Kad man ir darbi Rīgas centrā, nereti uz tiem dodos ar autobusu – ja grafiki labi sakrīt. Bet šoreiz gan mums vēlamais centrā nokļūšanas laiks nu nemaz negribēja saskanēt ar autobusu sarakstu – lai izlidotu 12.55, mums no mājām nācās izbraukt ar lielu rezervi – jau 9.35. 😦 Bet tagad varu teikt – labi, ka tā.

Tā kā mans vīrs Andris strādā pat divās sabiedriskā transporta firmās, ar to busiņiem viņam braukšana ir bez maksas. Tāpēc bijām saplānojuši, ka tikai man būs jāmaksā par transportu, jo līdz Rīgai braucām ar Andra pamata darba vietas autobusu un tālāk – nokļūšanai lidostā – bijām plānojuši izmantot smuko Rīgas Mikroautobusu satiksmes mikriņu – arī tas viņam ir bez maksas. Sīkums, bet patīkami. Tiesa gan – tā gluži nesanāca. Tagad, kad šo rakstu, apmierināti jau lidojam virs mākoņiem, kā arī esam krietni izstaigājušies un izvējojušies. Vispār jau tas ir veselīgi un ar nelielu svaru uz pleciem (katram ap 8 kg) – vēl jo veselīgāk. 🙂

Bet bija tā – Rīgā iebraucām laicīgi un devāmies uz 241.mikriņa pieturu pie katedrāles. Tur ieraudzījām, ka internetā ievietotajam sarakstam nav nekādas līdzības ar te redzamo un mums jāgaida 35 minūtes. Bija doma doties uz 22.autobusa pieturu pie Strēlnieku muzeja/krastmalā, bet slinkums apvienojumā ar skopumu (Rīgas Satiksmē Andris nestrādā) mums lika palikt uz vietas. Tā nu gaidījām (tie, kas staigāja pa āru zina, ka diena nebija tik auksta, cik vējaina). Cerēt uz mikriņu sākām jau kādas minūtes pirms sarakstā norādītā laika, pienāca laiks, pagāja un pēc 50 pieturā veltīgi pavadītām minūtēm bija skaidrs, ka mikriņa nebūs un jādodas vien kājām uz Strēlnieku laukuma pieturu – uz autobusu. Labi, ka autobusi iet pēc saraksta – uz lidmašīnu tīri mierīgi paspējām. Divi e-taloni mums bija krājumā un tad nu varam sacīt, ka budžeta pārtēriņš sanāca 70 centi, plus kopā 60 minūšu gaidīšana pieturās, plus veselīgais pārgājiens ar pasmagām mugursomām cauri Vecrīgai.

Vispār jau nekas traks un beigas laimīgas, bet no smukajiem Rīgas Mikroautobusu satiksmes mikriņiem turpmāk izvairīšos un iesaku būt uzmanīgiem arī visiem citiem, jo mana statistika patlaban ir graujoša – divas reizes mēs ar Andri esam gribējuši ar tiem braukt un NEVIENĀ no tām mikriņš neatnāca. Kad pēc pirmās Andris pats savā darbā pajautāja, kas par lietu, atbilde bija – nepietiekot šoferu un tāpēc reizēm daži reisi tiekot “norauti”. Kuri, kad un kāpēc – kā nu sanāk. Mums laikam ir īpašs talants trāpīt uz norautajiem. Jo vispār jau uz lidostu mikriņi dažreiz iet – Andris pats ir braucis tajā līnijā. Tikai mūsējā nebija, bet pēc 50 nogaidītām minūtēm stāvēt vēl vismaz 30 cerībā, ka nākamais tomēr būs, nu galīgi negribējās – AirBaltic nez vai mūs speciāli gaidītu.

Bildē redzamas mūsu Moldovai gatavās ceļasomas – dažreiz noder arī Maksimas uzlīmīšu krāšana. 🙂