Monthly Archives: 2013. gada augusts

6.diena – 15.augusts – ceturtdiena – Kategats un Asīzes Francisks

Sākšu no vietas, kur beidzās iepriekšējais stāsts – vakarvakara. Izbraucām no ostas braši un ar uzvilktām burām tīri brašā vējā smuki burājām uz priekšu. Bet nu tiešām brašs tas vējš bija un kļuva aizvien brašāks… Pirms septiņiem pirmo reizi vajadzēja koriģēt buras, tad vakariņas, tad drusciņ brīva laika, tad vēlreiz korekcija, bet jau pustumsā un krietnākā vējā… un tad jau jūras slimība atkal bija klāt – knapi paspēju pabeigt šajā reizē darāmo un nomocījos līdz pat rītam (drusku vieglākā formā gan šoreiz).

Rīts uzausa saulains un skaists, salīdzinoši mierīgā jūrā un tāda bija visa diena. Studenti pat drusku sāka tā kā pukstēt, ka esot garlaicīgi (bet, ka viņi varētu darīt savu individuālo grupas darbu, tas viņiem prātā neienāca). Pa dienu mums bija abas plānotās mācību sesijas, tagad, kad šo rakstu, esam nupat paēduši vakariņas un gaidām pēc tām solīto kapteiņa lekciju par kuģiem un kuģošanu. Vienu brītiņu pirms vakariņām mēs visas trīs izmantojām nelielai pagulēšanai, jo, kas zina, cik reizes šonakt vajadzēs celties koriģēt buras.

Kur esam? Kaut kur Kategatā – tie, kuriem interesē, var paskatīties kartē. Kuģu apkārt ir diezgan daudz, bet parasti tie ir patālu no mums – uz kuģu ceļiem, bet burinieka ceļi mēdz atšķirties no parasto kuģu ceļiem. Pulkstenis ir pusastoņi – tikko bijām uz pirmo šīvakara buru korekciju, jo vakaram nākot nāk arī vējš. Vispār jau tas ir labi, jo šorīt kapteinis sacīja, ka 2-3 dienu laikā jāpaspēj tikt cauri Skagerakam, pirms vējš nav mainījies uz nelabvēlīgu, bet dienas jaukais laiks ar patīkamo vējiņu mūs šim mērķim tuvināja diezgan lēni. Patlaban saule ir pazudusi mākoņos, bet laiks joprojām jauki siltens – pietiek ar vējjaku, nav jāvelk siltā jaka, kapuce gan galvā gandrīz visu laiku, jo vējš.

Šodienas pirmā mācību sesija bija interesanta – par dažādām vārda ilgtspēja (sustainability) definīcijām un izpratnēm. Izrādās, kaut ko “uz to pusi” sacījis jau Asīzes Francisks – par vienkāršību un cenšanos neieslīgt patēriņa pārmērībās (overconsumption), pēc tam kādu laiku bijis klusums, līdz 16.gs.vidū Vācijas mežinieki sākuši domāt par mežu taupīgu/ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Iemesls gan esot bijis visai prozaisks – tajā laikā Vācijā strauji attīstījās derīgo izrakteņu ieguve šahtās un to nostiprināšanai vajadzēja daudz kokmateriālu un ļoti ātri tuvākajā apkārtnē koku vairs nebija, tāpēc nācās gan tos vest no tālienes, gan sākt domāt par to, kā prātīgi apsaimniekot šo resursu, kurš gan atjaunojas, bet ne tik ātri kā patērētkārajam cilvēkam gribētos. Pēc tam atkal bija klusums un tikai tad, kad radās bažas par naftas (un pēc tam arīcitu) resursu iespējamu un salīdzinoši drīzu izsīkšanu, cilvēki atkal sāka domāt par ilgtspējas lietām. Patlaban ilgtspēja ir modes kliedziens vai visos vidēja un augsta līmeņa politiķu saietos, taču viņi uz tiem ierodas šikās mašīnās, dzīvo superviesnīcās un rodas jautājums – vai nav aizmirsies Asīzes Franciska pieticības ieteikums. Jo vispār jau tā ir, ka mūsu – patērētāju sabiedrības – ieradumi bieži ir pārmērīgi: cik bieži metam ārā (labi ja kaut vai sociālajam dienestam atdodam) drēbes, kuras vairs nevilksim mugurā, jo apnikušas, bet citādi tām nav ne vainas, cik pārtikas izmetam, jo nepaspējām izlietot… – šīs un līdzīgas ir lietas, ko varam ietekmēt arī mēs paši savā ikdienā. Un ir patīkami redzēt, ka daudzi no mūsu kuģa jauniešiem ir noraizējušies tieši par šo pusi – pārmērīgo patēriņu, kas ir tik raksturīgs labklājības valstīm. Tas bija Markusa “gabals”.

Pēc tam Kristīne un Jakubs interesanti un atraktīvi runāja par dažādiem ilgtspējas aspektiem. Jakubs, līdzīgi man, ir ekonomists, bet ļoti pamatīgi pievērsies tieši ilgtspējai un šodien runāja par to, cik sašaurināti “klasiskā ekonomika” definē kas ir kas: ir uzņēmumi un mājsaimniecības, kuri viens otru apgādā ar nepieciešamo: uzņēmumi ražo preces, par kurām mājsaimniecības maksā naudu, savukārt mājsaimniecības dod darbaspēku, par to pretī saņemot naudu (ko tērēt par precēm). Un pa vidu vēl ir valsts, kas cenšas kaut ko regulēt ar nodokļiem un citiem mehānismiem. Un viss. Bet vai tiešām viss? No kurienes tad nāk tie resursi, no kuriem viss tiek ražots? Jo, lai par cik “mākslīgu” mēs nosauktu vienu vai otru produktu, visa pamatā ir dabas izejvielas – no nekā neko nevar saražot. Var jau teikt, ka, vairumā gadījumu, par resursiem tiek samaksāts to īpašniekiem vai radītājiem (piemēram – par kartupeļiem to audzētājam), bet – ne jau audzētājs pats radīja zemi un kartupeļus… Vienkārši sakot – dabas resursi joprojām tiek nesaudzīgi izmantoti, nereti arī pieņemot, ka tie ir par brīvu. Daba bija pirms mums. Vai un kāda tā paliks pēc mums? – tāds ir jautājums.

Pēcpusdienā bija interesantas debates par “de-growth” jeb “izaugsmes samazināšanu” vai vismaz piebremzēšanu. Doma jau tā pati – valsts tiek uzskatīta par labu/mūsdienīgu/attīstītu/modernu, ja tā aizvien vairāk visa kā ražo un patērē. Bet tam visam vajadzīgi resursi/izejvielas un rodas milzīgi preču pārpalikumi un krājumi. Kaut vai mūsu pašu ikdienas lielveikalu tīkli – veikalu ir pa nezin cik uz katra stūra un visi tie pilni ar dažādām precēm, vēl viņiem ir arī lielas noliktavas un tas ir vajadzīgs ne vien tāpēc, lai mums, pircējiem, būtu pietiekama izvēle, konkrētajā veikalā ieejot, bet arī tāpēc, ka veikalnieki jau nezina, kurā no saviem tuvējiem veikaliem šodien ieiesim un būtībā visos ir preču krājumi priekš mums visiem. Un tā ar visu. Mūsu dzīvi “atvieglo” tas, ka īsti neprotam sarēķināt, cik milzīgi preču daudzumi tā arī tiek norakstīti no noliktavu krājumiem un veikalos, jo nav izlietoti. Un tas viss, protams, dzen augšā preču cenas, jo tie veikali un noliktavas ir gan jāuzbūvē, gan jāuztur, gan datorus un datorprogrammas vajag, gan darbiniekus. It kā jau labi, ka servisa uzņēmumi ir – tās ir darba vietas. Bet plašāk skatoties tas ir pārmērīgs patēriņš. Es, protams, negribu atgriezties padomju laikos, kad pa visu pilsētu bija viens vai divi veikali un preces nepietiekamā daudzumā, bet esošā pārbagātība mums visiem dārgi izmaksā.

