Author Archives: KalvesKonsultacijas

About KalvesKonsultacijas

Būt veselai un aktīvai man ir svarīgi, par to arī rakstu savās mājas lapās, jo varu palīdzēt arī citiem.

Kā Jēnai 16.gs.paveicās

     Diez kāda būtu pasaule vai vismaz Eiropa, ja nebūtu bijis Mārtiņa Lutera aizsāktās baznīcas reformācijas. Jēna pavisam noteikti būtu citāda, iespējams – mazs un nevienam nezināms miestiņš, kā tas bija līdz 16.gs.vidum. IMG_2790Tolaik 2 šķietami nesaistīti notikumi sakrita Jēnai veiksmīgā kombinācijā. Pirmās bija reformācijas sekas – pārejot uz luterticību, darbību tagadējās Vācijas teritorijā pārtrauca vairums mūku ordeņu un klosteru, jo tie vairāk raksturīgi katoļticībai. Un to plašās un pamatīgās ēkas palika tukšas.
      Arī otrs notikums bija īpatnējs: Veimāra jau sāka attīstīties kā gara gaismas centrs, balstoties arī uz hercogistes teritorijā esošo Vitenbergas universitāti. Bet 1547.gadā, viena no starphercogistu kariņiem laikā, tā teritorija tika Veimāras hercogistei atņemta.
     Valdnieks mazliet paskuma, bet Vitenbergu atkarot nemetās. Arī tādēļ, ka līdz viņam atnāca ziņa, ka netālajā Jēnas ciemā tukšs stāv plašais un pamatīgi būvētais bijušais dominikāņu klosteris… Bildē redzamajā maketā varam gūt priekšstatu par to.
IMG_2783     Un tā 1558.gadā Jēna tika pie universitātes. Sākumā gan visi, kam nav bijis slinkums, smējušies, ka tādā nekurienē nekas no universitātes nevar sanākt, bet hercogs palicis pie sava un universitāti atbalstījis.
     Zīmīgi arī, ka šī bijusi pirmā universitāte Vācijā, kuras pirmais rektors ir bijis nevis teologs (jo vispār jau agrāk universitātes parasti ar teoloģiju sākušās), bet mediķis un līdz ar to gan pamatīgi attīstīts medicīnas virziens, gan klāt nākušas arī brīvu domu līdzi nesošās jurispudence un filozofija, ne tikai ierastā teoloģija. Sākotnēji filozofijas fakultātē mācījušies arī matemātiķi un fiziķi, jo tie jau tādi filozofijas paveidi vien esot… 🙂 Un, iespējams, ka hercoga lēmums par jaunas universitātes izveidi ir bijis pareizs, jo iedibināt jaunu, no vecās atšķirīgu kārtību un veicināt brīvāku domu ir vieglāk jaunbūvē, nekā jau iestrādājušos teoloģijas augstskolu pārveidot.
     Nepagāja ilgs laiks, kad fiziķi un citi dabaszinātnēs ieinteresētie tika pie savas fakultātes, jo vairāki no Veimāras hercogiem, kā arī viņu ilggadējais padomnieks Gēte bija aizrautīgi dabas pētnieki. Tas mums noderēs nākamajam stāstam, pagaidām lai paliek.
      Jēnas universitātes spožākais periods tiek saistīts ar 18.—19.gadsimtu, kad tajā darbojās filozofi Fihte, Hēgelis un Šellings, kā arī rakstnieki Šlēgels, Šillers. Šobrīd F.Šillera Jēnas universitātē ir 10 fakultātes, ap 20 tūkstošiem studentu, virs 6 tūkstošiem darbinieku, plus vēl ap 5 tūkstošiem studentu Tehniskajā augstskolā, tāpat universitātei pieder vairāki simti ēku Jēnā un tās apkaimē… – šī ir īstena studentu pilsēta jau gadsimtiem.
IMG_2936     Interesanta ir Jēnā jau kādus 200 gadus koptā tradīcija, pie ēkām, kurās dzīvojuši universitātei būtiski ļaudis, likt piemiņas plāksnes – daļa ēku fasāžu ir krietni raibas (galerijā varēs redzēt vēl).
     Ieskatījos vikipēdijas latviskajā  variantā, tur nosaukti šādi ar Jēnas universitāti saistīti Latvijai svarīgie vīri:
– Jans Kornārijs (ap 1500—1558), ārsts un valodnieks, antīko grieķu medicīnisko tekstu tulkotājs,
– Gothards Frīdrihs Stenders jeb Vecais Stenders (1714—1796), luterāņu mācītājs un izgudrotājs,
– Johans Georgs Švarcs (1751—1784), izglītības darbinieks un brīvmūrnieks,
– Dāvids Hieronīms Grindelis (1776—1836), latviešu izcelsmes aptiekārs, botāniķis, ķīmiķis, ārsts un izdevējs,
– Alberts Holanders (1796—1868), pedagogs, Bērzaines ģimnāzijas dibinātājs,
– Heinrihs Georgs fon Janaus (1789—1869), luterāņu mācītājs, literāts,
– Vladimirs Kovaļevskis (1842—1883), evolucionārās paleontoloģijas pamatlicējs,
– Pēteris Zālīte (1864—1939), latviešu filozofs un publicists.
IMG_2879
     Taču ir vēl arī virkne baltvāciešu, kas vai nu nav tik slaveni kļuvuši, vai otrādi – universitātē nav studējuši, bet ir Jēnu apmeklējuši, lai turienes intensīvajā gara gaismā iedvesmotos un spēku smeltos (piemēram, manis iepriekš pieminētais Garlībs Merķelis).
     Un ar to brīvdomību un gara gaismu tiešām ir bijis nopietni: 16.-18.gs. Jēna un Leipciga bija slavenas arī ar lielo izdevniecību skaitu (Jēnā kādu brīdi bijušas pat vairāk kā 10!) un to īpašnieku brīvo garu – te varēja izdot grāmatas, kuras nekur citur Eiropā nodrukātas nebūtu. Arī Merķelis Latviešus drukāja Leipcigā.
     Bet man ļoti patika uz kādas ēkas ugunsmūra reālistiski uzzīmētie logi ar grāmatnīcas reklāmu un grāmatu muguriņām lejasdaļā, tāpēc pielieku bildi.
IMG_2855     Tikai viena no ēkām savulaik ir speciāli projektēta kā universitāte. To darīt uzticēts slavenam baznīcu un teātru arhitektam, tad nu monumentālā ēka šo abu krustojumu arī atgādina. Tā projektēta 2 tūkstošiem studentu, bet, kamēr to būvēja, studentu skaits palielinājās līdz 4… Un tā visu laiku – universitātes popularitāte skrien pa priekšu ēku iespējām. Arī tagad gandrīz pabeigts esot jauns klīniku komplekss mediķiem…
     Ar gidu izstaigājot pilsētas vēsturisko centru, teju katra otrā ēka bija vai nu ar slavenu tās darbinieku vai studentu vārdiem, vai ar plāksnīti, kāda fakultāte vai kas būtisks tajā atradies. Ik pa brīdim arī ir pieminekļi dažādām slavenībām, kas ar universitāti saistītas. Es apmulsu, pie vienas bistes izlasot, ka šis vīrs bijis students – kādu pusotru gadu. Un kas no tā? Izrādās, tas ir ļoti slavens vācu tautiskā laikmeta dzejnieks, kurš universitāti pabeidzis nav, bet toties dzejā ir dikti slavējis Veimārā lieliski pavadīto laiku…
     Nu jā, studentu dzīve jau laikam vienmēr bijusi puslīdz vienāda (iepriekš jau rakstīju arī par Gētes vētru un dziņu gadiem Leipcigā)… Tādēļ universitātē jau no pirmsākumiem klostera teritorijā viena neliela ēka bijusi atvēlēta… – studentu karcerim.
IMG_2792     Līdz mūsdienām saglabāta 1 telpa ar autentisku iekārtojumu un oriģinālajiem garlaicības mākto studentu sienu zīmējumiem. Mūsdienās tajā tiek nodrošināts īpašs klimats un apmeklētāji var pa logu vai bildēs ieskatīties, bet dikti jau nu noturīgi tie brūnīgās krāsas zīmējumi. Gids teica, ka tie esot veidoti ar karcerī pieejamajiem izejmateriāliem: tinti, kas atjaukta ar vīnu, urīnu un ekskrementiem tādās proporcijās, kādas nu katram māksliniekam bijušas pieejamas.
IMG_2802     Pilsētā ir skulptūra, kas ataino laimīgu studentu un viņa ļaunāko ienaidnieku. Gids arī mums paskaidroja, ka alus jau esot labs, tikai tas mucassātans, kas mēdzot līdzi alum laukā izlīst galīgi neesot labs…
     Vispār, man par prieku, šajā ekskursijā bija diezgan daudz vienkāršu jociņu, bez tikai vāciešiem saprotamiem zemtekstiem. Jo šādus, kā nupat uzrakstītais, ko var diezgan tieši iztulkot, es saprotu.
     No vienas puses, studenti un mācībspēki ir labi klienti dažādiem biznesiem, jo viņi te ierodas uz vairākiem gadiem, grib gan ēst, gan gulēt, gan izpriecas… No otras, studenti un arī pasniedzēji kādā 17.gadsimta brīdī tik labi iepraktizējušies ar akadēmisko brīvību aizsegties, ka nedēļas nogales brīvdienās pa pilsētu vazājušies naktsveļā. To nu ne tik brīvdomīgie pilsētnieki paciest nav spējuši un sūdzējušies hercogam. Diez vai vēl kaut kur valdnieks ir izdevis speciālu rīkojumu ar kuru aizliegts uz ielas parādīties naktsveļā. Bet par Jēnu tāds ir ticis izdots. 🙂
IMG_2848     Gids mūs apstādināja arī pie filozofijas profesora Frīsa bistes. Nē, arī mūsu grupas vācieši viņu nezināja. Gids izstāstīja ar ko šis kungs iegājis vēsturē. Ja kāds vēl atceras, ka Kārlim Marksam bija doktora grāds, tad varu piebilst, ka tas ir iegūts Jēnas Universitātē. Markss gan Jēnā ne reizi neesot bijis – studējis kā eksterns, tikai savu disertāciju atsūtījis. Un profesors Frīss to esot atzinis par labu esam…
     Vai tas bija pareizs lēmums – kas to zina, bet, ja Marksam nebūtu doktora grāda, varbūt vēsture (arī Latvijas) būtu citāda…
IMG_2964     Ko varu teikt par pilsētu? Izstaigāju tikai pašu centru. Nekad iepriekš nebiju redzējusi smilškasti uz galvenās tūristu ielas. Bet tai bija piekrišana. 🙂
     Jēnas centrs ir skaists, bet robains – ar pēckara ēkām un brīviem laukumiem. Jaunās ēkas tīri labi iederas – vai nu tās ir ļoti stingrās klasiskās līnijās ieturētās 50.-60.gadu būves, vai omulīgākas jaunās.
     Neskaitot senos baznīcu torņu, Jēnā ir 2 nesenākas augstceltnes: 30.gados būvētās Ceisa (Zeiss) rūpnīcas torņveidīgā ēka un 70.gados tai pretī liktais zilos stiklos mirdzošais apaļais tornis.
IMG_2868     Kādu laiku tajā atradusies universitāte, bet pēc Vācijas apvienošanās tornis privatizēts un tagad tur ir veikali, biroji, sporta klubs un kas tik vēl ne.
     Augšā esot skatu platforma un restorāns, bet man nebija laika turp doties.
     Kad pēc nākamā stāsta ielikšu fotogaleriju, tās beigu daļā būs 2 bildes no ļoti dīvaina ēku kvartāla, kas nodala vecpilsētu no  dzelzceļa stacijas. Tā arī nesaprotu, ko lai par to saku.

