Monthly Archives: 2015. gada augusts

1.diena ar jauko pievakari Maramurešā

Garā pirmās dienas pārbrauciena maršruts bija: Timišoara – Arada – Oradea – Carei – Satu Mare – Negresti Oas – Sapanta – Sighet – Baile Costiui.

Kaut kāds skatāms interesantums sākās aiz Satu Mares, bet par nelielām “atrakcijām” jau ātrāk parūpējāmies mēs ar Danielu. Viņš brauc ātri un tipiski “rumāniski” – briesmīgi raustot auto: gāze-bremze-gāze… un rezultātā  jau pēc pāris stundām es jutu, ka man tā jocīgi paliek ap dūšu. Nu un, tipiski, kondicionieris arī tika “taupīts”, kaut ārā ap 40 grādiem – sviedri visiem tecēja kā upes. Palūdzu apstāties uz dažām minūtēm kaut kur ēnā. Grupas biedri pie viena man lika arī pārsēsties uz priekšu (pirms tam sēdēju pirmajā no parastajām pasažieru rindām pa vidu un centīgi skatījos uz ceļu, kā to allaž iesaka). Tā kā vieglāk palika, bet bija jau par vēlu – 2 reizes nācās stāties jau nopietna nelabuma dēļ. Protams, jutos neērti par to, bet vēlāk dāmas atzinās, ka pusei no viņām arī bijis slikti, bet kā nebūt izturējušas – nu traks ir Daniela stils. Par laimi, nākamajās dienās viss bija labi, kaut īsti kalni tikai tad sākās. Bet nu jā – tālāk es visu laiku sēdēju priekšā ar ventilatoru sejā un varbūt ķermenis arī kā nebūt pielāgojās/samierinājās. 🙂

IMG_6795Pietiks tagad fizioloģijas, pārejam pie ģeogrāfijas.

Kalnos esmu bijusi ne reizi vien un zinu, ka man vislabāk patīk “mīlīgie” – omulīgi ar mežiem apaugušie un mūsu izbraukātais rajons tieši tāds bija – bagātīgi klāts ar dažāda veida mežiem, kailu klinšu bija maz – ne velti šos saucot par “mežainajiem Karpatiem”. Aprakstīt nevar, jāredz!

Kaut kur kalnos pēkšņi pamanīju, ka pretī brauc Impro tūristu autobuss no Latvijas. Nodomāju – interesanti gan, ko tad viņi šajā stūrī skatījušies. Pēc pusstundiņas sapratu, jo piebraucām pie nu jau arī latviski diezgan aprakstītajiem Jautrajiem kapiem (Cimitirul Vesel), kas atrodas Sapantā.

IMG_6399Īsā versija: ap 1930.gadu kāds vīrs izdomājis, ka nav ko kapus taisīt garlaicīgi pelēcīgus, košumu un jautrību vajag, tālab sācis vietējiem piedāvāt iespēju izgatavot košus koka “kapakmeņus”, kas ataino kādus svarīgus momentus mirušā cilvēka dzīvē vai nodarbošanos, vai ko nu vajag un satur arī kādu pastāstiņu vai pat joku saistībā ar šo cilvēku. Tā nu tas turpinās līdz šai dienai un košo kapavietu jau ir daudz.

Bet vispār jau rumāņi ir malači – sapratuši, ka ziņkārīgajiem tūristiem kaut ko tādu dikti vajag, viņi tirgo biļetes uz šo pasākumu. Padomājiet – ieejas maksa par kapu apmeklējumu! 🙂

IMG_6410Manējā – studentu – maksāja mazliet zem 1 eiro, parastā biļete – zem pusotra. Praktiskais labums – glītajā biļetē ir gan kapsētas, gan pilsētiņas nosaukums – citādi es tagad nemaz nevarētu smuki uzrakstīt, kur tas bija. Interesanti, ka latviskajos aprakstos pārsvarā nav minēts, kur īsti šie kapi atrodas. Mazliet tālāk ir arī “parastā” kapsēta.

Protams, ja jau tūristi ir ievilināti, tad arī visāda veida tirdzniecība turpat notiek.

IMG_6404Pievērsu uzmanību arī piekapsētas baznīcai. Patlaban tā ir sastatņu ieskauta, jo tiek atjaunota, bet vienu bildi pielieku. Rumāņu (pareizticīgo) baznīcas ir ļoti greznas no iekšpuses, bet nereti no ārpuses arī – to te var redzēt.

Otrs iemesls, kādēļ liku bildi – ekskursijas laikā bieži redzējām visu vecumu sievietes apmēram šādos tērpos (vienīgi apavi, protams, bija parastie). Vīriešiem gan nezkādēļ neko šādu mugurā neredzēju. Bet jo mazās meitenes un cienīgās tantes apmēram šādā apģērbā (tantēm vēl arī melni vai puķoti lakati galvā) izskatījās ļoti labi. Iespējams, viņu bija tik daudz gan tādēļ, ka bija nedēļas nogale, gan arī dēļ praktiski visās pilsētās un apdzīvotās  vietās svinētiem svētkiem, kas tika saukti par pilsētu svētkiem, bet ir saistīti arī ar baznīcas lietām – Mariju. Nobildēt reālās dāmas tērpos gan nepaspēju. Pielieku saiti uz mazu fotogaleriju. Jautros kapus pārlieku daudz nebildēju – ja ir interese paskatīties vairāk, internetā jau ir milzums bilžu.

petriTurpat netālu ir trešā augstākā Rumānijas baznīca, kas vienlaikus ir arī pasaulē augstākā koka un pareizticīgo baznīca. Tā ietilpst Sapantas Petri klostera ēku kompleksā un ir tradicionālās rumāņu “kalnu” arhitektūras paraugs. Līdzīgas baznīcas redzējām arī citur, tikai mazākas. Komplekss ir jauns – uzbūvēts pirms kādiem 10 gadiem, viss ļoti skaists un sakopts. Izmantoti patiešām milzīgi koki.

Bet ko man tur daudz stāstīt – arī par šo pielieku saiti uz mazu fotogaleriju. Patīkamā ziņa – ieeja ir bez maksas un laika ierobežojuma. Mēs tur bijām pavēlu – gandrīz jau sāka krēslot, visu apmeklētājiem atvērto izstaigājām, bijām vienīgie.

Baile CostiuiTālāk devāmies uz Daniela dzimto ciemu Baile Costiui. Bija doma, ka varēsim paplunčāties pa dabiska sālsūdens baseinu, bet nesanāca – bija jau pilnīgi tumšs. Puse no mums pārnakšņoja koka viesu mājiņās pie baseina (tas maksāja ap 5 eiro, labā laikā pie baseina varētu arī padzīvoties), otri 4 mēs gulējām Daniela mājā – viņš to nopircis pirms dažiem gadiem un daļēji atjaunojis. Tagad netiek skaidrībā, vai grib to pārdot (jo tomēr tālu) jeb paturēs un tad jāturpina atjaunošana.

Es joprojām jutos slikti, aizmigu momentā, kamēr pārējie vakariņoja un pļāpāja pie vīna glāzes. Nākamajā rītā jau septiņos devāmies tālāk – par to būs nākamais stāsts.

Rumānijas apceļošana. Ievads

Esmu atpakaļ no 4 dienu brauciena pa Rumāniju un pamazām apdomāju, ko un kā rakstīt. Iespaidu ir daudz, mēģināšu izklāstīt un ar bildēm ilustrēt iespējami sakarīgākā un lasāmākā veidā. Bet viens ir skaidrs – šis būs seriāls, par kura beigām ziņošu un tā ietvaros centīšos katru dienu kādu gabaliņu uzrakstīt.

IevaKā man pašai patika? Esmu slinka fotografētāja, bet šajās dienās ir tapušas ap 600 “melnraksta” bildes. Tas skaidri rāda, ka bija tiešām lieliski un noteikti bija vērts doties tālajā ceļā. 🙂

Divas galvenās domas: Rumānija ir SKAISTA, bet nedrīkst aizmirst, ka tā ir arī LIELA. No sirds iesaku te pabūt ikvienam ceļotkārajam, bet par maršrutu jādomā ļoti rūpīgi – “visu” vienā reizē nekādi apskatīt nevar, jādomā ko grib, kur sākt, cik ilgi un intensīvi ceļot…

Domājot gan par “vienkāršajiem lasītājiem”, gan iespējami iekārdināmiem Rumānijas apskatītājiem (to var paspēt vēl arī šovasar/šoruden, ja tiešām gribas), par redzēto un uzzināto rakstīšu iekļaujot arī precīzas detaļas un konkrētus ieteikumus, kas var noderēt potenciālajiem Rumānijas apceļotājiem, jo arī cenas te ir visnotaļ patīkamas. Protams, ja kādam vajag vairāk info, jautājiet man un es atbildēšu.

