4.diena – 13.augusts – otrdiena jeb feinais Hamleta draugs

Otrdiena mums pagāja Helsingboras ostā un arī nakts būs mierīga, jo ceļā dosimies tikai rīt un es šodien jūtos īpaši labi, jo divas svarīgas lietas ir izdarītas un vēl vairākas negaidītas un jaukas notikušas.

Rīts sākās mierīgi – 7os celšanās, 7.20 brokastis, 8.00 karoga pacelšana un kapteiņa informācija par dienas plāniem. Tie ir šādi: līdz deviņiem “dienišķā tīrīšana”, tiem, kuriem tīrīšanas maiņa, pēc tās visi uz burāšanas vingrinājumiem, pēc tam – brīvais laiks pilsētā līdz 18.00 (te jaunieši kolektīvi iespiedzās aiz sajūsmas), 18os visiem jābūt uz kuģa atpakaļ, 19-21 mācības vai kuģis dosies jūrā.

Faktiski sākums arī bija kā plānots un šodien man iekrita mana vienīgā tīrīšanas maiņa. Tas ir tā, ka visas kuģa koplietošanas telpas ir sadalītas 3 daļās (distriktos) un katru dienu 2 cilvēki no katras maiņas apmēram stundu velta savas daļas sakopšanai. Mūsu grupai ir pakaļgals, kur jātīra 2 tualetes, 4 izlietnes, duša, gabaliņš gaiteņa, kāpnes un mācību telpa. Visi piederumi un nepieciešamā ķīmija ir un, tā kā tīrīšana tiek veikta katru dienu, tad īpaši netīrs nekas nav. Jo sevišķi laikam tad, kad kuģis ir jūrā, jo uz klāja un apakšā viss ir tīrs, nekādas smiltis vai putekļi klāt nerodas. “Krasta dienās” netīrības var būt nedaudz vairāk, ja ar kājām smiltis ienes vai kaut ko tādu. Kopā ar poļu puisi Tomašu tikām galā ļoti ātri, jo viņam arī tīrīšanas darbi nebija sveši – apmēram pusstundā viss bija izdarīts un nācās pat labu brīdi gaidīt kad sāksies burāšanas vingrinājumi. Un šodien tie bija ne pa jokam.

imageKapteinis sacīja, ka iepriekš ļoti daudz ko buru pacelšanā un savākšanā darīja komanda (un tas ir taisnība), bet tagad tās lietas mums pašiem jāsāk darīt daudz lielākā mērā. Tad nu tika skaidri sadalīts, kuri kāps mastos, kuri strādās uz bugsprita (jā, vienu terminu esmu iemācījusies, jo tā būs mana “darba vieta” brīžos, kad jāņemas ar burām) – tas ir kuģa uz priekšu izvirzītais “snīpis”, kas mūsu kuģim ir pat 10 metrus garš (korpuss bez bugsprita – 40 m, tātad – tas dod būtisku buru platības palielinājumu). Tur mūsu kuģim ir 4 trijstūrainās buras un mums bija jāmācās tās smuki sakārtot pēc nolaišanas (jā, šīs mūsu kuģim ir vienīgās buras, kuras tiešām tiek nolaistas, pārējās tiek paceltas, kad nav nepieciešamas). Mastos kāpēji (atkal par prieku pilsētniekiem, jo kuģis ir noenkurots pilsētas centrā, gājēju promenādes malā) kāpelēja augšā un lejā, mēs kūņojāmies pa “savu” bugsprita tīklu (tas ir zem smailā priekšgala, lai būtu pa kurieni staigāt, protams, ir arī drošības tauviņas, kur piestiprināt karabīnes). Viens darbs, otrs, vienu reizi, otru… Tā nu visi ņemamies, pulkstenis iet uz priekšu, jaunieši jau sāk kļūt nervozi, bet komanda liek visu vēl vienu reizi atkārtot un mēs klausām, ko citu. Tā nu ņēmāmies līdz kādiem pusvieniem, tad bija pusdienas un sākās brīvais laiks.

Tā kā biju noskaidrojusi, ka turpat burtiski mums blakus esošajā ēkā ir pieejams bezmaksas internets, mans pirmais gājiens, protams, bija uz turieni, lai publicētu jau sarakstītās emuāra “sērijas” un ātri paskatītos e-pastus. Stundiņa paskrēja nemanot un tad pienāca mans poļu kolēģis Jakubs (kurš arī savus interneta darbiņus turpat bija pabeidzis) un nolēmām kopā doties apskatīt “Hamleta pili”, kas atrodas turpat mazliet tālāk.

imageĪstenībā jau tā ir Kronborgas, nevis Hamleta pils un dāņi to cēluši vispirms militārām vajadzībām, pēc tam padarot to par aizvien greznāku karaļu mītni un Šekspīrs te nekad nav bijis. Vienkārši – Kronborga Šekspīra laikā bijusi slavena un viņam sagribējies atkal vienu lugu par ārzemēm uzrakstīt, tad nu viņš drusku pārtaisījis pils nosaukumu un tapusi slavenā luga par pretrunu plosīto Dānijas princi (atvainojiet visi, kas Šekspīra darbus no skolas laikiem atceras ar lielākām vai mazākām šausmām. Atzīšos – arī es biju tajā skaitā).