Svētdiena Jēnā – abi gali

Iepriekšējā darba nedēļa pagāja bez īpašiem jaunumiem, sestdien kārtīgi slinkoju un uztaisīju nelielu iepirkšanās tūri vietējā tirdzniecības centrā, jo patlaban ir lielās vasaras sezonas izpārdošanas. Bet tas nu tā. Varētu teikt, ka krāju spēkus svētdienai un tā izdevās lieliska.

IMG_2868Jau par Veimāru rakstot pieminēju, ka arī došanās uz Jēnu ir gandrīz neizbēgama – tā ir gan Vācijas, gan Latvijas kultūrai un apgaismībai svarīga vieta, kuru man gribas redzēt. Kartē pa gaisa līniju nepavisam nav tālu – kādi trīsdesmit vai četrdesmit kilometri. Tiesa gan, tik taisnu ceļu nav, GoogleMaps rāda, ka ar auto būtu 64 km. Ar vilcienu jābrauc vairāk kā stunda, pārsēžoties Erfurtē un cauri Veimārai, un starp vilcieniem šoreiz uz katru pusi bija apmēram pusstunda, kas kopējo laiku vēl pagarināja. Arī vilciena biļete iznāca dārga – 23 eiro par turp un atpakaļ ceļu.

Bet neko darīt, gribēju aizbraukt un tagad, kad esmu atpakaļ, saku – viss ir relatīvs, sasummējot ieguvumus un veiksmes, biļete nešķiet dikti dārga – pavisam kopā iztērēju zem 60 eiro (pamazām izstāstīšu par ko), bet bija to vērts!

Atkal jau izskatās, ka 1 dienas iespaidu būs diezgan kādiem 3 stāstiem, tālab šonedēļ centīšos rakstīt katru otro dienu, lai līdz nedēļas beigām tieku galā. 🙂 Šoreiz tiešām būs stāsts par manas svētdienas abiem galiem, kam sekos 2 vidus gabali.

IMG_2817Bet sākšu ar drusku miglainās bildes komentāru. Kad kopā ar gidu bijām uzkāpuši Jāņa tornī un skatījāmies uz leju, viņš, neko īpašu nedomādams, norādīja uz to puļķīti, kas redzams tālās augstākās virsotnes galā – tur esot Leihtenbergas pils.

Mjā… Mazliet vienkāršojot es teiktu ka, uz Kālu un Leihtenbergu es braucu no Arnštates pa labi, uz Jēnu – pa kreisi, bet izrādās – tepat vien esam… Un tā jau arī ir – abas šīs vietas nav ne tālu viena no otras, ne no Arnštates, bet ar vilcienu vienkāršā veidā uz tām nokļūt nevar, krietns līkums jāizmet. Trijstūru valodā runājot, pa tiešo būtu viena mala, bet ar vilcienu – divas nepieciešamas.

IMG_2773.jpgJēna atrodas unikālā vietā – 7 ieleju krustpunktā un tālab nav brīnums, ka pirmās ziņas par to kā par apdzīvotu vietu ir jau no 11.gadsimta. Vecais Rātsnams (ēka ar diviem sarkanajiem jumtiem un torni pa vidu), protams, atrodas tirgus laukuma malā un būtībā ir 14.gs. ēka, kas joprojām tiek izmantota.

Un, kā redzat, tirgus laukumā kūsā dzīvība. Jā, trīs dienas nedēļā šeit esot parastais tirgus, bet reizēm nedēļas nogalēs to izspiežot kādi tematiskie. Man trāpījās Podu tirgus, kurā mazie ražotāji piedāvāja savus izstrādājumus: pārsvarā visvisādu keramiku, bija arī pa kādam porcelāna meistaram  (sabildēju kārtīgi, būs galerija, bet noturējos varonīgi un neko nepirku). Diena bija jauka un cilvēku daudz.

IMG_2916Šodien pielieku vienu bildīti – ar gredzenu turētājiem un pudeļu korķiem. Tik nenopietnu tirgotāju gan nebija daudz, izteikti dominēja trauki. 🙂 Par laimi, dārza rūķu nebija – ja nu es ko nevaru ciest, tad tie ir šie, manuprāt, šaušalīgi bezgaumīgie izstrādājumi, kas šejienes dārzos ir redzami biežāk nekā man gribētos.

Ilgus gadsimtus Jēna bija maza – ar pāris simtiem, tad dažiem tūkstošiem iedzīvotāju, bet tagad te dzīvo kādi 105 tūkstoši un iedzīvotāju skaits turpina augt. Vidējais vecums toties samazinās un esot kādi 46 gadi – viens no zemākajiem Vācijā. Jā, Jēna ir bagāta un plaukstoša pilsēta, nākamajos stāstos uzrakstīšu kādēļ.

2.pasaules kara beigās Jēnas centrs tika stipri bombardēts un tikai nedaudzas ēkas palika neskartas, bet Rātsnams lepni un laimīgi to skaitā. Tādēļ pilsētas centrā joprojām ir gan tukšas vietas, gan dažnedažādas pēckara laiku celtnes.

IMG_2777Piemēram, šajā bildē redzams ekstravagantais Tūristu info centra iespraudums turpat Rātslaukumā – pretī Rātsnamam. Info centra iekšpuse ir interesanta – modernais stiklainums labi apvienots ar senas ēkas fasādi un vecajām sijām (būs galerijā).

Internetā jau biju izlasījusi, ka svētdienās 11os ir publiskās gida vadītās ekskursijas un uz to laiku arī biju klāt. Par ekskursiju samaksātie 4 eiro laikam ir vieni no visekskluzīvāk un veiksmīgāk iztērētajiem, jo sevišķi tādēļ, ka cena tik zema. Gids bija lielisks, pa pilsētu staigājām mazliet vairāk kā 2 stundas un viņa atslēgu bunte mums atslēdza vairākas brīvajiem tūristiem nepieejamas vietas.

IMG_2804Piemēram – uzkāpām jau pieminētajā Jāņa tornī un aizgājām pa mūrim piebūvētu galeriju (to gan šajā bildē neredz, jo ir otrā pusē, bet galerijā būs) uz Pulvertorni, lejā stāvošo kāru skatienu pavadīti.

