kādu 5 minūšu intervālu. Pēc apmēram 20 minūšu brauciena ar šo ekspresi (ir arī tādi, kuriem ir pieturas, lai studenti, kuri tuvumā dzīvo var iekāpt/izkāpt) nonākam UB vēsturiskajā vietā – Dienvidu bāzē. Patlaban tur mācās pārsvarā mediķi, bet ēkas ir skaisti senatnīgas.

Viena no skaistajām UB Dienvidu bāzes vēsturiskajām ēkām

Šoreiz gan tā bija pavisam maza pietura, jo tālāk bija jādodas uz Downtown Campus jeb pilsētas bāzi – tur atradās mans otrdienas mērķis UB Biznesa inkubators. Došanās uz Bufalo centru (jo Dienvidu bāze būtu kā apmēram Ķekava, skatoties no Rīgas puses, Ziemeļu bāze – tā kā Baldone no Rīgas varbūt) visērtākā ir ar metro, kura gala stacija ir ielas otrā pusē BU autobusa galapunktam. Metro biļete maksā 2 dolārus, bet mums, dodoties uz pasākumu, tika izdalītas bezmaksas biļetes.

Lai ļoti nestieptu garumā šo stāstu, te ielieku saiti uz fotogaleriju no visiem 3 Startup-week pasākumiem, tajā ierakstīju arī nelielus komentārus. Nepacietīgie jau uzreiz var doties turp. 🙂

Drusciņ tomēr pakomentēšu. Otrdienas pasākums notika ļoti elegantajā un modernajā UB Biznesa inkubatorā, kuru nepaslinkoju sabildēt, tāpēc jau ir fotogalerija. Bet kas tur notika? Bija tikšanās ar ļoti interesantu UB absolventu – puisi, kura firma pēkšņi 8 nedēļu laikā tika pie vairākus desmitus miljonu dolāru apgrozījuma un kura bizness (ne viņa vainas pēc) sabruka pēc 14 mēnešiem… Ir intriga, vai ne?

Makss Ringelheims bija starp tiem, kuri 2015.gadā nodibināja firmu PhunkeeDuck (jā, mēs Latvijā par viņiem nedzirdējām), tad vairākām Amerikas slavenībām ierādīja hūverbordu lietošanu, tie ielika savos sociālajos tīklos bildes un tā tas panesās – miljonāri pāris nedēļu laikā… Kādēļ bizness sabruka? Jo vairākos gadījumos eksplodēja lētu ķīniešu pakaļdarinājumu baterijas un ASV aizliedza lietot hūverbordus. Viss, cauri – bizness uz dienu beidzās. Nemaz kovidu nevajadzēja. Bet tā biznesā notiek – ir reizes, kad cieš nevainīgie, jo apstākļi sakrīt neveiksmīgi. Pats Makss gan joprojām ir optimistisks un darbojas gan vairākos jaunuzņēmumos, gan konsultē citus – bija interesanti viņa pieredzē paklausīties.

Trešdienā bija plānots šīs pašas stārtapu nedēļas nākamais pasākums, taču tas man nezināmu apstākļu dēļ (varbūt par maz interesentu, jo bija iepriekš jāreģistrējas, tātad – organizatori zināja, cik ir interesentu, jo arī uz Maksa tikšanos mūsu nebija daudz). Tad nu man izpalika drusku tuvāka Dienvidu bāzes iepazīšana.

Ceturtdienā tepat pie mums bija Jauno uzņēmēju kafijas pļāpas – apmēram tā to varētu nosaukt. Pasākums ar bezmaksas kafiju un minipankūciņām (mazliet redzams tepat iepriekš pievienotajā galerijā), kur pankūciņu biznesa īpašnieks (protams, arī UB absolvents) klātienē un vēl viens cits neklātienē/Zoom pastāstīja par saviem biznesiem un visiem sanākušajiem bija iespēja neformāli papļāpāt, dalīties pieredzē un idejās…

Top minipankūciņas, darbojas pats īpašnieks

Piektdienā (arī pie mums uz vietas) bija noslēdzošais pasākums – Klientu piesaistes darbnīca. It kā jau man zināmas lietas, bet interesantā veidā pastāstītas, ar ātrām aktivitātēm iesaistot mūs visus, kā arī piemērs par to, kā no obligāta studiju kursa darba varbūt izaugs vēl viens stārtaps – bija interesanti, bet būs par garu te pārstāstīt. Plus, viena no stāstītājām bija UB bibliotēkas pārstāve, kas iedrošināja iet pie viņiem prasīt padomus dažādas speciālas un specifiskas literatūras un informācijas meklēšanai. Gan jau kādā brīdī tikšu arī līdz bibliotēkai. 🙂

