Kad runājāmies ar Liviu par manu gribēšanu visu ko ārpus Timišoaras apskatīt, viņš solījās uzjautāt arī citiem saviem kolēģiem, vai tiem nav kas potenciāli man noderīgs ieplānots. Pēc dažām dienām saņēmu ziņu, ka svētdienā, samaksājot 6 eiro par transportu, varu doties kopā ar Danielu un viņa savāktu bariņu uz Lovrinu – ciemu 45 km attālumā.

Kas tur ko redzēt? Varot centriņu apskatīt, esot  diezgan liels tirgus un termālais āra baseins. Kurš nosauktajiem mani piesaistīja? Protams, baseins. Un tad nu tā arī sanāca, ka praktiski ar to visa diena gan sākās, gan beidzās, bet bija labi!

Protams, braucienam gatavojos. Paskatījos, kas par Lovrinu ir internetā. Kaut ģerbonī zīmēts cietoksnis, tādu varenā un slavenā izskatā, ne wikipēdijā, ne uz vietas neredzēju (rakstu uzmanīgi, lai nesanāk kā ar Timišu – ja nu tomēr kaut kur kaut kas ir). Ar ticības lietām gan problēmu nav: ir gan roman ortodox (nezinu, kā pareizi tulkot – tas ir pareizticības veids, bet krustam nav tas slīpais pāri), gan serbu, gan vāciešu baznīcas – visas ēkas skaistas un labi uzturētas.

Savas mājas lapas Lovrinai nav, wikipēdija saka, ka ciemā patlaban esot palicis mazāk par 3 tūkstošiem iedzīvotāju, jo deviņdesmito gadu sākumā vēsturiskie pamatiedzīvotāji – Vācijas švābi – masveidā devušies atpakaļ uz dzimteni.

Jā, virkne ēku ir tukšas. Bet tas, ka tur vācieši dzīvojuši, redzams vēl tagad – nelielās dzīvojamās un tirdzniecības ēkas tiešām glīti uzbūvētas un izrotātas. Daļa patlaban tiek atjaunotas.

Ilustrācijai pielieku bildītes no jaukas “Schwabenhof” pansijas – pa lielajiem atjaunotās fasādes vārtiem nonākam kvadrātveidā izbūvētās ēkas ēnainajā iekšpagalmā – tur ir gan neliels dārziņš ar augļukokiem un puķēm, gan ieejas istabās – nekādu gaiteņu, katrai istabai sava ieeja no dārza un skaists veco laiku āra grīdas/celiņu flīzējums saglabāts. Jauki.

Istabas cena (viss pilnīgi jauns un izskatās grezni) – ap 9 eiro par nakti. Nu ja, lauki…

Daniels gāja parunāties ar saimniekiem, jo viņa māsa no Bukarestes taisoties te palikt nedēļu.
Ko redzēju pa ceļam?

Salīdzinoši es teiktu, ka tā ir viena milzonīga Zemgale – viss plakans un apstrādāts. Labība jau novākta, palikuši milzīgi zeltaini saulespuķu lauki, kas mijas ar kukurūzu.

Jā, šur tur augļu kociņi, šur tur arbūzi un melones pa zemi ripinās un ceļmalās tiek tirgoti, bet tiem īstās milzu apmēru audzēšanas vietas esot vairāk uz dienvidiem.

Naktī Timišoarā bija traks negaiss (man nav bail, bet vienalga dikti skaļš un zibsnījošs), rīts atnāca apmācies un tikai mazliet virs divdesmit. Vispār jau – ideāla diena priekš tāda bālģīmja, kā manis, jo saule parādījās vēlāk, pamazām un diena neuzkarsa tik traki kā visa iepriekšējā nedēļa. Uzreiz varu piebilst, ka apmēram 20% no apmeklētājiem bija “manējie” – koši baltie. 🙂

Ieeja pašvaldībai piederošajā termālā baseina teritorijā maksā ap 2 eiro. Par to naudu var paši zālienā meklēt kur “izklāties”; ja ir brīvi, tad okupēt kādus no koka zviļņiem (dabūjām, jo bijām klāt mazliet pēc 10iem); vēl pieejamas ģērbtuves, duša, dzeramais ūdens un tīra tualete (ar papīru). Ir arī piknika vietas, galdi, soliņi un vairāki grili, tīri  labi aprīkots bērnu laukums (ja nu viņi tomēr izlien no ūdens)… Par papildu naudu un brīvprātīgi var tikt arī pie visādiem ēdamajiem un dzeramajiem – kā jau mūsdienās visur. Viss patīkami tīrs un sakopts. Jā, jau atkal to uzsveru, bet ne tuvu ne vienmēr savos ceļojumos to esmu redzējusi. Nu ja, Rumānijas šīs puses ilgā saistība ar kārtību mīlošajiem vāciešiem un austriešiem atstājusi ļoti pozītivas sekas.

