Jā, salīdzināt mūsu kuģi ar daiļu gulbi, kurš strauji traucas pa jūru bija naivi… Straujums jau nekur tā īpaši nepaliek (ja nav vajadzības to mazināt), bet apkalpei (tas ir – mums) gan nav viegli. Jau atkal pulkstenis ir pāri vienpadsmitiem vakarā, kad esmu ierāpusies savā trešā stāva gultā un rakstu šo. Mēģināšu īsi par galveno un kaut cik pēc kārtas.

Tātad, vakar pēc vienpadsmitiem gulēt ejot rakstīju par gulbi. Nepierakstīju gan to, ka mūsu straujais gulbis uz priekšu traucās diezgan krietni uz vienu pusi sasvēries – atbilstīgi vējam, kurš dūšīgi pūta burās. Priekš mūsu kajītes tas bija “izkrītamais virziens”, proti – sasvere laukā no gultas, nevis dziļāk iekšā/tuvāk sienai. Tagad ļoti gudri smaidu, jo man šķiet, ka teicienu “likties slīpi” ir izdomājuši jūrnieki, jo mājās jau gultas parasti ir horizontāli, nevis slīpi novietotas, kamēr kuģī tieši dažāda veida slīpums ir normāls stāvoklis.

Kaut arī es guļu visaugstāk, vēlāk izrādījās, ka vienīgā esmu labi gulējusi (jau no prāmju braucieniem zinu, ka svārstīgajā jūrā gulēt man patīk – jūtos labi). Iekārtojos ērti un stabili, prātīgi sakombinējot spilventiņus (man ir 2, bet supermaziņi) un pārdomāt atstutējoties pret gultas malām un tātad, pret izkrišanu biju nodrošinājusies un labi atpūtos (kā tas man vēlāk noderēja!). Abas manas kajīties biedres atzinās, ka gulējušas nav praktiski nemaz, bet viņām arī pa dienu klājās vieglāk.

Kas tad bija? Vispār mums rīta “modinātājtroksnis” (garš nepatīkams zvans) ir septiņos un kajītē, protams, ir tumšs – laiku var saprast, vien pulkstenī paskatoties. Ēvai vakar bija vēlā maiņa – es drusku tā kā dzirdēju, ka viņa 24os atgriezās, bet gulēju vien tālāk. Pēc kāda laika mūs visas pamodināja divi nejaukie garie zvani. Es paskatījos pulkstenī – pusčetri no rīta. Dikti jau gribējās nodomāt, ka tas uz mums neattiecas (tā sanāca, ka instruktāžu par zvaniem neesam dzirdējušas, jo uz kuģi ieradāmies vēlāk), bet apkārt dzirdamā durvju virināšana un skriešana pa gaiteni, lika arī mums izbāzt galvas un uzjautāt, kas par lietu. Izrādījās – navigācijas trauksme. Vējš pūta tik dūšīgi, ka kuģis jau bija dikti sagāzies uz vieniem sāniem un viļņi kļuvuši krietnāki (nē, tā neesot bijusi vētra, teica kapteinis), ka vajag nolaist (patiesībā – uzcelt uz augšu un pareizi salocīt) daļu buru.

Protams, to mēs vēl nebijām darījuši ne reizi un tagad tas jāmācās un iespējami ātri jāizdara tumsā (nu labi, kuģis pats ir labi apgaismots “darba vajadzībām”, bet apkārt tumsa, tika pa kādai citu kuģu uguntiņai šur un tur), neierastos viļņos un vējā. Buras jau pašas par šādu vēju, protams, priecīgas un lejā laisties negrib nemaz. Bija krietni jāpiestrādā ar visām tām neskaitāmajām virvēm. Kad nu buras bija augšā uzdabūtas, ārā palika tā kā mazliet gaišāks un veiklākie un drosmīgākie no mūsējiem kopā ar kuģa personālu rāpās augšā mastos. Atgādināšu: pie vertikālā masta buras kuģiem stiprinās uz speciāliem šķērskokiem (pareizo nosaukumu latviski, protams, nezinu) un mūsu kuģim to līmeņu ir 6 (augstākais ir vairāk kā 40 metrus virs klāja). Treniņos bijām mēģinājuši kāpt un buras atslogot priekš nolaišanas, uzvilkšanas vingrinājumi, kā jau rakstīju, bijuši nebija, bet vispār uzvilkt un nostiprināt sakārtoto buru ir grūtāk.

Es pati iepriekš vingrinoties biju uzrāpusies mazliet augstāk par apakšējo līmeni, un sapratu, ka no augstuma man īpašu baiļu nav, bet viena lieta gan galīgi nepadodas: virzoties pa to šķērskoku (kājas jāvirza pa pašam neredzamu trosi, ar ķermeni jāuzguļas šķērskokam un ar kokām jāturas pie speciālas “trubas”, protams, ir drošības stiprinājums) ir jāpamanās arī izlocīties starp visādām virvēm un tas man galīgi neiet. Varu noskriet vai noslēpot nezinkādu gabalu, bet lokana gan neesmu un bez tā mastā nekas nav darāms. Varbūt kādā mierīgā brīdī prieka pēc pakāpšos kādu gabaliņu vienkārši uz augšu (skats no pašas augšas esot dievīgs, saka mūsu puiši, kuri jau tur bija), bet dienišķie “augšas darbi” lai paliek jauniešiem.