Tornis nav augsts, bet ir uzbūvēts slīpumā, tālab skats uz visām septiņām ielejām un pilsētu paveras lielisks. Vispār vēl esot iespējams uz Jēnu paskatīties arī no abiem pirmajā attēlā redzamajiem torņiem – apaļā stiklotā un baznīcas (tas gan tik neproporcionāli garš uzbūvēts, lai tiktu izmantots uguns novērošanai), bet man tam nepietika laika.

Atsevišķas bildes vērts ir Rātsnama torņa pulkstenis. Gids lepni atzīmēja, ka tas esot ļoti precīzs – kādam tur elektroniskajam laika devējam piesaistīts. Vispār jau tas ir svarīgi, jo tepat Arnštatē stundu bimbināšanu dažādos torņos dzirdu ar vismaz piecu minūšu izkliedi.

IMG_2778Bildē mēģināju dabūt maksimāli iespējamo palielinājumu dzīvajām bildēm/figūrām virs pulksteņa. Katru reizi apaļās stundās, vispirms labajā pusē esošais enģelis pazvana nelielu zvaniņu (ar visu kustību!) uzmanības pievēršanai. Un tad tik reizes, cik nu ir pulkstenis (mums, protams, ekskursijas sākumā trāpījās 11), kreisās puses kārdinātājs pieliek zelta ābolīti pie mutes vidū esošajam ēdelīgajam Ansītim (Schnapphans), tas stiepj galvu un taisa muti vaļā, bet nedabū…

Te pielieku saiti uz 30 sekunžu YouTube video – noskatieties! Un tas ir izveidots jau 1756.gadā!

Protams, arī Veimārā, bez Gētes un Šillera iztikt nevar. Ir abu vārdā nosauktas ielas, Gētem ticis arī milzu iepirkšanās centrs (būs galerijā), Šilleram toties vieta augstskolas nosaukumā (par universitāti būs nākamais stāsts). IMG_2928Jēnieši interesanti iemūžinājuši abu vīru draudzību: tā kā abus ir vienojusi arī interese par dabaszinātnēm (izrādās, ka nav vis nekādi sausiņi un pa gaisu vien lidotāji toreiz dzejnieki bijuši); tad ar dažādu koku lapiņām, kas glītos metāla aplīšos iegravētas, izveidota taciņa no vietas, kur atradusies slavena botāniķa māja uz Šillera dzīvesvietu – abi kungi pa to ne reizi vien esot gājuši. Pārsimt metros tikai viena koka lapa ir 2 reizes – ginka, to tad arī redzat bildē.

Gēte esot bijis arī šejienes botāniskā dārza iedibinātājs un tajā, protams, aug arī varens ginks. To, vai Gēte viņu stādījis ar savām rokām, vai tikai svētību devis, neviens īsti nezina. Bet arī šeit ir nopērkami Gētes suvenīri ar ginka lapām.

Tīringas tradicionālie ēdieni un lepnums ir jau iepriekš pieminētās baltās cepamdesas (galerijā arī būs, tikai te tās uz grila tiek ceptas no pavisam svaigām, ne pasildītas jau gandrīz gatavas, kā Latvijas veikalos pieejamās – tikai krāsa ir kopīga) un apaļi kartupeļu izstrādājumi, ko varbūt var latviskot kā klošus (ne kā klopšus, tas ir kas cits!).

IMG_2771Esmu ēdusi un redzējusi Kēnigsbergas klošus un Tīringas  klošus, veikalos pusfabrikātu veidā arī tie ir nopērkami. Būtībā tas ir smalki sarīvēts kartupelis, tam nospiesta sula, piejaukts mazliet kaut kas un tad bumba (krietnas dūres lielumā) tiek vārīta sālsūdenī un pasniegta. Šiki ir, ja vidū kaut kas mazliet tiek iepildīts, pasniedz, es teiktu, kartupeļu vietā – parasti 2 šādas bumbas. Ēst var un pagaršot vajag, bet es tomēr dodu priekšroku nesamaitātiem kartupeļiem, kartupeļu pankūkām vai kartupeļu biezputrai. Šis ir tāds dīvains kaut kas pa vidu. Bet – lai jau katram savs, no tā dzīve un ceļošana ir tikai interesantāka. Vienā bildē pielieku Tūristu info centrā nobildētos tur nopērkamos dažāda izmēra mīļumklošus, otrā – ēdienskatu.

thueringer-klose-im-umfeldMani novērojumi rāda, ka vācieši ir vēl trakāki kartupeļu ēdāji par mums latviešiem. Pie veidiem, kā mēs tos ēdam, klāt nāk kloši un visur pieejamie kartupeļu salāti. Parasti tas nozīmē sagrieztus vārītus kartupeļus, kas bagātīgi peld majonēzes vai saimnieces gatavotā autormērcē, klāt var būt mazliet marinēta gurķa vai vārītas olas un mazliet zaļumu. Tie ir pieejami gan lētās, gan dārgās ēstuvēs, kā piedeva klāt pie siltajiem ēdieniem, aizstājot ceptus vai vārītus kartupeļus. Karstajā laikā tas nav slikti, bet vācieši ir gatavi tos ēst vienmēr. Mūsu rosolam līdzīgus salātus viņi netaisa, par gaļas salātiem sauc majonēzes mērcē peldošus sīki sagrieztus vārītās desas gabaliņus.

IMG_2979Bet man Jēnā pavisam nejauši iznāca feins kartupeļpiedzīvojums. 12 stundas projām esot, protams, kaut kas ir jāēd. Jau pošoties mājupceļam, man bija laiks piesēst vienā no Rātslaukuma āra kafejnīcām un tikai ēdienkartē pamanīju, ka tā esot Kartupeļmāja Nr.1.

Nu ko, iet citur bija slinkums, izvēlējos kartupeļus ar aknu desu un marinētiem gurķiem. Liels, bet patīkams bija mans pārsteigums, kad apkalpotāja uz galda sakrāva visu, kas man pienācās: uz lielā šķīvja skaisti sagriezti gurķīši un mazliet zaļumu, 3 ar visu mizu vārīti kartupeļi, speciālais nazis un dakšina – metāliskajā traukā un vēl aknu pastēte burciņā. Stilīgi! Un bija garšīgi arī. Kad, mierīgi ēzdama, galvu pagrozīju, redzēju, ka citi bija pasūtījuši parastus ēdienus – nevienam nekas tik kaifīgi noformēts kā manējais nests netika. 🙂

IMG_2985-PANOKā jau daudzviet, turpat pie dzelzceļa stacijas ir arī autobusu galapunkts (autoosta?) un šis nu bija īpaši stilīgs, tāpēc pat 2 bildes pielieku. IMG_2988Panorāmskatā redzams elegantais čūskveida jumts, kas glīti līkumu līkumos izlokās, karstā dienā dod ēnu un gan jau no neliela lietus arī pasargā.

Bet asprātīgi stilīgas ir arī, no stacijas puses skatoties, pirmo jumta līkumu balstošās kolonnas, kas izveidotas uzraksta BUS formā – viss skaidri un vienkārši. 🙂

Un noslēgumā uz stacijas perona tapusi bilde – smēķētājiem speciāli atvēlētā ar dzeltenu līniju iezīmētā vieta. Man tā lika pasmaidīt un nodomāt, ka es gan tādā negribētu stāvēt. IMG_2993Šāda veida norādi iepriekš nebiju redzējusi, bet jāsaka, ka gribētu gan visur, jo, ja īpašas vietas nav, tad vācieši mierīgi pīpē jebkurā vietā uz perona, pat norobežotajās nojumēs.

Jā, protams, telpās smēķēt nav atļauts, bet speciāli norādītu vietu ārtelpā ir mazāk nekā man, nesmēķētājai, gribētos un, piemēram, āra kafejnīcās no dūmiem izvairīties ir grūti. Smēķētāju, iespējams, nav īpaši daudz, bet manam degunam viņi ļoti nepatīk.

Par Gēti un vēl daži Veimāras krikumi

faustsKā jau iepriekš rakstīju, jau ap kādu 1700.gadu salīdzinoši nelielā Veimāras hercogiste, pateicoties valdnieku aktivitātei un interesei, kļuva aizvien kulturālāka un atvērtāka dažādām tā laika radošajām un nemierīgajām personībām, tajā skaitā arī Gētem. Nu labi, tiem, kuriem aizmirsies, ātri atgādināšu: latviešiem viņa vārdu vajadzētu zināt tādēļ, ka viņa slavenākais darbs ir Fausts, kuru tulkojis Rainis (un arī pats daudz no šī darba un autora ietekmējies).

Tiem, kuri skolas laikā literatūru mīlēja vairāk un/vai vācu valodu mācījās, iepazīšanās ar Gēti sākās ar Jaunā Vertera ciešanām. Gandrīz ap to vietu arī es varētu šo stāstu iesākt. johann-wolfgang-goetheLai man un jums vieglāk, pielieku arī itāļu marku, kurā redzams vēl ij ne 30 gadu vecumu nesasniegušais Gēte, koķetīgi pozējot māksliniekam 2 gadus ilgušā Itālijas ceļojuma laikā. Markā arī viņa dzīves gadi redzami – Gēte nodzīvoja 83 gadus un 55 no tiem – Veimārā.

