Hvala Vršac!

Šī stāsta nosaukums NAV rumāniski. Acīgākie kaut ko par slāvu valodām zinošie – uz ko tas velk? Nu, protams, SERBISKI!

Tā kā bibliotēka ir paņēmusi totālo 2 nedēļu atvaļinājumu un manā istabiņā karstuma dēļ nav iespējams uzturēties visu dienu, tad jāizdomā visādas “atrakcijas”. Un otrdien bija viena no  tām.

geography-of-serbia-and-montenegro0Kādā brīdī runājoties ar Liviu, apspriedām uz kurieni es brīvos brīžos varētu doties pati. Kārdinājums doties uz Serbijas pusi bija liels, jo:

  • par Serbiju neko daudz nezinām;
  • no Latvijas uz turieni bieži nedodamies;
  • patlaban man tā ir tuvu – Serbijas robeža tuvākajā punktā ir kādu 40 km attālumā no Timišoaras, bet mans skaistais otrdienas galamērķis Vršaca – kādus 77 km (mazliet tālāk kā Sigulda no Rīgas – tā salīdzinoši saka GoogleMaps).

Vizuālam ģeogrāfijas atgādinājumam pielieku kartīti ar Serbiju Eiropas dienvidaustrumu daļā.

serbiaOtrajā kartē redzams, ka Serbija ir pārsvarā kalnaina, ar līdzenumu vien Vojvodinas apgabalā valsts augšējā/ziemeļu daļā – jā, tā ir daļa no vēsturiskā un visnotaļ plakanā  Banatas apgabala, ideāla vieta lauksaimniecībai.

Kartes augšējā labajā pusē oranžajā taisnstūrī ievilku Timišoaru un Vršacu – ieskatoties redzams, ka gan ceļš, gan dzelzceļš tās savieno ar nosacīti taisnu vertikālu līniju.

Vēsturiski ir bijis visādi, bet pārsvarā Vojvodina bijusi kopā ar Timišoaru lielāku veidojumu ietvaros. Pozitīvas saites saglabājušās vēl šodien – ieklīstot muzejā (laika daudz, ārā šausmīgi karsts – ko visu nesadarīsi 🙂 ) redzēju, ka aukstajiem ieročiem veltītā izstāde veidota sadarbojoties Vršacas un Timišoaras muzejiem (nu ja – “mūsējais” patlaban lielajā remontā, daļu ekspozīcijas var palienēt).

Vispār jau sākuma doma man bija par Belgradu – tagadējās Serbijas, bet agrāk visas lepnās Dienvidslāvijas galvaspilsētu (līdz tai ir 150 km, kamēr līdz Bukarestei – 550). Izpētīju, ka turp var aizbraukt ar vilcienu, bet tā interesanti – ar pārsēšanos/vilcienu maiņu Vršacā. Domu par Belgradu atmetusi neesmu, bet tur vajag vairākas dienas, tad nu sāku ar Vršacu, jo Liviu ieinteresēja.

Vrsac-Timisoara-train2Bildītē redzams vilciena iekšskats, bet galvenais jau – ideāli strādāja kondicionēšanas sistēma. Ja mierīgi sēžot ēnainā Vršacas stacijā sviedri vienalga straumēm tecēja, tad vilcienā bija vienkārši laba sajūta un vairs nebija jāsvīst nemaz – ne par aukstu, ne caurvējš. Izkāpjot pirms desmitiem Timišoarā atkal ārā bija tveicīgāks nekā vilcienā. Jā, tā ir jāstrādā kondicionēšanai – lai to it kā nejūt (netraucē). Brauciens (kopā ar apmēram pusstundas pārbaudēm uz robežas, jo Serbija nav ES valsts) ilgst ap 2 stundām, ir mazliet mazāk kā 10 pieturas. Par biļeti turp un atpakaļ samaksāju kādus 7 eiro.

vrsac train stationTe vienā bildē redzams gan smukā vēsā vilciena degungals (interesanti īss – 2 vagoni, kam katrā galā lokomotīve, vairums Rīgas jauno tramvaju ir garāki, izpētīju – 160 sēdvietas), gan greznā Vršacas stacija. Arī tās galvenā zāle atjaunota veco laiku greznībā, kaut daļa telpu, protams, mūsdienās  ir liekas.

Bet kāpēc Vršaca? Gan agrāk, gan arī šoreiz pieminēju lielo Banatas līdzenumu. Taču ir viens izņēmums. Ja latviešiem teikās par ezeriem ir versija, ka tie vietumis radītājam “izbiruši”, tad te, šķiet, līdzīgi iznācis ar kalniem. Tu vari stundām braukt pa pilnīgu līdzenumu, bet pēkšņi līdzenuma vidū pie Vršacas ir “čupiņa” kalnu. Īsta skaidrojuma tam nav – “mistiskie kalni”.

vrsacPasaules mērogā – nekas dižs – augstākais punkts vien 399 m virs jūras līmeņa. Bet izskatās iespaidīgi un, ja mūsu Gaiziņš, ir “mīkstais” kalns, tad te cietie ieži arī lien laukā cauri augsnes kārtai.