Labi, labi, tagad beidzot par to solīto SPA. Arī Rumānijā šur un tur karsts minerālūdens pazemē noturēties negrib un šaujas ārā. Arī tik līdzenās vietās kā Lovrina, par kalniem nemaz nerunājot. Šeit karstie avoti tiek izmantoti divējādi – ziemā ir slēgtais paviljons (neesot diez ko estētisks, gaida Eiropas naudu), bet vasarā ir pieejams LIELS (vislielākais Rumānijā noteikti) āra baseins.

Tā vienā galā pa “tramplīnu” karstais ūdens (70 grādu!) plūst iekšā baseinā un tad palēnām atdziest, kamēr nokļūst līdz otram galam, kur ir 2 metrus dziļš.

Blakus, ar jauku nejauši nepārvaramu barjeru atdalīts, ir bērnu baseins (arī krietni liels). Tajā tiek uzturēta konstanta ūdens temperatūra (ap 30 grādiem) un ir bērniem piemērots slīpums. Kā jau jābūt termālajos ūdeņos, neliela sēra smaciņa ir un ūdens ir ļoti mīksts (esot piesātināts ar daudzām nezinkādām vērtīgām vielām).

Apmeklētāji – visu vecumu un izmēru ļaudis no tuvākas un tālākas apkārtnes, kas ir gatavi maksāt par ieeju. Līdz ar to viss kulturāli, tīri un ne skaļi. Dārdošas mūzikas, paldies Dievam, nebija.

Kā bija? Vienkārši superīgi! Pirmajā piegājienā mēs, 5 pieauguši cilvēki, noņēmāmies pa ūdeni vairāk kā stundu. Tad pavēsinājāmies ārpusē, tad nākamais iegājiens, tiesa – vairs ne tik garš un tā te var ilgi… 🙂

Pa ceļam mani rumāņu līdzbraucēji interesējās, ko vēl esmu Rumānijā redzējusi. Godīgi atzinos, ka šis ir mans pirmais izbraukums. Tad sekoja jautājums – bet vai termālajos baseinos esmu bijusi? Tur nu viņus šokēju sakot taisnību – jā, labā kūrvietā ASV – Sol Duc Olimpijas pussalā. Pielieku bildīti no ļoti skaistās vietas kalnos, kas man, Andrim un Voldemāram saistās ar jaukajām ASV perioda atminām.

Tad viņiem ausis nolaidās un viņi sāka cits caur citu atvainoties, ka te diez ko smalki nebūšot, lai es dikti nesabēdājoties… Uz ko ar smaidu atbildēju, ka es jau nebraucu salīdzinoši  vērtēt, es braucu peldēties un baudīt to, kas ir! Un tā arī bija – kā jau jūtat, man tiešām patika. Protams, pamanījos arī mazliet apsvilināties, bet tas jau pieder pie lietas. Biju cerējusi, ka, katru dienu šortos staigājot, manas kājas būs ar sauli jau apradušas, bet tieši tām šoreiz trāpījās tā pavairāk saules. Nu nekas, atgriežoties kārtīgi sazieķējos ar labo Davines pēcsaules krēmu un būs labi.

Protams, gan dzīvojoties baseinā, gan ārpusē pļāpājām par šo un par to, līdz nonācām pie Dāvida kalendāra – viņš, līdzīgi kā Liviu, ir oficiāli reģistrēts pašnodarbināts tūrisma gids, tikai ar Ford Transit, kuru labprāt piekrauj ar klientiem un vizina visur kur. Tā kā mikroautobusā ir 8 tūristu vietas, tad cenas ir sakarīgas. Tiesa gan, degviela te ir pat mazliet dārgāka nekā pie mums, daudz Lukoil un Gazprom benzīntanku, ir arī vietējie, lielus rietumnieku tīklus neesmu redzējusi (bet vēl jau nav tālu braukts, varbūt citur ir citādi).

Abi būdami biznesa cilvēki, mēs laiku lieki netērējām un jau vienojāmies par diviem “turpinājumiem” – augusta otrajā nedēļā pievienošos grupai, kas dosies uz “Eiropas naudas” termālo SPA netālā Ungārijas pilsētā (man noteikti patikšot), trešajā beidzot notiks tuvāka iepazīšanās ar Drakulu, dodoties 4 dienu apmēram 1000 km tūrē pa Rumāniju.

Nu re, viss ir kā jau rakstīju – sākumā nav ko darīt un nezini kurp doties, pēc tam vairs nevar paspēt, visu ko gribētos un varētu, jo nu jau ir uzradušās arī citas vietas, ko vēl gribu apskatīt…

Tad nu centīšos maksimāli čakli strādāt bibliotēkā “brīvajās” darbdienās un vakaros reizēm kaut ko rakstīt arī emuārā. No 240 eiro 1 nedēļas tūres uz Melnkalnes kūrortu pie Adrijas jūras ar dzīvošanu pilnīgi jaunā 3 zvaigznīšu viesnīcā ar brokastīm atteicos – apzinīgums traucēja, kaut cena ir laba.