Bet viss sākās Frankfurtē pie Mainas, kur Johans Volfgangs piedzima jurista ģimenē un īpaša izvēle viņam netika piedāvātā – jāstudē tā pati joma. Bet tobrīd Frankfurte ir skaitījusies lauki, universitātes tur nav bijis, tādēļ 16-gadīgais Gēte (toreiz tas bija normāls vecums studiju uzsākšanai jaunekļiem no izglītotām ģimenēm un Gēte no tādas nāca) devies un Leipcigas universitāti. Leipciga atrodas 150 km no Arnštates, bet vairāk kā 400 km no Frankfurtes. Ne telefona, ne interneta, ne labas satiksmes toreiz vēl nebija… vertersredTā nu puisis studēja un baudīja brīvo dzīvi tālu no mājām, līdz 19 gadu vecumā bija spiests studijas nepabeidzis atgriezties pie vecākiem dēļ smaga tuberkulozes uzliesmojuma. Tiek uzskatīts, ka tieši Leipcigas periods lielā mērā ir Jaunā Vertera ciešanu bāze. Droši vien tā arī bija. 🙂

Pēc izveseļošanās viņš studēja Strasbūrā – krietni tuvāk mājām. Universitāti pabeidza, bet ar skandālu – par dikti jau nu ķecerīgu viņa diplomdarbs par valsts un baznīcas attiecībām ticis atzīts. Taču šo studiju laikā viņš pamatīgi iedziļinājies arī mākslā un dibinājis attiecīgas pazīšanās. Pēc agriešanās mājās, sācis nelielu jurista praksi, bet vairāk gan nodevies dzejošanai (par ko tēvs, protams, nebija sajūsmā). Kad iznāca Verters, ar savu svaigo un dumpīgo izteiksmi un saturu, tas ātri kļuva populārs un atnesa slavu autoram. Bet Gēte pats nu nemaz nebija apmierināts ar savu jurista dzīvi un gaidāmo karjeru…

IMG_2668Un tad, būdams 25 gadus vecs, viņš saņēmis vēstuli no 18-gadīgā Veimāras kroņprinča – vai negribot atbraukt ciemos… Vienkāršojot jāsaka, ka ar to arī pietika – abu radniecīgās dvēseles labi sapratās un sākās Gētes laiks Veimārā. Kurš no viņiem bija tas lietišķais, nav īsti zināms, bet Gēte tika pieņemts kā (komerc)padomnieks, nevis galma dzejnieks un ilgajos Veimāras gados daudz vērtīgu un ļoti atšķirīgu lietu darījis: gan pils un citu objektu būvniecību, kā arī teātri vadījis, bijis aktīvs dabaspētnieks un mazliet arī alķīmiķis, dzeju rakstījis un kara laukā armijas virspavēlniekam padomus devis… Viņš arī aktīvi pret korupciju cīnījies un kādu laiku pat finanšu ministrs bijis – talantīgs un vispusīgs, par to jāpateicas ģimenei un bērnībā/jaunībā baudītajai labajai izglītībai.

IMG_2708Interesanta nianse: lai tolaik darbotos (augstos) amatos, obligāts nosacījums bija namīpašuma esamība Veimārā. Gētem, protams, tāda nebija un naudas arī ne. Tad nu valdnieki viņam vispirms uzdāvināja dārza namiņu Ilmas upes krastā, bet vēlāk – attēlā redzamo plašo namu pašā pilsētas centrā. Tagad tajā, protams, ir Gētes muzejs (kurā es nebiju 🙂 ).

Gan Gēte, gan hercogi bijuši aktīvi un sabiedriski – gan citus pie sevis aicinājuši, gan dažādi slavenie un arī nesaprastie, bet progresīvie uz Veimāru ceļu atraduši. Nemocīšu jūs ar daudziem dažādu jomu autoritāšu uzvārdiem (Verteru arī Napoleons esot lasījis un pēc tam ar Gēti tikties gribējis), bet mēģināšu tikt līdz Šilleram.

IMG_2626Jo, re, kur viņi abi ir – Vācijas kultūras dižgari Veimāras Vācu teātra laukumā. Un tas, ka bildē iekļuva arī skeitbordists no pieminekļa pakājē notiekoša pasākuma ir tikai normāli – arī vēl šodien Veimāra esot vistnotaļ brīvdomīga. 🙂

Gētes satikšanās ar 10 gadus jaunāko un vispirms netālajā Leipcigā, pēc tam pavisam tuvajā Jēnas universitātē strādājošo Frīdrihu Šilleru nevarēja nenotikt – abi piederēja sava laika dumpiniekiem, bija lasījuši un augstu vērtēja viens otra darbus.

Pēc abu 5 gadus ilgas draudzēšanās (nē, ij neceriet uz ko nepieklājīgu, ar orientāciju abiem viss kārtībā, bija ģimenes un bērni, bet tiek uzskatīts, ka viens otra gara darbus gan viņi būtiski ietekmējuši un vispozitīvākajā nozīmē), Šillers ar ģimeni pārceļas uz Veimāru un pilsētas sabiedriskā un politiskā dzīve aktivizējas vēl vairāk, jo arī Šilleram ir savs viedoklis un pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Žēl vienīgi, ka Šilleram ko dzīvot atlikuši bija tikai 6 gadi (viņš mira 45 gadu vecumā)… Vēstures avoti saka, ka viņa pāragro nāvi arī Gēte smagi pārdzīvojis, pašam saasinājušās veselības problēmas. Un arī pēc nāves abi dižgari nav tālu viens no otra – viņu mirstīgās atliekas glabājas blakus Veimāras baznīcas velvēs.

IMG_2641Vēl viens vārds, bez kura stāsts par Veimāru nevar iztikt ir Ferencs (vācieši saka – Francs) Lists – ārkārtīgi talantīgs un harizmātisks ungāru izcelsmes mūziķis, kuru nevar nenosaukt arī par dēkaini – tik nemierīgs un ar visu ko pārpilns bijis viņa garais mūžs (Lists nodzīvoja 75 gadus, bet kādus!).

Par viņa dēkām nestāstīšu, interesenti zina vai internetā atradīs, bet 20 gadus viņš dzīvoja Veimārā pēc iepriekšējā rakstā minētās Marijas Pavlovnas ielūguma, un arī pēc tam sakarus ar Veimāru nezaudēja. Šodien Lista vārdu nes Veimāras mūzikas augstskola.

IMG_2623Otra Veimāras augstskola studentu skaita ziņā ir reizes 4 lielāka un, interesanti, ir nosaukta šeit dzimuša arhitektūras stila vārdā – Bauhaus University. 1860.gadā Veimāras lielhercogs to dibinājis kā mākslas augstskolu, bet šodien tajā var apgūt mākslas un mediju zinības, arhitektūru un pilsētplānošanu, kā arī būvniecības jomas inženierzinības. Man gan jāatzīstas, ka tagad skaidri zinu, kāds arhitektūras virziens man nepatīk – bauhaus…  Bet tā kā ar arhitektūru saistīta neesmu, nevienam no tā nekāds ļaunums nerodas. 🙂

Ja nu šitik tālu ar lasīšanu esat tikuši, tad saite uz no 172 bildēm sastāvošo Veimāras fotogaleriju ir godam nopelnīta – skatieties un izbaudiet. Arī šoreiz galerijā vietumis ieliku paskaidrojošos virsrakstiņus, kas redzami, ja tā atvērta kopskata, nevis slaidrādes režīmā. Uz to iesaku pāriet pēc tam, kad uzrakstiņi izlasīti. Tā kā, brīnumainā kārtā, šodien bija tāda iespēja, daļai bilžu sarakstīju arī individuālos komentārus – tie redzami slaidrādes skatā.

 

 

Hercogveimāra

IMG_2673Cilvēki apmēram Veimārā ir dzīvojuši jau sen, bet kopš 1547.gada tā ir bijusi Saksijas hercogu rezidence (brīžam ar dažādiem nosaukuma paplašinājumiem, kā, piemēram: Saksija-Veimāra, Saksija-Veimāra-Eizenaha…) un tas nozīmē, ka pilis bija vajadzīgas. 🙂

Protams, tās arī būvētas, bet visu (seno) pilsētu galvenais ienaidnieks ugunsgrēku izskatā arī nav gājis secen, hercogu rezidenci postot ne reizi vien. Piemēram, bildē redzamas dažas ēciņas un tornis, kas saglabājušies pēc pēdējā lielā ugunsgrēka. Un interesanti, ka torņa melnā augšdaļa joprojām ir ar to gadsimtu kvēpiem – hercogi nolēmuši tos nost netīrīt, lai paliek kā skarbs atgādinājums.

Patlaban pēdējā lielā 1774.gada ugunsgrēkā nodegušo ēku vietā ir klasisks milzenis, kurā izvietots muzejs, bet turpat netālu ir arī pagaidu pils ēka, kurā hercogi dzīvoja pēc ugunsgrēka, kamēr jaunā (daļējā Gētes vadībā) tika būvēta.

IMG_2670Blakus esošajā bildē ir skats pa pils logu uz iekšpagalmu – kā jau salīdzinoši nesen celta, pils ir vairāk milzīga nekā ārēji skaista. Iekšpuse ir atjaunota un praktiski pilnībā pieejama apmeklētājiem.