Ko darīt? Skaistu gatavu risinājumu te nav, bet par to ir jādomā un jārīkojas visos līmeņos. Te esot es ar prieku redzu, ka ir daudz gudru un aktīvu jauniešu, kas augstskolās mācās ne vien ilgtspēju kā atsevišķu studiju kursu, bet par to ir visa viņu maģistratūras programma – par dažādiem ilgtspējas aspektiem visā to daudzveidībā (jo runa jau nav tikai par patēriņu vai dabas resursiem – to tērēšanu vai piesārņojuma mazināšanu, bet arī par pilsētplānošanu un daudzām citām lietām). Gan jau kādā brīdī uzrakstīšu arī par to, pie kādiem 6 projektiem studenti strādā mūsu ceļojuma laikā un kā viņiem veicas ar risinājumiem. Un arī es esmu šeit, jo man šīs lietas šķiet svarīgas. Bet nu jau pietiks – aizrāvos. Rīt rakstīšu tālāk.

Pielieku 2 bildītes, kas rāda, kā izskatās mācību process uz klāja.

20130818-130801.jpg

20130818-130813.jpg

5.diena – 14.augusts – trešdiena. Nost un virsū un atkal nost un atkal virsū

Virsrakstā centos skaidri pateikt kādi ir tipiskie Helsingoras (un runā, ka vispār Skandināvijas piejūras daļas) laika apstākļi: 5 minūtes līst, 5 spīd saule, atkal brītiņu līst, atkal saule… un tā jau trešo dienu. Tagad labi saprotu, kāpēc skandināvu žurnālos fotografētu cilvēku tipiskais ietērps ir vējjaka (pareizāk gan būtu – lietus jaka) – bez tās te nevar ne soli no mājas iet ārā. Un izskatās labi, kā cilvēki tiešām to nost-virsū-nost-virsū… arī nepārtraukti dara: spīd saulīte, bet acīgākie jau velk jakas, jo tūliņ līs. Lietus vēl nav īsti pārstājis, jakas jau ir nost, jo visiem gribas to saulītes mirkli izbaudīt. Protams, lietussargi arī tiek lietoti, bet jaka ir primārais. Patīkami, ka vismaz ir silts – tuvu 20 grādiem droši vien – ārā nav īpaši auksti, tikai tas vējš un lietus.

Tā kā Zviedrija no šejienes tiešām ir rokas stiepiena attālumā, tad prāmji no vienas puses uz otru kursē praktiski nepārtraukti. Mūspuses ostā redzu 3 pārcēlājprāmjus: 2 visu laiku mainās jūras vidū (katrs uz savu pusi dodoties), trešais (citas firmas) arī bieži kustas. Un tad vēl ir lērums mazāku kuģīšu, dažādu saimniecisko kuģīšu un jahtu. Tepat mums blakus stāv 2 zvejas kuģīši, kuriem atgriežoties krastā uz vietas tirgo zivis.

Nevar jau par garlaicību sūdzēties, jo tad droši vien dabūsim krietni pārstrādāties, bet nu jau trešo dienu te esot tiešām sāk kļūt tā kā… Kapteinis saka, ja šovakar dosimies jūrā (patlaban ir pieci pēcpusdienā), bet kad – gaidām signālu. Tad gan mūs gaidīs vairākas stundas krietna darba un gatavība uz navigācijas trauksmēm jebkurā laikā – tāpēc arī iesāku šo rakstīt jau tagad, kamēr vēl ir laiks.

Ko šodien darām? Nu, tā palēnām dzīvojamies. Bija divas studentu sesijas. Vienā no tām Artūrs stāstīja interesantas lietas par Baltijas jūras piekrasti – paisumu/bēgumu un jūras krastu tipiem, to aizsardzību un problēmām, bija arī skaistas bildes. Pēc tam studenti ķērās pie sava darba – sadalījās grupās, lai strādātu pie 6 pašu izvēlētiem projektiem un mēs, pasniedzēji, esam samērā brīvi. Tāpēc jau arī paspēju vienā brīdī aiziet “ciemos pie interneta” un publicēt 4.dienas stāstu, citā brīvā brīdī abas ar Kristīni izmetām līkumiņu pa pilsētu – viņa man parādīja skaistu baznīcas/klostera rožu dārzu un iekšējo dārzu, kurus atklājusi vakar staigājot pa pilsētu. Divās ļoti jaukās maziņās šķērsieliņās māju priekšā auga ne vien pa rozei, bet arī sen neredzētās kāršrozes – sajūta bija kā ejot pa 18.gadsimta ciematu – tik senlaicīgī mīlīgi un jauki. Bet vispār jau pastaigas galvenais mērķis bija izlocīt kājas, jo redzēs cik ilgs būs mūsu burājums līdz nākamajai ostai un uz kuģa īpaši daudziem soļiem vietas nav.

Pilsētas centrā ir gājēju iela un daudz veikalu, uzkrītoši daudz alkohola tirgotavu. Iemesls – jau minētais izstieptas rokas attālums līdz Zviedrijai – tur alkohols ir daudz dārgāks. Pilsētiņas dzīvību laikam pārsvarā nodrošina Zviedrijas tuvums un “Hamleta pils” – tajā apmeklētāju bija samērā daudz pat ļoti parastajā otrdienā, kad mēs ar Jakubu tur pavadījām gandrīz 3 stundas. Un viņi, protams, ne vien iepērkas pils veikaliņā, bet laiku pavada arī ielu un telpu kafejnīcās un citur. Ko vēl dara vietējie, to gan nezinu, bet pilsēta ir skaista un sakopta.

Runājot par tālāko maršrutu, kapteinis teica, ka nākamā pietura būšot Stavangera Norvēģijā, bet galvenais esot noteiktā brīdī (labvēlīgā laikapstākļu logā) tikt cauri Skagerakam. Jo vispār jau ir tā, ka vienīgi Bergena ir noteikta kā skaidrs mūsu galamērķis, kurš jāsasniedz noteiktā datumā, bet pa vidu konkrēto maršrutu lielā mērā nosaka laika/vēja apstākļi, jo arī apstāšanās šajā ostā nebija plānota – uz to mūs piespieda vētras tuvošanās.

Pielieku bildīti, kur ir gan mūsu burinieks, gan Hamleta pils redzami.

20130818-130539.jpg

4.diena – 13.augusts – otrdiena jeb feinais Hamleta draugs

Otrdiena mums pagāja Helsingboras ostā un arī nakts būs mierīga, jo ceļā dosimies tikai rīt un es šodien jūtos īpaši labi, jo divas svarīgas lietas ir izdarītas un vēl vairākas negaidītas un jaukas notikušas.

Rīts sākās mierīgi – 7os celšanās, 7.20 brokastis, 8.00 karoga pacelšana un kapteiņa informācija par dienas plāniem. Tie ir šādi: līdz deviņiem “dienišķā tīrīšana”, tiem, kuriem tīrīšanas maiņa, pēc tās visi uz burāšanas vingrinājumiem, pēc tam – brīvais laiks pilsētā līdz 18.00 (te jaunieši kolektīvi iespiedzās aiz sajūsmas), 18os visiem jābūt uz kuģa atpakaļ, 19-21 mācības vai kuģis dosies jūrā.

