Jozefīne un 3-kārt Quechua

Tā kā šeit ir nostabillizējies jauks vasaras laiks (dienā mazliet zem 30), tad apzinīgo sēdēšanu bibliotēkā cenšos kompensēt ar pilsētas tālāku iepazīšanu staigājot.

Piektdien man bibliotēka bija bezgalīgi apnikusi jau ap vieniem un devos pie, nē tomēr uz Jozefīni – tas ir viena no pilsētas rajoniem nosaukums. Tiesa gan – varbūt tomēr Jozefs vai Džozefs, jo nosaukts par godu attiecīgam imperatoram? Štrunts par vēsturi, es palikšu pie Jozefīnes, jo oriģinālrakstībā ir “Josefin” un man tā šķiet mīlīgāk.

IMG_5832Kaut vēstures avotos Timišoara minēta jau sen sen (iepriekš to minēju), tad īsti strauji attīstība tomēr sākusies pēc pilsētas “pievienošanas” Eiropas dzelzceļa tīklam un tas noticis 1855.gadā. Kāpēc es to minu? Tāpēc, ka dzelzceļa stacija atrodas Jozefīnes rajonā un tas no laucnieciskas nomales strauji “pilsētnieciskojies” tieši pēc šī notikuma. Sākotnējā stacijas ēka gan nav saglabājusies, patlabanējā redzama bildē.

Mana gājiena mērķis gan bija Jozefīnes tirgus ēka. Tā ar plašu vērienu uzbūvēta par Eiropas naudu 2012.gadā un man jau šķiet, ka sanācis kā nereti arī pie mums:  ideja nav slikta, bet vai īstā ēka īstajā  vietā?

tirgus josBildītē redzamā vizualizācija rāda skaistu 4 stāvu ēku. Ar aizpildīšanu gan pašvaki: 4.stāvs slēgts, 3šajā daži nīkulīgi tirgotāji, 2ais kaut cik aizpildīts (gaļa un piena produkti, bet ne daudz), pilns vienīgi pirmais stāvs, jo te augļi un dārzeņi. Nu jā, šis nav diez ko bagāts rajons šobrīd. Jozefīne man daļēji atgādina (jau rakstīju) Marijas/Čaka ielu, kur mazbodītēs var nopirkt visus iedomājamos un neiedomājamos apģērbus un mājās vajadzīgos sīkumus, bet daļēji – Rumbulu, jo te ir “specializētās ielas”, kurās tirgo milzīgu auto daļu un celtniecības materiālu klāstu – no uz zemes sakrautām kaudzēm ar kaut ko, līdz smalkiem stiklotiem saloniem.

Apkārtējā apbūve ir zema (pārsvarā viens, divi stāvi) un tomēr greznāk veidota – atbilstīgi tā laika stilam, līdz ar to šis modernais lakoniskais milzis, vismaz manuprāt, neiederas apkārtnē, kaut ēka pati par sevi man patīk. Es jau pat iedomājos, ka šo labprāt būtu redzējusi pilsētas centram piegulošajā 7000 tirgū (nezinu kāpēc tāds nosaukums), jo tur ir pavisam cits cilvēku daudzums un maksātspēja, augstākas apkārtējās ēkas un liels vietas trūkums. Bet nu labi, gan jau kāds zina, kādēļ šādi.

Sestdien devos “tālajā pārgājienā” uz  veikalu DecathlonGoogleMaps rāda, ka  jāiet mazliet vairāk kā stunda. Orientēšanās problēmu šoreiz nebija, jo puse ceļa jau bija zināma (Julius Mall virziens) un arī tālāk, gan turp, gan atpakaļceļš bija pa vienu ielu. Nekādus līkumus šoreiz netaisīju, jo gan attālums liels tāpat, gan tas, ka viņu ārpuscentra lielmāju rajoni ir tādi paši kā mūsējie – viena vai pāris lielās ielas, bet iekšpagalmu mudžeklī degunu labāk nebāzt, ja nav vajadzības.

Kādēļ bija tik tālu jāiet? No vienas puses – tā pati izstaigāšanās un pilsētas iepazīšanas vajadzība, no otras – visnotaļ praktiski apsvērumi. Es šurp atbraucu ar iespējami mazu bagāžu un domu, ka nepieciešamo piepirkšu klāt uz vietas. Un šķiet, ka tas bija pareizs lēmums: tikai esot te var saprast, ko īsti vajag un arī cenas ir labas.

Sapratu, ka man ikdienas staigāšanai vajag sandales. Dikti “dāmīgas” nē, bet izteikti sportiskas  arī ne. Izstaigāju centra veikalus, bet neko īsti sev pa prātam neatradu. Kādā brīdī internetā rakājoties atradu Quecha Switch un nospriedu, ka tās man vajag vismaz apskatīt un izmēģināt (pielieku video, ja nu vēl kādai iepatīkas ideja). Noskaidroju arī, ka Decathlon tās varētu būt. Bija jāiet.

Tagad zinu, ka Quecha vismaz Rumānijas Decathlon ir pamatpiegādātājs – šī zīmola preces bija vai visās grupās: no teltīm, līdz apģērbiem, apaviem un visvisādam aprīkojumam. Mājās atnākot izrādījās, ka no maniem 4 pirkumiem 3 ir šī zīmola: ne vien sandales (jā, nopirku gan “pamatvariantu”, gan 1 lentīšu komplektu – kādā brīdī  mēģināšu “uztīt”), bet arī plānšorti un plānbūzīte. Nu jā, tas priekšvārdiņš “plān-” te ir ļoti svarīgs, jo karsti, bet kaut kas mugurā jāvelk ir.

Ja audumus salīdzinātu kā papīru, tad es teiktu, ka tas, ko mēs Latvijā velkam mugurā vasarā ir kā parastais 80-gramīgais baltais ofisa papīrs, te vajag zīdpapīru. Un vairums apģērbu tādi  (plāni) arī ir – vai tā būtu kokvilna vai cits materiāls. Drīzāk varētu būt grūti nopirkt mums ierastā biezuma kokvilnas polo vai t-kreklus vai ko līdzīgu.

Paskatījos ražotājus: sandalēm Ķīna, zeķēm – Turcija, šortiem Brazīlija, blūzītei pat Mozambika… Istabiņā, cīnoties ar cenu un pārējā liekā noņemšanu, atklāju, ka visiem bija iestrādāti RFID drošības/pretzagšanas risinājumi: zeķēm un sandalēm uzlīmes veidā, bet abiem apģērba gabaliem – jau rūpnīcā iešūti kopā ar pārējām uzrakstu birkām, nevis smagie melnie “pīkstuļi”. Smalki.

Ja par tehnoloģijām iesāku, tad pirms kādām dienām Auchan lielveikalā pamanīju, ka pie kases ir iespējama arī bezkontakta maksāšana. Žēl, ka man vēl nav AppleWatch vai kāds no supergudrajiem telefoniem, kas šo atbalsta.

Par to, ar ko vērtīgi (un bez maksas) aizpildīti daži pēdējie vakari uzrakstīšu citudien. 😉

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s