Jāsāk ar maršrutu. Šajās 3,5 dienās (izbraucām piektdien 13os) nobraukti ap 1500 km – tas ir daudz un nebija viegli, jo fordiņmikriņā pagāja garas stundas. Sevišķi mokoša bija pirmā diena, kad tika nobraukti 430 km. Pie tam, mūsu šoferītis bija vietējais, ātrs un pieredzējis “kalnu braucējs”, kas daļu no ceļa labi zināja jau iepriekš un arī maršruts bija plānots pa labiem ceļiem.

Ceļu kvalitātes ziņā Rumānija mani patīkami pārsteidza. Mums tikai viens posms (kādi 50 km un paveicās, ka no pārejas uz leju), bija sliktā stāvoklī (nu, kā uz Vecpiebalgu pirms remonta), visi pārējie daudzie kilometri bija lieliskas kvalitātes dažāda platuma ceļi! Jā, esot arī slikti, bet mēs nebūt nebraucām tikai pa maģistrālajiem.

GoogleMaps ir labs palīgs ceļojumu plānojot, bet tā pārskatīšanai un ilustrēšanai izvēlējos 2 citus Rumānijas skatus, aptuveni iezīmējot maršrutu. Abās kartēs redzams, cik mazu Rumānijas daļu var aptvert 3,5 dienās un 1500 km. Maršrutu rāda ar sarkano līniju vilktais kreisajā pusē un augšdaļā.

physical-map-of-Romania (1)Fiziskās ģeogrāfijas kartē var redzēt kalnainos un līdzenos Rumānijas apvidus. Jau no Aradas (ap 60 km no Timišoaras) tālumā var redzēt kalnus, taču mūsu maršruts vēl vairākas stundas veda pa samērā līdzenu teritoriju Ungārijas pierobežā. Tas bija neizbēgamais pārbrauciens ar jaukiem lauksaimniecības un dažāda lieluma apdzīvotu vietu skatiem.

Mums kalni sākās kartes augšpusē – Ukrainas pierobežā. Tiem, kam vēl nav pieredzes, jārēķinās, ka braukšana kalnos ir daudz lēnāka nekā (Latvijā ierastajos) līdzenumos gan savu, gan citu braukšanas prasmju, ieradumu un iespēju dēļ. Patiešām plakani ir vienīgi zaļi krāsotie apgabali, gaiši dzeltenie latviešiem jau saucami par kalnainiem, bet nav ekstremāli.

romania-regions-mapSavukārt reģionu kartē sarkanā līnija rāda, kuros no tiem man izdevās ieskatīties. No tūrisma viedokļa slavenākie ir Transilvānija, Maramureša un Bukovina, bet ko redzēt ir visur.

Visus reģionus vieno tas, ka pamatiedzīvotāji ir rumāņi. Protams, ir vēsturiskas, kultūras un izrunas atšķirības, jo tos pārsvarā šķir kalni. Kā arī – dažādas patreizējās Rumānijas daļas brīžam ir bijušas atšķirīgu valstisko veidojumu sastāvā – nu gluži kā Latvijai.

No efektīgo skatu viedokļa visneinteresantākie, protams, ir “plakanie” gabali. Mums, reģionu kartē skatoties, tas bija viss dzeltenais un brauciens pa gaišzaļo gar Ungārijas robežu. Nez vai daudziem no Latvijas ceļojums sāktos Timišoarā, tātad šis gabals droši vien atkristu.

Ja brauc ar savu auto, jādomā, no kuras puses iebraukt Rumānijā. Parasti no Ungārijas virzās uz Maramurešu. Protams, jādomā un jārēķina pašiem, bet man brauciens no Latvijas līdz šejienei šķiet ļoti tāls un jau tas var būt pārbaudījums grupas attiecībām. 🙂 Es ieteiktu apsvērt iespēju izdevīgā brīdī nopirkt biļetes un lidot uz Budapeštu (vai Bukaresti, ja citāds maršruts), kur nomāt auto 7-10 dienu ceļojumam, jo mūsu temps bija traks.

dumbasstouristsMūsu kompāniju veidoja 8 cilvēki: es, jau pazīstamie šoferis-gids Daniels un Dana, ar kuru kopā bijām Lovrinā, plus vēl 5 dāmas – viena padsmitniece, pārējās vecākas par mani. Pirmo reizi braucu šādā nelielā grupā, kur visi būtībā ir svešinieki un iepazinu jauna tipa problēmas. Esmu ceļojusi lielā grupā (autobuss), kur viss pakļauts stingrai disciplīnai. Kā nu paveicas ar tās ievērošanu, bet emocijām tur lielas vietas nav un neviens īpaši neuzdrošinās prasīt koriģēt maršrutu. Paziņu un ģimeņu grupās brīvības, emociju un attiecību ir vairāk, bet viens otru arī kaut cik pazīst un labāk saprot.

Mūsu variants bija kaut kur pa vidu. Kopumā viss bija normāli, bet pēdējās dienas vakarā visi bija tiešām noguruši (arī viens no otra) un brīžam labi vien bija, ka es ne visai labi saprotu rumāniski – gāja arī skaļi, jo bija idejas, viedokļi, citādi viedokļi, nesaprašanās, nedisciplinētība un aizvainojumi… Nē, nē, nesabīstieties pārlieku, bet mēs visi esam cilvēki, pie tam – dažādi. Mana pieredze saka, ka ir būtiski apsvērt ceļa biedru izvēli, attiecības un kopā būšanas ilgumu. Tiem, kuriem ir sava pieredze, sapratīs un gan jau apmēram zina, kā tiek galā, bet galvenais – visiem jābruņojas ar pacietību un jābūt maksimāli skaidriem “spēles noteikumiem”.

travel-costsPar naudu un izmaksām:

