Uzmanīgi ar apaļumiem un citas pieredzes

Patlaban manas grūtākās dienas ir sestdiena un svētdiena, jo jāizdomā ar ko tās aizpildīt. 🙂 Piemēram, vakar/sestdien. Tā kā atkal ir karstā nedēļa (plus 38), tad stipri jāpiedomā, kurp un kad doties. Izlēmu – izmetīšu no rīta puses atkal vienu loku vēl neiepazītā rajonā. Kārtīgi paskatījos kartē (jo Timišoara vispār ir dīvaini plānota – iemeslus nezinu, taču cerību uz regulāru ielu tīklu gandrīz nav – visādi slīpumi, izņēmumi un viss kas cits un ne tikai vecpilsētā). Bet nu labi – izpētīju, noskatīju galvenos orientierus un īsi pirms deviņiem devos ārā – jāizmanto rīta puse, kad saule vēl nav virs galvas un šur tur ēnu spēj mest arī ēkas.

timisoara_stadiumVispār jau vienkārši: aiziešu līdz stadionam (tas ir milzīgs, apkārt tikpat milzīgs uzbērums – nu gandrīz kā viduslaiku pilīm), tad “pusapli” tam apkārt un taisni iekšā vēl neiepazītajā daļā (līdz stadionam biju tikusi citā reizē).

Ha! Sākums tāds arī bija, raiti soļoju pa ielu apkārt stadionam un pat baudīju rītu, jo vēl bija tikai ap 30 grādiem, līdz pēkšņi pamanu – pag, saulei bija jābūt pa kreisi, bet tā ir pa labi…

pumpu ielaPaeju vēl gabaliņu un ieraugu specifisku šauru ielu ar ļoti zīmīgām tramvaja sliedēm (interesantas “pumpas” pa vidu) un vēl uz priekšu man pazīstama ēka (tā baltā – sporta centrs)… Hm, bet tās tak ir netālu no manas kopmītnes…

Kāds secinājums? Biju braši apsoļojusi pilnu apli ap stadionu, un, domādama, ka eju uz priekšu pa izvēlēto ielu, patiesībā jau devos atpakaļ… Ko tagad? Nospriedu, ka igauniete jau nu neesmu un otru apli neiešu. Tad nu devos nelielā neplānotā ekspedīcijā pa “tramvaja ielu”, jo zināju, ka tā ved Jozefīnes virzienā (tātad atpakaļ tikt mācēšu). Tā arī darīju un vairāk šāda veida pārsteigumu nebiju. Brīdi pēc desmitiem (jau bija briesmīgi karsts) atgriezos un metos stipri vēsā dušā.

Diena bija tik karsta, ka nevarēju pat iecerēto gabaliņu emuāram uzrakstīt – klējpdators vienā brīdī no karstuma vienkārši izslēdzās, kaut jau tāpat dzesēšanas nolūkā slīpi novietots. Ir jau viņš večuks un ar niķi karst, bet tā vēl nebija bijis. Tātad – rakstīt no istabiņas varu rītos un vakaros – kad arī laptopam nav pārāk karsti. Vai – kad aizstiepju to uz kondicionēto bibliotēku.

Vispār jau esot vienam jaunā vietā dažāda veida pieredzes sakrājas. Dažreiz jaukas, dažreiz ne tik ļoti, dažreiz smieklīgas – kā ar to stadionu.

foodSuhKo vēl esmu “piespiedu kārtā-labprātīgi” atklājusi? Nu, piemēram, par ēšanu. Izlielījos, cik feini lēta ir studentu ēdnīca. Jā, bet ar 10.jūliju tā “aizgāja” brīvdienās līdz rudenim. Nācās meklēt citas iespējas. Vispār  jau te paēst it kā nav problēmu, bet – tās iespējas ir izteikti “studentiskas” – pārsvarā pica un dažāda veida burgeri milzīgā klāstā, klāt “kolasveidīgie”, kas tiek piedāvāti komplektā un ir ļoti lēti (tiesa gan, dažviet atļauts izvēlēties klāt arī ūdeni, sanāk ka vienā cenā). Un tas nav gluži tas, kas mani ļoti priecētu.

“Smukās” kafejnīcas ir, bet toties nav lētas – no stipendijas tur katru dienu neēdīsi un vairākas reizes dienā pavisam noteikti nē. Atrast vietas, kas piedāvā kādus tradicionālus šejienes ēdienus ir vēl grūtāk. Vienu atradu Lyoness pircēju tīklā  un nopriecājos – paēdīšu un arī mazliet naudas ietaupīšu. Aizgāju. Uzlīme uz durvīm ir, jautāju – vai priekšrocību karte darbojas un saņemu atbildi, ka nē. Kāpēc? Tāpēc. Kāpēc uzlīme uz durvīm? Viesmīlis nezinot. Nu ko, lepni gāju projām.