Kronborga ir būvēta un pārbūvēta gadsimtiem, patlaban vizuāli iespaidīgākie ir milzīgie fortifikācijas vaļņi un ar ūdeni pildītie kanāli ap to (patriotiski varu teikt – kaut kas visai līdzīgs ir ap Daugavpils un Daugavgrīvas cietokšņiem), arī pati pils, protams ir iespaidīgi eklektiska (kā jau dažādos laikos un dažādu iemeslu pēc pārbūvēta). Vismaz no 2 pusēm pilij ir jūra, jo tā novietota uz pussalas un skats uz turpat pāri šaurumam redzamo Zviedriju ir jauks. Tā kā laiks bija saulains, abi ar Jakubu apgājām pilij visapkārt pa taciņām, kas iekārtotas uz vaļņiem – iespaidīgi un skaisti.

Ieeja pilī maksāja ap 5 latiem, bet ieraudzījām afišu, ka 16os notiek “Šekspīra ekskursija” angļu valodā un par to jāpiemaksā kādi 2 lati vēl klāt pie biļetes. Interese par ekskursiju tā kā būtu mums abiem, bet pulkstenis patlaban tikai 14.30. Ko darīt? Jakubs ekskursiju gribēja pat vairāk kā es (man likās, ka dikti ilgi jāgaida), vienojāmies, ka “pagaidām” nopirksim parasto biļeti un pastaigāsim pa pili un tad, ja vēl gribēsim, “piepirksim klāt Šekspīru”, jo kasiere mūs kārdināja ar gidu tā laika tērpā un maršutā iekļautām telpām, kuras “parastiem” apmeklētājiem netiek rādītas.

Sīkums, kurš no nepatīkama pārvērtās patīkamā bija faktā, ka mugursomas jāatstāj glabātavā un mēs abi bijām ar mugursomām. It kā jau nav problēmu, iegājām glabātavas telpā, atvērām skapīšu durvis un acīgais Jakubs novaidējās. Kas par lietu? Lai skapīti varētu aizslēgt, tajā jāiemet 20 dāņu kronas. Bet mums nav nevienas! Kamēr Jakubs man to izstāstīja, es paskatījos, tajā skapītī, kuru biju atvērusi un tur bija… – uzminiet kas? Iepriekšējā skapīša lietotāja atstātas 20 kronas! Nu ko, salikām abas somas vienā skapītī (nebija jau lielas) un smaidīgi devāmies iekšā. Pils kā jau pils, skaista, katru telpu aprakstīt nav jēgas, bet interesanti (lai pat neteiktu, ka aizraujoši), bija tehnoloģiju risinājumi: vienā vietā attēlota pils balles zāle – aizmugurējā siena ir, galdi arī ir, bet pa telpu pārvietojas, pie galdiem ēd, sarunājas un vēlāk arī dejo hologrāfiskas figūras; citā vietā ar dinamisku animāciju parādīts, kā pils gadsimtu gaitā pārbūvēta, vēl citā – skatāmies uz pili no uzbrucēju skatu punkta (no burinieka!), tad no iekšpuses redzam, kā ienaidnieki to aizdedzina (liesmas aiz loga)… un tā tālāk – visādi brīnumi un pārsteigumi, kas visu padara dinamisku un aizraujošu. Protams, bija pieejams arī bezmaksas audiogids dāņu un angļu valodā. Viss kā nākas.

imagePaskatījāmies pulkstenī – jau bez divdesmit minūtēm četri! Tā vien paspējām izstaigāt iespaidīgo un tumšo pazemes daļu, kad bija jādodas piepirkt klāt Hamleta biļetes. Un te nu jāsaka – pārstāstīt stundu garo monoizrādi nevaru, bet bija LIELISKI! Jauns puisis (labs aktieris un tā laika tērpā) mums visu stāstīja no Hamleta drauga viedokļa – kā viņiem gājis, kas noticis… Nekādas liekas stiepšanas garumā, atskaņu un izpušķojumu, bet ļoti labs ieskats tā laika (un šī laika, jo lielās lietas jau nemainās) morālē un atšķirīgos skatījumos uz dzīvi, protams, ar slavenākajiem citātiem un viss notika nepārtrauktā kustībā – staigājot pa pili no vienas vietas uz citu, atbilstīgi sižetam. Tajā brīdī, kad Hamlets saindēts mira, viņa draugs kliedza tik skaļi, ka droši vien pamatīgi sabijās apmeklētāji visās tuvākajās zālēs. 🙂 Stunda paskrēja nemanot un man tagad tā vien gribas paņemt rokā Hamletu un izlasīt. Droši vien Latvijā to arī izdarīšu, vēl tikai jāizlemj – oriģinālā vai latviski. Zinu, zinu, ka oriģinālā lasīt ir “veselīgāk”, bet es neesmu droša, ka manas vecangļu valodas zināšanas ir pietiekamas, lai lasītu poētiskus atskaņās rakstītus tekstus.