  1. Braucot ar auto Rumānijā obligāti vajadzēs “vinjeti”, vairāk info saitē. Ja daļa no ceļojuma ir Ungārijā, jāpaskatās uz kuriem ceļiem tur ir vajadzīga Ungārijas vinjete –  saitē info pieejama angļu vai krievu valodā. Abos gadījumos tās ir nopērkamas elektroniski.
  2. Iespējas maksāt ar karti ir apmēram tādas pašas kā Latvijā – lielajās iepirkšanās, ēšanas un tūrisma vietās, kā arī  benzīntankos problēmu nav, mazajās vajag skaidru naudu.
  3. Ja negribat maksāt komisiju par pirkumiem ar karti ārvalstīs, tad ir vērts ņemt līdzi eiro skaidrā naudā un to uz vietas pēc vajadzības mainīt. Valūtas maiņas punktu (schimb valutar) ir DAUDZ (nav tikai pavisam mazās vietiņās) un kurss ir labāks, nekā maksājot ar karti vai pērkot lejas Latvijā.
  4. Degviela Rumānijā patlaban maksā apmēram tikpat cik Latvijā, uzpildes staciju ir pietiekami (nu, protams, nomaļās vietās to nav) un degvielas kvalitāte ir normāla – var uzpildīties praktiski jebkur. No “pazīstamajiem” tīkliem ir pārstāvēts Lukoil, ir virkne vietējo. Praktiski visos benzīntankos ir arī veikaliņi, daudzos – kafejnīcas. Protams, cenas tajos ir augstākas kā parastos veikalos un ēstuvēs, bet vienalga zemākas nekā Latvijā.
  5. meniul zileiCeļmalās ir daudz dažādu ēdināšanas iestāžu. Daudzviet ir “kompleksās pusdienas” (meniul zilei ), kas nozīmē, ka liela bļoda zupas un normāls otrais ēdiens kopā parasti maksā 2-3 eiro (PVN pārtikai te ir 9%). Kas tieši ir komplektā, to, protams, nosaka katrs uzņēmējs pats, bet parasti tie ir garšīgi un labas kvalitātes. Dažviet var izvēlēties kādu no vairākiem komplektiem, maksimums ko redzējām, bija 6. Ja ceļo ar bērniem, tad ar 1 šo komplektu pietiek bērnam un vidējam ēdājam. Klāt tiek dots arī milzīgs daudzums svaigas baltmaizes. Reizēm komplektā ir arī salāti vai saldais, bet reti. Ja gribas vēl kaut ko, jāmaksā atsevišķi.
  6. Fruits-And-VegetablesTas kas mani šeit izbrīna, ir fakts, ka tādā augļu un dārzeņu paradīzē kā Rumānija tos ikdienas ēdienkartē nedārgajās vietās praktiski neatradīsiet. Kompleksajām pusdienām salātu klāt parasti nav vai arī ir kaut kas “nesvaigs” – marinēti gurķi vai bietes, bet arī tie ne vienmēr un nedaudz. Ja gribēsiet svaigos salātus, tie pērkami atsevišķi, bet tad arī ir krietna porcija un garšīgi. Ar svaigajiem augļiem tas pats – vienīgi klāt pie lemonade tie dabūjami bez problēmām, bet citādi – reti. Kamēr tirgus pilns ar šiem… Jā, rumāņi svaigus augļus un dārzeņus laikam ēd tikai mājās…
  7. Lemonade-TrioŪdens, lemonade, kafija un citi feinie dzērieni. Tā kā es labprāt dzeru ūdeni, tad to nu jau esmu iepraktizējusies sagādāt “pa ceļam” – vai nu naktsmītnes vietās vai kādā no daudzajām publiskajām vietām, kur tas ir pieejams bez maksas – tā ir viena no “karsto vietu” priekšrocībām. Jāiemācās tikai tās ieraudzīt un pudelei kur to ieliet ir jābūt līdzi. Tā nu es ceļojuma laikā par dzērieniem nemaksāju, jo laika labai kafijai nebija. Iesaku nomēģināt lemonade – tā tiešām tiek gatavota uz vietas no citrona, reizēm arī pievienojot kādu citu smalcinātu svaigu augli. Ir garšīgi un atsvaidzinoši. Mēdz gan būt salda, es parasti prasu ar mazāk cukura vai bez tā (tad cukuru parasti atnes atsevišķi).
  8. Arī nakšņošanas iespēju ir daudz. Protams, ir ieteicams, tās papētīt jau iepriekš un rezervēt internetā, bet, ja vien neiekrīt kādi milzīgi svētki, var skatīties arī uz vietas. Laba iespēja par saprātīgu cenu ir pansijas (pensiunea) – tās šeit ir ļoti izplatītas un nakšņošana vienam cilvēkam izmaksā sākot ar kādiem 4 eiro. Protams, uzrauties var uz visu ko. Mums arī sanāca piedzīvojums. Kad ieradāmies rezervētajā vietā, izrādījās, ka mums ir atvēlētas 2 istabas un šāds “plānojums”: 1 divguļamā gulta, kurā būšot jāguļ 3 cilvēkiem; 2 vienguļamās gultas kur gulēt katrā diviem un viena pusaudžu gulta. Labi, vai ne? Baba – tā teica rumāņi un arī es kareivīgo īpašnieci citādi nosaukt nevaru – paziņoja, ka tas esot pavisam normāli… Bet mēs visi taču būtībā esam sveši cilvēki! Daniels biija tādā šokā, ka gulēja mašīnā (Kāpēc gan viņš nevarot gulēt vienā istabā ar 4 dāmām, tā pusaudžu gulta tak esot ok… – brīnījās baba). Vajag rūpīgi pārbaudīt un izrunāt. Protams, var arī doties projām. Mēs palikām, jo nospriedām, ka tā ir tikai 1 nakts un bija jau ļoti vēls un tumšs. Pa gaismu droši vien arī mēs būtu atļāvuši babai pašai ēst mums astoņiem pagatavotās vakariņas (tās nebija sliktas). Pansijas var būt ar vai bez iekļautām brokastīm un/vai vakariņām – arī to vajag noskaidrot iepriekš.
  9. Ja gribat iepirkties un paši gatavot, arī nav problēmu. No starptautiskajiem tīkliem manis iepazītajā Rumānijas daļā ir Lidl, Kaufland, Auchan un Carrefour, bet ir arī virkne labu vietējo: Billa, Profi... Mazveikaliņu un kioskiņu ir vēl vairāk.
  10. pleskavitaSteidzīgiem un izsalkušiem ceļotājiem par prieku dažāda veida fast food cenas ir visnotaļ demokrātiskas un piedāvājums milzīgs. Ir arī interesanti, pie mums neredzēti veidi un nosaukumi. Piemēram, hamburgers ir pleskavita, bet vēl jau ir arī saratele, pogacele un viss kas cits… Bildē redzamā hamburgera cena ir zem 1 eiro, kolai ap 40 centiem, bet bieži komplektos 0,33 l kolas vai 0,5 litri ūdens izmaksā 20 centus.
  11. Ieejas cenas dažādos objektos pārsvarā ir daži eiro. Studentiem jāņem līdzi ISIC karte – tad apmēram pusē gadījumu būs vēl lētāk.

Hot-SunKā ģērbties? Vasara Rumānijā ir KARSTA arī kalnos, tāpēc ir svarīgi, lai labi darbojas auto kondicionieris/klimata kontrole. Līdzi vajag vairākas kārtas plāna ātri žūstoša apģērba (jo svīst pat nekustoties). Man bija arī kapučjaka, kas noderēja pazemē un vējjaka, ko uzvilku vienīgajā lietainajā dienā (bet lietus bija silts!). Manā gadījumā “vēsie” rīti bija ap kādiem 18 grādiem…

Esat gatavi doties ceļā? Rīt/nākamajā stāstā sākam! 🙂

Plakanais stāsts

Tā kā piektdien taisos doties 4 dienu ekskursijā iekšā “īstajā” Rumānijā, tad ir piemērots brīdis uzrakstīt dažas apkopojošas lietas un pārdomas par līdz šim redzēto.

IMG_5718Jau esmu uzsvērusi, ka Timišoara ir visnotaļ eiropeiska, ko eksotisku te atrast grūti. Piemēram, tipiski tradicionāla un nacionāla arhitektūra (vienkāršas zili-baltas ēkas – kā bildītē) ir rūpīgi jāmeklē. Līdz šim pilsētā tādas esmu ieraudzījusi burtiski tikai pāris.

Ārpus Timišoaras līdz šim esmu izbraukusi kādus 100 km dienvidu virzienā, līdz ar to drusku ieskatoties Serbijas līdzenajā daļā un apmeklējot Vršacu un apmēram tikpat tālu uz ziemeļrietumiem – līdz Mako Ungārijā.

Braucot es neguļu, bet ar interesi skatos, kas ir apkārt. Jā, viss ir bijis līdzens un ne arhitektūrā, ne lauksaimniecībā, ne cilvēkos atšķirību praktiski nav bijis. Es galerijas taisu godīgi, norādot, kurā vietā bildēts, bet tikpat labi varētu likt bildes krustām šķērsām par līdz šim redzētajām vietām – būtisku atšķirību nav, vien dažādo uzrakstu valodas atšķiras.

Banat_republicKāpēc tā? Praktiski viss līdz šim redzētais ietilpst vēsturiskajā Banatas apgabalā. Šobrīd Banatas vārdu nes tikai administratīvā teritorija ap Timišoaru Rumānijā, taču vēsturiski tas ir bijis daudz lielāks – dienvidos līdz Belgradai un arī uz pārējām pusēm tik tālu, cik ir līdzens/plakans.

Dažādos laikos apgabalam ir bijuši dažādi lielie valdnieki un valstiskās piederības, taču tas pārsvarā ir bijis vienots, neskatoties uz dažādajām tautām, kas to apdzīvojušas: serbi, horvāti, čehi, ukraiņi, ungāri, rumāņi, bulgāri, vācieši… Mazu brīdi 1918.gadā ir pat pastāvējusi Banatas republika. 🙂

Banat05Kartēs šo apgabalu zīmē dažādi, vienu no samērā mūsdienīgām versijām pielieku, bet pašai man patīk wikipēdijā atrastais ģeogrāfiskais raksturojums, jo tas ir dabiski veidots: Banata aptver daļu no Panonijas līdzenuma, ko dienvidos norobežo Donava, rietumos Tisa, ziemeļos Mureša (pie tās atrodas arī Mako, tikai Ungārijā to sauc par Marošu) un austrumos – Karpatu kalnu dienvidu daļa. Vēsturiskā galvaspilsēta ir Timišoara.

To zinot, arī vienādums ir saprotamāks – gadsimtiem kopā dzīvojot arī skats uz dzīvi un biznesu, kā arī ēkas veidojas līdzīgas. Cilvēki ārpus mājām ģērbjas dažādi, bet gaumīgi, tīri un kārtīgi. Treniņbikses un apakšveļas “maikas” nav tipisks āra apģērbs. Pēc ikdienas apģērba dažādu tautu pārstāvjus atšķirt nevar.

Romania, Timisoara, Serbian Orthodox Church,

Romania, Timisoara, Serbian Orthodox Church,

Tomēr ir arī dažas labi un tālu redzamas atšķirības. Piemēram, serbu dievnami ir būtiski citādi nekā rumāņu, kaut abi pieder pareizticīgo virzienam, tradicionālos luterāņu un katoļu pat nepieminēšu – tos jau mēs visi esam redzējuši.

Parasti pat katrā apdzīvotā vietā ir vairāki dievnami, nemaz jau nerunājot par Timišoaru, kur to ir ārkārtīgi daudz un praktiski visas – skaistas un labi uzturētas. Lūk, dažas bildītes salīdzinošam ieskatam:

  • timis red catpirmajā – serbu ar raksturīgajiem “izlocītajiem” tornīšiem,
  • otrajā rumāņu (bet “pilsētnieciskā” bizantiskā versija),
  • trešajā – rumāņu ļoti tradicionālais stils – šādas ceru vēl vairāk ieraudzīt savā braucienā pa “īsto”, ne “rietumniecisko” Rumāniju.

timis catedrInteresanti, ka katra tauta ir saglabājusi savu “tradicionālo” ticību un tradīcijas (folklora, tērpi…), bet praktiski nav etnisku problēmu un tautu pretnostatījuma.