Tiesa gan – pēc kādas nedēļas samierinājusies atgriezos. Iemesls vienkāršs – viņu ēdienkartē internetā redzams, ka te ir arī tradicionālie ēdieni, ko citur pagaidām tā arī neesmu atradusi. Nu tad pamēģināju (lai arī bez Lyoness).  Šoreiz tā bija mamaliga (kukurūzas biezputra) ar šķiņķi, ceptu olu, brinzu un krējumu. Bija noformēta un arī garšoja izcili – kā jau labā vietā pienākas. Maksāja arī ciešami – kopā ar lielu glāzi uz vietas taisītas limonādes ar svaigiem persikiem – labas pusdienas mazliet  virs 6 eiro. Bet daļa it kā normālu ēdienu smukajās vietās ir man nesaprotami dārgi – lielos padsmitos un desmitos eiro.

floraGribēju internetā atrast kafejnīcas bildi, bet bija 2 iespējas: vai nu vecais izskats (kur tā daļēji “uzsēdusies” uz  kanāla promenādes) vai jaunais veloceliņš ar fonā redzamu kafejnīcas stūrīti. Izvēlējos otro. Jau rakstīju, ka pilsētā veloceliņu ir daudz un tie ir arī dažādi izveidoti. Šis ir laikam visīpatnējākais posms – velo pa vidu, gājēji pa abām malām.

Vispār jau lieliski, ka veloceliņi ir (un diezgan noslogoti), bet ar to projektēšanu arī te ir gājis visādi: vietām tiešām nedrīkst zaudēt modrību ne gājēji, ne velosipēdisti, jo celiņi ik pa brīdim “mainās vietām” te gar ielas pusi iet velo, te gājēju celiņš un tā ne reizi vien ne īpaši garā gabalā un pat ne aiz krustojumiem, bet pēkšņi vienkārši “taisnā gabalā”. Vietām atkal smuki salikti soliņi, bet – velojoslas malā. Tātad – sēdētāju kājas traucē velobraucējiem…

050Arī par jaukajiem siltajiem vakariem jau rakstīju. Vienudien atradu internetā, ka šonedēļ katru vakaru Rožu parkā ir bezmaksas āra kinoseansi. Protams, to man vajag. Aizgāju. Milzu piepūšamais ekrāns izskatās iespaidīgs. Kad satumst – arī bilde kļūst kontrastaināka nekā fotografēšanas brīdī redzams.

Cilvēku daudz un viss jau it kā labi, vienīgi par valodu biju nobažījusies, bet skatoties reklāmas nomierinājos – viņiem, tāpat kā pie mums, fona skaņa ir oriģinālā un subtitri rumāniski. Būtu jau labi, bet filmas oriģinālvaloda bija itāļu… Pasēdēju kādu brīdi un padevos – nav nekāda prieka ar inteliģentu sejas izteiksmi sēdēt brīžos, kad sapratēji smejas kā traki, bet man nav pat idejas par ko – par kaut kādiem vārdiem. Paskatījos internetā – jā, visu nedēļu slavenas godalgotas dažādu Eiropas valstu režisoru filmas – nevienas cerības uz angļu valodu… Tajā brīdī sāku saprast, kāpēc amerikāņu “spērien’ un pirdienkomēdijas”, kā arī asiņainie bojeviki ir tik populāri – tulkojumu nevajag, viss skaidri redzams.

Tā ka arī te viss kā dzīvē – iet dažādi. Sev par prieku varu piebilst, ka tirgū superīgi arbūzi un melones (tās ir arī maziņas, vienu kilogramīgu jau notiesāju) jau maksā 20 centus par kg (redzēs vai būs vēl lētāk, jo tā ir 1 leja), tomāti – 20-40, bet mans favorīts patlaban ir aprikozes – Latvijā man tās šķita nežēlīgi dārgas un/vai negaršīgas.

Vēl atcerējos – vakar vienas mājas dārzā redzēju gladiolas ziedam! Man tās saistās tikai un vienīgi ar 1.septembri, tālab jutos dīvaini, jo ir taču tikai jūlijs. Interesanti, ka šeit ziediem netiek pievērsta tāda uzmanība kā pie mums. Jā, dažviet tirgo milzu “mākslinieciskus” spožpapīros ietīstītus pušķus, bet arī reti. No šī aspekta jāsaka, ka viņu brāļu tauta moldāvi tad vairāk līdzinās latviešiem – tur ziedus galvaspilsētā tirgoja visai līdzīgi kā pie mums – daudz, dažādus un daudzviet.

flower marketCentra tuvumā ir speciāls “Ziedu tirgus”, bet tur arī tie paši pušķi, protams, daudz stādu un man pat vairāk tā kā vilka uz kapiņiem. Vēlāk redzēju, ka ne bez pamata – tieši blakus ir kaut kāda “izvadītava” – neprotu citādi nosaukt. Kapi pilsētā ir vairāki un patālu, bet no šejienes vismaz daļa bēru procesiju sākas. Tad jau bēriniekiem tiešām ērti.

Ir vērts paskatīties uz bildītē redzamo Ziedu tirgus jumtu – tas ir audums vai kaut kas tāds – interesanti, vai pa ziemu arī turas? Līdzīgs jumts ir gan manis iecienītajam dārzeņu tirgum (bija bilde kaut kad iepriekš), gan Rožu parka estrādei.

Pulkstenis drīz būs deviņi svētdienas rītā. Ārā patlaban līst – tad jau būs vēsāks svaigums un varēs atkal kādu līkumu pa pilsētu izmest. Un pirmdien jau atkal “bibliotēkas nedēļa” būs klāt.

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s