Faktiski sākums arī bija kā plānots un šodien man iekrita mana vienīgā tīrīšanas maiņa. Tas ir tā, ka visas kuģa koplietošanas telpas ir sadalītas 3 daļās (distriktos) un katru dienu 2 cilvēki no katras maiņas apmēram stundu velta savas daļas sakopšanai. Mūsu grupai ir pakaļgals, kur jātīra 2 tualetes, 4 izlietnes, duša, gabaliņš gaiteņa, kāpnes un mācību telpa. Visi piederumi un nepieciešamā ķīmija ir un, tā kā tīrīšana tiek veikta katru dienu, tad īpaši netīrs nekas nav. Jo sevišķi laikam tad, kad kuģis ir jūrā, jo uz klāja un apakšā viss ir tīrs, nekādas smiltis vai putekļi klāt nerodas. “Krasta dienās” netīrības var būt nedaudz vairāk, ja ar kājām smiltis ienes vai kaut ko tādu. Kopā ar poļu puisi Tomašu tikām galā ļoti ātri, jo viņam arī tīrīšanas darbi nebija sveši – apmēram pusstundā viss bija izdarīts un nācās pat labu brīdi gaidīt kad sāksies burāšanas vingrinājumi. Un šodien tie bija ne pa jokam.

imageKapteinis sacīja, ka iepriekš ļoti daudz ko buru pacelšanā un savākšanā darīja komanda (un tas ir taisnība), bet tagad tās lietas mums pašiem jāsāk darīt daudz lielākā mērā. Tad nu tika skaidri sadalīts, kuri kāps mastos, kuri strādās uz bugsprita (jā, vienu terminu esmu iemācījusies, jo tā būs mana “darba vieta” brīžos, kad jāņemas ar burām) – tas ir kuģa uz priekšu izvirzītais “snīpis”, kas mūsu kuģim ir pat 10 metrus garš (korpuss bez bugsprita – 40 m, tātad – tas dod būtisku buru platības palielinājumu). Tur mūsu kuģim ir 4 trijstūrainās buras un mums bija jāmācās tās smuki sakārtot pēc nolaišanas (jā, šīs mūsu kuģim ir vienīgās buras, kuras tiešām tiek nolaistas, pārējās tiek paceltas, kad nav nepieciešamas). Mastos kāpēji (atkal par prieku pilsētniekiem, jo kuģis ir noenkurots pilsētas centrā, gājēju promenādes malā) kāpelēja augšā un lejā, mēs kūņojāmies pa “savu” bugsprita tīklu (tas ir zem smailā priekšgala, lai būtu pa kurieni staigāt, protams, ir arī drošības tauviņas, kur piestiprināt karabīnes). Viens darbs, otrs, vienu reizi, otru… Tā nu visi ņemamies, pulkstenis iet uz priekšu, jaunieši jau sāk kļūt nervozi, bet komanda liek visu vēl vienu reizi atkārtot un mēs klausām, ko citu. Tā nu ņēmāmies līdz kādiem pusvieniem, tad bija pusdienas un sākās brīvais laiks.

Tā kā biju noskaidrojusi, ka turpat burtiski mums blakus esošajā ēkā ir pieejams bezmaksas internets, mans pirmais gājiens, protams, bija uz turieni, lai publicētu jau sarakstītās emuāra “sērijas” un ātri paskatītos e-pastus. Stundiņa paskrēja nemanot un tad pienāca mans poļu kolēģis Jakubs (kurš arī savus interneta darbiņus turpat bija pabeidzis) un nolēmām kopā doties apskatīt “Hamleta pili”, kas atrodas turpat mazliet tālāk.

imageĪstenībā jau tā ir Kronborgas, nevis Hamleta pils un dāņi to cēluši vispirms militārām vajadzībām, pēc tam padarot to par aizvien greznāku karaļu mītni un Šekspīrs te nekad nav bijis. Vienkārši – Kronborga Šekspīra laikā bijusi slavena un viņam sagribējies atkal vienu lugu par ārzemēm uzrakstīt, tad nu viņš drusku pārtaisījis pils nosaukumu un tapusi slavenā luga par pretrunu plosīto Dānijas princi (atvainojiet visi, kas Šekspīra darbus no skolas laikiem atceras ar lielākām vai mazākām šausmām. Atzīšos – arī es biju tajā skaitā).

Kronborga ir būvēta un pārbūvēta gadsimtiem, patlaban vizuāli iespaidīgākie ir milzīgie fortifikācijas vaļņi un ar ūdeni pildītie kanāli ap to (patriotiski varu teikt – kaut kas visai līdzīgs ir ap Daugavpils un Daugavgrīvas cietokšņiem), arī pati pils, protams ir iespaidīgi eklektiska (kā jau dažādos laikos un dažādu iemeslu pēc pārbūvēta). Vismaz no 2 pusēm pilij ir jūra, jo tā novietota uz pussalas un skats uz turpat pāri šaurumam redzamo Zviedriju ir jauks. Tā kā laiks bija saulains, abi ar Jakubu apgājām pilij visapkārt pa taciņām, kas iekārtotas uz vaļņiem – iespaidīgi un skaisti.

Ieeja pilī maksāja ap 5 latiem, bet ieraudzījām afišu, ka 16os notiek “Šekspīra ekskursija” angļu valodā un par to jāpiemaksā kādi 2 lati vēl klāt pie biļetes. Interese par ekskursiju tā kā būtu mums abiem, bet pulkstenis patlaban tikai 14.30. Ko darīt? Jakubs ekskursiju gribēja pat vairāk kā es (man likās, ka dikti ilgi jāgaida), vienojāmies, ka “pagaidām” nopirksim parasto biļeti un pastaigāsim pa pili un tad, ja vēl gribēsim, “piepirksim klāt Šekspīru”, jo kasiere mūs kārdināja ar gidu tā laika tērpā un maršutā iekļautām telpām, kuras “parastiem” apmeklētājiem netiek rādītas.

Sīkums, kurš no nepatīkama pārvērtās patīkamā bija faktā, ka mugursomas jāatstāj glabātavā un mēs abi bijām ar mugursomām. It kā jau nav problēmu, iegājām glabātavas telpā, atvērām skapīšu durvis un acīgais Jakubs novaidējās. Kas par lietu? Lai skapīti varētu aizslēgt, tajā jāiemet 20 dāņu kronas. Bet mums nav nevienas! Kamēr Jakubs man to izstāstīja, es paskatījos, tajā skapītī, kuru biju atvērusi un tur bija… – uzminiet kas? Iepriekšējā skapīša lietotāja atstātas 20 kronas! Nu ko, salikām abas somas vienā skapītī (nebija jau lielas) un smaidīgi devāmies iekšā. Pils kā jau pils, skaista, katru telpu aprakstīt nav jēgas, bet interesanti (lai pat neteiktu, ka aizraujoši), bija tehnoloģiju risinājumi: vienā vietā attēlota pils balles zāle – aizmugurējā siena ir, galdi arī ir, bet pa telpu pārvietojas, pie galdiem ēd, sarunājas un vēlāk arī dejo hologrāfiskas figūras; citā vietā ar dinamisku animāciju parādīts, kā pils gadsimtu gaitā pārbūvēta, vēl citā – skatāmies uz pili no uzbrucēju skatu punkta (no burinieka!), tad no iekšpuses redzam, kā ienaidnieki to aizdedzina (liesmas aiz loga)… un tā tālāk – visādi brīnumi un pārsteigumi, kas visu padara dinamisku un aizraujošu. Protams, bija pieejams arī bezmaksas audiogids dāņu un angļu valodā. Viss kā nākas.

imagePaskatījāmies pulkstenī – jau bez divdesmit minūtēm četri! Tā vien paspējām izstaigāt iespaidīgo un tumšo pazemes daļu, kad bija jādodas piepirkt klāt Hamleta biļetes. Un te nu jāsaka – pārstāstīt stundu garo monoizrādi nevaru, bet bija LIELISKI! Jauns puisis (labs aktieris un tā laika tērpā) mums visu stāstīja no Hamleta drauga viedokļa – kā viņiem gājis, kas noticis… Nekādas liekas stiepšanas garumā, atskaņu un izpušķojumu, bet ļoti labs ieskats tā laika (un šī laika, jo lielās lietas jau nemainās) morālē un atšķirīgos skatījumos uz dzīvi, protams, ar slavenākajiem citātiem un viss notika nepārtrauktā kustībā – staigājot pa pili no vienas vietas uz citu, atbilstīgi sižetam. Tajā brīdī, kad Hamlets saindēts mira, viņa draugs kliedza tik skaļi, ka droši vien pamatīgi sabijās apmeklētāji visās tuvākajās zālēs. 🙂 Stunda paskrēja nemanot un man tagad tā vien gribas paņemt rokā Hamletu un izlasīt. Droši vien Latvijā to arī izdarīšu, vēl tikai jāizlemj – oriģinālā vai latviski. Zinu, zinu, ka oriģinālā lasīt ir “veselīgāk”, bet es neesmu droša, ka manas vecangļu valodas zināšanas ir pietiekamas, lai lasītu poētiskus atskaņās rakstītus tekstus.