Mazliet par to jau rakstīju iepriekšējā stāstā, bet vissimptomātiskākais jau ir vēl mazliet iepriekš publicētais Rumānijas neatkarības stāsts, kas sākās Timišoarā ar aizstāvību ungāru draudzes mācītājam. Kas zina, kāda būtu Rumānija šodien, ja ne 1989.gada notikumi mazajā ungāru draudzē.

Kas vēl interesants? Jau rakstīju, ka tūristu dzīvi Serbijā būtiski atvieglo fakts, ka nosaukumus viņi raksta abos veidos – kirilicā un latīņu burtiem.

Savukārt, iebraucot Timišoarā pa lielajiem ceļiem, baltā zīme ar pilsētas nosaukumu ir krietni liela, jo nosaukums uzrakstīts 3 vai 4 valodās – biju tā apmulsusi ieraugot, ka neattapos nobildēt. Ja būs iespēja, kādā brīdī to izdarīšu. Iemesls interesants – dažādajās šeit aktuālajās valodās, pilsētas nosaukums mazliet atšķiras: vāciski – Temeswar,  ungāriski – Temesvár, serbiski – Tемишвар/Temišvar; bulgāriski: Timišvár.

Jā, gan lielās, gan mazās šejienes apdzīvotās vietas patiesi ir daudzvalodīgas. Rumānijas Banatas apgabalā ir augstskolas un studiju programmas, kas tiek realizētas arī serbu un ungāru valodā, skolu ar dažādām mācību valodām arī netrūkst, ir teātri un kultūras centri.

schwab1Vēsturiski liela Banatas iedzīvotāju daļa ir bijuši vācieši (pēdējās desmitgadēs gan viņu skaits būtiski sarucis labprātīgas imigrācijas dēļ) un viņu ietekme jūtama visur: kārtīgums, tīrība, precizitāte. Liela grupa ir bijuši Donavas švābi.

Mēs, atceļā no Mako iegriezāmies Schwabenhaus – tur ir jauka pansija un restorāns. Pielieku saiti uz nelielu galeriju, kas labi rāda vācisko kārtīgumu Banatas izpildījumā. Ne visur un ne viss ir tik sakopts, bet līdzīgu vietu netrūkst.

Banat3Noslēgumā jautājums – kas redzams bildē? Pareizā atbilde Banatas versijā – laulības simbols.

Bet jūs nodomājāt – divjūga aizjūgs. Tehniski tā ir, bet simboliski… – nebiju iedomājusies, taču nevaru nepiekrist. 🙂

Nākošais stāsts droši vien būs ne agrāk kā nākamotrdien, kad būšu atpakaļ no ne-plakanās Rumānijas iepazīšanas.

6 stundas ūdenī jeb Mako supersīpolspa

Svētdienas rītā 8.30 bija paredzēta izbraukšana uz apmēram 100 km attālo Mako SPA Ungārijā. Viss ritēja raiti, neviens nekavējās un visi deviņi ar man jau pazīstamā šoferīša-gida Daniela busiņu devāmies ceļā. Vienīgā mazā pietura bija robežkontrole – apmēram tāda, kā pirms gadiem mums bija uz Lietuvas un Igaunijas robežas. Kad jautāju, kāpēc te vēl vispār tāda ir, ja abas ir ES valstis, saņēmu atbildi, ka tomēr daudz ļaužu cenšas nelegāli iekļūt ES no Balkānu valstīm un šis esot papildu veids kā kaut cik kontrolēt vismaz legālos robežpunktus (iespējams, nesen lasījāt, ka Ungārija uz robežas ar Serbiju pat mūri būvēšot – citādi netiekot galā). Bet nu labi, šodienas stāsts nebūs par politiku, bet gan par skaistumu un ūdeni. 🙂

Lovrina, par ko rakstīju iepriekš, bija “laucnieciski jauka” un vienkārša – 2 baseini un zālājs, kur apmesties. Stāsts par Mako ir pavisam cits – šeit SPA centrs ir ne tikai ļoti “svaigs”  un mūsdienīgs, jo nesen būvēts naudu nežēlojot, bet arī izcilas arhitektūras un (gaumīgas) greznības paraugs. Ungāri paši lepojas, ka arhitekts esot “viņējais Birkerts”  – pasaulslavenais Imre Makovecs (interesanta ir uzvārda līdzība pilsētas nosaukumam – varbūt viņš ir vietējais, to nenoskaidroju).

siipolsKāpēc “sīpolspa”? Centra ungāriskais nosaukums ir Hagymatikum un tas atvasināts no vārda sīpols, jo šajā apkārtnē tie ļoti labi augot un tad nu tiekot arī audzēti vai visi iespējamie veidi un daudz. Arī arhitekta uzdevums bijis šo sīpoliskumu paturēt SPA centru projektējot.

Kā sanācis? Stilīgi. Ja nezina, sīpolu te nez vai ieraudzīsim, ja zina – jā, kaut kas tāds jau te ir. 🙂

baseiniLakoniskais baltums, majestātiskums, bizantiski greznie skulpturālie (? – nezinu vai tas ir pareizais vārds, bet cits nenāk prātā) rotājumi un veidojumi, savienojumā ar sarkanbrūno koku man ļoti patika, tāpēc sabildēju daudz un pievienoju saiti uz fotogaleriju. 

Savā bukletā sīpolieši, raksta, ka centra teritorija ir 26 tūkstoši kvadrātmetru, tajā ir 18 baseini un 9 saunas. Par akvaparku šo laikam saukt nebūs pareizi, jo akcents nav uz izpriecām (jā, ir 3 āra šļūcamtrubas un lielo viļņu baseins), bet uz atpūtu un veselību.

baseini1No superveselīgajām lietām te ir 2 termālie baseini, kā arī virkne medicīnisku un spa procedūru, cauri pilsētai tekošās Marošas ārstniecisko dūņu procedūras ieskaitot. Tiesa gan, man tā ļoti nopietnā daļa nebija pieejama (cenas visnotaļ saprātīgas), jo strādā tikai darbdienās. Brīvdienās ir vaļā baseini un saunas. 40 grādu saulainā karstumā man pēc saunas kaut kā neprasījās, tad nu iztiku ar baseiniem. 🙂

Īpašs pluss ir, ka padomāts arī par bērniem – ir daudz dažādu bērnu baseinu un atrakciju, ieskaitot pat iekštelpu “bērnu pasauli” un iespēju nolīgt auklīti, ja vecāki procedūrās. Bērnu baseini ir tik ērti un plaši, ka arī uzraugošie vecāki turpat visādīgi mērcējas. Tiem, kuri nevar ilgi mierīgi vaļoties, ir domāti vairāki sporta laukumi. Man interesantākais šķita “futbol-teniss”  – mīkstā seguma laukumam pa vidu ir apmēram tenisa tīkls, katrā pusē 2 spēlētāji un (futbola) bumba tiek dzenāta tikai ar kājām.

peldbaseinsDažādie iekštelpu baseini ir izvietoti 3 ēkās: vienā liels baseins ar peldceliņiem (un 2 dažāda dziļuma bērnu basieniem galā – bildē var redzēt); otrā – termālais minerālūdens baseins (ūdens temperatūra 38 grādi), kas savienots ar tādu pašu, tikai 27-grādīgu āra baseinu; trešajā – dažādi “izklaides un atpūtas” baseini, ļoti jauku strauju upi ieskaitot. Āra baseinus neņemos saskaitīt – tie ir daudzi un dažādi, gan jau kopā bukletā solītie 18 sanāk. Rezultātā gan apmeklētājiem ir kur izstaigāties, gan katrs var atrast sev un tam brīdim atbilstošāko, nav visi vienā čupā. Skan mūzika, bet tā nav skaļa – var dzirdēt un var nedzirdēt – kā nu pašam tīk.

makoUn nav jau tā, ka visu laiku tikai jāpeld vien. Plašajā teritorijā gan iekštelpās, gan terasēs, gan zālājos ir pieejami guļamkrēsli, bet var nākt arī ar visu savējo. Ir kafejnīcas un uzkodu tirdzniecības vietas, bet var nākt arī ar savu pārtiku. Vairākās vietās ir dzeramā ūdens “strūklaciņas”. Biļetes cena 1 dienai bez laika ierobežojuma (par procedūrām un saunām gan jāmaksā atsevišķi) pieaugušajiem ir ap 7 eiro.

Mēs ieradāmies ap 10iem (un tas bija labi, jo dabūjām dažus no vēl palikušajiem brīvajiem guļamkrēsliem), prombraukšana 18os. Ko darīju pa vidu? Protams, gribēju maksimāli ūdeņaini pavadīt laiku, papildmērķis – neapdedzināties trakajā bezmākoņu saulē. Izdevās abi. 🙂 Sāku ar apvienoto teritorijas iepazīšanas un fotografēšanas pasākumu: lēnām visu izstaigāju, apskatīju, sabildēju. Pēc tam iPhone nomainīju pret peldkostīmu un dzīvojos līdz tiem sešiem.

termalaisAbsolūti lielāko laika daļu (kopā sanāk 3 reizes gandrīz pa stundai) pavadīju termālajos baseinos: pusstundu karstākajā (ja paveicas, var tikt pie kādas no ieplūstošā ūdens masāžas strūklām – šis redzams bildītē), tad pusstundu vēsākajā un tad dzesēties un pameklēt kaut ko interesantu pārējos, drusku ēnā pavaļoties krēslā un pēc kāda brīža atkal atpakaļ. Tā mani samācīja Daniels, jo termālajiem tieši uzturēšanās ilgums esot svarīgs un es kā prātīga 2 mazmeitu vecmāmiņa tā arī darīju.