Sestdienas rīts pagāja laiski rosoties pa mājām, jo pa nedēļu kārtīgi sakrājas nogurums. Pusdienās nelielā kompānijā ar Uber devāmies atkal uz vienu steiknīcu – kārtīgi jāizbauda lieliskie Amerikas steiki par sakarīgām cenām (ap 10 dolāriem par nelielu vai ap 20 par milzīgu steiku ar piedevu kalniem). Šoreiz tas bija steiks Teksasas gaumē, bet stilīgākais bija ieejas alnis ar masku – nevaru neielikt bildi, lai arī jūs varat pasmaidīt.

Tā kā alnis neēd, tad arī iekštelpās viņam jābūt maskā

Man šī reize bija vēsturiska ar pirmo šī brauciena siera kūku – nebija lēti (kādi 7 dolāri), bet gabals krietns un, galvenais – super garšīgs! Ar to labo Amerikas piegaršu, ko neprotu sakarīgi nodefinēt, bet Latvijas siera kūkām tās parasti nav.

Bet ar to vēl sestdiena nebija ne tuvu galā. Pats galvenais vēl tikai sekoja: klasiskās mūzikas koncerta apmeklējums iespaidīgi skaistajā Bufalo filharmonijā.

Iespaidīgi no ārpuses, gan iespaidīgi, gan skaisti no iekšpuses – Bufalo Filharmonija

Tā kā pasaule ir maza, vienā brīdī izrādījās, ka vienam no mūsu grupas māsīca (vai apmēram tā) spēlē vijoli Bufalo Filharmonijas orķestrī un dažreiz var dabūt bezmaksas biļetes uz koncertiem. Vēl vairāk – tika piedāvāts tā teikt pilns serviss: mūs no mājām paņem, aizved, noskatāmies koncertu un atved atpakaļ. Vai no tāda piedāvājuma var atteikties? Protams, nevar.

Kartē redzams, ka lielu daļu ceļa braucām gar Niagāras krastu (ūdenskritums ir uz otru pusi, nav kartē) un tā līnija, kas iet upei pa vidu ir robeža ar Kanādu

Sēžu tagad un domāju – lieliskā Inga (tā sauca mūsu labo feju), speciāli brauca mums pakaļ (laikam kādas 20 minūtes ceļā), tad pusstundu braucām un papļāpājām, tad viņai bija darbs – jānospēlē koncerts (tas bija lielisks ar vairākkārtējām stāvovācijām), tad viņa mūs atveda mājās un tikai tad pati devās uz mājām… Patīkami, ka kāds ir tik jauks un atsaucīgs, jo no mūsu 4 cilvēku kompānijas viņa pazina tikai vienu, ar ko bija klātienē tikusies pirms kādiem 20 gadiem…

Filharmonijas skaistumu un citas bildes no koncerta var aplūkot fotogalerijā no šīs saites, ierakstīju arī mazliet komentāru turpat. Bet nevaru neuzrakstīt vēl vienu jaukumiņu. Tā kā bijām ieradušies savlaicīgi – mazliet vairāk kā pusstundu pirms sākuma, visu izstaigājām un iegājām arī kafejnīcā. Tur ir lieli apaļi galdi un pie visiem kāds jau sēdēja – bija jāpiebiedrojas kādai kompānijai. Mēs nejauši izvēlējāmies padzīvojušu pāri, kas, protams, mūs laipni akceptēja. Papļāpājām, izrādījās, ka viņi ir no Itālijas, runā itāliski un spāniski (neskaitot ideālu angļu valodu) – bet mēs neviens šīs valodas nepārvaldām… Ieskatoties pamanījām, ka kundze ir apģērbusies nu gluži Latvijas karoga krāsās. Protams, pasacījām to viņai arī. Tad arī kungs novilka džemperi un izrādījās, ka viņš arī ir visai līdzīgos toņos. Tad nu kopēja fotografēšanās bija pilnīgi obligāta un bildē izskatās, ka kunga džemperis pat ir precīzākās krāsās (dabā bija otrādi). Lai tiek jums arī šī bilde! – uz to skatoties smaidu joprojām, tik jauki bija.