Kad nu gandrīz viss bija izdarīts, klāt bija arī brīdis, kad man nācās atcerēties kapteiņa vakar teikto par rīcību jūras slimības gadījumā. Un tātad: ne savā “darba vietā”, ne arī citur uz klāja, ne arī tualetēs vai citās lejas telpās vemt nav atļauts. To var darīt tikai kuģa pakaļgalā un vēlams kādam no personāla uzjautāt, kurā pusē – lai nesanāk pret vēju. Ja pašam nav spēka un laika paķert drošības stiprinājumus (lejā kuģa iekštelpās mums tie nav mugurā) un kaut ko no virsdrēbēm, kādam no tuvumā esošajiem vai ceļā satiktajiem jāpasaka (ja var) vai jādod zīme, ka vajag palīdzību un tas jau redzēs ko vajag: atbalstīt, drošības stiprinājumu vai jaku.

Mums kuģī ir interesants, bet ļoti noderīgs noteikums (patiesībā – vienkārši tā ir) – nevienas durvis nav aizslēdzamas (arī kajīšu! uz kuģa nezog, bet viens otram palīdz) – tās var vai nu aizvērt, vai atstāt nelielā leņķī atvērtas vai pavisam atvērtas. Visos stāvokļos tās fiksējas (nevirinās), bet ir jebkurā brīdī no ārpuses atveramas. Ļoti noderīgi visādos grūtos brīžos.

Tā kā biju uz klāja, viss vajadzīgais man bija, pamāju tikai grupas biedriem, ka man ir slikti un no savas darba vietas priekšgalā kūņojos uz pakaļgalu. Un tur priekšā jau bija labs bariņš bēdu brāļu un māsu, vēlāk piebiedrojās vēl citi… Un te arī noteikums – pie margām obligāti ar karabīni “jāpiesprādzējas”, lai nejauši netiktu pāršūpots pār bortu un tad jau izvēle – mocīties stāvus, sēžus vai tupus ir paša ziņā. Tā kā man slikti bija ilgi (drusku aizsteidzoties priekšā pateikšu, ka līdz kādiem diviem dienā – gandrīz 10 stundas), tad izmēģināju visu, arī gulēšanu uz klāja ar mēģināšanu iemigt (kas brīžam arī izdevās). Vemšanas reižu skaitu un detaļas neaprakstīšu. Vienā brīdī jutos labāk, un nogāju lejā uz kajīti. Tā kā manas kajītes “pirmā stāva” kolēģe teica, ka viņai uz klāja ir labi, bet kajītē slikti, viņas gulta bija tukša (tas laikam bija pēc septiņiem no rīta), tad es izmantoju viņējo, jo biju pareizi izdomājsi, ka, ja paliks slikti, tad no 3.stāva ātri un droši lejā tikt nebūs viegli. Stundiņu izdevās pagulēt un tad sliktums atkal bija klāt. Šī bija tā reize, kad pa kāpnēm augšā grīļojos iekšdrēbēs un istabas biedrene Ēva nāca no aizmugures ar jaku un stiprinājumiem.

Laikam kāda ceturtdaļa no mums mocījāmies ar krietno nelabumu, vēl apmēram puse no atlikušajiem viekārši uzturējās uz klāja (pārsvarā – gulēja, jo trūka miega stundu un viņiem lejā bija slikti). Labi, ka laiks bija jauks, jo ik pa brīdim atkal bija navigācijas trauksme, kad bija jādodas kaut ko grozīt, pacelt, nolaist vai paregulēt. Kad varēju, gāju es arī, kad nē, bēdīgākie palikām pakaļgalā pie margām piesprādzējušies… Uz pēcpusdienu jūra palika mierīgāka un arī ar mums viss atkal kārtībā. Cik reizes tikām saukti pie burām, nevaru saskaitīt, bet pa vidu paspējām noturēt arī vakara lekcijas. Rīta lekcijas nenotika, jo slikti bija pārāk daudziem. Ceru, ka ar šo gabalu nevienu nepārbiedēju, jo – riebīgi jau tas ir, bet bīstami gan nemaz.

Kur tad esam tagad? Ziņkārīgākie droši vien seko līdzi manam kuģim sākuma rakstā iedotajā saitē, bet pārējiem varu paskaidrot, ka praktiski visu dienu burājām starp Dāniju un Zviedriju, redzējām arī garo tiltu, kas abas savieno un daudz ūdenī ievietotu vēja ģeneratoru, kamēr piestājām Helsingorā (Dānijā) – Hamleta pilsētā, tur kur notika šīs Šekspīra lugas darbība un kuģi esam pietauvojuši netālu no Kronborgas pils kurā tika uzdots svarīgais jaujājums “Būt vai nebūt?”. Ja sanāks, rīt varbūt uz to aiziesim. Šī osta nebija mūsu maršrutā, bet kapteinis izlēma, ka mums te jāapstājas, jo esot gaidāma vētra un to labāk pārlaist ostā. Projām doties plānots vai nu rītdienas/otrdienas vakarā vai trešdienas rītā – atkarībā no laika apstākļiem. Bet par to visu jau būs nākamie raksti. Tagad gan miegu ciet, jo gandrīz stunda rakstot pagājusi.