Pilsētas nosaukums radies no slāviskā “veršina” jeb “virsotne”, to “serbiskojot” – izklausās taču līdzīgi, tikai pazuduši “liekie” patskaņi un skanējums skarbāks. Bildītē “vainīgā” virsotne ar visu torni arī redzama un pilsētas nosaukums kādu brīdi bijis Podvršac – pilsēta zem virsotnes, līdz tomēr saīsinājies līdz tagadējam Vršac.

vrsac veikalsValoda, kā jau slāvu saimes, kaut cik saprotama, zinot krievu un vai kādu no līdzīgajām. Es gan ļoti daudzus vārdus neiemācījos, “hvala” ir paldies, bet, pa pilsētu staigājot, ik pa brīdim kādi nosaukumi šķita smieklīgi veidoti. Interesanti, ka rakstības viņiem ir divas – gan ar latīņu burtiem, gan kirilicā. Pilsētā redzamas abas, tūrisma objektos dominē latīņu burti.

Manā rīcībā starp vilcieniem bija 10 stundas laika. Kāda pusotra par daudz, bet ko padarīsi – vairāk vilcienu dienā nav. No stacijas līdz centram ir kāds gabaliņš, to nesteidzīgi (jau karsts!) aizčāpoju, tūrisma centrā saņēmu karti un dažus padomus, mazlietiņ pagrozījos pa jauko pilsētas centrālo daļu un devos augšā uz Vršačka Kula – 14.gs.būvēto cietoksni, kas atrodas augstākajā punktā – baltais tornis redzams drusku iepriekš – attēlā kalna galā. vrsac panorama

Pilsēta esot apmēram 100 metrus virs jūras līmeņa, tātad “tikai” 200 vertikālie metri jāuzkāpj. Izklausās stipri vieglāk nekā bija – pa tiešu sauli karstā dienā. Tas izdarāms apmēram stundas laikā. Sākumā ir ērtas (bet stāvas arī!) akmens kāpnes, pusceļā – 2 baznīciņas, visu laiku pa ceļam – aizvien skaistāki skati lejup uz pilsētu, pēdējā puse – pastāva, bet droša tūristu taka un beigās serpentīns. Skats no augšas – pasakains!

vrsac baznicPēc tam ar baudu lēnām devos atpakaļ lejup. Nevaru nepielikt komentāru par bildi ar īpatnēju skatu pie mazās puskalna baznīciņas – kāpnes ir, bet durvju to beigās nav un pat netālais logs neizskatās ērts iekšā tikšanai. Kam tās domātas vai kā tā sanācis?

Turpat netālu puskalnā pusdienoju skaistā picērijas terasē, gāju arī cauri (tā iet “oficiālā” taka) lepnajai Brag viesnīcai un garām Millenium sporta un biznesa kompleksam, tad kārtīgi izlīkumojos pa pilsētu un brīžam kādā parkā elpu atvilku – viss ir bildēs. Tika izdzerti gandrīz 3 litri ūdens un tas bija pat mazliet par maz. Naudu uz vietējo nemainīju, maksāju ar karti (protams, izvēlētajā  vietās pajautājot, vai tas ir iespējams). No rīta cēlos 6.15, atgriezos pēc desmitiem vakarā, nogurusi, bet laimīga. 🙂

Bet nu labi, tā vietā,  lai dikti  gari rakstītu, pielieku saiti uz fotogalerijuman ārkārtīgi patika Vršacā! Kas? Jā, protams, kalns un skats no tā, bet arī pati pilsēta (nav jau dikti maza – 35 tūkstoši iedzīvotāju), kas ir ļoti skaista un sakopta. Ēkas nav tik gigantiskas kā Timišoarā, senajām pārsvarā ir 1-3 stāvi, bet toties kādas!

  1. jau arhitektoniski skaistas, daudz jūgenda un citu stilu pērļu;
  2. arī salīdzinoši nelielas un vienkāršas ēkas bieži ir ne vien vairākās krāsās, bet rotātas un/vai ar greznām kokgriezuma durvīm/vārtiem un žogiem;
  3. viss ir ļoti gaumīgs – mūsdienu apdares materiālu krāsu bagātība tiešām ar labu gaumi lietota (tikai 1 galerijas bildē ir bezgaumīgs košums);
  4. visi apdares/renovācijas darbi veikti ļoti rūpīgi un precīzi (noteikti precīzāk kā Timišoarā, te ik pa brīdim tomēr tā pietrūkst);
  5. pilsēta vispār ļoti tīra un sakopta – tas līdzīgi kā Timišoarā.

Es vispār esmu slinka uz fotografēšanu un tiešām negribēju bildēt tik daudz, ik pa brīdim pati sev teicu – pietiek to skaisto ēku, cik tad var. Un tad pati sevi atkal pierunāju – nu, tikai šo vienu… 🙂

vrsac yugoUi, vēl atcerējos – izrādās,  ka Dienvidslāvijā arī “vietējās” mašīnas ir bijušas: YUGO un ZASTAVA. 🙂

Galerijā ir kādas 3 šo grabažiņu bildītes, bet pilsētā bija vairāk (protams, ne daudz, jo pavecas). Kopumā autoparks līdzīgs kā Timišoarā.

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s