6.diena – 15.augusts – ceturtdiena – Kategats un Asīzes Francisks

Sākšu no vietas, kur beidzās iepriekšējais stāsts – vakarvakara. Izbraucām no ostas braši un ar uzvilktām burām tīri brašā vējā smuki burājām uz priekšu. Bet nu tiešām brašs tas vējš bija un kļuva aizvien brašāks… Pirms septiņiem pirmo reizi vajadzēja koriģēt buras, tad vakariņas, tad drusciņ brīva laika, tad vēlreiz korekcija, bet jau pustumsā un krietnākā vējā… un tad jau jūras slimība atkal bija klāt – knapi paspēju pabeigt šajā reizē darāmo un nomocījos līdz pat rītam (drusku vieglākā formā gan šoreiz).

Rīts uzausa saulains un skaists, salīdzinoši mierīgā jūrā un tāda bija visa diena. Studenti pat drusku sāka tā kā pukstēt, ka esot garlaicīgi (bet, ka viņi varētu darīt savu individuālo grupas darbu, tas viņiem prātā neienāca). Pa dienu mums bija abas plānotās mācību sesijas, tagad, kad šo rakstu, esam nupat paēduši vakariņas un gaidām pēc tām solīto kapteiņa lekciju par kuģiem un kuģošanu. Vienu brītiņu pirms vakariņām mēs visas trīs izmantojām nelielai pagulēšanai, jo, kas zina, cik reizes šonakt vajadzēs celties koriģēt buras.

Kur esam? Kaut kur Kategatā – tie, kuriem interesē, var paskatīties kartē. Kuģu apkārt ir diezgan daudz, bet parasti tie ir patālu no mums – uz kuģu ceļiem, bet burinieka ceļi mēdz atšķirties no parasto kuģu ceļiem. Pulkstenis ir pusastoņi – tikko bijām uz pirmo šīvakara buru korekciju, jo vakaram nākot nāk arī vējš. Vispār jau tas ir labi, jo šorīt kapteinis sacīja, ka 2-3 dienu laikā jāpaspēj tikt cauri Skagerakam, pirms vējš nav mainījies uz nelabvēlīgu, bet dienas jaukais laiks ar patīkamo vējiņu mūs šim mērķim tuvināja diezgan lēni. Patlaban saule ir pazudusi mākoņos, bet laiks joprojām jauki siltens – pietiek ar vējjaku, nav jāvelk siltā jaka, kapuce gan galvā gandrīz visu laiku, jo vējš.

Šodienas pirmā mācību sesija bija interesanta – par dažādām vārda ilgtspēja (sustainability) definīcijām un izpratnēm. Izrādās, kaut ko “uz to pusi” sacījis jau Asīzes Francisks – par vienkāršību un cenšanos neieslīgt patēriņa pārmērībās (overconsumption), pēc tam kādu laiku bijis klusums, līdz 16.gs.vidū Vācijas mežinieki sākuši domāt par mežu taupīgu/ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Iemesls gan esot bijis visai prozaisks – tajā laikā Vācijā strauji attīstījās derīgo izrakteņu ieguve šahtās un to nostiprināšanai vajadzēja daudz kokmateriālu un ļoti ātri tuvākajā apkārtnē koku vairs nebija, tāpēc nācās gan tos vest no tālienes, gan sākt domāt par to, kā prātīgi apsaimniekot šo resursu, kurš gan atjaunojas, bet ne tik ātri kā patērētkārajam cilvēkam gribētos. Pēc tam atkal bija klusums un tikai tad, kad radās bažas par naftas (un pēc tam arīcitu) resursu iespējamu un salīdzinoši drīzu izsīkšanu, cilvēki atkal sāka domāt par ilgtspējas lietām. Patlaban ilgtspēja ir modes kliedziens vai visos vidēja un augsta līmeņa politiķu saietos, taču viņi uz tiem ierodas šikās mašīnās, dzīvo superviesnīcās un rodas jautājums – vai nav aizmirsies Asīzes Franciska pieticības ieteikums. Jo vispār jau tā ir, ka mūsu – patērētāju sabiedrības – ieradumi bieži ir pārmērīgi: cik bieži metam ārā (labi ja kaut vai sociālajam dienestam atdodam) drēbes, kuras vairs nevilksim mugurā, jo apnikušas, bet citādi tām nav ne vainas, cik pārtikas izmetam, jo nepaspējām izlietot… – šīs un līdzīgas ir lietas, ko varam ietekmēt arī mēs paši savā ikdienā. Un ir patīkami redzēt, ka daudzi no mūsu kuģa jauniešiem ir noraizējušies tieši par šo pusi – pārmērīgo patēriņu, kas ir tik raksturīgs labklājības valstīm. Tas bija Markusa “gabals”.