Fotografēt iekšā nav atļauts, tālab jums atliks tikai man ticēt, ka bija ļoti skaisti un grezni. Īpaši mani fascinēja daudzās lielās skaistās kristāla lustras, balkoni ar skatiem gan uz iekšpagalmu, gan uz pils parku un upi, kas ir vienā sānā. Arī greznie parketa raksti bija skaisti. (vairākos gadījumos drīzāk pat attēli).

Vispār jau ar pili man paveicās. Tajā nonācu ap diviem un pie sevis domāju: paskatīšos, ja biļete liksies dārga, iztikšu bez iekšienes apskatīšanas (jo ārpuse ir vairāk lakoniska, nekā iekšā vilinoša, kaut, protams, viss ir tīrs, sakopts un atjaunots). Bet pils laikam gribēja tikt apskatīta. 🙂

Biļetes cena bija 7,5 eiro un, kamēr es vēl stāvēju un domāju vai gribu tik maksāt, dzirdēju, ka citam biļetes pircējam kasiere laipni iesaka uzgaidīt. Pulkstenis bija 13,50, bet tieši tajā dienā no 14iem ieeja būšot bezmaksas. Nu, tas iepriecināja mūs, kādu bariņu ļaužu, kas kases tuvumā atradāmies. Protams, pagaidīju un tad jau varēju nesteidzīgi visu izbaudīt.

IMG_2678Šī lielā un ārēji ne īpaši skaistā ēka atrodas pārsimt metrus no pils un ir hercogienes Annas Amālijas bibliotēka. Tajā unikālā trīsstāvu rokoko interjerā vairākus gadu simtus vāktas gan vērtīgas grāmatas, gan slaveno šejieniešu un viesu rokraksti un līdzīgi bibliogrāfiski dārgumi. To man būtu gribējies redzēt. Bet ir iznācis skarbi ironiski. Jau daudzos stāstos esmu rakstījusi par senajiem laikiem, kuros uguns pilis vai pat veselas pilsētas postījusi. Šī ēka ir mūra – tātad vajadzētu būt drošai. Vēl jo vairāk – mūsdienās.

Wiedereröffnung Anna Amalia Bibliothek in WeimarTaču nē, diemžēl mūsu prezidenta pils nav vienīgā. 2004.gadā pasaulslaveno rokoko stilā iekārtoto trīsstāvīgo bibliotēku pamatīgi papostīja ugunsgrēks un tā dzēsēju ūdens… Bojā gāja ap 15 tūkstošiem unikālu manuskriptu, ieskaitot daudzus Gētes un Mocarta rokrakstus.

Šobrīd bibliotēka ir atjaunota un darbojas, taču tik saudzīgā režīmā, ka man te nākas ielikt interneta bildi, jo dienā bibliotēkā tiek ielaisti tikai 250 cilvēki. Biļetes var nopirkt tikai uz vietas attiecīgās dienas rītā. Kad tās beidzas, tad beidzas. Es arī redzēju tikai trekniem sarkaniem burtiem rakstīto – izpārdots.

IMG_2578Bet vispār jau mans rīts Veimārā sākās mazliet eksotiski un ar naudas tērēšanu. Tūrisma info centrā biju kādu brītiņu pēc 10iem un tas nozīmēja, ka klasiskā ekskursija pa pilsētu ir mazliet nokavēta (7 eiro, sākas 10os, bet es no vilciena uz to laiku nekādi nevarēju paspēt), nākamā – divos. Taču bija iespēja 10.30 par 18 eiro (jā, nav lēti) doties izbraukumekskursijā ar stilīgo vēsturisko busiņu.

Sākumā mazliet šaubījos – kā tas būs – pa salīdzinoši nelielajiem logiem pilsētu apskatīt, bet bija labi. Iepriekš šādā veidā nebiju pilsētas skatījusies, bet te organizatori bija padomājuši ne tikai par busa eksterjeru. Iekšā šoferim aiz muguras bija 2 ekrāni (viens liels) un tajos braukšanas laikā rādīja video, kurā slavens vācu aktieris kopā ar mums viesojas dažādajos objektos, kā arī šo to pastāsta. Piebraucot pie objektiem šoferis šaurajās vecpilsētas ieliņās mācēja tik filigrāni izgrozīties, ka tos varēja apskatīt gan no viena sāna, gan no otra – nebija jāsnaikstās pāri otrā pusē sēdošo galvām. Šī ekskursijas daļa man vēlāk lieliski noderēja ar kājām pa vecpilsētu staigājot – tagad varēju bez steigas fotografēt, zinot kur atrodos un kas ir kas.

IMG_2581Papildu bonuss bija, ka buss ne tikai grozījās pa pilsētu, bet aizvizināja mūs arī līdz ārpilsētā esošajai Belvederas pilij (kājām tik tālu nebūtu aizgājusi).

Kā bildē redzams, šeit ir skaista vieta augstāk par pilsētu. Un stāsts ir ļoti cilvēcīgs: vienam no hercogiem tik ļoti iepatikusies Belvederas pils pie Vīnes, ka viņš nolēmis – Veimārā arī tādu vajag.

Esmu bijusi arī īstajā Belvederā – ārējas līdzības nav noteikti, bet tas nu lai paliek būvētājhercoga ziņā.

IMG_2582Pils ir neiela un mīlīgi omulīga. Varbūt esmu mazliet mietpilsoniska vai romantiska, bet šāda arhitektūra man ir tuvāka par iepriekš redzēto gigantismu un klasisko lakonismu.

Ēkā iekšā nebijām, bet kopā ar gidu pusstundas laikā izstaigājām teritoriju. Veimāras valdniekiem jau sen bijusi raksturīga ne tikai skaistuma mīlestība, bet arī dabaspētnieciska interese un tālab šeit ir arī oranžērija un augu kolekcija (tās neapskatījām). Arī Gētem viens no vilinošajiem iemesliem pārcelties uz Veimāru ir bijusi šī Belvederas bagātība, jo viņš bijis aktīvs dabas/augu pētnieks.

IMG_2596Bet nu ir laiks mazam papildu stāstiņam ar bildi par pilij atbilstīgi nelielo, bet jauko dārzu ar brīvdabas estrādīti privātiem pasākumiem (arī tagad to var noīrēt).

Bilde man neizdevās tik laba kā gribētos, bet apmēram jau var saprast: apakšdaļā  ir redzamas amfiteātra veidā izvietotās skatītāju vietas, pa augšā/priekšā – skatuve. Bet tas, kas man īpaši patika, bija aiz vidū redzamā bildei šķērsām pa vidu ejošā dzīvžoga noslēptā orķestra bedre – viss kā pa īstam. 🙂

Un tagad teikšu: “Zdravstvuiķe!”. Jā, krieviski, tikai negribējās tastatūrā kirilicas burtus meklēt. Šīs uzrunas iemesls ir Veimārā joprojām ar labvēlību pieminētā Marija Pavlovna – Krievijas cara meita, kas tikusi izprecināta šejienes valdniekam. Bet vispār jau pasaule ir maza un dižciltīgo dzimtu nekad nav bijis ļoti daudz – Marijas Pavlovnas māte ir bijusi ar vāciskām saknēm – no Virtembergas un uz Krieviju aizprecēta, tā ka iznākusi sava  veida atgriešanās.

IMG_2587Sākums bijis komiski dižmanīgs – lai parādītu, ka Krievija ir varen bagāta valsts, jaunajai sievai pūrā dots milzums visa kā smalka un Krievzemē ražota. Pils muzejā varēja apskatīt gan vairākas Pēterburgas servīzes, gan pat Marijas Pavlovnas no Krievijas atvesto gultu, gan daudz ko citu. Ir bijusi speciāla vienošanās, ka Marijai Pavlovnai atļaus palikt pareizticībā un tālab līdzi dots arī pilns dievnama aprīkojums…

Par to, cik pajūgos visa tā bagātība no Pēterburgas šurp vesta, īstas skaidrības nav, taču nereti šis braucēju kvantums tiek salīdzināts ar Napoleona armijas karagājienu…

Šī laulība ir bijusi viena no nebūt ne daudzajām, kad augstdzimušajām personām ir bijusi arī tā laime vienai otru mīlēt. Pirmā jaunā pāra apmešanās vieta bijusi Belvederas pils un hercogs sievai par prieku licis pils dārzu izveidot kā precīzu viņas Pēterburgas dārza kopiju (galerijā būs dažas bildes). Tas arī izdarīts, to papildinot ar 2 elementiem – nelielu labirintu vienā malā un jau redzēto estrādi otrā.