No neapsvilināšanās viedokļa labi bija tas, ka viens ir iekštelpu un otram arī varēja ēnainu maliņu atrast. Visvēsākais ūdens, protams, bija peldceliņu baseinā, turp tad devos pēc katras termālās tūres un pa kādai pusstundai papeldēju arī. Pa āra saulainajiem pusguļambaseiniem neko daudz nedzīvojos, bet iekštelpu atrakcij- un masāžas baseinos gan pabiju vairākkārt. Viss kopā bija lieliski un šis noteikti ir mans rekords ūdenī mērcēšanās ilguma ziņā!

Tā kā Daniels pats angliski runā slikti, viņš man piekomandēja Mirču – apmēram 60-gadīgu inženieri, kura māte ir amerikāniete. Atkal jau mums tīri labi sapasēja, jo arī viņš nav uzbāzīgi runātīgs – šo to patulkoja no Daniela teiktā, brīžam drusku paši parunājāmies – busiņā braucot vai termālajā baseinā satiekoties. Viņš kopš 1984.gada strādā rūpnīcā, kas ražo sadzīves ūdens, gāzes un elektrības skaitītājus, nesen esot sākuši ražot attālināti nolasāmos (mūsu Latvijas dzīvoklim Latvenergo nesen tādu uzstādīja, diez kur tas ražots), kas, protams, atbilst visiem smalkajiem ES standartiem. Mirča esot tehnologs – jārisina ar jaunu produktu izstrādi un ražošanu saistītās problēmas.

Grupā bija arī viena ļoti interesanta sirma kundze ap 70, ar kuru runājāmies vāciski. Viņa dzīvojot gan Vīnē, gan Timišoarā un viens no viņas vectēviem bijis latvietis, kurš apprecējis grieķieti! Parēķināju – sanāk, ka viņš dzimis ap 1900-to gadu – sakiet nu vēl, ka latvieši ir konservatīvi uz vietas sēdētāji. Mūsu iepazīšanās sākās, kad, uzzinājusi, ka esmu no Latvijas, viņa man jautāja, vai es Latvijā tādu pilsētu Prkuc zinot (jūs zināt???). Sākumā man bija šoks. Drusku padomājusi apmulsusi atbildēju, ka ne Latvijā, ne vispār Baltijā tādas noteikti nav – nu dikti jau serbisks (gandrīz bez patskaņiem) tas nosaukums. Viņa arī apmulsa, bet palika pie sava, jo no turienes taču esot tas viņas vectēvs!

Tad nu vēl mazliet padomāju, jo nesteidzīgajā svētdienā jau man laika netrūka, un secināju, ka runa varētu būt vai nu par Priekuli Kurzemē vai Priekuļiem pie Cēsīm. Vai man neesot Latvijas karte, kur paskatīties? Protams, nav līdzi. Wi-fi SPA centrā nebija, bet es attapos, ka man mugursomā ir dažas smukās Vidzemes Augstskolas atklātnītes – tad nu vienai no tām aizmugurē kā mācēju, tā uzzīmēju Latviju un abas iespējamās vietas, atzīstot gan, ka nekādas dižās pilsētas tās nav, bet kundze vienalga bija laimīga bez gala – es esot pirmā latviete, ko viņa satikusi.

Protams, uzjautāju, kur tad latvietis grieķieti saticis un kādā sakarā te vēl Timišoara un Vīne. Viņa smaidot atbildēja, ka viņas radurakstu mudžeklis esot vēl daudz košāks (kā šaipusē daudziem), bet īsā versija par šo pāri esot, ka tie satikušies 19.-20.gs.mijā, kad lielas cilvēku grupas no valstīm, kur trūcis lauksaimniecības zemes  (arī Latvijas un Grieķijas), devušies uz  brīvajām černozemje (neskartajām auglīgo zemju) platībām, lai tur sāktu jaunu un skaistu dzīvi.

Chernozem_distributionPaskatījos vikipēdijā, kas tad ar to černozemje īsti ir. Angliski pat lieto terminu “chernozem belt”, ko varētu tulkot kā (auglīgās) melnzemes joslas. Vienkārši sakot – šajās kaut slotaskātu iestādi – augs. 🙂

Pasaulē esot 2 galvenās šādas joslas: viena no austrumhorvātijas (Slavonia) gan Donavu (ietverot ziemeļserbiju, ziemeļbulgāriju un dienvidrumāniju un Moldovu stiepjas līdz ziemeļaustrumu Ukrainai un tālāk caur Voroņežu un dienvidkrieviju līdz pat Sibīrijai; otra ir Kanādas prērijas Manitobā. Esot arī pa kādam labam augsnes gabalam arī citur (Teksasā, Ķīnā pie Harbinas, Nimmitabelē Austrālijā), bet ne tuvu ne tādās platībās. Banatas apgabals iekrīt pirmajā zonā. Melnzemes kārtas biezums svārstoties no kādiem 10 centimetriem līdz pusotram metram (Ukrainā).

Dzirdot mūsu sarunu, iesaistījās Mirče un caur abiem maniem “tulkiem” arī pārējie, sakot, ka šis reģions vienmēr bijis  ļoti internacionāls un dažādās tautas vienmēr  mierīgi sadzīvojušas (strīdi var būt starp cilvēkiem, nevis starp tautām kā tādām). Arī iepriekš te esmu dzirdējusi šo aspektu uzsveram. Tas laikam saistībā ar samērā netālajiem asiņainajiem notikumiem Dienvidslāvijai sabrūkot (Kosova u.c.). Drusku vairāk par šo  (sadzīvošanu un kopīgo/līdzīgo, ne asinīm) uzrakstīšu citā reizē.

mako mapKas šeit atpūšas? Kaut cik regulāri uz Mako mēdzot braukt no apmēram 200 km apkārtnes. Ko tas nozīmē kartē ieskatoties?

Sarkanais baloniņš ir Mako, 100 km attālā Timišoara ir slīpi pa labi uz leju (bet redzams, ka vispār gan Rumānijas, gan Serbijas robeža ir ļoti tuvu), kamēr 200 km ir slīpi pa kreisi uz augšu līdz Budapeštai. Jā, protams, ungāri ir, pārsvarā no Segedas un apkārtnes.

Nav brīnums, ka Mako ir daudz rumāņu un serbu. Rumāņu tāpēc, ka tuvu arī otra lielā šīspuses pilsēta Arada un daudzas mazākas, serbu – jo viņiem valsts plakanajā daļā termālo avotu neesot, kamēr gan ungāriem, gan rumāņiem ir, tiesa gan, ne tik skaisti noformēti kā Mako. SPA personāls pārsvarā pārvalda abas šīs valodas. Arī Horvātija (Osijeka) nav tālu. No Balkānu valstīm brauc tie, kuriem superīgie Adrijas jūras kūrorti sanāk aiz kalniem, jo paši dzīvo šajā – līdzenajā daļā. Ar angļu un vācu valodām vājāk (bet bukleti ir arī tajās), jo “tālās Eiropas” tūristi bieži un lielos baros te neieklīst – viņus parasti noķerot citi Eiropai tuvākie Ungārijas kūrorti.

Sāku veidot fotogalerijas

Neskaitot Vršacai veltīto otrdienu, pārējās darbdienas šonedēļ nav īpaši aprakstāmiem darbiem un notikumiem bagātas, tāpēc saņēmos un pamazām kārtoju tematiskās fotogalerijas, jo pie katra raksta jau var tikai nedaudzus attēlus pielikt.

Tiem, kuriem patīk bildes, tās tagad ir pieejamas no Rumānijas pamatlapas. Dažas, kas veltītas kādam konkrētam notikumam vai vienu reizi apmeklētai vietai (kā, piemēram, Vršacai veltītā) ir pabeigtas, bet daļa var tikt papildinātas, kamēr vien esmu Rumānijā/Timišoarā un vēl ko atbilstīgu ieraugu.