Tā nu sestdiena beidzās krietni vēlu (koncerts sākās tikai 19.30). Svētdienas rīts arī bija laisks, apdarīju šādus tādus Latvijas darbus, kas bija iekrājušies un tad ap pusdienlaiku kopā ar vienu no kolēģēm ar Uber devāmies iepazīties ar Galeria Walden – kaut ko līdzīgu mūsu Spicei vai Alfai. Konkrētais mūsu mērķis bija Apple veikals – kolēģe šo to nopirka (mums ir studentu atlaides!), mans uzdevums bija samainīt nestrādājošu pārveidotāju, kas arī veiksmīg izdevās. Protams, iemetām aci vēl dažos turienes veikalos, bet ne ļoti ilgi un pamatīgi. Kad atgriezāmies bija jau ap pieciem un paēdusi sēdos rakstīt šo. Nu gan jābeidz un jāķeras pie mācību lietām – līdz pirmdienai vairs maz stundu atlicis…

Droši vien arī turpmāk biežāk kā reizi nedēļā uzrakstīt nesanāks, bet vismaz pie tāda grafika centīšos turēties.

Ko es daru, kad nemācos?

Jau esmu rakstījusi, ka, lai arī man patīk mācīties, īsti nebiju gatava, ka slodze šeit būs tik liela. Pagaidām ir tā, ka uzdotie darbi nav tik grūti, cik laikietilpīgi, jo ĻOTI daudz ir jālasa, klāt vēl kaudze ar patstāvīgajiem nododamajiem darbiem, pamazām sarodas arī grupu darbi, semestra vidū un beigās vēl būs arī kaudze ar dažādiem projektiem jānodod… Izskatās, ka pirmais nosacījums te ir un būs precīza plānošana un grafiks ar darāmo un nododamo darbu datumiem. Jo par kavētiem darbiem vērtējums ir vai nu nulle (vairumā priekšmetu) jeb samazināts uz pusi (dažos kursos). Skarbi. Mazais mierinājums – tā te ir mums visiem, kaut laiks ārā joprojām superīgs (virs +20 grādiem) un arī Ameriku apskatīt gribas…

Brīdis studiju kursā, kur grupā esam 18 no Latvijas un 6 vietējie studenti (vietējie īsti nav tikuši kadrā)

Bet nu labi, kaut kam jau laiciņš atrodas. Universitāte piedāvā diezgan daudz maksas un bezmaksas iespēju aktīvai atpūtai un sportam. Es pagaidām esmu izmantojusi tikai vienu – bezmaksas kajaku braucienu vietējā ezerā. Tas ir iespējams 3x nedēļā pēcpusdienās, vienā reizē sapulcējāmies maza grupiņa un izbaudījām lielisku pēcpusdienu. Patika ļoti, bet uz atkārtojumu vēl neesmu saņēmusies arī tādēļ, ka uz katru pusi 20 minūšu gājiens.

Aizmugurējais dzeltenais airis ir manējais, bet pati esmu noslēpusies aiz saules brillēm un obligātās vestes

Tā kā mūsu – 4 dāmu – rīcībā ir 1 no iepriekšējās grupas mantotais velosipēds, tad ik pa brīdim var izbraukt līkumiņu ar to. Vispraktiskākie man patlaban šķiet braucieni uz veikalu – ar kājām jāiet 20-35 minūtes uz katru pusi, ar velo ir daudz ātrāk. Dažreiz aizņemamies otru velo no kaimiņpuišiem (mūsu grupas, kas dzīvo blakus durvīs) un tad kaut kur var aizbraukt divatā. Reiz aizbraucām 10 km (uz katru pusi) iedzert labu kafiju. Jā, šeit joprojām laba kafija ir jāpameklē. Bet brauciens bija skaists, jo pa parku un kanāla malu. Patīkami, ka mūsu apkārtnē ir daudz gājēju/veloceliņu pa kuriem iet/braukt.

Ko veikalos? Protams, viens virziens ir nepārtika – speciāli atbraucu šurp ar minimālu apģērba un apavu daudzumu un no tiem daļa ir tādi, ko atpakaļ uz Latviju nevedīšu. Tad nu pamazām atjaunoju krājumus.

Vakardienas rezultāti pēc Nodrdstorm Rack apmeklējuma

Neesmu cilvēks, kam patīk dzīvoties pa veikaliem, drīzāk to uztveru, kā darbu – vajag! Ar lielu prieku atklāju, ka mums tuvumā ir viens no jau iepriekš Amerikā pamanītajiem maniem mīļajiem veikaliem – Nordstrom Rack – kvalitatīvu padārgu apģērbu tirgotāja outlets. Šobrīd tas ir mans favorīts gan fiziskās iepirkšanās ziņā (uh, kas par laikošanu bija, jo mugurā izmēģināju vismaz 3x vairāk visa kā, nekā redzams etiķešu bildē), gan arī iepērkoties viņu internetveikalā. Jo lieliska ir ASV prakse – ja es internetveikalā nopērku kaut ko, kas nepatīk vai neder, var bez problēmām atdot vai nosūtīt atpakaļ un saņemt naudu. Man 1 reizi tā jau bija – internetā Nordstrom Rack nopirku džemperi, bet izrādījās, ka tas galīgi neder, kopā ar pavadzīmi to aiznesu uz fizisko veikalu, paņēma atpakaļ un momentā naudu atskaitīja atpakaļ uz karti. Ērti! Cenas, ja labi pameklē (arī tas ir darbiņš, pats no sevis nekas izdevīgs virsū neskrien), ir superīgas.