Tā kā mums uz kuģa bija jābūt atpakaļ 18os, bet no pils iznācām 17os, nolēmām izmest mazu līkumiņu pa pilsētu. Pilsēta jauka un tīra – kā jau vecās un skaistās Eiropas pilsētas, tūristu un visa kā daudz. Jakubs jau pilī bija nopircis pastkarti ar pils skatu (par ko drusku pabrīnojos, jo viņam līdzi bija profesionāls fotoaparāts un viņš daudz fotografēja), tagad viņš atzinās, ka gribētu sameklēt pastu no nopirkt pastmarku, lai kādam savam draugam nosūtītu atklātni. Tas pats daudz ceļojot pa pasauli un no visvisādām vietām sūtot atklātnes Jakubam. Tagad viņam esot laba iespēja “atdarīt”. Un viņš domāja, ka ir pastu jau redzējis, kamēr dienas sākumā staigāja pa pilsētu (nu jā, viņam nebija emuāra ieraksti jāpārlasa un jāpublicē…). Devāmies turp, bet izrādījās, ka tā ir pilsētas domes ēka. Laiks bija, pagājāmies vēl uz priekšu, bet no pasta nekā… Līdz ceļā bija grāmatnīca. Iegājām tajā – markas bija! Jakubs nopirka vienu un ārā ejot secinājām, ka tagad veikals jau ir slēgts – tikai izlaiž apmeklētājus. Paskatījāmies uzrakstu un pulkstenī: nu jā, veikals strādā līdz 17.30, patlaban ir 17.32, tātad veikalā bijām iegājuši 17.29. Labi gan, ka dāņi veikalus slēdz cieti precīzi noliktajā laikā nevis agrāk, citādi Jakubam markas nebūtu. Tad nu viņam bija tik jāapsēžas uz soliņa, jāuzraksta atkātne un jāiemet pie pilsētas domes piestiprinātajā spilgti sarkanajā pasta kastē (tās dēļ iepriekš Jakubs bija nospriedis, ka tas ir pasts). Un tad jau bija laiks doties uz kuģi. Tā nu mums šodien tie patīkamie sīkumi sakrājās – vienā vietā kaut kas paveicās, otrā, un tad vēl lieliskā izrāde… – smaidu vēl tagad, kaut pulkstenis atkal jauir pāri vienpadsmitiem.

Pēc atgriešanās uz kuģa bija vakariņas, pēc tam – mācību sesija no 19iem līdz 21iem, jo ceļā dosimies rīt – trešdien. Svarīgais moments bija tas, ka šajā sesijā 1 stunda (pie tam – pirmā) bija manējā – tāds intensīvs ieskats sistēmiskā ilgtermiņa domāšanā un projektos un to vadībā. Augstskolā es par katru no šiem esmu gatava runāt vismaz 12 stundas, te svarīgākais no abiem bija jāsaliek vienā stundā. Nebija viegli to izdomāt un izdarīt, bet domāju, ka izdevās labi un, kas patlaban ir visjaukākais – ar to mans tiešais “skolotāja” darbs uz kuģa ir beidzies! Tagad tikai klausīšos un skatīšos ko un kā ir sadarījuši mani kolēģi un, protams, konsultēšu studentus, cik nu tiem vajadzēs. Jauka padarīta darba sajūta.

Vakarpusē liela daļa studentu devās atpakaļ uz pilsētu, bet mēs ar Kristīni pieteicāmies “laipas sardzē” – kad kuģis ir ostā un traps (mūsu gadījumā – laipa ar margām) nolaists, pie tā kādam (patiesībā diviem) jābūt visu laiku, lai uz kuģa nebūtu nejaušu svešinieku (arī tādēļ, ka uz kuģa nekas nav slēdzams un daudzu kajīšu durvis stāv vispār vaļā). Vakars bija diezgan silts un jauks, bocmanis iedeva arī “pirkstiņdarbu” – sagriezt gabalos un pēc tam atšķetināt vecu virvi un tad pavedienus “uzmezglot” un citas šņorītes, veidojot tādas kā bārkstis, kas kaut kur uz kuģa tiks izmantotas. Mēs gan pašas smējāmies un citiem stāstījām, ka pēc bocmaņa rīkojuma gatavojam viņam tērpu havajiešu stilā. Tā mūsu sardzes stunda aizskrēja nemanot un vēl pēc tam labu brīdi sēdēju jaukajā vakarā uz klāja un rakstīju šo garo stāstu. Vienīgi pēdējā rindkopa top iekšā, jo uzskrēja negaidīts vakara lietutiņš un nācās mukt. Jūs jau tagad redzat, cik garš stāsts sanāk, kad var rakstīt normālā stāvoklī – sēžot. Bet nu jau pietiks.

Labā ziņa

Patlaban sēžu pie galdiņa Helsingorā un man ir iespēja publicēt iepriekš sarakstīto, jo tepat blakus mūsu kuģim ir pilsētas kultūras centrs, kurā ir piejams viss kas, ieskaitot bezmaksas internetu.

Un tā – nupat jau saliku 4 iepriekš uzrakstītos stāstus, tie ir pieejami hronoloģiski atpakaļejošā secībā: šis ir kā pirmais (izskaidrojošais), pirms/zem tā ir jaunākais, tad iepriekšējais un tad atkal iepriekšējais… Es ieteiktu aizrullēt atpakaļ līdz pirmajai dienai un lasīšanu sākt ar to – tā ir pirmā no šodien publicētajām.

Lai labi lasās, es tagad vēl mazliet paskatīšos e-pastus un tad došos apskatīt pilsētu. Vakarā man laikam pirmo reizi ir vakara maiņa (no 20iem līdz 24iem) – redzēs kā būs ar stāsta rakstīšanu.

Trešā diena – 12.augusts – nežēlīgi Hamletiskā pirmdiena

Jā, salīdzināt mūsu kuģi ar daiļu gulbi, kurš strauji traucas pa jūru bija naivi… Straujums jau nekur tā īpaši nepaliek (ja nav vajadzības to mazināt), bet apkalpei (tas ir – mums) gan nav viegli. Jau atkal pulkstenis ir pāri vienpadsmitiem vakarā, kad esmu ierāpusies savā trešā stāva gultā un rakstu šo. Mēģināšu īsi par galveno un kaut cik pēc kārtas.

Tātad, vakar pēc vienpadsmitiem gulēt ejot rakstīju par gulbi. Nepierakstīju gan to, ka mūsu straujais gulbis uz priekšu traucās diezgan krietni uz vienu pusi sasvēries – atbilstīgi vējam, kurš dūšīgi pūta burās. Priekš mūsu kajītes tas bija “izkrītamais virziens”, proti – sasvere laukā no gultas, nevis dziļāk iekšā/tuvāk sienai. Tagad ļoti gudri smaidu, jo man šķiet, ka teicienu “likties slīpi” ir izdomājuši jūrnieki, jo mājās jau gultas parasti ir horizontāli, nevis slīpi novietotas, kamēr kuģī tieši dažāda veida slīpums ir normāls stāvoklis.

Kaut arī es guļu visaugstāk, vēlāk izrādījās, ka vienīgā esmu labi gulējusi (jau no prāmju braucieniem zinu, ka svārstīgajā jūrā gulēt man patīk – jūtos labi). Iekārtojos ērti un stabili, prātīgi sakombinējot spilventiņus (man ir 2, bet supermaziņi) un pārdomāt atstutējoties pret gultas malām un tātad, pret izkrišanu biju nodrošinājusies un labi atpūtos (kā tas man vēlāk noderēja!). Abas manas kajīties biedres atzinās, ka gulējušas nav praktiski nemaz, bet viņām arī pa dienu klājās vieglāk.