Maria_Pavlovna_of_Russia_by_V.Borovikovskiy_(1804,_Gatchina)Par Veimāras zelta laikmetu tiek saukts laika periods pirms Marijas Pavlovnas – desmitgades ap 18.un 19.gadsimtu miju. Savukārt viņas, kā arī dēla un viņa sievas Sofijas valdīšanas laiks – par sudraba laikmetu. Abos Veimāra bija Vācijas garīgās attīstības centrs gan caur universitāti, gan valdnieku algotajiem un/vai viesoties uzaicinātajiem slavenajiem vīriem. Tā nu Veimārā ir bijis, ka vairākās paaudzēs spēcīgas un kulturu mīlošas hercogienes pilsētas attīstību veicinājušas. Protams, sākumā jau kopā ar saviem vīriem, bet vēlāk kā atraitnes, jo toreiz valdnieku dzimtās sievietes nereti dzīvoja pat vairākus gadu desmitus ilgāk par saviem vīriem.

Pietiks šai reizei. Vēl sekos noslēdzošais stāsts un tad būs arī fotogalerija.

Veimāra – skaistā pilsēta, kurā visa ir par daudz…

karlis_dzilleja_-_garlibs_merkelis_0     Tā kā Veimāra atrodas tikai 35 km attālumā no Arnštates, protams, man bija jādodas to apskatīt. Iemeslu netrūkst: tā kā skolā mācījos vācu valodu, šīs zemes kultūra man nav sveša, un arī tie, kas no Latvijas vēstures šo to atceras, zina, ka gara gaisma uz mūsu pusi 18.-19.gadsimtā pārsvarā nāca no Veimāras un Jēnas – tā laika apgaismības centriem, kur universitātēs un pie valdniekiem pulcējās ne vien gaišākās vācu galvas, bet arī baltvācieši un pat pa kādam no pirmajiem latviešiem, kam bija iespēja uz Eiropu doties. Nesen izlasīju grāmatu par Garlību Merķeli (grāmatas Latvieši) autors – arī viņš ne vienu vien gadu Veimārā pavadījis…
IMG_2572     Ja vērtē pēc iedzīvotāju skaita, Veimāra nekāda lielā nav – kādi 35  tūkstoši iedzīvotāju (no tiem kādi 4 tūkstoši ir studenti), taču gadā to apmeklējot ap 4,5 miljoniem tūristu! Tas nu gan ir nopietns skaitlis (vairāk kā 12 tūkstoši dienā, ja mehāniski sadala) un ir jau arī ko redzēt: tūrisma informācijas centrā saņemtajā kartē fonam gandrīz nav vietas – viss vienās vienīgās apskatāmajās vietās un muzejos… Ne velti arī tūristu info centri ir divi.
     Kas te ko skatīt? Lūk, daži uzvārdi: Luters, Bahs, Herders, Gēte, Šillers, Vāgners, Štrauss, Lists, Nīče… Protams, ir vēl arī virkne vāciešiem būtisku mākslinieku, arhitektu un citu specifiskās jomās ietekmīgu ļaužu… Nez vai ir vēl kāda neliela pilsēta, kura ar šādu plejādi var lepoties. Pie tam – visi minētie šeit ir nevis uz 5 minūtēm apstājušies vai 1 reizi pārnakšņojuši, bet kādu laiku dzīvojuši. Arī arhitektūras virziens Bauhaus ir sācies šeit.
     Un ir labi, ja rodas jautājums: kāpēc, ja, šķiet, neviens no viņiem nav šeit dzimis? Atbilde ir ļoti būtiska – tādēļ, ka 18.-19.gadsimtā (kādu 4 paaudžu garumā) šeit bija progresīvi valdnieki (Veimāras-Saksijas hercogisti varbūt kāds no vēstures atceras), kas šos vīrus vai nu pie sevis uzaicināja, vai pat pieņēma savā paspārnē, kad tie citur bija nežēlastībā krituši (kā Luters). Viņus godinot, patlaban Veimārā vairākās vietās ir šai – Ernestīnu (Ernestines) – dinastijai veltītas izstādes – to plakāti pavīdēs arī fotogalerijā.
tourist     Jūtu, ka citādi ar sestdien redzēto galā netikšu, pamazām atkal rakstīšu miniseriāliņu un beigās būs arī krietna fotogalerija, bet šoreiz lai ir vēl dažas vispārējās lietas.
Kāpēc nosaukumā rakstu, ka visa par daudz? Nezinu kā ir citiem tūristiem, bet es tiešām jutos sagrauta, ieraugot visu to skaisto ēku, svarīgo objektu un muzeju jūkli… Ko nu par 1 dienu, arī nedēļā, šķiet, nav iespējams to visu apskatīt…
     Protams, ja jau ir 4 miljoni tūristu, tad tas ir pilsētas galvenais ienākumu avots un par viņiem tiek domāts. Piemēram, nez kur vēl ielās var būt greznu zirgu pajūgu sastrēgumi. Veimārā ir – pati redzēju, kā tūristu pajūgi stāv rindā uz piebraukšanu pie objektiem (bildē – laukums pie Gētes mājas). 🙂 Nezinu, kā jūtas vietējie iedzīvotāji, jo viņi te ir totālā mazākumā.
IMG_2709
     Un par biznesu top gandrīz viss. Par muzejiem, piemiņas vietām, grāmatām un suvenīriem pat nav ko runāt, bet ir, piemēram, Gētes un Šillera vārdos nosaukti iepirkšanās centri (katram savs). IMG_2614Iedomājieties – Raiņa unītis un Aspazijas… Nu, mēs tik tālu vēl neesam tikuši, un, labi ka tā.
     Bet, no otras puses – savs attaisnojums iepirkšanās centru eksistencei te ir – kad tūrists parastais, ierauga to objektu daudzumu, tad no bezcerības (nu nevar ne daļu apmeklēt!) glābiņš var būt tikai veikalā…
     Atzīšos godīgi, tas bija arī mans gadījums – kad jau vairs nespēju pieminekļu plāksnītes lasīt, brīdi elpu atvilku Šillera iepirkšanās centrā. Ceru, ka dažbrīd rudens lekcijās man būs īpaši šilleriska iedvesma – kad tur nopirktais būs mugurā. 🙂
IMG_2693     Pēc tam atkal devos tālāk. Dažas stundas vēlāk uz brīdi patvērums (arī no lietus) bija jauka itāļu picērija ar ziedošiem oleandriem, glīti klātiem galdiņiem un interesantu BB picu – ar bekonu un brokoļiem. Vai tas ir itāļu vai gaļu mīlošo vācu gaumē, nezinu. Nekad iepriekš tādu nebiju ne redzējusi, ne ēdusi, bet varu teikt – tiešām laba! Un tad jau atkal bija spēks un drosme tālākiem klejojumiem… Jā, daudzviet esmu bijusi, bet ar šādu ievērības vērtu objektu blīvumu iepriekš nebija nācies cīnīties.
     Kā ilustrācija manis teiktajam, ka viss te ir bizness, labi iederēsies stāstiņš par Gēti un ginka koku (Ginko Biloba). Jā, jā, vispār jau tas aug tālajās Austrumu zemēs. Bet 18.gs. to kā eksotiku audzēja arī šur tur Eiropas oranžērijās.
     IMG_2607Un, ja kāds atceras, Gēte bija arī dabas pētnieks un ginka koks piesaistīja viņa uzmanību gan dēļ savas izcelsmes, gan ārstnieciskās vērtības, gan īpatnējām lapām, bet jo vairāk ar dzimumu noslēpumu. Jā, ginks ir divmāju augs – ir vīrišķie un sievišķie koki. Pie tam to, kurai dzimtei tie pieder, var uzzināt tikai tad, kad kokiem ir jau ap 30 gadiemievi. Kāpēc tas svarīgi? Nekādi banāni jau tur neienākas. Jā, bet sievišķie ziedot briesmīgi smirdot… Bet tas nu tā.
     Katrā ziņā – koks tik interesants no botāniskā viedokļa, ka Gēte tam pat dzejoli veltījis. Un nu jau Vācijā tas tiek saukts par Gētes koku, kā arī kļuvis par vienu no Veimāras simboliem. Pilsētā augot kādi 90 un gidi smejas – ginkus audzēt grib daudzi, bet to, vai iznāks smirdīgais vai nesmirdīgais, uzzina pēc 30 gadiem, kad pārstādīt vairs nevar… Pilsētas tūristu daļā ir vairāki ginka produktu veikali, ir arī ginka muzejs un var nopirkt stādus, kam piedevā nāk Gētes attēls…
     IMG_2556Tā kā Veimārā dzelzceļa stacija ir patālu (kādu kilometru) no vecpilsētas, tad ejot man iznāca trīs atšķirīgas Veimāras redzēt: ap staciju ir skaistas apmēram jūgendstila vai mazliet vecākas ēkas. Vecpilsēta ir mīlīgi feina – kā jau senās pilsētas.
     Bet pa vidu tāds dīvains gigantomānijas apsēsts gabals – milzīgas ēkas, ko par skaistām nosaukt grūti. Kā tās te radušās? Izrādās – Hitlers vainīgs. Viņa attiecības ar Veimāru bijušas sarežģītas. No vienas puses – Veimāra neapšaubāmi ir vācu kultūras šūpulis un par āriskajām saknēm jau viņš ļoti mīlēja runāt… No otras – tieši te dibināta viņa nīstā Veimāras republika. Ir saskaitīts, ka ilgāku vai īsāku laiku, bet Hitlers Veimārā bijis vismaz 40 reizes – gan uz dažādiem nacionālsociālistu partijas te rīkotiem pasākumiem, gan pārraudzīt un komandēt… Un licis tās gigantiskās ēkas sabūvēt – lai parādītu “atjaunojamās vācu valsts” varenību. Tagad pilsētai nav viegli tās racionāli izmantot, jo būvēts ir pamatīgi – arī nojaukšanai viegli nepadodas.
Atrium._Innenhof
     Patlaban pietiks. Tā kā izskatās, ka par Veimāru taps vēl 2 stāsti, centīšos tos katru otro dienu uzrakstīt un publiskot.