Pēc tam Kristīne un Jakubs interesanti un atraktīvi runāja par dažādiem ilgtspējas aspektiem. Jakubs, līdzīgi man, ir ekonomists, bet ļoti pamatīgi pievērsies tieši ilgtspējai un šodien runāja par to, cik sašaurināti “klasiskā ekonomika” definē kas ir kas: ir uzņēmumi un mājsaimniecības, kuri viens otru apgādā ar nepieciešamo: uzņēmumi ražo preces, par kurām mājsaimniecības maksā naudu, savukārt mājsaimniecības dod darbaspēku, par to pretī saņemot naudu (ko tērēt par precēm). Un pa vidu vēl ir valsts, kas cenšas kaut ko regulēt ar nodokļiem un citiem mehānismiem. Un viss. Bet vai tiešām viss? No kurienes tad nāk tie resursi, no kuriem viss tiek ražots? Jo, lai par cik “mākslīgu” mēs nosauktu vienu vai otru produktu, visa pamatā ir dabas izejvielas – no nekā neko nevar saražot. Var jau teikt, ka, vairumā gadījumu, par resursiem tiek samaksāts to īpašniekiem vai radītājiem (piemēram – par kartupeļiem to audzētājam), bet – ne jau audzētājs pats radīja zemi un kartupeļus… Vienkārši sakot – dabas resursi joprojām tiek nesaudzīgi izmantoti, nereti arī pieņemot, ka tie ir par brīvu. Daba bija pirms mums. Vai un kāda tā paliks pēc mums? – tāds ir jautājums.

Pēcpusdienā bija interesantas debates par “de-growth” jeb “izaugsmes samazināšanu” vai vismaz piebremzēšanu. Doma jau tā pati – valsts tiek uzskatīta par labu/mūsdienīgu/attīstītu/modernu, ja tā aizvien vairāk visa kā ražo un patērē. Bet tam visam vajadzīgi resursi/izejvielas un rodas milzīgi preču pārpalikumi un krājumi. Kaut vai mūsu pašu ikdienas lielveikalu tīkli – veikalu ir pa nezin cik uz katra stūra un visi tie pilni ar dažādām precēm, vēl viņiem ir arī lielas noliktavas un tas ir vajadzīgs ne vien tāpēc, lai mums, pircējiem, būtu pietiekama izvēle, konkrētajā veikalā ieejot, bet arī tāpēc, ka veikalnieki jau nezina, kurā no saviem tuvējiem veikaliem šodien ieiesim un būtībā visos ir preču krājumi priekš mums visiem. Un tā ar visu. Mūsu dzīvi “atvieglo” tas, ka īsti neprotam sarēķināt, cik milzīgi preču daudzumi tā arī tiek norakstīti no noliktavu krājumiem un veikalos, jo nav izlietoti. Un tas viss, protams, dzen augšā preču cenas, jo tie veikali un noliktavas ir gan jāuzbūvē, gan jāuztur, gan datorus un datorprogrammas vajag, gan darbiniekus. It kā jau labi, ka servisa uzņēmumi ir – tās ir darba vietas. Bet plašāk skatoties tas ir pārmērīgs patēriņš. Es, protams, negribu atgriezties padomju laikos, kad pa visu pilsētu bija viens vai divi veikali un preces nepietiekamā daudzumā, bet esošā pārbagātība mums visiem dārgi izmaksā.

Ko darīt? Skaistu gatavu risinājumu te nav, bet par to ir jādomā un jārīkojas visos līmeņos. Te esot es ar prieku redzu, ka ir daudz gudru un aktīvu jauniešu, kas augstskolās mācās ne vien ilgtspēju kā atsevišķu studiju kursu, bet par to ir visa viņu maģistratūras programma – par dažādiem ilgtspējas aspektiem visā to daudzveidībā (jo runa jau nav tikai par patēriņu vai dabas resursiem – to tērēšanu vai piesārņojuma mazināšanu, bet arī par pilsētplānošanu un daudzām citām lietām). Gan jau kādā brīdī uzrakstīšu arī par to, pie kādiem 6 projektiem studenti strādā mūsu ceļojuma laikā un kā viņiem veicas ar risinājumiem. Un arī es esmu šeit, jo man šīs lietas šķiet svarīgas. Bet nu jau pietiks – aizrāvos. Rīt rakstīšu tālāk.

Pielieku 2 bildītes, kas rāda, kā izskatās mācību process uz klāja.

20130818-130801.jpg

20130818-130813.jpg

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s