Kas tad bija? Vispār mums rīta “modinātājtroksnis” (garš nepatīkams zvans) ir septiņos un kajītē, protams, ir tumšs – laiku var saprast, vien pulkstenī paskatoties. Ēvai vakar bija vēlā maiņa – es drusku tā kā dzirdēju, ka viņa 24os atgriezās, bet gulēju vien tālāk. Pēc kāda laika mūs visas pamodināja divi nejaukie garie zvani. Es paskatījos pulkstenī – pusčetri no rīta. Dikti jau gribējās nodomāt, ka tas uz mums neattiecas (tā sanāca, ka instruktāžu par zvaniem neesam dzirdējušas, jo uz kuģi ieradāmies vēlāk), bet apkārt dzirdamā durvju virināšana un skriešana pa gaiteni, lika arī mums izbāzt galvas un uzjautāt, kas par lietu. Izrādījās – navigācijas trauksme. Vējš pūta tik dūšīgi, ka kuģis jau bija dikti sagāzies uz vieniem sāniem un viļņi kļuvuši krietnāki (nē, tā neesot bijusi vētra, teica kapteinis), ka vajag nolaist (patiesībā – uzcelt uz augšu un pareizi salocīt) daļu buru.

Protams, to mēs vēl nebijām darījuši ne reizi un tagad tas jāmācās un iespējami ātri jāizdara tumsā (nu labi, kuģis pats ir labi apgaismots “darba vajadzībām”, bet apkārt tumsa, tika pa kādai citu kuģu uguntiņai šur un tur), neierastos viļņos un vējā. Buras jau pašas par šādu vēju, protams, priecīgas un lejā laisties negrib nemaz. Bija krietni jāpiestrādā ar visām tām neskaitāmajām virvēm. Kad nu buras bija augšā uzdabūtas, ārā palika tā kā mazliet gaišāks un veiklākie un drosmīgākie no mūsējiem kopā ar kuģa personālu rāpās augšā mastos. Atgādināšu: pie vertikālā masta buras kuģiem stiprinās uz speciāliem šķērskokiem (pareizo nosaukumu latviski, protams, nezinu) un mūsu kuģim to līmeņu ir 6 (augstākais ir vairāk kā 40 metrus virs klāja). Treniņos bijām mēģinājuši kāpt un buras atslogot priekš nolaišanas, uzvilkšanas vingrinājumi, kā jau rakstīju, bijuši nebija, bet vispār uzvilkt un nostiprināt sakārtoto buru ir grūtāk.

Es pati iepriekš vingrinoties biju uzrāpusies mazliet augstāk par apakšējo līmeni, un sapratu, ka no augstuma man īpašu baiļu nav, bet viena lieta gan galīgi nepadodas: virzoties pa to šķērskoku (kājas jāvirza pa pašam neredzamu trosi, ar ķermeni jāuzguļas šķērskokam un ar kokām jāturas pie speciālas “trubas”, protams, ir drošības stiprinājums) ir jāpamanās arī izlocīties starp visādām virvēm un tas man galīgi neiet. Varu noskriet vai noslēpot nezinkādu gabalu, bet lokana gan neesmu un bez tā mastā nekas nav darāms. Varbūt kādā mierīgā brīdī prieka pēc pakāpšos kādu gabaliņu vienkārši uz augšu (skats no pašas augšas esot dievīgs, saka mūsu puiši, kuri jau tur bija), bet dienišķie “augšas darbi” lai paliek jauniešiem.

Kad nu gandrīz viss bija izdarīts, klāt bija arī brīdis, kad man nācās atcerēties kapteiņa vakar teikto par rīcību jūras slimības gadījumā. Un tātad: ne savā “darba vietā”, ne arī citur uz klāja, ne arī tualetēs vai citās lejas telpās vemt nav atļauts. To var darīt tikai kuģa pakaļgalā un vēlams kādam no personāla uzjautāt, kurā pusē – lai nesanāk pret vēju. Ja pašam nav spēka un laika paķert drošības stiprinājumus (lejā kuģa iekštelpās mums tie nav mugurā) un kaut ko no virsdrēbēm, kādam no tuvumā esošajiem vai ceļā satiktajiem jāpasaka (ja var) vai jādod zīme, ka vajag palīdzību un tas jau redzēs ko vajag: atbalstīt, drošības stiprinājumu vai jaku.

Mums kuģī ir interesants, bet ļoti noderīgs noteikums (patiesībā – vienkārši tā ir) – nevienas durvis nav aizslēdzamas (arī kajīšu! uz kuģa nezog, bet viens otram palīdz) – tās var vai nu aizvērt, vai atstāt nelielā leņķī atvērtas vai pavisam atvērtas. Visos stāvokļos tās fiksējas (nevirinās), bet ir jebkurā brīdī no ārpuses atveramas. Ļoti noderīgi visādos grūtos brīžos.

Tā kā biju uz klāja, viss vajadzīgais man bija, pamāju tikai grupas biedriem, ka man ir slikti un no savas darba vietas priekšgalā kūņojos uz pakaļgalu. Un tur priekšā jau bija labs bariņš bēdu brāļu un māsu, vēlāk piebiedrojās vēl citi… Un te arī noteikums – pie margām obligāti ar karabīni “jāpiesprādzējas”, lai nejauši netiktu pāršūpots pār bortu un tad jau izvēle – mocīties stāvus, sēžus vai tupus ir paša ziņā. Tā kā man slikti bija ilgi (drusku aizsteidzoties priekšā pateikšu, ka līdz kādiem diviem dienā – gandrīz 10 stundas), tad izmēģināju visu, arī gulēšanu uz klāja ar mēģināšanu iemigt (kas brīžam arī izdevās). Vemšanas reižu skaitu un detaļas neaprakstīšu. Vienā brīdī jutos labāk, un nogāju lejā uz kajīti. Tā kā manas kajītes “pirmā stāva” kolēģe teica, ka viņai uz klāja ir labi, bet kajītē slikti, viņas gulta bija tukša (tas laikam bija pēc septiņiem no rīta), tad es izmantoju viņējo, jo biju pareizi izdomājsi, ka, ja paliks slikti, tad no 3.stāva ātri un droši lejā tikt nebūs viegli. Stundiņu izdevās pagulēt un tad sliktums atkal bija klāt. Šī bija tā reize, kad pa kāpnēm augšā grīļojos iekšdrēbēs un istabas biedrene Ēva nāca no aizmugures ar jaku un stiprinājumiem.

Laikam kāda ceturtdaļa no mums mocījāmies ar krietno nelabumu, vēl apmēram puse no atlikušajiem viekārši uzturējās uz klāja (pārsvarā – gulēja, jo trūka miega stundu un viņiem lejā bija slikti). Labi, ka laiks bija jauks, jo ik pa brīdim atkal bija navigācijas trauksme, kad bija jādodas kaut ko grozīt, pacelt, nolaist vai paregulēt. Kad varēju, gāju es arī, kad nē, bēdīgākie palikām pakaļgalā pie margām piesprādzējušies… Uz pēcpusdienu jūra palika mierīgāka un arī ar mums viss atkal kārtībā. Cik reizes tikām saukti pie burām, nevaru saskaitīt, bet pa vidu paspējām noturēt arī vakara lekcijas. Rīta lekcijas nenotika, jo slikti bija pārāk daudziem. Ceru, ka ar šo gabalu nevienu nepārbiedēju, jo – riebīgi jau tas ir, bet bīstami gan nemaz.

Kur tad esam tagad? Ziņkārīgākie droši vien seko līdzi manam kuģim sākuma rakstā iedotajā saitē, bet pārējiem varu paskaidrot, ka praktiski visu dienu burājām starp Dāniju un Zviedriju, redzējām arī garo tiltu, kas abas savieno un daudz ūdenī ievietotu vēja ģeneratoru, kamēr piestājām Helsingorā (Dānijā) – Hamleta pilsētā, tur kur notika šīs Šekspīra lugas darbība un kuģi esam pietauvojuši netālu no Kronborgas pils kurā tika uzdots svarīgais jaujājums “Būt vai nebūt?”. Ja sanāks, rīt varbūt uz to aiziesim. Šī osta nebija mūsu maršrutā, bet kapteinis izlēma, ka mums te jāapstājas, jo esot gaidāma vētra un to labāk pārlaist ostā. Projām doties plānots vai nu rītdienas/otrdienas vakarā vai trešdienas rītā – atkarībā no laika apstākļiem. Bet par to visu jau būs nākamie raksti. Tagad gan miegu ciet, jo gandrīz stunda rakstot pagājusi.