Kāla un tās trauslie dārgumi

Arn-KahlaIr pienācis laiks pēdējam Kālas stāstam. Skaitļos runājot – no Arnštates līdz tai ir mazliet vairāk kā 60 km, ja brauc ar auto un apmēram pusotra stunda vajadzīga, ja ceļo ar vilcienu. Pa taisno aizbraukt nevar, ir vienu reizi jāpārsēžas – vai nu Erfurtē vai, kā iznāca optimālāk un ātrāk – Zālfeldē (Saalfeld) – kartē apmēram apakšas vidū.

No vilcienbraukšanas viedokļa šī bija pirmā reize, kad man nācās būt viltīgākai par visnotaļ ērto DeutscheBahn mājaslapas automātisko piedāvājumu būvētāju. Un proti – izrādījās, ka pirkt 2 atsevišķas biļetes (katram posmam turp un atpakaļ) ir krietni lētāk, nekā braukt ar vienu biļeti (vilcieni, protams, tie paši, tikai biļešu skaits un cena atšķiras). Par šo diezgan nejauši atrasto kombināciju pati esmu lepna un tagad, citus braucienus plānojot, šādu iespēju allaž pārbaudu.

IMG_2378Kāla ir sena (pilsētas tiesības kopš 1283.gada), bet maza pilsēta – ap 7 tūkstošiem iedzīvotāju. Tās attīstība lielā mērā bijusi saistīta ar stratēģiski novietoto Leihtenburgas pils (tagad atradu info, ka pilī muzejs, šādā vai tādā izskatā, ir kopš 1906.gada!). Otrs virziens – ne velti pils muzejā eksponētais porcelāns – šeit jau kopš 1844.gada atrodas viena no Vācijas slavenākajām porcelāna rūpnīcām.

Tie, kuri mani labi pazīst, tagad saprot, ka tieši šis bija mans pirmais impulss, lai dotos uz Kālu –  man ļoti patīk skaisti trauki! Jā, mājās visa kā ir diezgan un bez vajadzības jaunus nepērku, taču apskatot izbaudīt tos vienmēr esmu gatava un kādu nelielu vajadzību jau arī var izdomāt… 🙂

5_Familie-Raithel-09_01_4c490e8425Jau iepriekšējā rakstā minēju, ka šajā apkārtnē vēsturiski porcelāns ražots ne vienā vien vietā, taču – pēc Otrā pasaules kara šī bija Vācijas Demokrātiskās Republikas daļa un, pēc apvienošanās, te daudz kas juka un bruka… Šobrīd Kālas rūpnīcas īpašnieku ģimene, kas lepojas, ka paaudžu paaudzēm šis ir ģimenes uzņēmums (kopš jau minētā 1884.gada) ir pārņēmusi vēl virkni citu ražotņu un lielas dažādiem īpašniekiem piederošas ražotnes Tīringā un vispār Vācijā ir palikušas tikai kādas pāris.

5_Notes_Sandmaennchen_Freunde_Becher_mug_0_30l_e0ca19697dJau iepriekš biju atradusi informāciju, ka šeit tiek ražotas vairākas ļoti interesantas porcelāna sērijas, kuras man gribējās ar acīm un rokām apskatīt. Kas gan īpašs var būt traukos? Mūsdienās – ne tikai labs dizains, bet arī citas noderīgas īpašības.

Nu, piemēram, ir neslīdošo un negrabošo trauku sērijas (apakšā mīksta gumijota kārtiņa) ar bērnu un pieaugušo versijām. Ir bērnu trauki, kur zīmējumam kontūra ir, bet izkrāsot var ar parastajiem zīmuļiem. Un nomazgāt, kad apnīk. Un krāsot atkal…

IMG_2382Ļoti īpaša (un vēl dārgāka…) ir 5 sajūtu (5 senses) sērija, kuru veido balti trauki ar interesantām krāsinām samtainām detaļām – osām, apakštasītēm (arī – negrab un neslīd, bet šoreiz dēļ samtainā pārklājuma) vai dekoriem. Šos ir ārkārtīgi patīkami rokā paņemt – silts un mazliet pūkains. Protams, neslīd un var mazgāt trauku mazgājamajā mašīnā.

Protams, rūpnīcas veikals ir ļoti plašs –  4 milzīgas telpas, kas piekrautas ar visdažādāko veidu, krāsu un lielumu traukiem – galerijā ir dažas bildes ieskatam.

Es uz šo pārpilnību principā jau biju gatava, jo dažus gadus iepriekš esmu bijusi līdzīgā rūpnīcas veikalā Zārbrikenā – Vileroy & Boch.

Vairāk kā stundu ar baudu pa traukiem krāmējoties, protams, bez dažiem pirkumiem ārā neizgāju. 🙂 Nopirku 2 nelielas konkrētas dāvanas, vienu – nenoskārstai vajadzībai un 1 lietu pašiem. Te nu pati sev liekos ļoti viltīga bijusi, tāpēc palielīšos. Es mēdzu no ceļojumiem pārvest krūzītes – tas ir priekšmets, ko var ikdienā lietot un virtuvē mums ir vairāki plaukti ar šo izstādi. Gan paši mēdzam, atkarībā no garastāvokļa, krūzes pamainīt, gan viesiem ir no kā izvēlēties un pie viena jaukas atmiņas. Bet – nu jau kolekcija ir tik liela, ka parastos (lai neteiktu, ka prastos) mugus – smagās krūzes ar kaut kā uzķellētu uzrakstu nepērku. Ja nav nekas īpašs, tad labāk lai nav.

5senses_26-643_394605_weimar_0_35lĀtrajā Nīderlandes vizītē neko plauktā liekamu nepaspēju ieraudzīt. Vācijā nu jau 2 mēnešus esot, visu laiku prātā turēju domu par to, kāda gan varētu būt šīsvasaras īpašā krūzīte. Un, sūru pārdomu rezultātā, no Kālas atvedu šo – Veimārai veltīto pūkainīti.

Kāpēc tieši šāda izvēle? Jā, kaut ko no samtainajiem gribēju. Un, pasteidzoties priekšā laikam, varu  atzīties – nupat esmu atgriezusies no Veimāras (būs stāsti). Tā neapšaubāmi ir Vācijas kultūras šūpulis un man likās, ka ļoti veiksmīgi būs vismaz trīs vienā izdevies: neparastas formas un materiāla krūzīte, kas veltīta ļoti īpašai vietai un pirkta rūpnīcas veikalā superīgajā pilsētā, virs kuras slejas valdzinošā Leihtenburga. Nu – labs pamatojums, vai ne? 🙂

griessonKas vēl Kālā ir? No tāda krietnāka biznesa vēl tikai Griesson – de Beuklaer cepumu fabrika – milzīga un viena no pasaulē modernākajām ražotnēm. Arī pie tās ir liels rūpnīcas veikals (200 kvadrātmetru, kas piekrauti ar saldumiem), bet bilde ir no interneta – mana kāre pēc cepumiem nebija tik liela, lai papildu 20 minūtes uz katru pusi ar kājām turp dotos (tāpat jau mans čaklais skaitītājs saskaitīja 18 km). Firmas nosaukums arī man neko īpašu neizsaka, bet viņiem pieder virkne Vācijā un Eiropā populāru zīmolu. Dzirdētākais, iespējams, ir PrinzenRolle – apaļi cepumi ar pildījumu, bet vispār sortiments esot ļoti plašs.

IMG_2370Es speciāli biju izvēlējusies uz Kālu doties piektdienā, kas nav īsā darbdiena un ne pilsētas, ne tūrisma objekti nav cilvēku pārpildīti. Tā bija bijusi laba doma un tālab, no Leihtenburgas lejā nokāpjot, man nebija pa galvu, pa kaklu jāsteidzas uz porcelāna veikalu. Pilī paēdusi un mazliet elpu atvilkusi biju, tad nu varēju Kālas vecpilsētu mierīgi izstaigāt un pafotografēt. To arī darīju – lielākais bilžu skaits ir tieši no pilsētas (un skatiem uz Kraukļklinti un Leihtenburgu no pilsētas). Piemēram, te redzams, kā pilsēta aug virsū un klāt vēsturiskajam aizsargmūrim.