Tā kā mums uz kuģa bija jābūt atpakaļ 18os, bet no pils iznācām 17os, nolēmām izmest mazu līkumiņu pa pilsētu. Pilsēta jauka un tīra – kā jau vecās un skaistās Eiropas pilsētas, tūristu un visa kā daudz. Jakubs jau pilī bija nopircis pastkarti ar pils skatu (par ko drusku pabrīnojos, jo viņam līdzi bija profesionāls fotoaparāts un viņš daudz fotografēja), tagad viņš atzinās, ka gribētu sameklēt pastu no nopirkt pastmarku, lai kādam savam draugam nosūtītu atklātni. Tas pats daudz ceļojot pa pasauli un no visvisādām vietām sūtot atklātnes Jakubam. Tagad viņam esot laba iespēja “atdarīt”. Un viņš domāja, ka ir pastu jau redzējis, kamēr dienas sākumā staigāja pa pilsētu (nu jā, viņam nebija emuāra ieraksti jāpārlasa un jāpublicē…). Devāmies turp, bet izrādījās, ka tā ir pilsētas domes ēka. Laiks bija, pagājāmies vēl uz priekšu, bet no pasta nekā… Līdz ceļā bija grāmatnīca. Iegājām tajā – markas bija! Jakubs nopirka vienu un ārā ejot secinājām, ka tagad veikals jau ir slēgts – tikai izlaiž apmeklētājus. Paskatījāmies uzrakstu un pulkstenī: nu jā, veikals strādā līdz 17.30, patlaban ir 17.32, tātad veikalā bijām iegājuši 17.29. Labi gan, ka dāņi veikalus slēdz cieti precīzi noliktajā laikā nevis agrāk, citādi Jakubam markas nebūtu. Tad nu viņam bija tik jāapsēžas uz soliņa, jāuzraksta atkātne un jāiemet pie pilsētas domes piestiprinātajā spilgti sarkanajā pasta kastē (tās dēļ iepriekš Jakubs bija nospriedis, ka tas ir pasts). Un tad jau bija laiks doties uz kuģi. Tā nu mums šodien tie patīkamie sīkumi sakrājās – vienā vietā kaut kas paveicās, otrā, un tad vēl lieliskā izrāde… – smaidu vēl tagad, kaut pulkstenis atkal jauir pāri vienpadsmitiem.

Pēc atgriešanās uz kuģa bija vakariņas, pēc tam – mācību sesija no 19iem līdz 21iem, jo ceļā dosimies rīt – trešdien. Svarīgais moments bija tas, ka šajā sesijā 1 stunda (pie tam – pirmā) bija manējā – tāds intensīvs ieskats sistēmiskā ilgtermiņa domāšanā un projektos un to vadībā. Augstskolā es par katru no šiem esmu gatava runāt vismaz 12 stundas, te svarīgākais no abiem bija jāsaliek vienā stundā. Nebija viegli to izdomāt un izdarīt, bet domāju, ka izdevās labi un, kas patlaban ir visjaukākais – ar to mans tiešais “skolotāja” darbs uz kuģa ir beidzies! Tagad tikai klausīšos un skatīšos ko un kā ir sadarījuši mani kolēģi un, protams, konsultēšu studentus, cik nu tiem vajadzēs. Jauka padarīta darba sajūta.

Vakarpusē liela daļa studentu devās atpakaļ uz pilsētu, bet mēs ar Kristīni pieteicāmies “laipas sardzē” – kad kuģis ir ostā un traps (mūsu gadījumā – laipa ar margām) nolaists, pie tā kādam (patiesībā diviem) jābūt visu laiku, lai uz kuģa nebūtu nejaušu svešinieku (arī tādēļ, ka uz kuģa nekas nav slēdzams un daudzu kajīšu durvis stāv vispār vaļā). Vakars bija diezgan silts un jauks, bocmanis iedeva arī “pirkstiņdarbu” – sagriezt gabalos un pēc tam atšķetināt vecu virvi un tad pavedienus “uzmezglot” un citas šņorītes, veidojot tādas kā bārkstis, kas kaut kur uz kuģa tiks izmantotas. Mēs gan pašas smējāmies un citiem stāstījām, ka pēc bocmaņa rīkojuma gatavojam viņam tērpu havajiešu stilā. Tā mūsu sardzes stunda aizskrēja nemanot un vēl pēc tam labu brīdi sēdēju jaukajā vakarā uz klāja un rakstīju šo garo stāstu. Vienīgi pēdējā rindkopa top iekšā, jo uzskrēja negaidīts vakara lietutiņš un nācās mukt. Jūs jau tagad redzat, cik garš stāsts sanāk, kad var rakstīt normālā stāvoklī – sēžot. Bet nu jau pietiks.

Advertisements

Komentāri

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s