Otrā diena – 11.augusts svētdiena – pēcpusdiena

Sapratu, ka stāstu nosaukumos jāraksta gan datums, gan nedēļas diena – lai pašai nesajūk. Citādi tam nebūtu īpašas nozīmes, bet mums visas darba maiņas saplānotas pa datumiem, tālab jāseko tiem līdzi, nevar vienkārši “burāt līdz galam”, ne pulkstenī, ne kalendārā neskatoties.

Tātad tagad par pēcpusdienu. Gastronomiskā daļa ir kārtībā – nostrādāties dabūjam pietiekami, lai būtu gatavi apēst visu, ko dod. Un baro tiešām tīri labi. Pusdienās bija zupa un otrais, visu pasniedz lielās bļodās uz kopējā galda un katrs liek cik grib, bļodu saturs tiek papildināts pēc vajadzības. Vakariņās bija iespēja katram taisīt tādas maizītes, kā katrs grib: bija gan 3 veidu siers, gan biezpiens, gan 3 veidu gaļas/desas, gan ievārījums. Kafija un tēja mums ir brīvi pieejama jebkurā laikā, ja kas paliek pāri pēc ēdienreizēm, arī tas ir dabūjams “kafijas zonā”. Divas reizes dienas laikā bija arī mazie patīkamie pārsteigumi: vienreiz virtuvē dežūrējošie visu kuģi apstaigāja ar lielu bļodu, ikvienam piedāvādami pa ābolam, otru reizi – pa plātsmaizes gabalam.

Ko darījām, ka tikai tagad – pēc vienpadsmitiem vakarā tieku pie rakstīšanas? Ui, bija viss kas. Pēc pusdienām mums bija jāpiestāj Švinojušces ostā, lai nomainītos bocmaņi. Bet ar kuģi nav kā ar mašīnu – piestāj un viss. Pietauvošanās ir mūsu darbs, traps jāuzliek, drošības “spilveni” jāieriktē pareizi. Atejot no krasta – viss tas pats, tikai otrādā secībā. Ostā stāvējām kādas 3 stundas. Tas ir – kuģis stāvēja, mēs visu ko darījām. Pirmkārt – bija apmēram stundu gara kapteiņa instruktāža par svarīgām lietām – rīcību dažādu trauksmju un citos gadījumos. Pēc tam bija pirmā nodarbība – puse no studentiem īsi prezentēja savus projektu priekšlikumus (tas bija viens no viņu mājas darbiem). Otra puse to darīs rītdien rīta sesijā un tad balsojot tiks izlemts, kuras ir 6 labākās idejas, un pie to detalizācijas studenti grupās strādās paralēli visam uz kuģa notiekošajam.

Pēc tam bija vakariņas un apmēram stunda kuģa darbu praktiskajiem vingrinājumiem – par prieku krastā esošajiem cilvēkiem, mācījāmies gan mastus grozīt, gan visu ko citu, ko maiņas vecākie lika. 20.30 devāmies prom no ostas – jūrā. Tiklīdz bijām galā ar attauvošanas darbiem,sākās vēl iepiekš nedarītie buru pacelšanas darbi, ar kuriem ņēmāmies līdz kādiem 22.30 un tagad mūsu kuģis ir skaists kā gulbis – iet ar uzvilktām visām burām. Man tā buru uzvilkšana vairāk atgādina burvestību, kaut paši jau visu darījām, un nevaru pat iedomāties, kā tās buras “dabūsim nost” jeb patiesībā pacelsim. Bet gan jau drīz to uzzināšu, jo pašiem vien tas būs jādara.

Kolēģe Ēva netaisās ar mums uz gulēšanu – viņai līdz pusnaktij sardzes maiņa.Tad jau rīt pastāstīs kā tas bija, bet arī mūsējās (mēs ar Kristīni esam vienā maiņā un tāpēc brīžiem ir laiks papļāpāt) nav tālu. Nogurusi esmu kārtīgi un drusku arī nepieradušās rokas sāp (kaut, protams, lietoju aizsargcimdiņus). Bet tas jau tikai normāli. Līdz rītam!

Otrā diena – pirmdiena 11.augusts – priekšpusdiena

Patlaban man uz kuģa viss ir jauns un tā kā trāpījās brīvs brīdis, centīšos šo to no redzētā, dzirdētā un piedzīvotā uzrakstīt – varbūt kādam no čaklajiem lasītājiem arī būs interesanti.

No rītiem celšanās ir 7.00 – ir tik skaļš zvans, ka nedzirdēt nevar. Brokastis sākas 7.20 un ir 2 maiņās, jo visiem reizē ēdamzālē vietas nepietiek. Mēs ar kolēģēm (dzīvoju kopā ar tām pašām, ar kurām kopā lidoju un braucu ar auto uz Ščecinu – Ēvu un Kristīni) izmantojām savas kajītes atrašanās vietas priekšrocību un to, ka mūsu vecumā no rītiem miegs vairs nenāk tik traki kā jauniešiem: jau uzreiz 7os tikām tualetē (tas nav mazsvarīgi, jo sieviešu tualetē ir 2 kabīnes, bet sieviešu uz kuģa ir vairāk kā 20), jo tā atrodas tieši pretī mūsu kajītei un mēs rīkojāmies ātri. Tas pats bija ar brokastīm – tās mums ir samērā tuvu un tā kā ar kosmētikas lietām pārlieku neaizraujamies, tikām pirmajā maiņā. Brokastis bija tīri labas: tēja, olu kultenis, maize, ko var arī tostēt un/vai apsmērēt ar margarīnu vai svaigo sieru, graudainais biezpiens, tomāts, 2 veidu siers. Bet jāēd ātri, pļāpāt pie galda nevar, jo otrā maiņa gaida. Līdz 8iem visiem jābūt paēdušiem.

Katru rītu 8os ir sapulce, kuras sākumā tiek pacelts kuģa karogs un kapteinis izstāsta dienas plānu, tad mazliet brīvā laika. No Ščecinas projām devāmies 10os. Skaistos brīžus, kad kuģis apgriezās un sāka savu ceļu diez ko redzēt neizdevās, jo mums bija jāstrādā. Bet laiks ir jauks – samērā silts un brīžam arī saulains, vējiņš – droši vien jūrnieki to sauc par mazu vai ļoti mazu, bet mums nepieradušajiem – tomēr jūtams. Viļņu tikpat kā nav, jo peldam pa upi, lagūnu vai kanālu – kā nu kurā brīdī (par to, kāpēc tā, tālāk uzrakstīšu).

Strādāšana uz kuģa ir vismaz 3 veidu (varbūt es vēl kaut ko nezinu): viena diena (man laikam 18.augusts) jāstrādā virtuvē – jādara viss, ko pavāre liek, šādā maiņā vienlaikus ir 3 cilvēki; viena diena jāstrādā mehāniķa maiņa (arī 3 cilvēki vienlaikus) – jādara viss, ko viņš liks. Pa vidiem esot brīvi brīži – kad un uz cik ilgu laiku viens vai otrs no kuģa cilvēkiem palaiž. Pati maiņa teorētiski sākas un beidzas pusnaktī, bet, piemēram virtuvē jāierodas 6os un darbs beidzoties ap 20iem. Brīvajā laikā var kaut vai gulēt (saka, ka katrs gulēšanas mirklis mums drīz būšot svarīgs). Trešais veids ir regulārās 4 stundu navigācijas maiņas. Diennakts vispār dalās 4 “sardzes maiņās”, bet mēs esam sadalīti 3 grupās pa kādiem 12 cilvēkiem katrā. Tas nozīmē, ka katrā diennaktī vienai no grupām sanāk strādāt 2 maiņas (8 stundas), divām – pa 1 maiņai – 4 stundas. Un grafiks visu laiku “slīd uz priekšu” – tātad katru trešo dienu arī man teorētiski būs 2 sardzes maiņu diena. Teorētiski tāpēc, ka ir vienošanās, ka pasniedzēji nepiedalās “dog watch” (suņa maiņas) naktī – no pusnakts līdz 8 rītā – tur studentiem jāiztiek pašiem bez grupā esošajiem pasniedzējiem, jo mums ir vēl arī savs pasniedzēju darbs jādara un tam jāgatavojas.

