Patlaban man uz kuģa viss ir jauns un tā kā trāpījās brīvs brīdis, centīšos šo to no redzētā, dzirdētā un piedzīvotā uzrakstīt – varbūt kādam no čaklajiem lasītājiem arī būs interesanti.

No rītiem celšanās ir 7.00 – ir tik skaļš zvans, ka nedzirdēt nevar. Brokastis sākas 7.20 un ir 2 maiņās, jo visiem reizē ēdamzālē vietas nepietiek. Mēs ar kolēģēm (dzīvoju kopā ar tām pašām, ar kurām kopā lidoju un braucu ar auto uz Ščecinu – Ēvu un Kristīni) izmantojām savas kajītes atrašanās vietas priekšrocību un to, ka mūsu vecumā no rītiem miegs vairs nenāk tik traki kā jauniešiem: jau uzreiz 7os tikām tualetē (tas nav mazsvarīgi, jo sieviešu tualetē ir 2 kabīnes, bet sieviešu uz kuģa ir vairāk kā 20), jo tā atrodas tieši pretī mūsu kajītei un mēs rīkojāmies ātri. Tas pats bija ar brokastīm – tās mums ir samērā tuvu un tā kā ar kosmētikas lietām pārlieku neaizraujamies, tikām pirmajā maiņā. Brokastis bija tīri labas: tēja, olu kultenis, maize, ko var arī tostēt un/vai apsmērēt ar margarīnu vai svaigo sieru, graudainais biezpiens, tomāts, 2 veidu siers. Bet jāēd ātri, pļāpāt pie galda nevar, jo otrā maiņa gaida. Līdz 8iem visiem jābūt paēdušiem.

Katru rītu 8os ir sapulce, kuras sākumā tiek pacelts kuģa karogs un kapteinis izstāsta dienas plānu, tad mazliet brīvā laika. No Ščecinas projām devāmies 10os. Skaistos brīžus, kad kuģis apgriezās un sāka savu ceļu diez ko redzēt neizdevās, jo mums bija jāstrādā. Bet laiks ir jauks – samērā silts un brīžam arī saulains, vējiņš – droši vien jūrnieki to sauc par mazu vai ļoti mazu, bet mums nepieradušajiem – tomēr jūtams. Viļņu tikpat kā nav, jo peldam pa upi, lagūnu vai kanālu – kā nu kurā brīdī (par to, kāpēc tā, tālāk uzrakstīšu).

Strādāšana uz kuģa ir vismaz 3 veidu (varbūt es vēl kaut ko nezinu): viena diena (man laikam 18.augusts) jāstrādā virtuvē – jādara viss, ko pavāre liek, šādā maiņā vienlaikus ir 3 cilvēki; viena diena jāstrādā mehāniķa maiņa (arī 3 cilvēki vienlaikus) – jādara viss, ko viņš liks. Pa vidiem esot brīvi brīži – kad un uz cik ilgu laiku viens vai otrs no kuģa cilvēkiem palaiž. Pati maiņa teorētiski sākas un beidzas pusnaktī, bet, piemēram virtuvē jāierodas 6os un darbs beidzoties ap 20iem. Brīvajā laikā var kaut vai gulēt (saka, ka katrs gulēšanas mirklis mums drīz būšot svarīgs). Trešais veids ir regulārās 4 stundu navigācijas maiņas. Diennakts vispār dalās 4 “sardzes maiņās”, bet mēs esam sadalīti 3 grupās pa kādiem 12 cilvēkiem katrā. Tas nozīmē, ka katrā diennaktī vienai no grupām sanāk strādāt 2 maiņas (8 stundas), divām – pa 1 maiņai – 4 stundas. Un grafiks visu laiku “slīd uz priekšu” – tātad katru trešo dienu arī man teorētiski būs 2 sardzes maiņu diena. Teorētiski tāpēc, ka ir vienošanās, ka pasniedzēji nepiedalās “dog watch” (suņa maiņas) naktī – no pusnakts līdz 8 rītā – tur studentiem jāiztiek pašiem bez grupā esošajiem pasniedzējiem, jo mums ir vēl arī savs pasniedzēju darbs jādara un tam jāgatavojas.

Mācīšanās lietām ir atvēlēts 2 reizes pa 2 stundām katru dienu – tās sauc par rīta un pēcpusdienas sesijām. Šajā laikā neviens students nav aizņemts nekādos citos darbos – ar visu kuģim vajadzīgo jātiek galā apkalpei. Vētras laikā vai kuģim pietauvojoties ostā vai ejot no tās laukā, visi studenti tiek iesaistīti nepieciešamajos darbos.

