IEVAS PASAULE

Nav jau tā, ka es nezināju kur un kā aug valrieksti, bet – teorija ir viens, kamēr tuvāka iepazīšanās ar tiem Tatjanas un Valērija dārzā un pēc tam pie vakariņu galda – pavisam kas cits. Protams, vispirms mēs metāmies uzbrukumā vīnogām, bet tur pārsteigumu un interesantuma bija mazāk, tāpēc par tām patlaban vairāk nerakstīšu.

Moldovā patlaban ir valriekstu laiks. Raženie koki aug gan dārzos, gan savvaļā un “riekstu sagatavēm” zemē nokļūt palīdz gan lietus un vējš (ja ir), gan cilvēki ar nūjām, tos vienkārši mēģinot nokaņģerēt lejā. Darbs nav grūts, bet precizitāti prasa. Tiem, kuri nav redzējuši, kā aug valrieksti paskaidrošu, jo tas ir pietiekami interesanti: tas ir kastanim līdzīgs “izstrādājums”, tikai bez asumiem un lielāks – no ārpuses zaļš mīksts auglis, kuram ir jānoloba miziņa un tikai tad atklājas apaļais kaula kažociņš, kurā ir ieslēpts gardais rieksta mīkstums.

Kā var zināt, ka rieksts ir gatavs novākšanai? Zaļā augļa apakšdaļā parādās brūni ieplīsumi – tik vienkārši, ja vien ir trenēta acs – rieksts pats uzprasās uz noraušanu. Protams, ikviens moldāvs zina, ka valriekstiem ir dažādas šķirnes, kas ietekmē garšu (tagad mēs arī zinām). Daži ir gaišāki, daži tumšāki, vieniem čaumala ir bieza un ļoti cieta, citiem tik plāniņa, ka ar pliku roku saspiežama…

Liels bija mans pārsteigums, pagaršojot SVAIGU valriekstu, jo pie mums nopērkamie (vienalga, lobīti vai nelobīti) ir žāvēti/izžuvuši jeb vienkārši sausi.

Te – pa taisno no koka norauti tie nav gluži tik sulīgi, ka varētu sulu izspiest :), bet garšo citādi. Es neteikšu, ka “zaļi”, bet noteikti atšķirīgi un man tā atšķirība šķita patīkama. Mani kaut cik sapratīs tie, kas Latvijā vai citur ir ēduši “zaļus”  (gatavus, bet nupat plūktus un izlobītus) lazdu riekstus. Un ja vēl kāds parāda, kā svaigajiem riekstiem novelkama miziņa, tad garša ir vienkārši superīgi maiga un svaigi kraukšķīga. Un labā specifika ir tāda, ka svaigiem riekstiem miziņa ir elastīga un bez lielām pūlēm novelkama nost – ar ko es jauki saviesīgo vakariņu laikā arī sekmīgi nodarbojos. Bildītē vidējais valrieksta gabaliņš ir nomizots, abi malējie rāda, ka nemizoti tie mēdz būt dažādās krāsās.

Vēl viens jaunums bija valriekstu ievārījuma pagaršošana. Izklausās labi, garšo interesanti, bet man šķiet vērtīgi kaut īsi uzrakstīt tehnoloģiju. Jo arī manām ausīm vārdu salikums “valriekstu ievārījums” līdz šodienai skanēja visai eksotiski. Jā, protams, no cietiem riekstiem nekāds ievārijums neiznāk. To vāra no “stipri pazaļiem” riekstiem – kamēr rieksta iekšpusē vēl nav izveidojusies ne čaumala ne īsti arī rieksta kodols – kamēr viss vēl ir puslīdz vienveidīgs zaļš bumbulis. Tad nu to bumbuli tā kā nomizo (rezultāts ir apmēram krietna ķirša izmērā) un vāra ar cukuru un mazliet ūdens kā parastu ievārījumu. “Bumbulis” tā arī paliek diezgan izteikts bumbulis  brūnajā un saldajā ievārījuma masā, tas neizšķīst vārot kā mīkstās ogas. Ja nepievieno citrona sulu vai citronskābi, sanāk ļoooti salds, ja pievieno – saldi skābens (ar tādu pašvārītu ievārījumu mūs cienāja Tatjana). Neteikšu, ka tas kļuva par manu mīļāko ievārījumu, bet vismaz zinu kā tas garšo un izskatās.

Caur saiti pieejama neliela “valriekstu galerija”. 

Īsi par to, kas bija pirms riekstiem. Atlidojām labi, Tatjana un Vitālijs, kā jau solījušies, mūs sagaidīja lidostā un cauri visai Kišiņevai atveda uz savu māju ārpilsētā. Tepat tad nu “izrevidējām” viņu dārzu un kopā ar atbraukušo vecāko meitu un viņas vīru jauki pļāpājot pavakariņojām.