Mācīšanās lietām ir atvēlēts 2 reizes pa 2 stundām katru dienu – tās sauc par rīta un pēcpusdienas sesijām. Šajā laikā neviens students nav aizņemts nekādos citos darbos – ar visu kuģim vajadzīgo jātiek galā apkalpei. Vētras laikā vai kuģim pietauvojoties ostā vai ejot no tās laukā, visi studenti tiek iesaistīti nepieciešamajos darbos.

Bet nu atpakaļ pie rīta un kuģa atiešanas no Ščecinas. Es esmu pirmajā grupā un mūsu atbildībā ir kuģa priekšgals. Vispirms tas nozīmēja pietauvošanās tauvu savākšanu un satīšanu. Pēc tam – priekšējā masta šķērskoku (atvainojos, nezinu īsto terminu) pagriešanu tādā stāvoklī kā liek kapteinis (kā vēlāk vajadzēs, jo iziešana no ostas un braukšana specifiskos ne-jūras posmos ir ar motoru). Tā nu bija kārtīga piņķerēšanās pa tauvām sākumā un beigās un krietna “virves vilkšana” pa vidu. Biju ļoti priecīga par līdzi paņemtajiem velocimdiem, jo citādi manas, taustiņus vien spaidīt pieraudšās rociņas, būtu tikušas pie pirmajām tulznām. Tas viss aizņēma kādu pusstundu vai drusku vairāk darba.

11os mums bija pirmā mācību sesija. Tajā mūsu zinātniskais koordinators Markuss no Vācijas pastāstīja par kopējo organizāciju un ideju, uzsvēra, ka akcents būs uz problēmbāzētu mācīšanos, ne klasisku studiju procesu ar lekcijām. Katrs no pasniedzējiem mazliet pastāstījām par sevi, studenti spēlēja iepazīšanās spēli un Artūrs no Polijas, pastāstīja dažas interesantas lietas par vietu, pa kuru braucam (jeb pareizāk būtu – peldam? nezinu, nepievērsīšu tādiem sīkumiem pārāk lielu uzmanību patlaban).

Lūk, dažas interesantākās lietas no Artūra stāstītā:
1. Mazmazlietiņ par Baltijas jūru. Tā ir unikāla vismaz 2 iemeslu dēļ – tā ir gandrīz slēgtā jūra, jo plaša savienojuma ar citu jūru vai okeānu tai nav, Dānijas šaurums to atdala no “lielajiem ūdeņiem”. Otrs – Baltijas jūrā ir pozitīva ūdens pieplūdes bilance, tas nozīmē, ka ja nosprostotu jūras izeju uz Dānijas šaurumu, no upēm tajā ieplūst vairāk ūdens, nekā jūrai pašai vajag. Ja šāds nosprostojums būtu, jūras līmenis celtos gandrīz par metru gadā.
2. Par lielākajām upēm, kas nodrošina šo pozitīvo bilanci. Vislielākā esot Narva, kas jūrā ietek pie Sanktpēterburgas, otra – Polijas Visla, trešā – mūsu pašu Daugava, ceturtā – Odera.
3. Par Oderu. Tā ir interesanta jau tāpēc vien, ka mūsu burājums sākas pa to, bet vispār tā sākas Čehijā, tek pa Poliju un lielu gabalu ir Polijas un Vācijas robežupe. Agrāk kalpojusi kā būtisks ūdens transporta ceļš, bet nu aizvien mazāk. Upe būtībā ir diezgan sekla un tās kuģojamība ir jānodrošina ar intensīvu smilšu smelšanu un kuģu ceļu uzturēšanu. Ja kādam nav slinkums paskatīties kartē, tad Ščecina atrodas diezgan tālu no jūras (ne tik tuvu kā Rīga) un Odera ietek nevis pa tiešo Baltijas jūrā, bet Ščecinas lagūnā. Tas šodien ir liels “ezers”, bet agrāk tā ir bijusi jūras daļa (līcis), kurš pamazām “aizaudzis” ar smiltīm, norobežojot lagūnu no jūras. Ir 3 galvenās izejas uz jūru, pa vienu no tām brauksim arī mēs, bet interesanti ir tas, ka vētru laikā, kad ir “īstais” vēja virziens, visas trīs upes, kas savieno Baltijas jūru un Ščecinas līci tek otrādāk – jūras ūdeni iepūšot lagūnā, tāpēc arī vienu no upēm sauc “Divna” – dīvainā, pārējām ir tik poliski nosaukumi, ka neatceros. 🙂 Patlaban, kad šo rakstu, mēs no Oderas esam jau iepeldējuši patiešām milzonīgajā lagūnā un tad pa speciālu kanālu dosimies uz jūru. Kanāls izrakts gan tāpēc, lai saīsinātu ceļu (jo upes jau tek līkumu līkumiem), gan tāpēc, ka to kontrolētajā platumā vieglāk uzturēt kuģiem nepieciešamo dziļumu. Un pie dziļuma uzturēšanas esot sūri jāstrādā, jo sevišķi pēc vētrām, jo tām esot niķis kopā ar ūdeni lagūnā un kanālā sanest lielus smilšu un visādu nogulumu daudzumus.

Skatos – viena grupa patlaban mācās siet mezglus (viņiem ir navigācijas maiņa), mēs droši vien to darīsim kaut kad vēlāk – savas maiņas laikā. Nu jau laikam pietiks par priekšpusdienu, drīz jādodas pusdienās. Centīšos vakarā uzrakstīt par pēcpusdienu.

Pirmā diena – 10.augusts

Rakstu garās sestdienas vakarā. Tā kā notikumu un iespaidu bija ļoti daudz, mēģināšu vismaz īsi piefiksēt galveno, jo miegs un nogurums neļauj izplūst garumā un arī vieta rakstīšanai nav diez ko ērta vai vismaz nav vēl ierasta.

Rīts, kā jau laikam iepriekšējā stāstā rakstīju sākās ar manas galvas “sakārtošanu” – jau īsi pēc astoņiem no rīta biju pie māsas Zanes (kura ir friziere) un divu stundu laikā ieguvu ilgstošai ceļošanai ērtu (jau vairākas reizes iepriekš ceļojot pārbaudītu) “galvas rotu” – daudzas mazas bizītes (gan jau vēlāk būs kāda bilde). Un tad jau arī bija laiks posties uz lidostu, pa ceļam vēl kādus sīkus pirkumus izdarot. Lidostā biju laicīgi, lidmašīna arī, bet izlidošana mazliet kavējās. Iemesls pat ļoti ar SAIL saistīts: mana kolēģe Ēva (oriģinālā – Eeva) lidoja no Helsinkiem uz Rīgu un tad viņai bija jāpārsēžas “manā” lidmašīnā. Ēva ielidoja 20 minūtes pirms Berlīnes lidmašīnas pacelšanās un paspēja arī uz iekāpšanu, bet viņas bagāžas soma bija tāda lēnīga gadījusies – sēdējām visi kādas minūtes 10 rātni lidmašīnā un gaidījām, kad viņas bagāžu atvedīs. Berlīnes lidostā toties viņas un otras kolēģes Kristīnes (no LU) bagāža uz lentes parādījās teju pirmā. Mums jau tā lidmašīnīte maza – fokerītis ar kādām 80 vietām, kas nebija pilnībā aizpildītas un likās, ka viss būs vienkārši. Bet iznāca drusku tā kā interesanti. Un tā – pa bagāžas lentu slīdošās somas īpašnieki ātri vien novāca, lenta turpināja griezties tukša, bet mēs, kādi cilvēki 10 tās malā tukšā stāvējām. Pagāja vairāk kā 10 minūtes, uz tablo parādījās uzraksts, ka bagāžas izsniegšana mūsu lidmašīnai pabeigta… Bet somu ta nav!!! Mierinājums, protams, bija faktā, ka mūsu bija labs bariņš – tātad nav tā, ka viena soma kaut kur nejauši pazudusi. Kad kāds no gaidītājiem atrada kādu, kam pajautāt, kas par lietu, saņēmām atbildi, ka lidostā trūkstot bagāžas iekšā un ārā krāvēju. Lai gaidot vien. Gaidījām, protams, līdz vēl pēc brīža viens priecīgi izsaucās, ka viss būs kārtībā – stikla durvīm garām braucošajā “bagāžas mašīnītē” viņš bija pamanījis savu koši dzelteno somu. Tā arī bija. Sagrābu savu somu un devos pie kolēģēm.

