Pirmā diena – 10.augusts

Rakstu garās sestdienas vakarā. Tā kā notikumu un iespaidu bija ļoti daudz, mēģināšu vismaz īsi piefiksēt galveno, jo miegs un nogurums neļauj izplūst garumā un arī vieta rakstīšanai nav diez ko ērta vai vismaz nav vēl ierasta.

Rīts, kā jau laikam iepriekšējā stāstā rakstīju sākās ar manas galvas “sakārtošanu” – jau īsi pēc astoņiem no rīta biju pie māsas Zanes (kura ir friziere) un divu stundu laikā ieguvu ilgstošai ceļošanai ērtu (jau vairākas reizes iepriekš ceļojot pārbaudītu) “galvas rotu” – daudzas mazas bizītes (gan jau vēlāk būs kāda bilde). Un tad jau arī bija laiks posties uz lidostu, pa ceļam vēl kādus sīkus pirkumus izdarot. Lidostā biju laicīgi, lidmašīna arī, bet izlidošana mazliet kavējās. Iemesls pat ļoti ar SAIL saistīts: mana kolēģe Ēva (oriģinālā – Eeva) lidoja no Helsinkiem uz Rīgu un tad viņai bija jāpārsēžas “manā” lidmašīnā. Ēva ielidoja 20 minūtes pirms Berlīnes lidmašīnas pacelšanās un paspēja arī uz iekāpšanu, bet viņas bagāžas soma bija tāda lēnīga gadījusies – sēdējām visi kādas minūtes 10 rātni lidmašīnā un gaidījām, kad viņas bagāžu atvedīs. Berlīnes lidostā toties viņas un otras kolēģes Kristīnes (no LU) bagāža uz lentes parādījās teju pirmā. Mums jau tā lidmašīnīte maza – fokerītis ar kādām 80 vietām, kas nebija pilnībā aizpildītas un likās, ka viss būs vienkārši. Bet iznāca drusku tā kā interesanti. Un tā – pa bagāžas lentu slīdošās somas īpašnieki ātri vien novāca, lenta turpināja griezties tukša, bet mēs, kādi cilvēki 10 tās malā tukšā stāvējām. Pagāja vairāk kā 10 minūtes, uz tablo parādījās uzraksts, ka bagāžas izsniegšana mūsu lidmašīnai pabeigta… Bet somu ta nav!!! Mierinājums, protams, bija faktā, ka mūsu bija labs bariņš – tātad nav tā, ka viena soma kaut kur nejauši pazudusi. Kad kāds no gaidītājiem atrada kādu, kam pajautāt, kas par lietu, saņēmām atbildi, ka lidostā trūkstot bagāžas iekšā un ārā krāvēju. Lai gaidot vien. Gaidījām, protams, līdz vēl pēc brīža viens priecīgi izsaucās, ka viss būs kārtībā – stikla durvīm garām braucošajā “bagāžas mašīnītē” viņš bija pamanījis savu koši dzelteno somu. Tā arī bija. Sagrābu savu somu un devos pie kolēģēm.

Bija noorganizēts, ka no Berlīnes uz Ščecinu mūs vedīs speciāli noorganizēts auto. Šoferītis jau gaidīja. Nu, protams, ka dabūja kārtīgi pagaidīt, jo saliekot kopā kavēšanos Rīgā un Berlīnē jau sanāca stunda. Bet toties autiņš bija labs – liels melns un spīdīgs mersis, kura bagažniekā varēja salikt visas mūsu somas un arī pašām salonā bija ērti 200 km, kuru lielākā daļa pazibēja uz vēcu autobāņa. Laiks pagāja diezgan ātri un ap pusseptiņiem ieraudzījām savu kuģi, bet tam klāt netikām, jo pilsētā esot kaut kādi svētki un parastais piebraucamais ceļš slēgts. Šoferis labu brītiņu skaidrojās ar apsargu un savu priekšniecību, līdz kaut kāds apvedceļš tika atrasts un mūs izlaida pie kuģa, uz kura jau mudžēja pārējie burātāji.

Vispirms iespraucāmies savā kajītē (trīsvietīga). Maza jau ir, bet izskatās, ka visam vietas pietiks. Arī gulēšana trijos stāvos, manējais ir augšējais. Te nu pateiz guļu un mēģinu rakstīt. No (gultas) augstuma īpašu baiļu man nav, neērti ir vienīgi tas, ka līdz griestiem attālums ir ļoti mazs – pamērīju – noliekot augšdelmu horizontāli uz gultas un apakšdelmu paceļot uz augšu, izstieptie pirksti gandrīz aizsniedz griestus. Tātad – par kādiem 60 cm vairāk nav noteikti. Pat rāpus stāvoklis nav iespējams, tikai gulēšana. Bet man izdevās kaut kā ciešami iekārtoties šādai guļus rakstīšanai. Bet atgriežamies pie secības.

Kad nolikām vēl neizkrāmētās somas, bija jāiet vakariņās. Zupa un otrais bija garšīgi. Tiesa gan, ja iepriekšējā kaut cik normālā ēdienreize bijusi ap 7 no rīta, praktiski viss ir garšīgs. Pēc tam devāmies uz informāciju par kuģi un drošības treniņu. Mums viss bija jauns un daudz kas vēl nesaprotams (mastu nosaukumi, buru nosaukumi, kuģa daļas, virvju nosaukumi un nozīme…), bet gan jau ar laiku būs kārtībā. Pēc tam devāmies rāpties mastā (studenti 1 reizi to jau bija darījuši). Varu lepni ziņot, ka līdz 1 šķērskokam (nezinu jūrniecības terminus latviski) tiku un ar buras nolaišanas un uzvikšanas sākumu padarbojāmies. Varu vien piebilst, ka tādi šķērskoki (katrs nākamais aizvien augstāk) pavisam ir seši – var paskatīties kuģa bildi iepriekšējā stāstā. Cik augstu es tikšu? Redzēsim. Viegli nebija, jo neierasti. Drusku nosalu arī – vēl jāiemācās pareiza biezuma drēbes mugurā savilkt.

Pēc tam bija grupu sanāksme, kur stāstīja par maiņām un maza pasniedzēju sanāksmīte. Pa vidu bija jāizskrien uz klāja, jo manis iepriekš pieminētie svētki bija uguņošanas festivāls, kas te notiekot jau ne pirmo gadu, bet izrādījās, ka mūsu kuģis ir novietots tā skatīšanai ideālā vietā. Bija krāšņi. Bet nu jau gan pietiks, nākamajās dienās rakstīšu tālāk.

Ak jā, vēl tikai piebildīšu, ka šonakt paliekam ostā, ceļā dosimies rīt.

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s