IMG_6166Patlaban tur ir gan jau pirms dažām dienām attiecīgajam rakstam pievienotā Vršac, gan 3 man pašai mīļas nepabeigtās:

  • Begas upe/kanāls dažādās vietās, brīžos un izpausmēs,
  • ļoti skaistie un dažādie Timišoaras dievnami,
  • vispārsteidzošākā Timišoaras īpatnība – daudzie un ārkārtīgi atšķirīgie “pilsētas mākslas” jeb grafiti “paraugi”. Pa pilsētu staigājot, nekad nav zināms, kur pēkšņi vēl kādu ieraudzīšu. Cik saprotu, daļa no tiem tapuši kāda starptautiska projekta laikā, bet daļa ir stihiski un citos “projektos” tapuši. Ir arī ļoti jauks “grafiti tramvajs”, bet tas allaž izsprucis no fotografēšanas, jo neērtā brīdī vai vietā ieraudzīts. Taču, kamēr vēl šeit esmu,  nezaudēju cerību to tomēr “noķert”.

IMG_6169Jau uzreiz atvainojos par to, ka bilžu kvalitāte ne vienmēr ir tik laba kā pašai gribētos. Gan manas prasmes nav izcilas, gan attiecīgā brīža gaisma ir visāda un reizēm, kad man nav pārliecības, ka uz to vietu aiziešu vēl kādu reizi, bildēju kā nu iespējams.

Ja nepabeigtās galerijas par burtiski  dažām bildēm papildināšu, par to īpaši neziņošu, ja pievienošu krietnāku bilžu skaitu vai kaut ko īpašu, tad uzrakstīšu par to.

Protams, ziņošu, pievienojot arī vēl kādas tematiskās galerijas.

Hvala Vršac!

Šī stāsta nosaukums NAV rumāniski. Acīgākie kaut ko par slāvu valodām zinošie – uz ko tas velk? Nu, protams, SERBISKI!

Tā kā bibliotēka ir paņēmusi totālo 2 nedēļu atvaļinājumu un manā istabiņā karstuma dēļ nav iespējams uzturēties visu dienu, tad jāizdomā visādas “atrakcijas”. Un otrdien bija viena no  tām.

geography-of-serbia-and-montenegro0Kādā brīdī runājoties ar Liviu, apspriedām uz kurieni es brīvos brīžos varētu doties pati. Kārdinājums doties uz Serbijas pusi bija liels, jo:

  • par Serbiju neko daudz nezinām;
  • no Latvijas uz turieni bieži nedodamies;
  • patlaban man tā ir tuvu – Serbijas robeža tuvākajā punktā ir kādu 40 km attālumā no Timišoaras, bet mans skaistais otrdienas galamērķis Vršaca – kādus 77 km (mazliet tālāk kā Sigulda no Rīgas – tā salīdzinoši saka GoogleMaps).

Vizuālam ģeogrāfijas atgādinājumam pielieku kartīti ar Serbiju Eiropas dienvidaustrumu daļā.

serbiaOtrajā kartē redzams, ka Serbija ir pārsvarā kalnaina, ar līdzenumu vien Vojvodinas apgabalā valsts augšējā/ziemeļu daļā – jā, tā ir daļa no vēsturiskā un visnotaļ plakanā  Banatas apgabala, ideāla vieta lauksaimniecībai.

Kartes augšējā labajā pusē oranžajā taisnstūrī ievilku Timišoaru un Vršacu – ieskatoties redzams, ka gan ceļš, gan dzelzceļš tās savieno ar nosacīti taisnu vertikālu līniju.

Vēsturiski ir bijis visādi, bet pārsvarā Vojvodina bijusi kopā ar Timišoaru lielāku veidojumu ietvaros. Pozitīvas saites saglabājušās vēl šodien – ieklīstot muzejā (laika daudz, ārā šausmīgi karsts – ko visu nesadarīsi 🙂 ) redzēju, ka aukstajiem ieročiem veltītā izstāde veidota sadarbojoties Vršacas un Timišoaras muzejiem (nu ja – “mūsējais” patlaban lielajā remontā, daļu ekspozīcijas var palienēt).

Vispār jau sākuma doma man bija par Belgradu – tagadējās Serbijas, bet agrāk visas lepnās Dienvidslāvijas galvaspilsētu (līdz tai ir 150 km, kamēr līdz Bukarestei – 550). Izpētīju, ka turp var aizbraukt ar vilcienu, bet tā interesanti – ar pārsēšanos/vilcienu maiņu Vršacā. Domu par Belgradu atmetusi neesmu, bet tur vajag vairākas dienas, tad nu sāku ar Vršacu, jo Liviu ieinteresēja.

Vrsac-Timisoara-train2Bildītē redzams vilciena iekšskats, bet galvenais jau – ideāli strādāja kondicionēšanas sistēma. Ja mierīgi sēžot ēnainā Vršacas stacijā sviedri vienalga straumēm tecēja, tad vilcienā bija vienkārši laba sajūta un vairs nebija jāsvīst nemaz – ne par aukstu, ne caurvējš. Izkāpjot pirms desmitiem Timišoarā atkal ārā bija tveicīgāks nekā vilcienā. Jā, tā ir jāstrādā kondicionēšanai – lai to it kā nejūt (netraucē). Brauciens (kopā ar apmēram pusstundas pārbaudēm uz robežas, jo Serbija nav ES valsts) ilgst ap 2 stundām, ir mazliet mazāk kā 10 pieturas. Par biļeti turp un atpakaļ samaksāju kādus 7 eiro.

vrsac train stationTe vienā bildē redzams gan smukā vēsā vilciena degungals (interesanti īss – 2 vagoni, kam katrā galā lokomotīve, vairums Rīgas jauno tramvaju ir garāki, izpētīju – 160 sēdvietas), gan greznā Vršacas stacija. Arī tās galvenā zāle atjaunota veco laiku greznībā, kaut daļa telpu, protams, mūsdienās  ir liekas.

Bet kāpēc Vršaca? Gan agrāk, gan arī šoreiz pieminēju lielo Banatas līdzenumu. Taču ir viens izņēmums. Ja latviešiem teikās par ezeriem ir versija, ka tie vietumis radītājam “izbiruši”, tad te, šķiet, līdzīgi iznācis ar kalniem. Tu vari stundām braukt pa pilnīgu līdzenumu, bet pēkšņi līdzenuma vidū pie Vršacas ir “čupiņa” kalnu. Īsta skaidrojuma tam nav – “mistiskie kalni”.

vrsacPasaules mērogā – nekas dižs – augstākais punkts vien 399 m virs jūras līmeņa. Bet izskatās iespaidīgi un, ja mūsu Gaiziņš, ir “mīkstais” kalns, tad te cietie ieži arī lien laukā cauri augsnes kārtai.

Pilsētas nosaukums radies no slāviskā “veršina” jeb “virsotne”, to “serbiskojot” – izklausās taču līdzīgi, tikai pazuduši “liekie” patskaņi un skanējums skarbāks. Bildītē “vainīgā” virsotne ar visu torni arī redzama un pilsētas nosaukums kādu brīdi bijis Podvršac – pilsēta zem virsotnes, līdz tomēr saīsinājies līdz tagadējam Vršac.

vrsac veikalsValoda, kā jau slāvu saimes, kaut cik saprotama, zinot krievu un vai kādu no līdzīgajām. Es gan ļoti daudzus vārdus neiemācījos, “hvala” ir paldies, bet, pa pilsētu staigājot, ik pa brīdim kādi nosaukumi šķita smieklīgi veidoti. Interesanti, ka rakstības viņiem ir divas – gan ar latīņu burtiem, gan kirilicā. Pilsētā redzamas abas, tūrisma objektos dominē latīņu burti.

Manā rīcībā starp vilcieniem bija 10 stundas laika. Kāda pusotra par daudz, bet ko padarīsi – vairāk vilcienu dienā nav. No stacijas līdz centram ir kāds gabaliņš, to nesteidzīgi (jau karsts!) aizčāpoju, tūrisma centrā saņēmu karti un dažus padomus, mazlietiņ pagrozījos pa jauko pilsētas centrālo daļu un devos augšā uz Vršačka Kula – 14.gs.būvēto cietoksni, kas atrodas augstākajā punktā – baltais tornis redzams drusku iepriekš – attēlā kalna galā. vrsac panorama

Pilsēta esot apmēram 100 metrus virs jūras līmeņa, tātad “tikai” 200 vertikālie metri jāuzkāpj. Izklausās stipri vieglāk nekā bija – pa tiešu sauli karstā dienā. Tas izdarāms apmēram stundas laikā. Sākumā ir ērtas (bet stāvas arī!) akmens kāpnes, pusceļā – 2 baznīciņas, visu laiku pa ceļam – aizvien skaistāki skati lejup uz pilsētu, pēdējā puse – pastāva, bet droša tūristu taka un beigās serpentīns. Skats no augšas – pasakains!

vrsac baznicPēc tam ar baudu lēnām devos atpakaļ lejup. Nevaru nepielikt komentāru par bildi ar īpatnēju skatu pie mazās puskalna baznīciņas – kāpnes ir, bet durvju to beigās nav un pat netālais logs neizskatās ērts iekšā tikšanai. Kam tās domātas vai kā tā sanācis?

