Saka, ka cilvēku varot nosist ar avīzi, ar to domājot rakstītā vārda spēku. Labi, ka tādā veidā nevar ar upēm “izrēķināties”. Jā, tā nu sanācis, ka iepriekšējā rakstā es pamanījos Timišas upi “likvidēt”, bet, par laimi, tā nav taisnība. Tad nu atvainojos gan upei, gan kādam vērīgākam lasītājam, ja samulsināju. Pielieku arī kartes gabaliņu, kur redzams, cauri Timišoarai plūstošais Begas kanāls, bet zilā “čūska” kartes apakšmalā ir Timiša (Google Maps nez kādēļ Begas nosaukumu rāda, Timišas nē).

Kāpēc es tagad zinu, ka Timišas upe ir? Ceturtdienas pēcpusdienā jau grasījos beigt darbu bibliotēkā un palēnām prātoju, ko gan varētu darīt pēcpusdienā, kad saņēmu ziņu no Liviu, ka atkal tiek plānots vakara izbrauciens (ar peldēšanos). Protams, es ar prieku piekritu. Vēlāk izrādījās, ka peldēšanās tieši Timišā arī plānota.

Šoreiz bijām 6 un es vienīgā ārzemniece. No iepriekšējās reizes pazīstams bija Dāvids (yas ir viņa pakausis upes bildē un viņš vienīgais varonīgi atturējās no peldēšanās), pārējie – Luciu zināmi trīsdesmitgadnieki.

Izbraucām mazliet pēc 18.30 un sākums atkal bija vājprātīgi karsts (mazliet virs 40 grādiem), bet drusku jau līdzēja  pašu radītais “vējš”. Es smējos, ka man jāuzņemas “galvenās vaidētājas loma”, jo puiši taču nevarētu atzīties, ka ir piekusuši un vajag pauzīti, ja es neko nesaku. 🙂 Nu tad kaut cik šo lomu spēlēju arī. Jo dabiskāk tas sanāca tādēļ, ka pašā sākumā es pamanījos nožauties uz asfalta un dabūt virspusējus, bet pabriesmīga izskata nobrāzumus. Peldēšanās bija apmēram pusceļā, bet šoreiz mūsu braucamajā gabalā nebija neviena ēnaina meža, tāpēc kādas 2 reizes apstājāmies vienkārši elpu ievilkt un ūdeni padzerties.

Kā bildē redzams, upe izskatās glīti plata, bet dziļums – ne vairāk kā līdz viduklim. Tad nu burtiski sēdējām ūdenī un dzesējāmies, bet tas vienalga bija superpatīkami un atsvaidzinoši. Laikam jau vismaz pusstundu ar baudu nodzīvojāmies pa ūdeni.

Par to gan dabūjām “maksāt” brauciena beigās, kad jau sāka satumst – dažviet, kur nebija laternu, nebija diez ko patīkami pa mazajām ieliņām un pagalmiem līkumot. Bet toties vairs nebija tik karsts (zemākā temperatūra naktī – plus 22).

Gabals pēc peldēšanās bija ļoti skaists – daļu braucām pa Timišas krastu, tur redzējām arī tās krācītes, kas bildē. Bija daudz stārķu – gan ligzdās, gan dažādās darbībās, ieskaitot bradāšanu pa upi.

Atgriezāmies mazliet pēc desmitiem, esot nobraukti 28 km. Sajūta laba. Līdz pilnīgai laimei vajadzēja vien dušu un dažus auglīšus, ko arī apēdu.

Turpinu smaidīt arī šodien.

Lai mums visiem izdodas jaukas brīvdienas!