Vēl viena lieta, ko esam vairākas reizes izmantojušas ir Pick-up pakalpojums – vajadzīgo preci atrodam internetveikalā, kura fiziskais veikals ir mūsu tuvumā. Internetveikalā tad arī redzams, vai prece ir uz vietas. Ja ir, tad pasūtu un samaksāju internetā, pēc mazāk kā stundas saņemu paziņojumu, ka pasūtījums gatavs un ar velo braucu pakaļ. Nav jāklīst pa milzīgo veikalu.

Mūziku stereo formātā šādi klausīties nesanāks, bet sanāksmēm un lekcijām ļoti ērti.

Šādi par 20$ sev nopirku attēlā redzamo vienausīti – austiņu ar mikrofonu, kas ir ļoti ērta sanāksmēm un lekcijām, jo no Latvijas tās līdzi paņēmusi nebiju, bet skatoties lekciju video un visu ko tādu, ir ērtāk, ja neskan pa visu istabu.

Kā tas notiek? E-pastā saņemu kodu, veikalā durvju tuvumā ir preču izsniegšanas vieta, tur telefonā uzrādu un gatavs! Ļoti ērti, šādi kolēģēm atgādāju arī Logitech datorpeles par 12$ un vēl dažus sīkumus, tā pati tiekot pie maza patīkama velo treniņa jaukā laikā.

Ārpus mājām patlaban ēdu reti (vidēji iznāk, ka reizi nedēļā, brīvdienās), pārtiku nopirkt lielveikalā un sagatavot pašai, protams, ir daudz lētāk. Par pārtikas veikaliem uzrakstīšu citreiz.

Ātrais atjautības uzdevums: kas redzams attēlā?

Vakar/sestdien ar vienu no kolēģēm devāmies jau pieminētajā iepirkšanās darbā uz Nordstrom Rack un pēc tā turpat tuvumā arī paēdām pusdienas – Outback Steakhouse.

No ārpuses izskatās pieticīgi (mēs tur nebijām tumsā, bilde ir no interneta), bet iekšā bija omulīgi un garšīgi. Un iepriekšējā attēlā redzamais ir mūsu uzkoda un turienes firmas lepnums – ziedošais sīpols. Jā, jā, tas ir kaut kā maģiski sagriezts un fritēts milzu sīpols. Tiem, kas no sīpoliem nebaidās, noteikti garšotu – mums arī.

Tas lielais ir krāsnī ar mizu cepts kartupelis, aizdarīts ar krējuma-majonēzes maisījumu. Steikiņš pa vidu. Ļoti garšīgi un apēdams izmērs (ir pieejami arī tādi steika gabali, ka pat puišiem iet grūti vai atlikums uz mājām lidzi jāņem).

Šeit, tāpat kā iepriekšējā ēstuvē, kurā biju Niagārā, ēdiena cenā ir iekļautas arī 2 veidu piedevas – kartupeļveidīgie un salāti, kur no neliela sarakstiņa var izvēlēties, ko grib. Attēlā ir mana vakardienas izvēle, klāt paņēmu milzu glāzi ar paštaisītu zemeņu limonādi (ar ledu, to te laikam pievieno visam). Par pusdienām samaksāju 21,73$. Pusdienām sekoja veselībai tik derīgais 4,5 km gājiens atpakaļ uz mājām. 🙂

Protams, ēdot kaut kur ārpusē, ir jādod arī dzeramnauda. To var darīt skaidrā naudā, vai arī atnestajā sākotnējā rēķinā speciālā rindiņā ar roku ierakstot vēlamo summu – tad to pieskaitīs rēķinam un tā var samaksāt ar karti. Priekš tiem, kuriem ir problēmas ar rēķināšanu, ir speciāls stabiņš, kur dažādas vēlamo procentu summas jau sarēķinātas… 🙂 Mēs tik slinki neesam, paši sarēķinām un kaut ko noapaļotu ap 10% vai mazliet vairāk parasti atstājam.