Bija noorganizēts, ka no Berlīnes uz Ščecinu mūs vedīs speciāli noorganizēts auto. Šoferītis jau gaidīja. Nu, protams, ka dabūja kārtīgi pagaidīt, jo saliekot kopā kavēšanos Rīgā un Berlīnē jau sanāca stunda. Bet toties autiņš bija labs – liels melns un spīdīgs mersis, kura bagažniekā varēja salikt visas mūsu somas un arī pašām salonā bija ērti 200 km, kuru lielākā daļa pazibēja uz vēcu autobāņa. Laiks pagāja diezgan ātri un ap pusseptiņiem ieraudzījām savu kuģi, bet tam klāt netikām, jo pilsētā esot kaut kādi svētki un parastais piebraucamais ceļš slēgts. Šoferis labu brītiņu skaidrojās ar apsargu un savu priekšniecību, līdz kaut kāds apvedceļš tika atrasts un mūs izlaida pie kuģa, uz kura jau mudžēja pārējie burātāji.

Vispirms iespraucāmies savā kajītē (trīsvietīga). Maza jau ir, bet izskatās, ka visam vietas pietiks. Arī gulēšana trijos stāvos, manējais ir augšējais. Te nu pateiz guļu un mēģinu rakstīt. No (gultas) augstuma īpašu baiļu man nav, neērti ir vienīgi tas, ka līdz griestiem attālums ir ļoti mazs – pamērīju – noliekot augšdelmu horizontāli uz gultas un apakšdelmu paceļot uz augšu, izstieptie pirksti gandrīz aizsniedz griestus. Tātad – par kādiem 60 cm vairāk nav noteikti. Pat rāpus stāvoklis nav iespējams, tikai gulēšana. Bet man izdevās kaut kā ciešami iekārtoties šādai guļus rakstīšanai. Bet atgriežamies pie secības.

Kad nolikām vēl neizkrāmētās somas, bija jāiet vakariņās. Zupa un otrais bija garšīgi. Tiesa gan, ja iepriekšējā kaut cik normālā ēdienreize bijusi ap 7 no rīta, praktiski viss ir garšīgs. Pēc tam devāmies uz informāciju par kuģi un drošības treniņu. Mums viss bija jauns un daudz kas vēl nesaprotams (mastu nosaukumi, buru nosaukumi, kuģa daļas, virvju nosaukumi un nozīme…), bet gan jau ar laiku būs kārtībā. Pēc tam devāmies rāpties mastā (studenti 1 reizi to jau bija darījuši). Varu lepni ziņot, ka līdz 1 šķērskokam (nezinu jūrniecības terminus latviski) tiku un ar buras nolaišanas un uzvikšanas sākumu padarbojāmies. Varu vien piebilst, ka tādi šķērskoki (katrs nākamais aizvien augstāk) pavisam ir seši – var paskatīties kuģa bildi iepriekšējā stāstā. Cik augstu es tikšu? Redzēsim. Viegli nebija, jo neierasti. Drusku nosalu arī – vēl jāiemācās pareiza biezuma drēbes mugurā savilkt.

Pēc tam bija grupu sanāksme, kur stāstīja par maiņām un maza pasniedzēju sanāksmīte. Pa vidu bija jāizskrien uz klāja, jo manis iepriekš pieminētie svētki bija uguņošanas festivāls, kas te notiekot jau ne pirmo gadu, bet izrādījās, ka mūsu kuģis ir novietots tā skatīšanai ideālā vietā. Bija krāšņi. Bet nu jau gan pietiks, nākamajās dienās rakstīšu tālāk.

Ak jā, vēl tikai piebildīšu, ka šonakt paliekam ostā, ceļā dosimies rīt.

Priekšvakars

Ir piektdienas vakars – pēdējais pirms došanās ceļā. Pie somu kārtošanas vēl netieku, jo jau vairākas stundas sēžu pie datora un ņemos ar visādiem (arī mazliet nervoziem) sīkumiem. Nu jau sevi pieskaitu pieredzējušiem ceļotājiem un viss it kā zināms, bet garlaicīgi jau nav nekad.

checkinPiemēram – jau labi sen saņēmu info, ka SAIL brauciena organizatori ir nopirkuši visas nepieciešamās biļetes, ietverot arī 1 bagāžas vienību. Bet šovakar, caur organizatoru atsūtīto saiti reģistrējotais AirBaltic mājas lapā redzu, ka bezmaksas bagāžas tomēr nav – jāmaksā. Tad nu nākas ātri zvanīt uz Zviedriju organizatoriem, tie solās visu noskaidrot, bet  (Mērfijs par mums ir nomodā allaž un jo sevišķi – piektdienas pievakarē), izrādās, ka atbildīgais ceļojumu birojs jau slēgts. Tā nu samaksāju par bagāžu 30 eiro un saņemu solījumu, ka nauda man tiks atmaksāta. Par to nešaubos, bet drusku bažīgi skatos uz atceļu. Aizrakstīju organizatorei, lai rūpīgi pārbauda tās biļetes (jo rezervācijas info un info AirBaltic mājas lapā par manu bagāžu atšķiras), bet saņēmu autoatbildi, ka organizatore ir atvaļinājumā līdz 2.septembrim. Palieku cerībā, ka viņa pie e-pasta tomēr pieies, vēlreiz uz Zviedriju zvanīt negribas, jo telefonrēķinus man neviens neapmaksā…

email checkTas tāds drusciņ stresainais gabaliņš. Pārējais rit it kā gludi, bet visam vajag laiku. Tā kā 2 dienas neesmu bijusi pie datora, e-pasti jāpārskata. Tad vēl, tā kā turpmāko divu nedēļu laikā pie datora tikpat kā nebūšu, tad jāuzliek “autoatbildētājs” visām manām e-pasta kastītēm – lai neviens negaida ātras atbildes.

Tad vēl – noskaidroju, ka varu uz šo laiku ienākošos zvanus no sava telefona pāradresēt uz citu (likšu uz vīru Andri) – lai vismaz viņš atbild, nevis nedēļām “ārpus zonas”, tas vēl jāizdara. Diezgan iespaidīga taustiņu kombinācija jāsaspaida, bet ceru, ka tikšu galā. SAIL dalībnieku gala saraksts atsūtīts, tas jāizdrukā, faili līdzi ņemšanai uz kuģi jāsagatavo… Un tā vēl nezcik sīku datordarbiņu.

Pēc tam ķeršos pie somu kārtošanas. Līdzi ņemšu tikai nepieciešamās lietas, bet jācenšas īpaši daudz tiešām vajadzīgā mājās neaizmirst. 🙂

Sestdien izlidošana uz Berlīni 13.05, bet celšos jau agri, jo 8os jābūt Siguldā, kur čaklā frizierīte Lilita manu galvu sapīs smalkās franču bizēs – lai 2 nedēļas par matiem nav jāraizējas. Bildēs to vēlāk gan jau redzēsiet un par to, kā man faktiski klāsies sestdien jau rakstīšu atsevišķu stāstu.

Lasītkārajiem vēlreiz atgādinu, ka mana šībrīža apņemšanās ir svarīgāko rakstītk katru dienu, bet nebūt ne katru dienu man būs pieejams internets, lai uzrakstīto publicētu, tālab uz to var nākties pagaidīt.

fryderyk chopinBet ir arī viena superīga ziņa – internetā ir pieejama “kuģu vērošanas lapa”, kurā kaut kartē varēs sekot līdzi tam, kur tad nu kurā brīdī Fryderyk Chopin atrodas. Tā teikt – jūs mani redzēsiet pat tad, kad man ar jums sakaru nebūs. 🙂

Te būs saite uz lapu, kur lapas augšējā kreisajā pusē izvēlnītē “Go to vessel” jāieraksta “mana” kuģa nosaukums – Fryderyk Chopin.