Turpat netālu puskalnā pusdienoju skaistā picērijas terasē, gāju arī cauri (tā iet “oficiālā” taka) lepnajai Brag viesnīcai un garām Millenium sporta un biznesa kompleksam, tad kārtīgi izlīkumojos pa pilsētu un brīžam kādā parkā elpu atvilku – viss ir bildēs. Tika izdzerti gandrīz 3 litri ūdens un tas bija pat mazliet par maz. Naudu uz vietējo nemainīju, maksāju ar karti (protams, izvēlētajā  vietās pajautājot, vai tas ir iespējams). No rīta cēlos 6.15, atgriezos pēc desmitiem vakarā, nogurusi, bet laimīga. 🙂

Bet nu labi, tā vietā,  lai dikti  gari rakstītu, pielieku saiti uz fotogalerijuman ārkārtīgi patika Vršacā! Kas? Jā, protams, kalns un skats no tā, bet arī pati pilsēta (nav jau dikti maza – 35 tūkstoši iedzīvotāju), kas ir ļoti skaista un sakopta. Ēkas nav tik gigantiskas kā Timišoarā, senajām pārsvarā ir 1-3 stāvi, bet toties kādas!

  1. jau arhitektoniski skaistas, daudz jūgenda un citu stilu pērļu;
  2. arī salīdzinoši nelielas un vienkāršas ēkas bieži ir ne vien vairākās krāsās, bet rotātas un/vai ar greznām kokgriezuma durvīm/vārtiem un žogiem;
  3. viss ir ļoti gaumīgs – mūsdienu apdares materiālu krāsu bagātība tiešām ar labu gaumi lietota (tikai 1 galerijas bildē ir bezgaumīgs košums);
  4. visi apdares/renovācijas darbi veikti ļoti rūpīgi un precīzi (noteikti precīzāk kā Timišoarā, te ik pa brīdim tomēr tā pietrūkst);
  5. pilsēta vispār ļoti tīra un sakopta – tas līdzīgi kā Timišoarā.

Es vispār esmu slinka uz fotografēšanu un tiešām negribēju bildēt tik daudz, ik pa brīdim pati sev teicu – pietiek to skaisto ēku, cik tad var. Un tad pati sevi atkal pierunāju – nu, tikai šo vienu… 🙂

vrsac yugoUi, vēl atcerējos – izrādās,  ka Dienvidslāvijā arī “vietējās” mašīnas ir bijušas: YUGO un ZASTAVA. 🙂

Galerijā ir kādas 3 šo grabažiņu bildītes, bet pilsētā bija vairāk (protams, ne daudz, jo pavecas). Kopumā autoparks līdzīgs kā Timišoarā.

Ko darīt, ja svētki iekrīt pirmdienā?

Kā mēs visi zinām, svētki ir divu tipu:

  1. “peldošie”, kurus savukārt: a) vai nu pavisam brīvi var pieskaņot vajadzībai, svinot, kad nu ērtāk; b) kalendāra dienām (parasti – sestdienām vai svētdienām) pieskaņotie nosacīti peldošie.
  2. “fiksētie” – kuriem jānotiek noteiktā datumā – lai vai kāda nu tā diena ir un laiks.

Mūspusē dažādi pilsētu,  jūras un citi svētki, parasti ir vairāk vai mazāk peldoši, bet timišoarieši ir precīzi – pilsētas svētki ir 3.augustā. Un punkts. Šogad tā ir pirmdiena – diez ko ērti nav. Tad nu pilsētas tēvi izlēmuši, ka svinēts tiks ar bezmaksas koncertiem pilsētas centrā – Viktorijas laukumā, kur arī UPT rektorāts un Opera – trīs vakaru garumā: no sestdienas līdz pirmdienai. Vēl pirmdienas rītā bija svinīgā sēde, vēl kaut kur kaut kādas mazas “atklāšanas”, bet “tautai” nekas cits kā koncerti nav plānoti.

ziuatm_2015Tā kā Viktorijas laukums ir kādu 15 minūšu gājienā, tad man nu sanāk dikti jau muzikāli – kā piektdienas vakarā ar HIM sāku, tā nu apzinīgi turpinu, jo ir jau tīri jauki sagaidīt ciešami vēsāku vakaru kaut kur ārā sēžot un koncertu klausoties.

Laukums ir tievs un garš, bet par cilvēkiem ir padomāts: gan laba apskaņošana, gan vairāki milzīgi un labi novietoti ekrāni – kurš grib, var visu redzēt. Daļa skatītāju dīdās ap skatuvi, daļa sēž uz parka soliņiem, daudzajās āra kafejnīcās (tiem nu gan biznesa veiksme!) un visur, kur nu var piesēst.

Pirmais vakars bija popmūzikai. Ja man jāraksturo, es teiktu tā: uzstājās gan tādi kā mūsu PeR analogi, gan tāds kā Busulis, gan vietējā “Šakira” – Antonija – un tāda kā pavecējusi un knapās krāsainās žaketītēs ietērpta “Prāta vētra”, kas sakrustota ar “Bumerangu”. Kā saprotu – tie ir Rumānijas stāri, publika dikti jau nu sajūsmā, man arī patika tīri labi. Sākās astoņos, katrs uzstājās pa nepilnai stundai, noslēgumā uguņošana.

Internetā atradu smuku pusminūtes videoieskatu pirmās dienas koncertos – lai tiek jums arī: 

Pameklēju YouTube arī Antoniju – izskatās, ka Rumānijā viņa dikti jau populāra: jaunākiem viņas video ir virs pusmiljona skatījumu, vecākiem – miljoniem! Ja ir laiks un vēlēšanās, te var vienu 2015.gada gabalu paskatīties, ja vēl gribas, viss YouTube jūsu rīcībā. 🙂 

Par svētdienas vakaru organizatori bija gribējuši kā labāk – koncerti notika pat 2 vietās: Rožu parkā un Viktorijas laukumā praktiski  vienlaicīgi. Tā kā Rožu parkā sākums bija jau septiņos, tad aizgāju vispirms uz to. Domāts jau labi: vispirms pūtēju orķestru koncerts, pēc tam slavenāko vietējo tautas mūzikas izpildītāju koncerts. Bet…Piektdienas vakarā uz HIM bija stāvvietas – visi pa 4 sastiprinātie krēsli aiznesti un sakrauti grēdās aizskatuvē. Un nedēļas nogalē “krāvēji” laikam nestrādā. Tad nu skats bija traģikomisks – pūtēji braši pūš, dziedātāji dzied, bet skatītāju laukums tukšs, tikai tā malās un rožu dārzā uz soliņiem sēž kādi skatītāji. Nu ja, pusmūža un vecākie ļauži, kas bija šī koncerta auditorija, jau nav tie dižākie ilgi kājās stāvētāji vai soliņu stiepēji (dažas kompānijas pašas sev soliņus izvilka no aizskatuves). Žēl, ka tā. Es līdz gandrīz astoņiem pagrozījos un tad devos uz Viktorijas laukumu.

Tā kā Timišoarā ir gan mūzikas skola, gan augstskola, tad netrūkst arī orķestrī spēlējošu jauniešu. Svētdienas vakars Viktorijas laukumā sākās ar skaistu stundu garu orķestra koncertu, kur tika spēlētas gan populārās mūzikas apdares, gan skaistākie un vieglāk klausāmie klasiskās mūzikas gabali. Pēc tam nāca rokmūziķi. Interesanti, ka 2 grupas bija netālie kaimiņi – no Novi Sadas Serbijā. Pie tam – Love Hunters līderis labi runājās ar publiku rumāniski un arī daļa dziesmu bija rumāniski. Nu tad par to arī ieskats viņu melodiskajā rokā: 

Abas pārējās grupas man ne tik ļoti patika. Vieni spēlēja roķīgāku roku (tas nav nekas slikts), bet solista balss jau bija tiktāl ķērcoša, ka man tā vairs īsti dziedāšana nešķita. Otri – labs roks, ko tur vairāk teikt.

Trešais – pirmdienas vakars – veltīts blūzam. To tad nu tūdaļ došos skatīties.

Savdabīgi līdzsvarotās ceturtdiena un piektdiena

Arī ceturtdien ņemšanos pa bibliotēku beidzu mazliet pēc vieniem un, izmantojot salīdzinoši vēso laiku (tikai kādi 26 grādi), devos nelielā “pārgājienā” – uz 1989.gada decembra revolūcijas muzeju. Tie, kuri zina Latvijas jaunāko laiku vēsturi un mazliet prot rēķināt, redz, ka no neatkarības atjaunošanas viedokļa mēs rumāņiem esam “jaunākais” brālis vai māsa.

piem vietaNav jau tā, ka man būtu dziļa interese par to, bet velobraucienā ar Liviu bijām piestājuši piemiņas vietā netālu no ZOO un bija redzams, ka kritušo skaits nav mazs. Tātad – viņiem te gājis skarbāk, kā mums. Gribēju īsi uzzināt galveno. Un tagad esmu gatava par to īsi un ļoti populārā formā uzrakstīt.

Ar revolūcijām jau laikam ir tāpat kā ar bitēm – nekad neko droši iepriekš zināt nevar. 1989.gada decembrī tolaik vēl sociālistiskajā Rumānijā viss esot sācies “pavisam ne kā revolūcija” un pie tam – Timišoarā.