Bet nu atpakaļ pie rīta un kuģa atiešanas no Ščecinas. Es esmu pirmajā grupā un mūsu atbildībā ir kuģa priekšgals. Vispirms tas nozīmēja pietauvošanās tauvu savākšanu un satīšanu. Pēc tam – priekšējā masta šķērskoku (atvainojos, nezinu īsto terminu) pagriešanu tādā stāvoklī kā liek kapteinis (kā vēlāk vajadzēs, jo iziešana no ostas un braukšana specifiskos ne-jūras posmos ir ar motoru). Tā nu bija kārtīga piņķerēšanās pa tauvām sākumā un beigās un krietna “virves vilkšana” pa vidu. Biju ļoti priecīga par līdzi paņemtajiem velocimdiem, jo citādi manas, taustiņus vien spaidīt pieraudšās rociņas, būtu tikušas pie pirmajām tulznām. Tas viss aizņēma kādu pusstundu vai drusku vairāk darba.

11os mums bija pirmā mācību sesija. Tajā mūsu zinātniskais koordinators Markuss no Vācijas pastāstīja par kopējo organizāciju un ideju, uzsvēra, ka akcents būs uz problēmbāzētu mācīšanos, ne klasisku studiju procesu ar lekcijām. Katrs no pasniedzējiem mazliet pastāstījām par sevi, studenti spēlēja iepazīšanās spēli un Artūrs no Polijas, pastāstīja dažas interesantas lietas par vietu, pa kuru braucam (jeb pareizāk būtu – peldam? nezinu, nepievērsīšu tādiem sīkumiem pārāk lielu uzmanību patlaban).

Lūk, dažas interesantākās lietas no Artūra stāstītā:
1. Mazmazlietiņ par Baltijas jūru. Tā ir unikāla vismaz 2 iemeslu dēļ – tā ir gandrīz slēgtā jūra, jo plaša savienojuma ar citu jūru vai okeānu tai nav, Dānijas šaurums to atdala no “lielajiem ūdeņiem”. Otrs – Baltijas jūrā ir pozitīva ūdens pieplūdes bilance, tas nozīmē, ka ja nosprostotu jūras izeju uz Dānijas šaurumu, no upēm tajā ieplūst vairāk ūdens, nekā jūrai pašai vajag. Ja šāds nosprostojums būtu, jūras līmenis celtos gandrīz par metru gadā.
2. Par lielākajām upēm, kas nodrošina šo pozitīvo bilanci. Vislielākā esot Narva, kas jūrā ietek pie Sanktpēterburgas, otra – Polijas Visla, trešā – mūsu pašu Daugava, ceturtā – Odera.
3. Par Oderu. Tā ir interesanta jau tāpēc vien, ka mūsu burājums sākas pa to, bet vispār tā sākas Čehijā, tek pa Poliju un lielu gabalu ir Polijas un Vācijas robežupe. Agrāk kalpojusi kā būtisks ūdens transporta ceļš, bet nu aizvien mazāk. Upe būtībā ir diezgan sekla un tās kuģojamība ir jānodrošina ar intensīvu smilšu smelšanu un kuģu ceļu uzturēšanu. Ja kādam nav slinkums paskatīties kartē, tad Ščecina atrodas diezgan tālu no jūras (ne tik tuvu kā Rīga) un Odera ietek nevis pa tiešo Baltijas jūrā, bet Ščecinas lagūnā. Tas šodien ir liels “ezers”, bet agrāk tā ir bijusi jūras daļa (līcis), kurš pamazām “aizaudzis” ar smiltīm, norobežojot lagūnu no jūras. Ir 3 galvenās izejas uz jūru, pa vienu no tām brauksim arī mēs, bet interesanti ir tas, ka vētru laikā, kad ir “īstais” vēja virziens, visas trīs upes, kas savieno Baltijas jūru un Ščecinas līci tek otrādāk – jūras ūdeni iepūšot lagūnā, tāpēc arī vienu no upēm sauc “Divna” – dīvainā, pārējām ir tik poliski nosaukumi, ka neatceros. 🙂 Patlaban, kad šo rakstu, mēs no Oderas esam jau iepeldējuši patiešām milzonīgajā lagūnā un tad pa speciālu kanālu dosimies uz jūru. Kanāls izrakts gan tāpēc, lai saīsinātu ceļu (jo upes jau tek līkumu līkumiem), gan tāpēc, ka to kontrolētajā platumā vieglāk uzturēt kuģiem nepieciešamo dziļumu. Un pie dziļuma uzturēšanas esot sūri jāstrādā, jo sevišķi pēc vētrām, jo tām esot niķis kopā ar ūdeni lagūnā un kanālā sanest lielus smilšu un visādu nogulumu daudzumus.

Skatos – viena grupa patlaban mācās siet mezglus (viņiem ir navigācijas maiņa), mēs droši vien to darīsim kaut kad vēlāk – savas maiņas laikā. Nu jau laikam pietiks par priekšpusdienu, drīz jādodas pusdienās. Centīšos vakarā uzrakstīt par pēcpusdienu.