Ja aizpagājušā gada rudenī es Moldovā biju viena pati (par to var palasīt Moldovas sadaļas iepriekšējos ierakstos), tad tagad (rīt – otrdien) uz Kišiņevu lidosim divatā ar vīru Andri.

Iemesls ir visjaukākais – ciemoties pie Tatjanas un Vitālija. Tatjana ir ULIMa pasniedzēja, ar kuru iepazinos sava iepriekšējā Moldovas apmeklējuma laikā un tā nu ir sanācis, ka ar viņu un viņas ģimeni esam sadraudzējušies visciešāk un nu beidzot pēc viņu uzstājīga lūguma dodamies ciemoties.

Kāpēc uzstājīgs lūgums? Tāpēc, ka jau divas reizes mēs esam uzņēmuši pie sevis un ekspresversijā rādījuši Latviju Tatjanai un Vitālijam, kā arī Lietuvā kopā ciemojušies pie viņu meitām – viena mācījās privātā kristīgā augstskolā, otra kādu laiku tajā strādāja. Tā nu mēs divas reizes apvienojām patīkamo ar superpatīkamo, kopā skatoties Latviju un šo to no Lietuvas, bet tagad dodamies atbildes vizītē.

Šoreiz mūsu Moldovas brītiņš nebūs garš – ielidosim otrdienas pēcpusdienā, mājup dosimies sestdienas pēcpusdienā – mans darbu un studiju grafiks, kombinācijā ar saprātīgām AirBaltic biļešu cenām citu iespēju nepiedāvāja.

Ko darīsim? Mazlietiņ pagarināsim vasaru (un izskatās, ka īsti laikā – šodien Latvijā bija pirmā rudenīgi vēsā diena un tādu sola visu nedēļu). Baudīsim moldāvu viesmīlību, ēdīsim daudz turienes sauli pārpilnum baudījušo augļu, ogu un dārzeņu un skatīsimies visu, ko Tatjana un Vitālijs mums rādīs. Jo iepriekš tā sanāca, ka es diezgan labi iepazinu Kišiņevu, bet ārpus tās – visai maz: biju tikai Vecajā Orhejā un vēl ārvalstīs – Iasi (jā, jā, pilsētas nosaukuma pirmais burts ir “i”) Rumānijā un Odesā (tā joprojām ir Ukrainā).

Tatjana raksta, ka “programma” jau esot gatava. Mēs smaidām un gaidām – skatīsimies visu, ko no savas valsts viņi gribēs un varēs šajā mazajā brītiņā mums parādīt. Un, protams, es centīšos katras dienas iespaidus īsi aprakstīt te – emuārā. Visticamāk, ka stāsti sākumā būs bez bildēm un tās pamazām pievienošu vēlāk – kad būs laiks – kā jau parasti.

Lai mums ceļojums būtu vēl interesantāks jau no paša sākuma, savu auto šodien nodevām servisā un uz lidostu dosimies ar sabiedrisko transportu (ar vienu pārsēšanos, protams, jo no Ādažiem pa taisno uz lidostu nekas neiet). Parasti (nopietnākos/garākos) ceļojumos sarunājām, ka kāds no dēliem mūs (vai mani) aizved, bet šoreiz somas nav lielas (turp dodamies tikai ar rokas bagāžu), tālab izlēmām, ka arī autobuss būs ok – lai jau puiši strādā. 🙂 Jo vairāk tādēļ, ka izlidošana ir 12.55 – laikā kad nav īpašu problēmu ar nokļūšanu lidostā.