Arī sociālisma laikos Timišoara, Arada un vēl dažas valsts rietumpuses lielās pilsētas ir dzīvojušas dalītā informācijas telpā – ultrakonservatīvajā Rumānijā ar tālo galvaspilsētu Bukaresti, bet te  bijis iespējams netraucēti uztvert krietni brīvāko Ungārijas un toreizējās Dienvidslāvijas  TV un radio, kā arī rietumvalstu speciālos sociālisma valstīm domātos raidījumus dažādās valodās.

1989.gada vasarā Ungārijas TV uzstājies ungāru izcelsmes mazas Timišoaras draudzes mācītājs no mana “kaimiņrajona” Jozefīnes, kurš izteicies, ka Rumānijā galīgi nav labi ar pamatbrīvībām – ne ar cilvēktiesībām, ne ar visu citu.  Protams, vietējām varas iestādēm tas nav paticis un šie izdomājuši, ka vajag viņu “atlaist no darba”. Nebija ne decembra vidus klāt, kad papīri, kas liek viņam atstāt draudzi bijuši gatavi. Protestējot pret šo atlaišanu, pie mācītāja mājas 16.decembrī sapulcējušies pārdesmit cilvēku. Milicija viņus izklīdinājusi, bet pilsētā izplatījušās ziņas par notikušo un nākamajā dienā tur jau sapulcējies daudz vairāk ļaužu un saukļi bija papildināti ar “vairāk brīvības” un “nost ar sociālismu un Čaušesku”…

No Bukarestes saņemts tālaika valsts vadītāja Nikolajes Čaušesku zvans (ieraksts ir saglabājies), izklīdināt demonstrāciju, ja vajag, arī šaut. Pavēle arī pildīta – 73 nogalinātie, vairāki simti ievainoto, kuri tā īsti pat nav zinājuši par ko… Taču cilvēki neizbijās, nākamajās dienās protesti notika jau pilsētas centrā un ar daudziem tūkstošiem dalībnieku. Mācītāja vārds vairs netika minēts, tikai brīvība…

20.decembrī Timišoara sevi pasludināja par “no komunisma brīvu pilsētu”, attiecīgu dokumentu oficiāli nosūtot uz Bukaresti. Lūk, tā ir drosme!

karogiTe ātri pārdomas par karogiem. Diez, vai Latvijai “paveicās” vai “nepaveicās” ar to, ka LPSR karogs bija pavisam citāds nekā brīvvalsts. Atgūstot neatkarību mēs “veco” nomainījām pret “jauno” vai kā nu tur sanāk – atkarībā no tā, kā sāk skaitīšanu. Bet tas šobrīd nav svarīgi.

revol karogsRumānijas gadījums bija citāds – viņiem vēsturiskā trijkrāsu karoga vidū tika iebāzts sociālismu apzīmējošs ģerbonis. Nu un tad revolūcija nāca, brutāli izgriežot to sveš-ķermeni. Vēsturiskajos materiālos un arī muzejā šādu karogu ar caurumu vidū ir diezgan daudz. Spēcīgs simbols.

Man ļoti patīk internetā atrastā bilde – pa karoga caurumu tālumā redzama Timišoaras katedrāle un priekšplānā ļaužu pilnais laukums. Bildēts, visticamāk, ir no Operas balkona (skaisti izgaismotās Operas bilde bija iepriekšējā stāstā).

21.decembrī Čaušesku uzstājās Rumānijas TV (ieraksts ir), paziņojot, ka tur, Timišoarā, kaut kādi huligāni kopā ar kaut kādiem nacistiem, kaut kādus sīkus nemierus rīkojot, bet nevienam nevajagot satraukties, situācija tiekot kontrolēta. Bet tas vairs nebija taisnība. Gan armijas un milicijas daļas sāka nepakļauties, gan no Bukarestes apkārtnes uz Timišoaras rūpnīcām aizvestie strādnieki (jo vietējie apturēja rūpnīcas), saprotot, kas un kā vārdā notiek, pārgāja “nemiernieku” pusē un stāstīja arī citiem un citur par notiekošo. Demonstrācijas sākās arī citās pilsētās visā valstī.

22.decembrī Čaušesku kopā ar sievu helikopterā bēga no Bukarestes – sociālisms Rumānijā bija beidzies. Valstī vairākās pilsētās uzradās neidentificējami militāri grupējumi, kas brutāli šāva pa sanākušajiem cilvēkiem. Timišoara pāris dienās tika nogalināti vēl 23 cilvēki, 73 ievainoti, vairāk kā 1000 arestēti un uz laiku ielikti cietumā… – viss bija diezgan haotiski. Valsts vadītājs bija aizbēdzis, un nebija skaidrs,  kam pārņemt varu. Tas ir apbrīnojami, cik ātri tomēr “no nekā” izveidojās stihiskas kustības, vienojās un kā nebūt tika galā ar varas dalīšanu un nodrošināšanu (mums laikam bija “vieglāk”, vispirms bija Tautas fronte un pēc tam neatkarība). 24.decembrī tika izdots rīkojums par Čaušesku pāra nošaušanu un nekavējoties izpildīts. Tie bija pēdējie Rumānijā izpildītie nāvessodi.

Iznāk gandrīz kā pasakā – tik strauji un principā “pareizi” viss beidzās, ja neieslīgstam detaļās. Pielieku 5 minūšu video – pusotru minūti var skaisti “palidināties” virs mūsdienu Timišoaras un tad ir kādas 4 minūtes ar ilustratīvām revolūcijas bildēm. Labs. 

Gan jau arī jūs esat dzirdējuši, ka Latvijā ne Tautas frontes muzejam, ne Okupācijas muzejam neiet viegli ar finansējumu savas darbības nodrošināšanai. Izrādās, te ir līdzīgi – muzejam jau nācies mainīt atrašanās vietu uz neizdevīgāku un tas ir visnotaļ vienkāršs. Nez kā tas ir – revolūciju (un brīvību) gribējām. Bet, kad tā ir dabūta, tad “atmiņu” par to glabāt (finansēt) vairs negribas… Labi, ka ir internets, kur arī var glabāt informāciju (ja tā ir piefiksēta un publiskota).

him-in-concert-timisoara-31-iulieBet nu jau pietiks nopietnības, to vajag nolīdzsvarot. Ar ko? Jau kaut kad sen rakstīju, ka 31.jūlijā (piektdien) Timišoarā uzstāsies 1991.gadā Villes Valo dibinātā somu “raudamā roka” grupa HIM. Visveiksmīgākie gadi viņiem bija no kāda 2000. līdz 2006., kad grupa pamanījās iekļūt ne vien Eiropas, bet pat ASV topos. Jaunākais albums iznācis 2013.gadā.

Ieskatam ielieku video ar vienu no savām mīļākajām HIM dziesmām. 

IMG_5714Bet nu labi, tagad atpakaļ pie koncerta. Diez vai rokeriem bieži nākas uzstāties tik īpatnējā vietā kā ļoti skaistais un romantiskais Timišoaras rožu parks. 🙂 Bet neko darīt – estrāde ir vienīgi tajā.

Nu, gluži uz tādiem soliņiem, kā bildē redzams, skatītāji nesēž – skaistās rozes ir visapkārt, estrāde ir parka vidū un tās priekšā tiek vai nu salikti arī pie mums nopērkamie zaļie plastmasas dārza krēsli, vai novākti vispār, atstājot tikai stāvvietas, kā tas bija vakar. Ietilpība nav liela, es teiktu – apmēram kā Siguldas pilsdrupu estrādē.

IMG_5703Koncerts astoņos sākās ar iesildītājiem, kas arī spēlēja roku, bet ar “lapseņu pieskaņu”. Nemaz negribu zināt, kas tie bija. Deviņos viņi beidza, tad pusstunda, kamēr HIM uzkrāmējās un tad jau sākās pamatkoncerts.

Kaut arī man HIM patīk tīri labi, tomēr nospriedu, ka ne pietiekami, lai maksātu 20 eiro par iespēju vairākas stundas kājās stāvot mīcīties estrādes priekšā.

him timis1Tad nu kopā ar vēl daudziem citiem tādiem pašiem, koncertu baudīju no ārpuses un bez maksas. Bija iespēja ērti sēdēt uz soliņiem Begas kanālam abās pusēs (kanāls ir tieši aiz estrādes) – tad redzēt nevar neko, bet ar skaņu, protams, viss kārtībā.

Kad cietais soliņš apnika, aizgāju uz vienu no netālajām parka sānu malām, kur varēja redzēt arī “gaismu šovu” no mazliet lielāka attāluma kā bildē.

him timis2Publika spiedza diezgan sajūsmināti, bija sabraukuši arī no tuvajām kaimiņvalstīm – Ungārijas, Serbijas un pat Bulgārijas.

Pati no tāda attāluma nebildēju neko, šīs nākamajā dienā atradu internetā – tiešām no Timišoaras koncerta. 🙂