IMG_2171Līdzīgi daudzām senajām pilsētām, arī Kālas šarms ir tās novietojumā – ja vienā Zāles upes krasta kraujā slejas Kraukļklints un Leihtenburga, tad otrā – lēzenākajā, bet ne plakanajā, ir Kālas pilsēta. Līdz ar to te ir gan kāpņu ielas, gan jauki skati. Bet pilsētas jau senlaikos tapušais ģerbonis ir ievērojams ar to, ka ir viens no nedaudzajiem, kurā attēlota sieviete. Un pie tam tāda, kas spēj uzveikt pūķi – Svētā Margarita!

Ar šo nu Kālas stāstu seriāliņš ir galā, bet pati joprojām smaidu, šo, no visiem aspektiem jauko, izbraukuma ekspedīciju atceroties. Un viss taču sākās ar tik prozaisko interesi apmeklēt trauku veikalu. Informācija par pili un pilsētu nāca klāt vēlāk, bet kopā izveidoja burvīgu komplektu.

Te būs saite uz Kālas fotogaleriju – 73 bildes, kas tapušas pirms un pēc Leihtenburgas. Arī šoreiz tajā ik pa gabaliņam ieliku mazus apraksta teikumiņus, kas redzami, kamēr galerija atvērta kopskatā.

Dubultskaistā Leihtenburga

Sakārtojot fotogaleriju, redzu, ka Leihtenburgā tapušas 125 arī citiem rādāmas bildes – neskaitot ceļu uz un no tās un Kālas pilsētu. Daudz! Un tas nozīmē tikai  vienu – man tur ĻOTI patika. 🙂

Kāpēc virsrakstā ir “dubultskaistā”? Jo, pirmkārt, pati cietokšņpils (tas laikam ir precīzāks apzīmējums “burgai”) ir atjaunota cik vien iespējams viduslaiku stilā; otrkārt – tajā ir ļoti moderns porcelāna muzejs un ekstravagants apmeklētāju centrs.

hb pils5Jau iepriekš esmu atzinusies, ka pilis mani allaž vilina, tās labprāt apmeklēju. Esmu bijusi daudzās, bet varu teikt, ka tā pa īstam mani ir savaldzinājušas divas (un abas Vācijā): Heidelberga (attēlā) un šī.

Tās abas, protams, ir atšķirīgas, taču katrā no tām ir kas īpaši fascinējošs, ko pat grūti aprakstīt, bet centīšos cik nu varēšu.

Stāstu par Leihtenbergu iesākšu ar skopuļu lietām. Ieejas biļete maksā 12 eiro. Taču jau iepriekš, vilcienā paņemtos bukletus šķirstot, biju atradusi vienu, kurā bija minēta virkne Tīringas tūrisma objektu, kuros, uzrādot tās dienas vilciena biļeti, ir atlaides. Un Leihtenburga ar 10% arī bija šajā sarakstā. Patīkami, protams, un jāizmanto! Tā nu kasē lepni sniedzu biļeti un saku, ka gribu vilcienbraucēju atlaidi. Kādu atlaidi??? – patiesā izbrīnā jautā laipnā infocentra dāma. Velku tik bukletu no somas laukā un rādu. Ā, viņa pat neesot zinājusi par tās eksistenci. Un neviens šādu neesot prasījis. Jā, bagāti vai izklaidīgi tie vācieši – bukletā rakstīts, ka atlaide ir jau no 1.janvāra un tagad ir jūlija otrā puse… Par ietaupītajiem 1,2 eiro gandrīz kafija iznāk. 🙂

IMG_2207-PANOIesākumam – panorāmfoto, kas tapa pa stikloto infocentra log-sienu lejup uz Kālu raugoties. Jā, interesanti jau iznāk – no šejienes Kālu var redzēt labi, bet no lejas Leihtenburgu – tikai vecpilsētā atrodoties. No jaunākās daļas skatoties, to aizsedz Kraukļklints – tas mani no vilciena izkāpjot samulsināja.

IMG_2337Ieeja pilī nav no tiem senākajiem viduslaikiem – ēka ar pašauro ieeju neapšaubāmi ir būvēta krietni vēlāk un tikai karietes platumā. Laikam jau ir bijis no kā baidīties. Tagad šajā ēkā ir saviesīgiem pasākumiem izīrējamas telpas.

Pils atrodas apaļā kalnā, to apjozis dubults mūris un, protams, koki nogāzēs bijuši izcirsti – drošība un pārredzamība pirmajā vietā (galerijā maketā var labi redzēt).

IMG_2245Pils iekšējā teritorija līdzinās mazai viduslaiku pilsētiņai – senākās ēkas kaut kādā mērā saglabājušās pat no 12.gadsimta. Praktiski viss ir labi atjaunots (vienīgi mūris vairs ne visur ir dubults – to vēlākos laikos pamazām paši pils apdzīvotāji pajaukuši) un, nesteidzīgi pa iekšējām ieliņām staigājot, var mēģināt tajos laikos iejusties. Ir gan darbnīcas, gan āra virtuve, gan cietumi vairākos torņos, gan viduslaiku tualete (mūra izvirzījums ar caurumu zem sēdvietas)… Protams, arī kapela, tornis (kurā uzkāpu), galvenā viesu zāle un viss cits, garšaugu dārziņu ieskaitot.

Un, gluži kā viduslaikos, pa krauju ap pili klīst kazu un aitu ganāmpulki, zāli skrubinot – galerijā varēs redzēt.

Pie visiem objektiem īsi izsmeļoši uzraksti – nav pārlieka un garlaicīga muzejiskuma. Visur var pieiet, ieiet, apsēsties… Šķiet, ka man gandrīz 2 stundas pagāja, bez steigas un ar baudu to visu izstaigājot.

IMG_2306Pils teritorijā atrodas vēl viena salīdzinoši jaunāka ēka, tajā un modīgā piebūvē ērti izvietojies porcelāna muzejs. Kādā sakarā tas šeit? Izrādās, šajā apkārtnē (ar to saprotot diezgan plašu apgabalu) jau izsenis notikusi porcelāna ražošana, jo visi vajadzīgie materiāli ir iegūstami. Tad nu šīs pils pārvaldītāji nolēmuši, ka porcelāns būs otra pils “odziņa”.

Muzejs apzināti veidots moderns un košs – krasā pretstatā apkārtējiem viduslaikiem. Arī šeit nav pārbāzts ar sīkburtiņu lasāmstendiem – informācija sniegta īsi, bet ērti pamanāmi. Staigātājs tiek pārdomāti virzīts cauri savdabīgam labirintam divu ēku trijos stāvos, iepazīstoties ar porcelānu no pirmsākumiem līdz mūsdienīgas ražotnes būtībai.

Padomāts par bērniem un tiem pieaugušajiem, kam visur vajag roku pielikt – ir arī interaktīvā daļa, kur jāatbild uz jautājumiem, pogas jāspiež, lai ko uzzinātu un paši var porcelāna maisījumus no dažādiem minerāliem taisīt…

IMG_2278Arī par tiem, kuri tic, ka trauki plīst uz laimi ir padomāts. Vienā telpā ir vesela grēda dažādu šķīvju (jauni, no rūpnīcas, tīri vai žēl bija, ka tie tā vienkārši iznīcināšanai nolemti) – ikviens var sev tīkamāko izvēlēties un doties uz speciālu šķīvju metamo tiltiņu – skatu vietu.

Bildē redzamais baltais plankums zem promenādes gala ir sasisto šķīvju kaudze. Tajā ir arī manējais…

Galerijas sākumā būs redzama arī infocentrā tapusi fotogrāfija ar krūzītēm, kuru osiņas veidotas konkrētu dzīvnieku astu formā un krūžu lielumi ir nosacīti proporcionāli dzīvnieku izmēram. Ieskatieties tajā bildē – ir smieklīgi un jauki vienlaikus. Protams, tās krūzes var arī nopirkt, bet man šķiet, ka jēga ir tikai visai vai vismaz krietnai kolekcijai; viena krūzīte nedod to labo priekšstatu par dažādajām astēm un to proporcijām pret konkrēto dzīvnieku. Starp citu – vai jūs zināt, kāda aste ir ezim? Tajā kolekcijā var apskatīt.  Kā rokā var noturēt aļņa krūzīti es nezinu, bet astes proporcija ir pareiza. 🙂

IMG_2225Gan jau jūs tagad sākat nogurt no lasīšanas, bet es biju nogurusi no staigāšanas, tālab iegriešanās pils pagalmā esošajā viduslaicīgajā krogā (visas cenas dālderos, apkalpotājiem tematisks apģērbs) bija tieši laikā.

Noskatījos, ka porcijas ir viduslaicīgi krietnas, taču es esmu desertu mīļotāja, tālab bija skaidrs, ka otro ēdienu ņemt nevar. Izvēlējos mazo sātīgas zupas porciju un saldajā vēja kūku ar saldējumu un svaigām ogām. Gan izskatījās, gan garšoja labi. Un tad jau varēja arī doties lejup.

Jums lai tiek saite uz fotogaleriju. Šoreiz pamanījos izdarīt tā, ka ik pa gabaliņam saliku nelielus paskaidrojošus tekstiņus. Tie redzami tad, kad galerija atvērta kopskatā. Iesaku vispirms izlasīt šos uzrakstus un tad pāriet uz pilnizmēra attēliem – tad uzraksti vairs nebūs redzami.